Piezīmes par kaķiešu pilsētu

4

Kad tu esi bezspēcīgs likteņa priekšā, važu izzu­šanai ir maza jēga. Tagad vismaz man nevajag sargāt šo kaķu «aku». Noslēpis pistoli un sērkoci­ņus, es pieķēros pie nokarenā virves gala un rāpos uz augšu. Visapkārt valdīja pelēka migla, kāda vis­biežāk ir pirtī, nevis zem klajas debess. Pārvēlies pāri sienai, es nolēcu zemē. Kurp lai eju? Ne māju, ne uguntiņu, ne skaņas. Tālumā (bet varbūt ne­tālu — es nevarēju noteikt atstatumu) melnoja kaut kas mežam līdzīgs. Vai man doties uz turieni? Bet kas zina, kādi zvēri mani tur sagaida?!

Es palūkojos augšup: cauri pelēkiem, mazliet iesārtiem mākoņiem plaiksnījās dažas ļoti lielas zvaigznes.Mani atkal sāka mocīt slāpes un bads. Nakts me­dībām es nebiju sagatavots, ja arī uzdrošinātos do­ties pretim nezināmiem zvēriem un putniem. Labi vēl, ka nav auksti: droši vien šeit var iztikt bez ap­ģērba gan dienā, gan naktī. Atbalstījies pret sava bijušā cietuma sienu, es apsēdos un atkal skatījos zvaigznēs, nemēģinādams prātot, jo pat vismiermī­līgākās domas man varētu izraisīt asaras — vientu­lību ir grūtāk paciest nekā sāpes.

Pamazām acis krita ciet, taču bija bīstami iemigt. Kādu laiciņu kūkojis, es pēkšņi nodrebēju un plati atvēru acis: liekas, man priekšā bija pavīdējusi kāda ēna. «Droši vien halucinācija,» es iedomājos un pie­miedzu acis. Tiklīdz tās vēlreiz atvēru, manā priekšā atkal pazibēja ēna. Man mati sacēlās stāvus: spoku ķeršana uz Marsa neietilpa manos nolūkos. Es cieši nolēmu palikt nomodā.

Ilgu laiku nekas nerādījās. Tad es viltīgi pie- miedzuacis, atstājot starp skropstām niecīgu sprau- dziņu. Ena tūliņ bija klāt!

Tagad es vairs nebaidījos. Pats par sevi sapro­tams, ka tas nav spoks, bet radījums ar kaķa purnu. Izrādās — ar tik asu redzi, ka jau no tālienes spēj saskatīt, vai manas acis ir aizvērtas. Aizturējis elpu, priecīgs gaidīju viņa parādīšanos. Ja viņš man tuvosies, es ar viņu izrēķināšos! Nezinu, kāpēc es uzskatīju, ka esmu stiprāks par kaķcilvēku. Varbūt paļāvos uz pistoli? Smieklīgi!

Šeit laikam nebija nekādas vērtības. Man šķita — pagāja vairāki gadsimti, pirms nepazīstamais tuvo­jās. Ikvienam solim viņš ziedoja ceturtdaļstundu, bet varbūt arī veselu stundu; katrs solis pauda no pa­audžu paaudzēm mantotu piesardzību: vispirms liks labo, pēc tam kreiso kāju, klusi salieksies, izsliesies, pagriezīs galvu, pakāpsies atpakaļ, nedzirdami kā sniegpārsla nogulsies uz zemes, sāks līst, atkal iz­lieks muguru … Tā kaķēns droši vien naktī mācās ķert peles. Ļoti interesanti!

Ja es pakustētos vai atvērtu acis, viņš, bez šau­bām, tai mirklī atlēktu sāņus. Taču es nekustējos, viņam uzmanīgi sekodams caur skropstās atstātu spraudziņu.

Es nojautu: viņš man ļauna nevēl, gluži otrādi — no manis baidās. Viņam ķepās nebija nekā, turklāt viņš atnāca viens pats. Es negrasos uzbrukt. Kā man to viņam likt noprast? Droši vien labākais pa­ņēmiens — nekustēties, tad viņš vismaz nebēgs.

Kaķcilvēks man cieši pietuvojās, es jau sajutu viņa straujo elpošanu. Noliecis galvu iesāņus kā sprinte­ris, kas sasprindzis stafetes nūjiņas pārņemšanai, viņš divas reizes novicināja ķepu man gar seju. Es tikko manāmi pamāju ar galvu. Viņš ātri atrāva ķepu, tomēr palika savā vietā. Es atkal pamāju, pēc tam lēnām pacēlu rokas un viņam parādīju tukšas plaukstas. Viņš it kā saprata žestu valodu, jo arī pa­māja ar galvu un iztaisnoja augumu. Es viņam pa­metu ar pirkstu. Viņš atkal atināja, likdams no­prast, ka bēgt netaisās. Tas ilga kādu pusstundu, līdz es mazliet piecēlos.

Ja laika nosišanu var uzskatīt par darbu, tad kaķ- cilvēki ir visstrādīgākās būtnes pasaulē. Veselu stundu mēs apmainījāmies žestiem: mājām ar gal­vām, šmaukstinājām lūpas, vaibstījām degunus, vārdu sakot, darbojāmies ar katru ķermeņa muskuli, apstiprinādami nevēlēšanos viens otram nodarīt ļaunumu.

Sajā nodarbībā, kā šķita, varējām pavadīt vēl kādu stundu, varbūt arī nedēļu, ja tālumā neparādī­tos jauna ēna. Mans paziņa to pamanīja pirmais, atlēca sāņus un aicinoši man pamāja ar ķepu. Es sāku skriet viņam pakaļ. No bada un slāpēm me­tās raibs gar acīm, taču es noģidu: ja mūs notvers, man un pavadonim labi neklāsies. Nekādā ziņā es negribēju zaudēt jauno paziņu — viņš būs lielisks palīgs manos klejojumos pa Marsu.

Kaķcilvēki, domājams, mums dzinās pakaļ, tāpēc jau mans ceļvedis pielika soli. Vēl mazliet norikšo­jis, es jutu — vairs nespēju, mana sirds grib izlēkt no krūtīm. Aiz muguras piepeši atskanēja griezīgs kauciens. Kaķcilvēki, cik varēju noprast, kļuvuši nikni, ja jau nolēmuši pieteikt savu klātbūtni. Bet es jutu tikai vienu vēlēšanos — nogulties uz zemes. Vēl solis — un man no rīkles tecēs asinis.

Saņēmis pēdējos spēkus, es izrāvu pistoli un uz labu laimi izšāvu. Es pat nedzirdēju šāviena troksni, jo tajā pašā mirklī zaudēju samaņu.

Es atguvu sajēgu kādā istabā. Pelēkas debesis, sarkana gaisma … Zeme … Starpplanētu kuģis … Asiņu peļķe, virve … Es atkal aizvēru acis.

Tikai pēc vairākām dienām es uzzināju: jaunais draugs pats mani bija ievilcis savā mājā. Ja viņš nebūtu to pastāstījis, es nevarētu iztēloties, kā tur nokļuvu. Uz Marsa augsne tik mīksta un maiga, ka no kritiena nebiju guvis nevienu zilumu. Vajātāji, mana šāviena pārbaidīti, droši vien trīs dienas skrēja bez apstājas. Mazā pistole ar kādām divpa­dsmit patronām sagādāja man slavu uz visa Marsa.