Piezīmes par kaķiešu pilsētu

5

Māmiņa caurām dienām mazgāja svešu veļu. Man vienmēr gribējās viņai palīdzēt, taču es nezināju, kā to izdarīt. Es tikai gaidīju viņu un negāju gulēt. Reizēm mēness sirpis jau bija augstu debesīs, bet viņa vēl arvien mazgāja smirdīgās zeķes, kas līdzī­gas cietai govs ādai, — tās atsūtīja komiji. Pēc tādu netīrumu mazgāšanas māmiņa vairs nevarēja neko ieēst. Es sēdēju viņas tuvumā un skatījos uz mēness sirpi: tā staros zibēja sikspārnis, gluži kā uzvērts sudrabainā diegā, tad pēkšņi nozuda tumsā. Jo vai­rāk es žēloju māmiņu, jo mani spēcīgāk apbūra mē­ness sirpis: kļuva vieglāk ap sirdi, kad es uz to pa­skatījos. Vasarā sirpis bija vēl skaistāks, no tā vien­mēr dvesa vēsums, it kā tas būtu no ledus. Man ļoti patika, kad vieglas ēnas, kas krita no mēness stariem uz zemi, pēkšņi pazuda — tad kļuva sevišķi tumšs, vēl spilgtāk spīdēja zvaigznes, vēl spēcīgāk smaržoja puķes. Kaimiņu mājas dārzā bija daudz puķu un koku, no lielajām akācijām pie mums krita baltas ziedlapiņas, nosēdamas zemi kā ar sniegu.