Piezīmes par kaķiešu pilsētu

24

Jā, viņa nāvi es nevarēju nosaukt par upuri, tāpēc ka viņš pats tā neuzskatīja. Vai viņa cerības piepil­dīsies? To es pagaidām nezināju, taču redzēju, ka nocirstā galva rēgojās kārts galā laukuma vidū. Es, protams, atnācu apskatīt ne jau galvu, bet Ka­ķiešu pilsētas iedzīvotājus, kuriem šādas izrādes izraisīja īpašu labpatiku. Mazais Skorpions sen bija pazudis un neparādījās pat pie Dulnumas, tāpēc es nolēmu iziet uz ielas.

Pilsēta izskatījās tikpat rosīga, pat vēl rosīgāka nekā agrāk. Tagad taču varēja tīksmināties ap no­cirsto galvu, turklāt tā bija krietni interesantāka par akmentiņu uz lielceļa. Runāja, ka drūzmā pie kārts jau nospiesti trīs večuki un divas sievietes, taču viņu dēļ nebēdājās, jo nāve, kas ķērusi labpatikas mek­lētāju, uzskatāma par godājamu. Visi tikai vēl spa­rīgāk spaidīja un lamāja cits citu. Neviens nejau­tāja, kā galva tā ir, kāpēc nocirsta. Pūli bija dzir­dami, piemēram, šādi saucieni:

— Ū, kāda spalvaina!

— Bet acis tak aizvērtas!

— Zēl, ka tikai galvu izlikuši! Vajadzēja visu ķermeni.

Lielais Vanags, jādomā, bija pieņēmis pareizu lē­mumu. Vai ir vērts dzīvot kopā ar šādiem ļaudīm?

Izkļuvis no pūļa, devos uz ķeizara pili. Iešana bija grūta, jo visos virzienos maršēja muzikantu vienības, nežēlīgi pūzdamas un dauzīdamas savus instrumentus. Klausītāji bizenēja viņiem pakaļ te uz vienu, te uz otru pusi, tikpat nepaspēdami nekur ilgāk pabūt un droši vien pukodamies, ka viņiem tik maz kāju, ausu un acu. No dīkdieņu bļāvieniem nopratu, ka tie ir kāzu orķestri, taču ļaužu mil­zums neļāva saskatīt nestuves ar līgavām, tāpēc nevarēju tikt skaidrībā, cik kaķiešu ir pie to neša­nas. Starp citu, mani vairāk nodarbināja jautājums, kāpēc briesmu brīdī būtu jāsteidzas ar kāzām.

Nebija kam pajautāt, jo kaķcilvēki baidās runāt ar ārzemniekiem. Es atgriezos pie Dulnumas. Viņa sēdēja istabā un raudāja, pamanījusi mani, sāka šņukstēt vēl stiprāk, it kā es viņu būtu apvainojis. Ilgi nācās viņu mierināt, kamēr viņa pavēstīja:

— Mazais Skorpions aizgāja uz fronti. Tas ir briesmīgi…

— Nekas, viņš atgriezīsies! — es moži noteicu, no sirds vēlēdamies, lai mans paredzējums piepildītos. — Viņš noteikti atgriezīsies!

— Vai tiesa? — viņa pasmaidīja caur asarām.

— Protams! Bet tagad iesim pastaigāties. Pie­tiks tev vienai šeit raudāt.

— Es jau nemaz neraudu, — Dulnuma sacīja, iz­berzēdama asaras un pūderēdamās.

— Kāpēc patlaban tik daudz kāzu? — es pa ce­ļam jautāju. Tā bija tukša ziņkāre — es sevi mieri­nāju ar pārliecību, ka aizdzenu sievietei drūmās do­mas. Taisnību sakot, arī no sevis dzinu prom domu par Mazā Skorpiona gandrīz neizbēgamo bojāeju.

— Kad sākas juku laiki, visi steidzas ar kāzām, nodrošinās, lai karavīri nesamaitātu meitenes, — Dulnuma paskaidroja.

— Kāpēc tāds svinīgums un krāšņums?

Manas domas koncentrējās ap kara būšanām, taču šajā gadījumā kaķiešu attieksme pret dzīvi izrādījās prātīgāka par cilvēcisko.

— Kāzām ir vajadzīgs krāšņums. Karš ātri beig­sies, bet laulības — visai dzīvei!

Noticējusi maniem vārdiem par Mazā Skorpiona atgriešanos, Dulnuma nomierinājās un pat ieteica man noskatīties izrādi:

— Šodien sakarā ar dēla precībām ārlietu mi­nistrs uz ielas rīko izrādi. Aiziesim?

