Piezīmes par kaķiešu pilsētu

4

Jau astoņu gadu vecumā es iemācījos nest man­tas uz lombardu. Es zināju — ja neatnesīšu kaut drusciņ naudas, mums nebūs ko ēst; māmiņa lūdza ieķīlāt mantas tikai galējā situācijā. Man bija labi zināms: ja māmiņa iedeva sainīti, skaidrs — katlā nav ne putraimiņa. Reizēm mūsu katls bija tik šķīsts kā tikumīga atraitne. Reiz es aiznesu ieķīlāt spoguli, vienīgo vēl atlikušo mantu, bez kuras var iztikt, kaut gan māmiņa to lietoja katru dienu. Bija pavasaris, un siltās drēbes mēs jau bijām paspējušas ieķīlāt. Es zināju — spogulis jānes uzmanīgi, taču vaja­dzēja steigties, jo lombardu agri slēdza. Es baidījos no lombarda sarkanajiem vārtiem un no garās, augstās letes. Kad es tiem tuvojos, man sirds sāka dauzīties. Taču man vajadzēja iekļūt, pareizāk, uz- ķepuroties — slieksnis bija augsts. Man ar pēdējiem spēkiem bija jāuzceļ nesamais uz letes un jāizkliedz: «Ņemiet ķīlā!» — jāsaņem nauda un kvīts un ātri jāatgriežas mājās, lai māmiņa neuztrauktos. Taču spoguli nepieņēma, tikai ieteica atnest kaut ko citu. Es sapratu, ko tas nozīmē. Spoguli piespiedusi pie krūtīm, es skrēju, ko kājas nes, mājup. Māmiņa ieraudājās — neko citu viņa nevarēja atrast.

Es biju saradusi ar mūsu istabu, un man vienmēr likās, ka tajā ir daudz mantu, bet tagad, palīdzot mātei kaut ko sameklēt, sapratu, ka to mums ir pavisam maz. «Māmiņ, bet ko mēs ēdīsim?» Viņa raudādama man pasniedza sudraba matadatu — vienīgo vērtslietu mūsu mājās. Līdz tam brīdim māmiņa to šad un tad bija izņēmusi no matiem, taču neuzdrošinājās ieķīlāt. So matadatu vecmāmiņa viņai bija dāvinājusi kāzu dienā. Māmiņa lika at­stāt spoguli un aiznest uz lombardu matadatu. Es skrēju atpakaļ, taču lielie, baigie vārti jau bija slēgti. Es nosēdos uz pakāpiena, matadatu dūrē sa- žņaugusi. Skaļi raudāt es neuzdrošinājos; es skatī­jos debesīs un caur asarām atkal ieraudzīju mē­ness gaismu. Es ilgi raudāju — līdz tam laikam, kamēr tumsā parādījās māmiņa; viņa mani paņēma aiz rokas. Cik siltas bija viņas rokas! Izjūtot roku siltumu, es aizmirsu visas neveiksmes un pat badu. Šņukstēdama es sacīju: «Māmiņ, iesim gulēt! Rīt es atkal atnākšu šurp!» Viņa klusēja. Mēs nogājām mazu gabaliņu. «Māmiņ, paskaties uz mēness sirpi — tas bija tieši tāds pats, kad tētuks nomira. Kāpēc tas vienmēr karājas greizi?» Māte klusēja, viņas roka viegli ietrīcējās.