Piezīmes par kaķiešu pilsētu

20

Jā, no šī pesimista varēja daudz ko mācīties. Viņš vismaz sākumā domāja, bet pēc tam iegrima pesi­mismā. Iespējams, viņš bija tuvredzīgs vai bailīgs, taču viņš prata domāt. Man jo vairāk iepatikās Ma­zais Skorpions, jā, arī jaunos zinātniekus vēl nebiju norakstījis. Kaut gan viņi nav gudrāki par vecajiem, toties ir dzīvāki un jautrāki. Mazajam Skorpionam no viņiem vajadzētu mācīties optimismu, tad viņš spētu veikt kaut ko derīgu. Man vēlreiz gribējās sa­tikt jaunos zinātniekus, un es uzzināju no Dulnumas, kur viņi dzīvo.

Ceļš mani veda gar daudzām skolām vai institū­tiem — tātad garām aizlaistiem klajumiem, kuriem apkārt bija sienas. Man negribējās piekrist visam, ko teicis Mazais Skorpions, bet, kad ieraudzīju pa ielām klaiņojošos skolēnus, manas acis pildījās asarām. Sie jaunekļi (īpaši tie, kuri izskatījās vecāki) likās neiedomājami pašapmierināti — nu taisni kā Lielais Skorpions, kas izlaidies uz septiņu kaķiešu galvām. Viņi, domājams, sevi iztēlojās par dieva izredzēta­jiem un nesaprata, ka viņu valsts — pati neievēro­jamākā Visumā. Tikai ļoti stulbi audzinātāji varēja izaudzināt tik nekulturālus ļaudis. Man bija žēl jaunekļu un tomēr nācās domāt par cilvēku, kuram divdesmit gadu vecumā vajadzētu kaut ko apjēgt un ellē nejusties kā debesīs. Gandrīz sāku prašņāt, ar ko viņi tik apmierināti, taču laikus aprāvos.

Viens no jaunajiem zinātniekiem, pie kura es gāju, pārzināja muzeju: tieši tas mani interesēja. Mu­zejs — diezgan liela celtne ar divdesmit vai trīs­desmit istabām. Pie ieejas, atspiedies pret sienu, sē­dēja sargs un saldi snauda. Neviens cits namu ne­apsargāja, visas durvis bija vaļā. Dīvaini: kaķcil­vēki taču zog visu, kas tik pagadās! Neuzdrošināda­mies traucēt sargu, es iegāju muzejā un, izstaigājis divas tukšas istabas, uzkūlos virsū savam jaunajam paziņam. Viņš mani apbūra ar savu jautro noskaņo­jumu, tīrību, laipnību. Viņa uzvārds •— Kaķišķis — likās ārzemju izcelsmes, un es baidījos, kaut tikai ekskursijas laikā viņš mani nenomocītu ar nepazīs­tamiem jaunvārdiem. Kaut tikai viņš nesauktu ek­sponātus par «barē» vai «skiju», tad viss būtu kār­tībā.

— Ludzu, panāciet šeit! — Kaķišķis laipni aici­nāja. — Sī ir akmens rīku zāle, astotais gadu tūk­stotis pirms mūsu ēras. Rīki izvietoti pēc jaunākās sistēmas. Paraugieties!

Es paskatījos — nekā nav. Kas par mānīšanos? Taču Kaķišķis jau norādīja uz sienām:

— Jūsu priekšā ir sens akmens trauks, kurā iekalts kaut kāds ārzemju uzraksts; maksā trīs miljonus na­cionālo prestižu.

Tagad tik tiešām ieraudzīju uzrakstu, taču nevis uz trauka, bet uz sienas — tur, kur kādreiz, kā re­dzams, bija stāvējis vērtīgais trauks.

— Jūsu priekšā — akmens cirvis, kas sasniedzis desmit tūkstošu viena gada vecumu; tā vērtība — tūkstoš nacionālo prestižu. Bet tai tur akmens krū­zei — tieši par gadu vairāk; vērtība — pusotra miljona nacionālo prestižu, tas… trīssimt tūkstošu, tas .. ./četrsimt tūkstošu.