Nosist ministru, kurš kara laikā nodarbojas ar tādiem niekiem, man šķita godprātīgāk nekā ska­tīties izrādi. Taču slepkava no manis neiznāks, tur­klāt kaķiešu teātri es vēl neesmu redzējis. Es no­lēmu aiziet, jo pēdējā laikā mana domāšana ievē­rojami kaķiskojusies.

Ārlietu ministra mājas priekšā stāvēja daudz ka­reivju. Izrāde jau bija sākusies, tomēr vienkāršo tautu nelaida skatuves tuvumā: tas, kas gāzās uz priekšu, dabūja ar bozi pa galvu. Kaķiešu kareivji prata karot — ar savējiem, mierīgajiem ļaudīm. Diez vai viņi uzdrošinātos man iesist, taču es arī netiecos uz priekšu, tāpēc ka teātra mūzika jau no tālienes man likās neparasti pretīga. Ilgi klausī­jos griezīgajās skaņās, kuras pārtrauca aktieru bļaušana, tomēr iemīlēt kaķiešu teātri tā arī ne­spēju.

— Vai jums nav labāku lugu par šo? — es pa­jautāju Dulnumai.

— Ir gan — ārzemju. Es tās skatījos bērnībā, tās daudz smalkākas. Pēc tam tās pārstāja uzvest, jo tās neviens nesaprata. Ārlietu ministrs personīgi aiz­stāvēja jaunās lugas līdz tam laikam, kamēr kāds ārzemnieks pateica, ka arī kaķiešu teātris ir ļoti interesants. Tad ministrs sāka atbalstīt vecās lu­gas.

— Bet ja kads cits cilvēks pateiks, ka ārzemju lugas tomēr ir labākas?

— Tas būs veltīgi. Ārzemju lugas tiešām ir la­bas, taču pārāk dziļas. Kad ministrs cīnījās par tām, diezin vai viņš pats īsti tās saprata, tādēļ arī pie­ķērās ārzemnieka glaimiem, kas adresēti kaķiešu lu­gām. Viņam pašam vispār nav nekādas saprašanas par teātri, tomēr sev izgādājis propagandista repu­tāciju. Bet veco teātri ir vieglāk reklamēt — tam vairāk pielūdzēju. Mums nereti gadās tā: tikko jau­nais rodas, tūlīt to izspiež vecais. Lai ieviestos jau­nais, vajag daudz spēka un enerģijas.

Es nojautu, ka tās nav viņas, bet gan Mazā Skor­piona domas, jo arī viņa klusiņām centās virzīties uz priekšu. Man bija neērti turēt viņu pie vārda, taču es vairs nespēju skatīties.

— Vai iesim prom no šejienes?

Pēc visa, ko Dulnuma bija teikusi par teātri, viņai bija neveikli atteikties. Viņa neprotestēja arī tad, kad es ierosināju aiziet uz ķeizara pili. Tā bija pati lie­lākā, taču nebūt ne skaistākā celtne Kaķiešu pilsētā. Šodien pils izskatījās īpaši netīkama: pie sienām — kareivji, uz sienām — kareivji… Turklāt sienas bija nosmērētas ar svaigiem dubļiem, bet grāvī ūdens smirdēja trakāk nekā parasti.

— Ārzemniekiem patīk tīrība, — Dulnuma pa­skaidroja. — Dubļi — vislabākais šķērslis viņiem ceļā.

Man trūka spēka pat pasmieties.

Uz sienas parādījās daži stāvi; tie ilgi centās no­sēsties, droši vien baidīdamies nokrist.

Dulnuma satraukta iekliedzās:

— Visaugstākais dekrēts!

— Kur? — es jautāju.

— Skaties!

Ļaudis pa sienu virzījās tik lēni, ka man notirpa kājas. Beidzot vēstneši nolaida virvē iesietu akmeni ar baltām zīmēm. Dulnuma, kurai bija asa redze, iekliedzās.

— Kas noticis? — es jautāju.

— Galvaspilsētas pārcelšana! Ķeizars aizbrauc! Nelaime! Kā es bez viņa iztikšu?! — Dulnuma sa­mulsa, droši vien domādama nevis par ķeizaru, bet par Mazo Skorpionu. Pa to laiku no sienas nolaida vēl vienu akmeni.

— «Kareivjiem un tautai,» — Dulnuma sāka la­sīt, — «pavēlu palikt savās vietās! Pārbraucam tikai Mēs un ierēdņi.»

Biju pārsteigts par Viņa Augstības gudrību un novēlēju viņam pusceļā lauzt kaklu. Taču Dulnuma pēkšņi nopriecājās:

— Tas vēl nav nekas! Ja jau daudzi paliek, man nav bail!

«Interesanti, kur viņi dabūs dulnuma lapas, kad ierēdņi būs aizbraukuši?» es nodomāju, bet šajā brīdī parādījās jauns akmens.

