Piezīmes par kaķiešu pilsētu

18

Tāds gadījums radās. Kāzās es biju līgavas māsa un pievērsu uzmanību līgavaiņa vedējam. Nekā īpaša viņā nebija, taču toreiz viņš man likās neparasti jauks. Kāzas vienmēr izraisa satraukumu: līgavaini un līgavu, līgavas māsu, līgavaiņa vedēju — visus pārņēmusi līksma trauksme, ikvienam gribas būt labākam un skaistākam. Tādā brīdī mīlestība, līdzīga vējam, valda gaisā un viss ir tās varā. Man arī gribējās izbaudīt mīlestības valdzinājumu. Patiesību sakot, es tur biju visskaistākā. Lai nu kuram, bet man jau nu gan mīlestība nevarēja paiet garām — tāda netaisnība nebija iespējama! Visskaistākais no jauniešiem bija līgavaiņa vedējs. Ja jau es kādu mēģinātu savaldzināt, tad, protams, tas varētu būt tikai viņš. Tā es domāju, taču neko neuzdrošinājos iesākt. Jaunkundze ir un paliek jaunkundze. Reizēm es biju drosmīga, bet, kad sastapos ar mīlestību, uzskatīju, ka labāk ir palikt jaunkundzei. Ja viņš paskatīsies uz mani pirmais — kāda man daļa, mans labais vārds necietīs! Viņam vajag mani ievērot. Tā es biju iecerējusi. Varbūt viņš nolasīja manas domas un uz tām atsaucās. Un, ja nu reiz viņš izpildīja manu vēlēšanos, vai bija vairs vērts pretoties sev pašai?

Man uzreiz k]uva pavisam viegli un priecīgi. Ne­kad manas krūtis ieelpā necēlās tik augstu. Nezinu, kāpēc, bet man visu laiku gribējās smieties. Es sevī jutu spalvas vieglumu. Manam izklaidīgajam skatie­nam pavērās jūras zilgme un viegli, pavasara vēja dzīti vilnīši. Bet es pati biju viļņu šūpota laiviņa ar sniegbaltām burām. Pavasara saules staros to nesa uz salu, viscaur noaugušu ziedošiem persikiem. Neko reālu nespēju iztēloties, tikai jutu, ka peldu pa­vasarīgā jūrā. Nē, es nebiju iemīlējusies. Tikai sapņi par mīlestību mani iedvesmoja. Viņā es nesaskatīju neko īpašu, taču mani priecēja pirmoreiz gūtā uz­vara. Pirmoreiz ziediņš izplatīja smaržu. Es it kā iegāju kādā citā pasaulē, iepazinu Visumu. Apkārt viss ieguva brīnišķīgus toņus: kalni, koki, arī puķes, ari jūra pārvērtās. Es kļuvu neparasti spēcīga, ma­nas rokas un kājas tapa vijīgas. Aizmirsusi par savu prātu un raksturu, tapu pakļāvīga un maiga kā pū­pols vītolā. Pirmais prieks ir kā pirmais pavasara lietus, to nekad nevar aizmirst. Nogāž lietus — un viss kļūst vienkāršs un dzidrs. Man šķita, ka es pati varu veidot pavasari — vēl krāšņāku. Mana dvēsele uzziedēja. Taču pēc ziedēšanas parādās augļi.