Piezīmes par kaķiešu pilsētu

17

Manu sirdi bēdas grauza kā tārps — es nespēju nomierināties, neredzējusi māmiņu. Tieši šajā laikā nomainīja skolas direktori. Direktore teica, ka man vajagot par sevi padomāt, viņa esot barojusi mani un devusi pajumti, taču nevar galvot, ka jaunais direktors darīšot to pašu. Es saskaitīju savu naudu — pavisam kopā divas juaņas, septiņi mao un vēl daži vara sīknaudas gabali. Šīs naudas pie­tiktu pirmajām dienām, lai nenomirtu badā, bet kurp man iet? Es nedrīkstēju sēdēt rokas klēpī salikusi un sērot, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pirmā doma bija uzmeklēt māmiņu. Bet vai viņa varēs mani ņemt pie sevis? Ja nu ne? Ar savu atnākšanu es izraisīšu raušu tirgotāja neapmierinātību, māmiņai klāsies ļoti smagi. Man jādomā par viņu — viņa ir mana māte, kaut arī trūkums mūs ir izšķīris. Es domāju, domāju un nolēmu neiet. Jāprot pašai tikt galā ar savām bēdām. Bet kā? Es nevarēju izdomāt. Es sa­pratu, ka pasaule ir pārāk maza, lai tajā man at­rastos patvērums vai mierinājums. Suņi bija laimī­gāki par mani — viņi varēja gulēt uz ielas; cilvē­kiem neklājas gulēt uz ielas. Jā, es esmu cilvēks, bet cilvēkam var klāties sliktāk nekā sunim. Ja es neaiziešu, nav zināms, kā pret mani izturēsies jau­nais direktors. Es nevarēju gaidīt, kamēr man parā­dīs durvis. Bija pavasaris. Bet es nejutu tā siltumu, es tikai redzēju puķu plaukumu un lapu sazaļošanu. Sarkanie ziedi bija tikai sarkani ziedi, zaļās lapas — tikai zaļas lapas, es atšķīru krāsas, bet tam visam nebija nekādas jēgas — pavasaris bija auksts un nedzīvs, tas neatdzīvināja manu sirdi. Es negribēju raudāt, taču asaras tecēja pašas.