Piezīmes par kaķiešu pilsētu

12

Mūsu stāvoklis kļuva aizvien sliktāks — tas ne­gaidīja, kamēr kaut ko izdomāšu. Māmiņa jautāja: «Nu, kā?» — un piemetināja: ja es tik tiešām mīlot viņu, tad man esot jāpalīdz, citādi viņa vairs nespē­šot par mani rūpēties. Tas vairs nebija māmiņas garā, taču viņa runāja tieši tā. Viņa gluži skaidri pateica: «Es ātri novecoju, paies vēl pāris gadu — un vīrieši man vairs nepievērsīs uzmanību!» Tik tiešām — pē­dējā laikā viņa stiprāk pūderējās, taču tāpat bija redzamas krunkas. Un viņa nolēma kļūt par viena vīrieša verdzeni — daudziem viņa vairs nederēja. Māmiņa uzskatīja: kamēr vēl nav pavisam novītusi, jāpasteidzas. Tajā laikā viņa patika kādam raušu tirgotājam. Es jau biju pieaugusi, un man bija neērti iet aiz māmiņas nestuvēm kā kādreiz bērnībā. Man vajadzēja sākt patstāvīgu dzīvi. Ja es būtu izlē­musi «palīdzēt» māmiņai, tad viņa varētu to ne­darīt — naudu nopelnītu es. Es ļoti vēlējos palīdzēt, taču tāds peļņas veids man iedvesa bailes. Ko es zināju? Vai es varēju iegūt naudu, tāpat kā to ie­guva cerības zaudējusi sieviete?! Māmiņai ir cieta sirds, taču nauda ir vēl cietsirdīgāka. Viņa mani nespieda iet šo ceļu, viņa ļāva man pašai izlemt — palīdzēt viņai vai iet katrai uz savu pusi. Māmiņa vairs neraudāja — viņa jau sen bija izraudājusi visas asaras. Ko man darīt?