23

Saule vēl nebija norietējusi, kad iedzīvotāji jau paslēpās mājās, tikai uz sienām baloja daudz lo­zungu: «Pretosimies līdz pēdējam!», «Valsts glāb­šana — sevis glābšana!», «Nost ar aprīšanu!».

No šiem skaļajiem vārdiem man noreiba galva kā vērsim, kuru vadā pa apli. Man trūka gaisa, kaut gan uz ielas biju viens pats. «Ārzemnieki iebrukuši!» man skanēja ausīs gluži kā bēru zvana duna. Kāpēc iebrukuši? Lielais Skorpions acīmredzot bija nobi­jies, citādi būtu man izstāstījis. Tomēr izbīlis viņam netraucēja sarīkot dzīres, saaicināt prostitūtas, bet šiem politiķiem — priecāties ar ielasmeitām. Es vien­kārši nevarēju saprast, vai viņiem ir sirds vai nav.

Nācās atkal iet pie Mazā Skorpiona — viņš bija vienīgais normāli domājošais cilvēks, kaut gan pā­rāk žultains. Bet vai es varēju pārmest viņam žul- tainību, pēc tam kad biju ticies ar kaķiešu politi­ķiem?

Saule jau grima, iedegās sārts saulriets, viegla migla vēl krasāk atklāja debess skaistumu un bē­dīgo zemes tukšumu. Bija pilnīgs klusums, tikai vējš triecās gan pret manu muguru, gan pret asarām slacīto seju. Aizvēsturiskais tuksnesis bija mazāk izmiris nekā šī milzu pilsēta.

Ieejot pie Mazā Skorpiona, es ieraudzīju kādu tumsā sēdošu cilvēku. Viņš bija daudz lielāka auguma nekā mans paziņa.

— Kas tur ir? — nepazīstamais skaļi jautāja. Jau no viņa uzstājīgā, tiešā jautājuma nopratu, ka da­rīšana^ ar neparastu kaķieti.

— Ārzemnieks, no Zemes.

— Ā-ā, Zemes kungs! Sēdies! — viņa uzaicinā­jums skanēja kā pavēle, taču valdzināja ar savu tie­šumu.

— Bet kas tu tāds esi? — arī es noprasīju, sēz­damies blakām, lai viņu varētu apskatīt, kā pienā­kas. Viņš bija ne tikai slaids, bet arī plecīgs, ausis, deguns un mute grima biezos matos, bija redza­mas tikai lielas, degošas acis.

— Esmu Lielais Vanags, — viņš teica. — Tā ir mana iesauka, nevis īstais vārds. Kāpēc mani tā sauc? Nu tāpēc, ka baidās. Mūsu valstī godīgus cilvēkus uzskata par briesmīgiem, pretīgiem …

Debesis pavisam satumsa, tikai sarkans mākonis kā milzīgs zieds kavējās tieši virs Lielā Vanaga galvas. Es skatījos uz šo mākoni kā noburts un at­cerējos sārto saulrietu, kuru tikko biju redzējis.

— Dienā es neuzdrošinos iziet laukā, bet vakaros dažreiz apciemoju Mazo Skorpionu, — sarunu biedrs pārtrauca klusumu.

— Bet kāpēc neuzdrošinies dienā? …

— Izņemot Mazo Skorpionu, visi pārējie ir mani ienaidnieki. Kālab iedzīvoties nepatikšanās? Es mā­joju kalnos; visu pagājušo nakti gāju, pēc tam slē­pos visu dienu. Iedod man kaut ko pazelēt, veselu diennakti neko neesmu ēdis.

— Lūk, dulnuma lapas.

— Nē, labāk nomirt badā nekā tās ēst!

Es pirmo reizi Kaķiešu valstī redzēju tik apņē­mīgu cilvēku. Es pasaucu Dulnumu, lai viņa dabū citu ēdienu. Meitene bija mājās, taču pie mums ienākt viņa negribēja.

— Neaiztiec viņu! Arī sievietes baidās no manis. Tikpat nāve klāt — var jau pabadoties.

— Ārzemnieki iebrukuši, — es atgādināju.

— Jā, tāpēc jau atnācu pie Mazā Skorpiona.

— Viņš ir liels pesimists un reizē pārāk vieglprā­tīgs, — tā man nevajadzēja runāt par savu draugu, taču atklātība drusciņ mīkstināja manu vainu.

— Viņš ir gudrs, tālab pesimists. Bet ko tu vēl sacīji? Es īsti nesapratu. Ja man jāizdara kaut kas nopietns, es vienmēr eju pie viņa. Pesimisti baidās no dzīves, bet ne jau no nāves. Bet mūsu tautieši ir jautri pat tad, kad no viņiem pāri paliek tikai āda. Viņi jau no dzimšanas neprot skumt, pareizāk sakot — domāt. Tikai Mazais Skorpions prot, viņu var uzskatīt par otru godīgo cilvēku pēc manis.

