Piezīmes par kaķiešu pilsētu

21

Bet drīz jo drīz man atkal iegribējās viņu satikt. Ne tālab, ka es sapņotu par viņu un nespētu viņu aizmirst, vienkārši viņam jāatgriežas un man vēl­reiz jāapliecina sava cieņa. Gadās, ka arī svētie savā mīlestībā ir līdzīgi parastajiem mirstīgajiem. Galvenais, lai viņš būtu goddevīgs. Drīz vien viņš atkal atnāca. Mana sirds atsila, bet tik viegli dāvāt viņam savu mīlu es netaisījos. Saprāts nejāva pa­kļauties pirmajam uzliesmojumam. Viņš pamatīgi jāpamoka, pirms es kaut ko atļauju. Mīlestība man bija laika kavēklis, un es darīju, ko gribēju. Tāpēc jau viņš man patika, ka bija laika kavēšanas iegansts. Es viņam ļāvu ieelpot no sevis plūstošo aromātu, kurš mūs šķīra kā bieza migla. Kā maza saulīte, iz- spraukusies caur miglas plīvuru, es visu apkārtni apmirdzēju ar blāvu gaismu. Taču viņam es paliku miglā, viņš nespēja sajust manu staru siltumu. Es gavilēju, priecājos par savu spēku. Es baudīju, kā zeme bauda pavasara lietu, un kā zeme paliku ne­kustīga. Attieksmē pret vīriešiem jutos pieredzējusi. Man likās, ka no jebkuras situācijas pratīšu rast izeju. Ne kripatiņas baiļu nebija manī. Par Liņ-Dai­jui es pat aizmirsu domāt. Tādu sieviešu laiks no­grimis pagājībā.