— «Ar šo dienu aizliedzam Mūs saukt par «visu rāšu vadītāju». Baigo briesmu brīdī tautai jābūt vie­notai, tāpēc Mēs kļūstam par «vienas rātes vadī­tāju». Visu — cīņā pret ienaidnieku!» — Dulnuma nolasīja un papildināja: — Tad vispār labāk bez rātēm.

Mēs vēl brītiņu pagaidījām, tad nopratām, ka vai­rāk rīkojumu nebūs, jo paši sludinātāji bija nozu­duši aiz sienas. Dulnuma ļoti vēlējās doties mājās un paskatīties, vai nav pārnācis Mazais Skorpions, savukārt es gāju uz valsts iestādēm, kur varēja gaidīt vēl kāda rīkojuma izkarināšanu. Pilsētas aus­trumu pusē, kurp aizgāja Dulnuma, joprojām dār­dēja kāzu mūzika, bet te vairs nebija neviena, it kā kāzas būtu tūkstošreiz svarīgākas par visām val­stiskajām problēmām.

Mani īpaši interesēja Ārlietu ministrija, kuras priekšā arī nebija neviena cilvēka. Ak jā, arī ministrs svin dēlam kāzas un, iespējams, piešķīris brīvdienu saviem padotajiem. Vēl nav zināms, vai kaķiešiem ir ārējie sakari, kaut gan Ārlietu ministrija pastāv.

Es nolēmu noskaidrot šo jautājumu, izmantojot ierēdņu prombūtni. Bez ceremonijām iegāju iekšā: tur neviena nebija. Istabas neaizslēgtas, tajās arī neviena un nekā, vienīgi akmens plāksnīšu kaudzes ar uzrakstiem «Protests». Tās droši vien izsūta visos piemērotos un nepiemērotos gadījumos, jo diplomāti taču ir protestu speciālisti. Es gribēju atrast kādus no ārzemēm sūtītus dokumentus, taču neatradu. Re­dzams, ārzemnieki, cenzdamies atvieglināt savu dip­lomātisko darbību, neatbild uz kaķiešu protestiem.

Nav vērts apskatīt citas iestādes. Ja Ārlietu mi­nistrija ir tik ģeniāli vienkārša, tad pārējās iestā­dēs nebūs pat akmens plāksnīšu.

Ceļā pagadījās daudz iestāžu: Prostitūcijas mi­nistrija, Dulnuma lapu institūts, Kaķiešu emigrantu pārvalde, Ministrija cīņai pret ārzemju mantām, Gaļas un dārzeņu palāta, Sabiedriskā bāreņu tirdz­niecības komiteja … Tie ir tikai saprotamākie no­saukumi — daudzus es vienkārši nesapratu. Lai no­drošinātu visus ierēdņus ar dienestiem vai ar bez­darbību, nepieciešamas daudzas jo daudzas iestādes.

Man likās, ka daudz, bet kaķcilvēkiem, kā nojau­šams, nepietika.

Es gāju taisni uz rietumiem — biju nolēmis iemest aci ārzemnieku kvartālā. Nē, labāk iešu mā­jās, paskatīšos, vai nav atgriezies Mazais Skorpions. Es atpakaļ gāju pa citu ceļu un pēkšņi ieraudzīju stu­dentu grupu. Tie atšķirībā no saviem novadniekiem neguva baudu ne izrādē, ne arī nocirstās galvas apjūsmošanā, bet bija notupušies uz ceļiem liela akmens priekšā, uz kura rakstīts: «Piemineklis di­žajam, svētajam Macu». Zinādams, ka, mani pama­nījuši, viņi tūdaļ aizmuks, klusiņām pielavījos no aizmugures un, notupies uz ceļiem, sāku klausīties, par ko viņi runā.

Viens no priekšā sēdošajiem studentiem piecēlās visā augumā un kliedza:

— Lai dzīvo macisms! Lai dzīvo visisms! Lai dzīvo pulopulāps! [3]

Visi atbalstīja viņa brēcienu. Pirmais students, tiku tikām izbļāvies, pavēlēja pārējiem atsēsties zemē un teica runu.

— Mums jānogāž visi dievi un viņu vietā jāliek dižais, svētais Macu! — viņš deklarēja. — Mums jāiznīcina vecāki, pasniedzēji un jāatjauno mūsu brī­vība! Mums jānogāž imperators un jāievieš visisms! Mēs apsveicam ārzemniekus, kas uzbrukuši mūsu dzimtenei, tāpēc ka viņi ir pulopulāpi! Tūlīt mēs noķersim ķeizaru un uzdāvināsim viņu ārzemju biedriem. Tik lieliska izdevība vairs neatkārtosies, tāpēc darbosimies nekavējoties! Pēc tam mēs iznīci­nāsim savus vecākos radiniekus, skolotājus, lai visas dulnuma lapas, sievietes, tauta un pats visisms pie­derētu mums. Dižais, svētais Macu teica: «Pulopu-

— Tu atkal iesi prom?

