3

Manās atmiņās bērnība saistās ar maigu saules gaismu; tā ir vējā līgojošs daudzkrāsains zieds. At­ceros, reiz es saslimu, nebija jau nekas nopietns. Bet slimības dēļ mani vēl vairāk lutināja. Slimība man sagādāja vieglas, saldkairas ciešanas un apkār­tējo īpašu mīlestību. Līdz šim laikam atceros caur­spīdīgās ledenītes, kas rūgto mikstūru padarīja gan­drīz vai patīkamu. Slimības laikā mani loloja kā siltumnīcas stādu, kurš ir sevišķi burvīgs savā traus- lumā.

Iestāšanās skolā ir visai nozīmīgs notikums cil­vēka dzīvē. Skolas gados var būt skaudri brīži, taču vecāki mani tā mīlēja un skolotāji lutināja, ka es atceros tikai savas uzvaras. Jau pamatskolā es ap­zinājos savu pārākumu. Nejuzdama biklumu, svešu cilvēku klātbūtnē es dziedāju, dejoju. Mani tērpi bija visskaistākie, mani panākumi — visspožākie. Rei­zēm es nevarēju tikt galā ar kādu uzdevumu, tad, protams, to paveica kāds no mājiniekiem, un pati augstākā atzīme tika man. Par panākumiem mācī­bās es pastāvīgi saņēmu uzslavas ne tikai no vecā­kiem, bet ari no pazīstamiem. Bieži vien man bija tas gods nest līgavas šķidrautu vai grozu ar zie­diem. Es iemācījos kustēties nesteidzīgi, skatīdamās uz kurpju purngaliem, tā izjūtot, kā tvīkst mani jau tā sārtie vaigi. Gan manas rotaļlietas, gan rakstām­piederumi — viss liecināja par to, ka es dzīvoju bagātībā. Es biju pārlieku lepna, taču, starp citu, tas mani netraucēja būt devīgai — pasniegt dāvanu tam, ko ļoti mīlēju. Dusmās es spēju izsvaidīt un sadauzīt, vienalga, ko, — lai visi zina manu dabu.

Загрузка...