Piezīmes par kaķiešu pilsētu

7

Māmiņa lūdza mani nespītēties un saukt šo vī­rieti par tētuku. Viņa man atrada jaunu tēvu. Es zināju — šis bija cits, jo tētuks gulēja kapā. Ru­nādama par jauno tēvu, māmiņa raudzījās sānis. Norīdama asaras, viņa teica: «Es nevaru pieļaut, lai tu nomirtu badā.» Jā, tas piespieda māmiņu atrast man citu tēvu. Toreiz es daudz ko nesapratu, man bija baismi, taču es cerēju — nu mēs vairs nebado­simies. Kāda dīvaina sakritība! Kad pametām savu istabiņu, debesīs atkal karājās mēness sirpis. Šoreiz tas spīdēja spožāk un likās ļaunprātīgs: es aizbraucu no savām mājām, ar kurām biju tik saradusi. Mā­miņa iesēdās sarkanās kāzu nestuvēs, priekšgalā soļoja muzikanti; bungu un tauru skaņas padarīja vai kurlu. Nestuves virzījās uz priekšu, kāds vīrietis mani veda pie rokas tām nopakaļ. Ļaunā mēness gaisma it kā drebēja saltajā vējā. Ielās nebija ļaužu, tikai klaiņojoši suņi riedami sekoja muzikantiem. Nestuves virzījās ļoti ātri. Uz kurieni? Varbūt mā­miņu nesa uz kapiem? Vīrietis vilka mani aiz rokas. Ar pūlēm es turējos līdzi, man gribējās raudāt, taču es nespēju. Vīrieša plauksta bija sviedraina un auksta kā zivs. Es gribēju kliegt: «Māmiņ!» — taču neuzdrīkstējos. Mēness sirpis pēkšņi kļuva tāds kā šaurāks, it kā kāds būtu piemiedzis lielu aci. Nes­tuves ienesa šaurā šķērsielā.