Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

18

Es gāju meklēt darbu. Māmiņu es nemeklēju, pati vēlējos nopelnīt iztiku un negribēju būt atkarīga ne no viena. Divas dienas es izgāju cerību pilna, bet atgriezos noputējusi un asaraina. Man nebija darba. Tikai tagad es īsti sapratu māmiņu un no sirds viņai piedevu. Viņa kaut vai mazgāja smirdīgās zeķes, bet es nevarēju pat tādu darbu atrast. Ceļš, kuru izvēlējās māmiņa, bija vienīgais iespējamais. Skolā ieaudzinātās iemaņas un tikumi izrādījās nevienam nevajadzīgi, tie derēja paēdušajiem un brīvajiem cilvēkiem. Manas skolasbiedrenes pat iedomāties nespēja, ka man ir tāda māte; viņas smējās par pērkamajām sievietēm; jā, viņas varēja smieties — viņas bija paēdušas. Es gandrīz izlēmu: ja radīsies cilvēks, kas man dos ēst, es visu darīšu viņa labā; māmiņa taču arī spēja pakļauties. Es negribēju mirt, kaut arī domāju par to; nē, es gribēju dzīvot. Es biju jauna, skaista, un man vajadzēja dzīvot. Sajā negodā es nebiju vainojama.