— Tu arī esi pesimists? — es jautāju, nešaubī­damies par viņa labajām īpašībām, bet nezinādams, vai arī pašpārliecinātību pie tām pieskaitīt.

— Es? Nē. Tāpēc visi baidās no manis. Ja es skumtu kā Mazais Skorpions, mani neaizdzītu kal­nos. Tā ir mūsu atšķirība. Viņš neieredz šos trulos un cietsirdīgos ļaudis, tomēr neuzdrošinās viņus aizskart. Bet es pret viņiem nejūtu naidu. Es gribu iztīrīt viņu smadzenes, pierādīt, ka viņi maz atgā­dina cilvēkus, un tas viņus aizskar. Taču tad, kad tuvojas briesmas, mēs ar Mazo Skorpionu esam nešķirami — mēs nebaidāmies.

— Tu droši vien nodarbojies ar politiku?

— Jā. Senāk es uzstājos pret dulnuma lapām, prostitūciju, daudzsievību, arī citus pārliecināju, aicināju protestēt. Bet rezultātā kā vecie, tā jaunie darboņi mani pasludināja par rūdītu noziedznieku. Tev jāzina, ka cilvēks, kas no kaut kā atteicies vai arī centies izdibināt patiesību, pie mums tiek uzska­tīts par divkosi. Ja tu sadomāsi iet kājām, apkārtējie var nesaprast, kāpēc tu atsakies braukt uz citu

galvām; viņi nesāks tevi atdarināt, bet dēvēs par divkosi. Mūsu valsts darbinieki, studenti visu laiku klaigā par ekonomiku, politiku, par dažādiem «is- miem» un «ijām». Taču atliek tiem pajautāt, kas tas tāds ir, vai arī censties iedziļināties lietas bū­tībā, tā viņi tūlīt samulsumā bolīs acis. Bet parastie ļautiņi! Piedāvājies viņiem palīdzēt — kā viņi tevi apsmies, iesaki mazāk ēst dulnuma lapas — sacīs, ka tu esi svētulis. Visi — no ķeizara līdz visprastā­kajam cilvēkam — uzskata nejēdzīgu rīcību par da­bisku, bet labu — par divkosību. Tāpēc viņi nodar­bojas ar slepkavībām, izskaužot «divkosību».

Manuprāt, lai kādi būtu tavi politiskie uzskati, visi pārkārtojumi jāsāk ar ekonomiku un jāizdara godīgi. Taču starp mūsu darboņiem nav neviena godīga cilvēka un arī ekonomikā viņi neko nesaprot. Viņiem vara ir tikai ierocis apspiešanai un ierobežo­šanai. Līdz ar to rūpniecība un lauksaimniecība ir galīgi izpostītas. Kad parādās cilvēks, līdzīgs man, kurš grib veidot politiku uz zinātniskiem un humā­nistiskiem pamatiem, viņu uzskata par šarlatānu, citādi darboņiem nāktos atzīt savu negodīgumu. Starp citu, ja arī viņi to atzītu, tik un tā viņus ne­saprastu.

Politiskās jezgas radās pirms daudziem gadiem kā ekonomiskās atpalicības rezultāts. Tagad par ekono­miku vispār nav runas: mūsu prestiža atjaunošana jāsāk ar atgriešanos pie cilvēciskuma normām, taču tas ir tikpat grūti kā atdzīvināt mironi. Mēs esam pārdzīvojuši neskaitāmus politiskus izvirdumus, ku­ros viss cilvēciskais tika izskausts, bet ļaundari ga­vilēja. Pašlaik viņi gaida pēdējo uzvaru, un tad no­skaidrosies, kurš no viņiem ir visļaunākais. Man tikai jāpiemin cilvēcība, tūlīt mani apspļaudīs no galvas līdz kājām. Jebkura ārzemēs noderīga teorija, pie mums nokļuvusi, kļūst pretīga, labākās dabas dāvanas pie mums pārvēršas par dulnuma lapām. Tomēr es nekrītu izmisumā: cilvēka sirdsapziņa ir stiprāka par mani, spožāka par sauli, augstāka par visu! Es nebaidos protestēt un to daru jebkurā ga­dījumā. Zinu, ka es neieraudzīšu sava darba aug­ļus, taču sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai.

