Piezīmes par kaķiešu pilsētu

2

«Izraut pistoli vai nogaidīt?» — ap tādu alterna­tīvu šaudījās domas, uzradušās manā galvā. Jo vairāk es centos aukstasinīgi spriest, jo vairāk uz­traucos. Beigu beigās atstāju pistoli mierā un klu- sibā smīnēju: «Uz Marsu es atlidoju pēc paša vēl­mes. Vēl nav zināms, vai šie kaķi mani nositīs, bet varbūt tās ir visžēlsirdīgākās būtnes uz pasaules? Kāda joda dēļ man ķerties pie ieroča?» Cēlas do­mas vienmēr mudina uz varonību, un es pārstāju uztraukties. Laiks rādīs, kas no tā iznāks; nekādā gadījumā nevajag sākt uzbrukumu pirmajam.

Redzēdami mani nekustīgu, atnācēji spēra divus soļus uz priekšu — lēni, bet noteikti kā kaķi, kas izsekojuši peli.

Pa to laiku putni izklīda uz visām pusēm, katrs knābī aizstiepa gabalu miesas… Es aizvēru acis. Un tajā pašā mirklī mani kāds sagrāba aiz ro­kām. Kas gan varēja domāt, ka šie cilvēki ar kaķu purniem darbojas tik ātri un veikli! Es pat nedzir­dēju soļus.

Varbūt es pieļāvu kļūdu, neizņemdams pistoli? Nē, diez vai, redzēs, kas būs tālāk. Lai gan es ne­pretojos, dīvainās būtnes žņaudza manas rokas stiprāk un stiprāk. «Apšaubāma labdarība!» es no­domāju. Morālā pārākuma izjūta man teica: mēro­ties ar viņiem spēkiem būtu pazemojums. Turklāt katrai viņu rokai bija četras piecas ķepas, mīkstas, bet spēcīgas. Tās apņēma manas rokas kā ar elas­tīgām ādas siksnām. Pretoties bija bezcerīgi. Ja centīšos izrauties, viņi izlaidīs nagus. Droši vien šie kaķcilvēki vienmēr ķer paslepus, bet vēlāk sa­gādā nežēlīgas sāpes — neatkarīgi no upura uzvedī­bas. Tagad es patiešām drusciņ nožēloju, ka pir­mais nebiju lietojis «spēka politiku». Tikai viens šāviens — es galvoju —, un viņi visi būtu aizmu- kuši. Taču ar gaušanos nekas nebija līdzēts. Gaišā pasaule, ko bija uzbūrusi mana iztēle, pārvērtās dziļā, tumšā akā, kurā slēpās nāve.

Es atvēru acis. Visi viņi stāvēja man aiz mugu­ras, nevēlēdamies, lai viņus redzu, un kaut ko gai­dīja. Tik ļauna viltība manī izraisīja vēl lielāku riebumu. «Ja jau esmu nokļuvis jūsu ķetnās, noga­liniet mani! Kāpēc slēpties?»

— Nu, kāpēc tā? … — es neviļus iesāku, bet tū­līt apklusu — viņi, jādomā, nesaprot mūsu valodu. Mani vārdi panāca tikai to, ka mocītāju ķetnas sa­žņaudzās vēl stiprāk. «Ja arī viņi būtu mani sapra­tuši, diez vai kļūtu mīkstsirdīgāki!» es nodomāju un pat nepagriezu galvu, dodams viņiem iespēju rīko­ties pēc patikas. Es sapņoju tikai par to, kaut viņi mani sasietu ar virvēm, jo ne mana dvēsele, ne ķer­menis nespēja izturēt šos mīkstos, spēcīgos, karstos un pretīgos apkampienus.

Gaisā lidoja arvien vairāk putnu. Izpletuši spār­nus un noliekuši galvas, tie gaidīja izdevību, lai trauktos lejup un atkal pamielotos.

«Interesanti, ko iecerējuši šie kaķi, slamsteļi, man aiz muguras?» Vispretīgākais, kad tevi lēnām zāģē ar neasu nazi. Es joprojām stāvēju un vēroju ciet­sirdīgos putnus, kuri dažās minūtēs izrēķinājās ar manu labāko draugu. Dažās minūtēs? Tad jau tos nevar uzskatīt par nežēlīgiem. Es gandrīz vai ap­skaudu mirušo: «Tev bija viegla nāve, ātri tiki ap­glabāts. Tu esi daudzkārt laimīgāks par mani, kas nolemts lēnai mocībai!»

«Ātrāk taču!» no manām lūpām gandrīz atkal pa­spruka nevajadzīgie vārdi. Man nebija priekšstata par kaķcilvēku raksturu, ieradumiem, toties pārdzī­votajās minūtēs uz savas ādas iepazinu — viņi ir visasinskārīgākās būtnes Visumā. Slepkavas jau nepazīst pieticību, lēnu mocību sagādāšana upurim viņiem dod īpašu baudu. Kāda jēga ar viņiem runāt? Es jau sagatavojos uz to, ka viņi man dzīs adatas zem nagiem vai lies petroleju degunā — ja vispār uz Marsa ir adatas un petroleja.

Es apraudājos — ne no bailēm, bet iedomājoties dzimteni. Gaišā, lielā Ķīna, kur nav ne cietsirdības, ne spīdzināšanu, ne maitu liju, kas apēd mirušos! Laikam gan es vairs neatgriezīšos tavā paradīzes zemē, nevarēšu baudīt taisnīgo, cilvēcisko dzīvi. Pat tad, ja izdzīvošu uz Marsa, vislielākais iepriecinā­jums man izraisīs tikai ciešanas.