Neskatīdamies uz meiteni, viņš noraidoši pakra­tīja galvu. Es neuzdrošinājos turpināt iztaujāšanu, jo negribēju satraukt Dulnumu. Starp citu, viņa droši vien pati kaut ko nojauta un apšaubīja Mazā Skorpiona žestu patiesīgumu.

Viņš vēl drusciņ atpūtās, tad sacīja, ka gribot satikt tēvu. Dulnuma klusēja, taču acīmredzot bija ciešas apņēmības pilna sekot Mazajam Skorpionam. Nopratis, ka blēdība atklāta, viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu; es nevarēju darīt to pašu, jo atrados meitenes skatiena varā. Beidzot Dulnuma neizturēja un ieraudājās:

— Kurp iesi tu, turp iešu arī es.

Viņš nodūra galvu, kļuva domīgs.

— Labi!

Es arī paziņoju, ka iešu kopa ar viņiem, kaut gan nemaz nealku skatīt Lielo Skorpionu.

Mēs virzījāmies uz rietumiem, bet visa tauta, pat kareivji, nāca mums pretī.

— Kāpēc viņi iet uz austrumiem, ja ienaidnieks atrodas rietumos? — es neviļus pajautāju.

— Tāpēc, ka austrumos ir drošāk, — Mazais Skorpions grieza zobus.

Mums nācās sastapt daudzus vecus un jaunus zinātniekus, kas neparasti priecīgā noskaņā kājoja gar abām ielas pusēm.

— Mēs ejam pie ķeizara! — viņi uzsauca Maza­jam Skorpionam. — Viņa Augstība pavēlējis sa­saukt konferenci, jo valsts aizsardzība ir kopus lieta un tajā vadošā loma pieder zinātniekiem. No mums gaida atbildes uz daudziem jautājumiem, pie­mēram: cik karavīru frontē, vai ienaidnieks ieņems Kaķiešu pilsētu? Ja viņi tiešām nodomājuši sagrābt pilsētu, mēs dosim ķeizaram padomu vēl tālāk pār­vietoties uz austrumiem. Gudrais ķeizars — viņš

neaizmirsīs zinātniekus! Gudrie zinātnieki līdz ga­lam uzticīgi ķeizaram!

Cerību ieraudzīt Viņa Augstību spārnoti, zināt­nieki pat nepievērsa uzmanību Mazā Skorpiona klu­sēšanai. Tikko šī sajūsmas pārņemtā grupa aizgāja, parādījās cita — ar skumju māktām sejām.

— Palīdziet mums, kungs! Kāpēc Viņa Augstība mūs neuzaicināja uz zinātnisko konferenci? Mūsu zināšanas, mūsu tikumi tak nav mazāki kā šiem neliešiem! Ja mēs nenokļūsim konferencē, tad vispār mūs vairs neuzskatīs par zinātniekiem! Jums tādi sakari, kungs, parūpējieties, lai mūs neatbīda malā!

Mazais Skorpions joprojām klusēja, tomēr šoreiz viņa klusēšanu uzņēma citādi:

— Ja jūs mums nepalīdzēsiet, mēs sāksim kriti­zēt valdību — un tad visi dabūs!

Saķēris aiz rokas Dulnumu, Mazais Skorpions sāka iet ātrāk. Zinātnieki skaļi ieraudājās.

Parādījās kaut kādu īpašu kareivju ierinda. Vi­ņiem ap kaklu karājās sarkanas auklas. Līdz šim es nebiju redzējis šādas lietas, tomēr neuzdrošinājos uzplīties ar jautājumiem zinātnieku jau tā satraci­nātajam Mazajam Skorpionam. Pamanījis manu ne­izpratni, viņš rūgti iesmējās:

— Tie ir tā sauktie sarkanstriķainie jeb valsts gvarde. Sarkanie striķi — atšķirības zīme tāpat kā citās valstīs. Taču tur «valsts» nozīmē galēju, pat fanātisku patriotismu, bet mūsu sarkanstriķainie, tā paša patriotisma mudināti, traucas uz klusākām vietiņām, kur viņus neviens neapdraud. Ja ārzem­nieki viņus sasitīs, tad taču viņi vairs nevarēs de­monstrēt savu mīlestību pret dzimteni!…

Viens gvards brauca uz vesela desmita kaķiešu galvām, viņam ap kaklu bija krietni resnāks striķis.