Lielais Vanags apklusa, bija dzirdama tikai viņa sparīgā elpošana. Es neviļus sajūsminājos par šo cilvēku, pats nepiederēdams pie varoņu godinātā­jiem. Viņš nav pūļa luteklis, ne arī bezprātīgs pie­lūgšanas objekts, bet gan tūkstoškārt apspļaudīts un nolamāts upuris, mesija, kam jānomazgā kaķ- cilvēku negods.

Atgriezās Mazais Skorpions. Viņš nekad nebija pārnācis tik vēlu. Šoreiz viņu acīmredzot bija aiz­kavējis kaut kas svarīgs.

— Tu atnāci īstajā laikā! — viņš iesaucās, ap­kampdams Lielo Vanagu, kurš metās viņam pre­tim. Abiem sāka līt asaras.

Es neuzdrošinājos jautāt, kālab viņi tik satraukti, bet Mazais Skorpions turpināja:

— Un tomēr tava atnākšana maz palīdzēs.

— Es zinu. Nevis palīdzēs, bet tev traucēs. Taču es nevarēju neatnākt. Situsi mana stunda!

— Kas tev padomā?

— Krist cīņā — tā ir tava daļa. Pats es nomiršu vienkārši, taču neatdošu savu dzīvību velti. Cik tev ir ļaužu?

— Nedaudz. Tēva karavīri jau atkāpās, bet pārē­jie grasās to darīt. Tikai Lielā Mušas ļaudis var paklausīt manai pavēlei, bet, ja viņi uzzinās, ka tu esi šeit, atkritīs pat tie.

— Saprotu, — Lielais Vanags drūmi atbildēja. — Bet vai tu nevari ietekmēt tēva karavīrus?

— Baidos, ka nekas nesanāks.

— Par biedinājumu sodi pāris virsnieku!

— Tos komandē tēvs …

— Nu, tad mini kā piemēru mani, saki, ka man daudz kareivju, ka tu aizsūtīji mani uz fronti, bet es neizpildīju pavēli…

— Pieņemsim. Lai gan tev nav neviena kareivja, es varu teikt, ka to ir simt tūkstošu. Bet kas būs pēc tam?

— Pēc tam nogalini mani un izliec manu galvu uz ielas, tad kareivji pakļausies tev — viņi zina, kāds es izskatos!

— Baidos, ka tā tik tiešām ir vienīgā izeja … Taču man vēl jāsamelo viņiem, ka tēvs man uzticē­jis komandēšanu …

— Jā, un ātrāk, tāpēc ka ienaidnieks jau tuvojas. Jo vairāk kareivju tu paspēsi savākt, jo labāk. Bet es, draugs, piebeigšu sevi, lai tev nevajadzētu kļūt par manu bendi.

— Uzgaidiet! — es drebošā balsī izsaucos. — Uz­gaidiet! Ko tas jums dos?

— Neko, — Lielais Vanags joprojām drūmi atbil­dēja. — Ienaidniekam ir daudz labāki kareivji un ieroči, mēs diez vai ar visas valsts apvienotu spēku tos uzvarētu. Bet, ja nu mūsu bojāeja tiktu pama­nīta, tā varētu mainīt Kaķiešu valsts vēstures gaitu. Citas valstis mūs vismaz vairs tā nenoniecinātu. Mūsu bojāeja nav ne upuris, ne ceļš uz slavu, bet galēja nepieciešamība. Mēs negribam būt vergi! Cil­vēka sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai. Tas ir viss! Ardievu, Zemes kungs!

— Pagaidi! — Mazais Skorpions viņam uzsauca. — Labāk apēd četrdesmit dulnuma lapas — tā būs vieglāk nomirt.

— Var jau, — Lielais Vanags pasmīnēja. — Dī­vaini iekārtota ir dzīve! Līdz šim es neēdu dulnuma lapas un mani uzskatīja par svētuli. Lai nu tagad viņiem tiek pierādījums! Dulnuma, atnes lapas! Es nekur neiešu, savā pēdējā brīdī gribu būt kopā ar draugiem …

Meiča atnesa lapu klēpi un tūdaļ_ aizgāja. Lielais Vanags bez šaubīšanās ķērās tām klāt.

— Bet kas notiks ar tavu dēlu? — Mazais Skor­pions ar nožēlu teica. — O, man par to taču ne­vajadzēja runāt!

— Nekas, izdzīvos, ja vien visa valsts neaizies bojā … — Lielais Vanags klusi atbildēja.

Viņš turpināja košļāt lapas, taču ļoti lēni — droši vien bija jau noreibis.

— Gribu gulēt, — viņš vēl klusāk teica un no­slīdēja uz grīdas. Es saņēmu viņa roku, viņš patei­cās, un tie bija Lielā Vanaga pēdējie vārdi, lai gan roka ilgāku laiku bija vēl silta, bet elpa pārtrūka tikai pusnaktī.

Загрузка...