Tajā brīdī radījumi ar kaķu purniem mani no­grāba aiz kājām. Viņi vēl aizvien neizlaida ne ska­ņas, tikai uz savas muguras es sajutu svelmainu elpu. Jutos tik pretīgi, it kā ap mani būtu apviju­sies čūska.

Pēkšņi atskanēja spalga šķindoņa. Tā šķita kā pirmā skaņa pēc daudziem klusēšanas gadiem. Vēl tagad to reizēm dzirdu. Ap manām kājām saslēdzās važas, turklāt tik pieguļošas, ka es vairs nejutu sa­vas potītes.

Kādu gan noziegumu esmu izdarījis? Ko viņi gra­sās iesākt? Par to domāt bija bezjēdzīgi. Kaķu sa­biedrībā diez vai nepieciešams cilvēciskais saprāts, kur nu vēl jūtas.

Pēc tam viņi man uzlika roku dzelžus, turklāt ķet­nas neatlaida, kā biju cerējis. Pārmērīga piesar­dzība (no tās vienmēr dzimst cietsirdība), domā­jams, garantija dzīvei tumsībā. Cerēt, ka važas mani atbrīvos no svilinošajām ķetnām, protams, bija naivi. Kur nu: vēl divas sviedrainas ķetnas iecirtās manā kaklā. Tas nozīmēja — nedrīkstu pagriezt galvu! Vai tad es gribēju skatīties uz viņiem?!

Cilvēks, lai cik slikts viņš būtu, vienmēr pārvērtē sevi un nenovērtē citus. Pat līdz šim laikam es ne­sapratu šos kaķus. Kas zina, varbūt ārkārtējas pie­sardzības labad man virs kakla jau pacelti mirdzoši naži? «Būtu jau laiks iet,» es nodomāju. Un cilvēki ar kaķu purniem, šķiet, gribēdami parādīt, ka viņi arī prot steigties, ar kājas spērienu aplaimoja manu dibenu. Es gandrīz pakritu, taču viņu ķetnas, gluži kā mīksti āķi, mani saturēja. Aiz muguras aizsā­kās ņurdēšana, kāda mēdz būt, kaķiem satieko­ties, — domājams, tie bija manu mocītāju smiekli. Protams, viņi ir apmierināti, jo var par mani pa­ņirgāties!

Es cerēju, ka kaķcilvēki mani ātri aizstieps, bet kārtējo reizi nežēlīgi pievīlos. Viņi noģieda, ka ne­esmu spējīgs pārvietoties, un tieši šā iemesla dēļ mani piespieda iet.

Sviedri aizlēja man acis, taču es tos nevarēju notraukt ne ar rokām, kuras bija sakaltas uz mu­guras, ne ar galvas kustību, jo mani cieši turēja aiz kakla. Ar pūlēm izslējies, es gāju — nē, nevis gāju — nevaru atrast vārdu, kas izteiktu to, ko es darīju: lēcu, līdu, streipuļoju, tenterēju …

Pārvietojies dažus soļus, es izdzirdu — par laimi, viņi nebija aizbāzuši man ausis — niknu spārnu blīkšķināšanu: te lijas reizē kā kaujas laukā devās uzbrukumā, beidzot iegūdamas iespēju pilnīgai sald- kārei… Es nevarēju sev piedot neizrakto kapu. Būtu sācis mazliet agrāk, varbūt būtu paspējis ap­glabāt biedru. Kāpēc visu laiku kā statuja biju sē­dējis uz vietas?! Nabaga draugs! Ja izdzīvošu un kādreiz šeit atgriezīšos, diez vai atradīšu tavus kau­liņus. Nekad un nekas nenoslāpēs manu kaunu, un vienmēr, atceroties šos bēdīgos brīžus, es jutīšos kā visnederīgākais cilvēks pasaulē.

Viss ķermenis sūrstēja, bet domās kā murgainā sapnī es atgriezos pie bojā gājušā drauga. Piemie­dzis acis, es iztēlē redzēju lijas knābājam viņa mir­stīgās atliekas, un man likās — putni knābā manu sirdi. Uz kurieni mani ved? Acis atvērt būtu jēga tad, ja es varētu cerēt uz iespēju bēgt, gribētu iegaumēt ceļu, tāpat vien blenzt apkārt nav nozī­mes. Un vispār — es eju, lecu vai kūleņoju? To zina tikai mocītāji. Es nesajutu savu ķermeni gluži kā cilvēks pēc smaga ievainojuma, vienīgi apjautu, ka noplūstu sviedriem. Mana dzīve vairs nepiederēja man pašam, tā atradās svešās rokās, precīzāk, ķet­nās, bet tas mani neskumdināja.

Tā es pārvietojos pilnīgā tumsā. Pēc tam elles tumsa izklīda, es atvēru acis. Galva plīsa pušu gluži kā paģirās. Ar lielu piepūli pieliecies, es apčamdīju savas važās iekaltās kājas un tikai šajā brīdī at­skārtu kaut ko jaunu: es sēžu laivā. Kā tajā biju nokļuvis? Kad? Iespējams, es jau sen te biju atra­dies, jo uzpampušās kājas, paspējušas atlaisties, sā­pēja. Mēģināju pagriezt galvu — uz kakla vairs ne­bija karsto ķetnu. Visapkārt nebija nekā. Virs manis sudrabaina, pelnu pelēka debess, apakšā — eļļaina, tumši pelēka upes virsma. Straume bez skaņas, taču strauji drāžas uz priekšu, aizraudama manu laivu.