Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

15

Es ilgi nebiju redzējusi mēness sirpi — es baidījos uz to paskatīties, kaut ari man ļoti gribējās. Es biju pabeigusi skolu, bet joprojām dzīvoju turpat. Vakaros skolā palika tikai divi veci kalpotāji — vīrietis un sieviete. Viņi nezināja, kā izturēties pret mani: es vairs nebiju skolniece, taču nebiju arī pasniedzēja vai kalpone, kaut gan vairāk līdzinājos kalponei. Vakaros es viena pastaigājos pagalmā, un mēness sirpis bieži vien mani iedzina istabā — nebija drosmes uz to paskatīties. Bet istabā es varēju domāt par to, īpaši vējainā laikā. Vieglais vējiņš it kā atnesa līdz manai sirdij bālo mēness gaismu, lika atcerēties pagātni un vēl vairāk skumt par pašreizējo stāvokli. Mana sirds bija līdzīga sikspārnim mēness staros — kaut arī gaismas apspīdēts, tas paliek tumšs; un tumšais, kaut arī prot lidot, tik un tā ir tumšais — man nebija cerību. Bet es neraudāju, tikai raucu uzacis.