Man patika tikai viens — kā viņš pavirši nosauca eksponātu vērtību. Mēs iegājām nākošajā tukšajā zālē. Kaķišķis turpināja tajā pašā sparīgajā, godbi­jīgajā tonī:

— Tur glabājas pasaules senākās grāmatas. To vecums pārsniedz piecpadsmit tūkstošus gadu. Iz­kārtotas pēc jaunākās sistēmas.

Viņš ņēmās minēt grāmatu nosaukumus un to vēr­tību, taču es neredzēju neko, izņemot dažus prusa­kus uz sienas.

Kad iegājām devītajā tukšajā zālē, mana pacie­tība beidzās. Jau gribēju no Kaķišķa atvadīties un iet prom, bet pēkšņi pirms pēdējās zāles pamanīju divdesmit karavīrus, bruņotus ar nūjām. Tātad viņi kaut ko apsargā? Zālē tik tiešām atradās eksponāti, un es pateicos debesīm un zemei. Ja vismaz vienā no vienpadsmit zālēm kaut kas ir, neesmu veltīgi nācis.

— Jums palaimējās, — Kaķišķis noteica. — Pēc kādām pāris dienām jūs to nebūtu redzējis. Jūsu priekšā esošie māla priekšmeti — desmittūkstošais gads pirms mūsu ēras — izvietoti pēc jaunākās sis­tēmas. Pirms divpadsmit tūkstošiem gadu šie trauki bija visskaistākie pasaulē, taču pēc tam, sākot ar sesto tūkstošgadi pirms mūsu ēras, mēs pazaudē­jām podnieka mākslas noslēpumu un līdz šim lai­kam nevaram to apgūt.

— Kā tad tā? — es jautāju.

— O, skijs! — mans pavadonis iesaucās, izraisī­dams manī pilnīgu neizpratni. — Tie ir visvērtī­gākie priekšmeti uz Marsa, taču tie jau pārdoti ār­zemniekiem par trim biljoniem nacionālo prestižu. Ja valdība nesteigtos, tā varētu par tiem saņemt vismaz piecus biljonus, jo divus biljonus mēs dabū­jām par akmens traukiem, kuri nav ne desmittūkstoš

gadus veci. Galvenais, protams, nav tas, ka valdība kļūdījās rēķinos, bet mēs, starpnieki, nu saņemsim mazāku komisijas naudu. Ko mēs ēdīsim? Algu mums nemaksā jau vairākus gadus! Tiesa, ar starpniecību var pieklājīgi nopelnīt, taču mēs esam jauna tipa zi­nātnieki un mums nepieciešams daudz vairāk' nau­das nekā vecajiem. Mēs lietojam tikai importa man­tas, bet nopirkt vienu tādu mantu ir tas pats, kas pabarot duci veco zinātnieku!

Kaķišķa miermīlīgā fizionomija pēkšņi sadrūma.

Kā tas varēja gadīties, ka pazuda podnieku māk­slas noslēpums? «O, skijs!» Kāpēc pārdod senlie­tas? Lai ar tām pelnītos. Man vairs neatlika nekādu ilūziju attiecībā uz jaunajiem zinātniekiem. Man tikai gribējās apkampt pārpalikušos traukus un sākt rau­dāt. Tātad tirdzniecība ar muzeja retumiem ir viens no valdības ienākuma avotiem, bet zinātnieki saņem komisijas naudu un pircējiem nosaka cenas. Tomēr es uzdevu vēl vienu jautājumu:

— Kas notiks, kad jūs pārdosiet pēdējo eksponātu un vairs nevarēsiet saņemt komisijas naudu?

— O, skijs!

Es sapratu, ka šis vārds viņa mutē nozīmē «pie­lāgošanos» — tūkstošreiz nelietīgāku nekā Mazajam Skorpionam. Kaķišķis ar saviem izsaucieniem man kļuva pretīgs, taču dulnuma lapas neaicina darbo­ties — un es neiepļaukāju savu pavadoni: kāpēc man, ķīnietim, būtu jāiejaucas kaķiešu darīšanās?

Neatvadījies no Kaķišķa, izskrēju uz ielas: man izklausījās, ka no tukšajām zālēm, gluži kā no el­les, atskan nozagto relikviju stenēšana. Ja aizkapa pasaule eksistē, kā man gribētos, lai šie jaunie zi­nātnieki, nevis relikvijas atrastos tajā saulē!

