Piezīmes par kaķiešu pilsētu

26

Mazajā restorāniņā es kļuvu par «otrā numura» oficianti. Man nebija priekšstata, kā uzklāt, kā no­vākt galdu, kā izrakstīt rēķinu, nezināju ēdienu no­saukumus. Es drusciņ raizējos, bet «pirmais numurs» sacīja, lai es nekrītu izmisumā — viņa arī neko neprotot. Viņa paskaidroja, ka visu darot Sjaošuņs, mums tikai jāielej viesiem tēja, jāpasniedz dvielis un rēķins, pārējais nav mūsu ziņā. Dīvaini! «Pir­majam numuram» piedurknes bija augsti uzrotītas un uz piedurkņu atloku oderēm nebija neviena trai­piņa. Plaukstas locītava bija apsieta ar balta zīda lenti, uz kuras izšūti vārdi: «Māsiņ, es mīlu tevi». Viņa pūderējās no rīta līdz vakaram, viņas lūpas bija asinssarkanas. Dodot piesmēķēt, viņa ar ceļ­galu atspiedās pret apmeklētāja kāju, ielejot vīnu, pati reizēm nodzēra malku. Pret dažiem apmeklē­tājiem viņa bija īpaši iztapīga, citus nemaz neievē­roja — viņa prata nolaist plakstiņus, izlikdamās, ka neredz viņus. Es apkalpoju tikai tos, kurus viņa atstāja bez ievērības. Es baidījos no vīriešiem. Mazā pieredze man kaut ko bija iemācījusi: vai nu viņi mīl vai ne — no viņiem jāpiesargās. īpaši no tiem, kas uzturas restorānos, — viņi izliekas krietni, sa­cenzdamies cits ar citu, piedāvā vietu un taisās samaksāt rēķinu; viņi dedzīgi spēlē pirkstu uzminē- šanu*, dzer vīnu, rij kā mežonīgi zvēri, piesienas un lamājas, kad vien pagadās kāds iemesls. Pa­sniegdama tēju un dvieli, es zemu noliecu galvu — man dega seja. Apmeklētāji tīšuprāt uzrunāja mani, centās sasmīdināt, taču man prāts nenesās uz jokiem. Pēc pulksten deviņiem, kad viss beidzās, es sajutu briesmīgu nogurumu. Ienākusi savā mazajā istabiņā, es nenoģērbusies tūlīt iemigu un nogulēju līdz rīt­ausmai. Pamodusies es izjutu zināmu prieku: tagad es esmu patstāvīga, ar savu darbu nopelnu iztiku. Uz darbu izgāju ļoti agri.

«Pirmais numurs» ieradās ap desmitiem, vairāk nekā divas stundas vēlāk par mani. Viņa pret mani izturējās augstprātīgi, tomēr pamācīja bez jebkāda naida: «Nevajag ierasties tik agri; kurš tad astoņos nāk ēst? Nav ko staigāt ar tādu garu ģīmi: tu esi oficiante, tālab kapsētnieces izskats tev nepiestāv. Ja staigāsi, galvu nodūrusi, kurš gan tev dos dze­ramnaudu? Kāpēc tu uz šejieni atnāci? Vai ne tāpēc, lai nopelnītu? Tev pārāk maza apkaklīte; mūsu pro­fesijas meitenēm jānēsā augstas apkaklītes, zīda lakatiņi — tas apmeklētājiem patīk!» Es zināju, ka viņai ir taisnība, un zināju arī: ja es nesmaidīšu, arī viņa cietīs zaudējumus — dzeramnauda tika līdzīgi sadalīta. Es nenicināju viņu, tikai vienmēr vēroju, kā viņa centās algas dēļ. Sievietes tikai tā var nopelnīt naudu, viņām nav cita ceļa. Bet es nevē­lējos viņai darīt pakaļ. Es it kā skaidri redzēju: kādā jaukā dienā man būs jākļūst vēl «atraisītā­kai» — un tikai tad varēšu nopelnīt rīsu bļodiņu. Taču tas notiks tikai bezizejas gadījumā, bet bez­izejas gadījums vienmēr uzglūn mums, sievietēm, un es varu vienīgi mazliet to attālināt. Sī doma pildīja sirdi ar naidu, spieda griezt zobus, taču sieviešu liktenis nav viņu pašu rokās. Pēc trim die­nām saimnieks brīdināja: man tika dotas vēl divas dienas pārbaudei un, ja es vēlos arī turpmāk te strādāt, tad jāuzvedas tā kā «pirmajam numuram». Viņa it kā jokodama teica: «Par tevi jau interesējas; ko gan slēpies un tēlo muļķi? Kāpēc mums jākaunas vienai no otras? Gadās, ka oficiantes apprec banku direktori; domā — mēs tev traucēsim? Darbojies, velns lai parauj, mēs arī pavizināsimies autiņā!» Tas mani saniknoja. Es viņai pajautāju: «Kad tad tu domā pavizināties mašīnā?» Viņa saknieba krāsotās lūpas: «Nav ko tiepties, parunāsim atklāti: vai tad tu esi tāda maigulīte, ka neesi spējīga uz to?» Es neizturēju, paņēmu vienu juaņu un piecus mao, kuri man pienācās, un gāju uz mājām.