Uz ielas es mazliet nomierinājos un nodomāju, ka kaķiešu senlietām nokļūšana ārzemēs ir laime. Ja jau kaķieši visu izlaupa, izzog un iznīcina, tad labāk,

ka muzeju dārgumus glabā ārzemnieki. Protams, tas neattaisno Kaķišķi. Kaut gan tirgošanās nav viņa aizsākta, tomēr viņš bezkaunīgi to atbalsta un vispār ir zaudējis kaunu un sirdsapziņu. Man vienmēr paticis, ka cilvēce godina savu vēsturi, taču kaķcilvēki sagrauj pat tēvzemes vēsturi. Pie tam Ka­ķišķis taču ir izglītots! Ja tā rīkojas zinātnieki, ko tad lai dara nekulturālā masa?

Man zuda vēlēšanās iet pie citiem jaunajiem zi­nātniekiem, apskatīt vēl kādas kultūras iestādes. Tikko ieraudzītā bibliotēka atkal solīja viltību ar tukšo cietoksni. [2]

Pati celtne nebija slikta, taču nebija remontēta jau daudzus gadus. Kad no bibliotēkas izgāja sko­lēnu grupa, kuri tur droši vien bija lasījuši grā­matas, manī no jauna pamodās interese par eks­kursijām.

Ieejot pa vārtiem, uz sienām es ieraudzīju dau­dzus uzrakstus: «Bibliotēku revolūcija». Interesanti, pret ko tā vērsta? Mēģinādams tikt skaidrībā, pēkšņi paklupu pret guļošu radījumu, kurš tūlīt iebļāvās:

— Glābiet!

Tam blakām saistītām rokām un kājām gulēja vēl kāds desmits upuru. Tiklīdz es viņus atbrīvoju no saitēm, tie tūlīt aizšļūca, atskaitot vienu, kurā sazī­mēju jauno zinātnieku. Viņš bija tas, kurš aicināja palīgā.

— Kas te notiek? — es brīnījos.

— Atkal revolūcija. Šoreiz — bibliotēku.

— Pret ko tā vērsta?

— Pret bibliotēkām. Paskaties, kungs! — zināt­nieks parādīja savas ciskas.

Es pamanīju īsas bikses, kurām iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Bet kāds tām sakars ar biblio­tēku revolūciju?

Zinātnieks paskaidroja:

— Re, tu valkā bikses, un mēs, zinātnieki, kas aicināti iepazīstināt tautu ar progresīvo zinātni, progresīvo morāli un paražām, arī uzvilkām bikses. Tas ir revolucionārs akts . . .

«Tā nu gan ir revolūcija!» es nodomāju.

— Diemžēl kaimiņu institūta studenti uzzināja par šo revolucionāro aktu, ieradās šeit un katrs piepra­sīja vienas bikses. Es, bibliotēkas vadītājs, kad ag­rāk tirgojos ar grāmatām, studentiem regulāri at­devu daļu no saviem ienākumiem. Lieta tā, ka viņi uzticīgi visismam, bet visisti ir bīstama tauta. Diem­žēl viņi neatlaidīgi lika lietā savus principus un pie­prasīja manas bikses, bet es viņus nevarēju apgādāt, un studenti sacēlās. Mans revolucionārais akts iz­paudās bikšu uzģērbšanā, viņu — idejā, ka jāuzšuj tādas bikses, kādas nevienam citam nav. Un vispār viņi mūs sasēja un nozaga visus manus niecīgos ie­taupījumus.

— Ceru, ka viņi neizvazāja grāmatas! — es iesau­cos, bažīdamies par bibliotēku, nevis par viņa ietau­pījumiem.

— Nē, un nevarēja izvazāt, jo pēdējā grāmata pārdota pirms piecpadsmit gadiem. Tagad mēs no­darbojamies ar pārreģistrāciju.

— Ko gan jūs reģistrējat, ja grāmatu nav?

— Māju, sienas … Gatavojamies jaunai revolū­cijai, bibliotēku taisāmies, pārvērst par viesnīcu un saņemt kaut vai nelielu īres naudu. Būtībā te jau vairākkārt dzīvojuši karavīri, tomēr ar civilo pub­liku būtu mazliet mierīgāk …

Es ļoti cienīju kaķiešus un tieši šīs cieņas dēļ vairs neklausītos, citādi manus jautājumus nomainītu prasti lamuvārdi.