Piezīmes par kaķiešu pilsētu

33

Varbūt dažas sievietes spēj nopelnīt, tikai koķe­tējot ar vīriešiem, taču man trūka veiklības un es uz to nevarēju cerēt.

Es kļuvu par pērkamu sievieti. Saimnieks man neļāva palikt pie viņa, uzskatīdams sevi par kārtīgu cilvēku. Es aizbraucu no dzīvokļa pat neatsveicinā- jusies un atkal atgriezos tajās divās istabās, kur mēs kādreiz bijām dzīvojuši ar jauno tēvu. Kaimiņi neplātījās ar saviem tikumiem, toties bija godīgi un jauki ļaudis. Pēc pārcelšanās man gāja tīri labi. Pie manis iegriezās pat izglītotie. Viņi zināja — es pārdodu, viņi pērk — un labprāt nāca, jo neno­kļuva neērtā situācijā un nezaudēja savu cienību. Sākumā bija ļoti baismi — man taču vēl nebija ne divdesmit gadu! Bet pēc dažām reizēm es vairs ne­baidījos. Es nekļuvu bezjūtīga, neslinkoju, bet laidu darbā rokas, lūpas… Viesiem tas patika, un pēc tam viņi mani labprāt reklamēja.

Pēc dažiem mēnešiem es sāku saprast vēl vairāk un novērtēju cilvēku gandrīz ar pirmo skatienu. Bagātie tūlīt prasīja cenu, likdami saprast, ka pērk mani. Viņi bija Joti greizsirdīgi — viņi gribēja, lai pērkama sieviete paliktu viņu īpašumā, jo viņiem bija nauda. No tādiem es nekautrējos. Ja viņi sāka tiepties, es brīdināju, ka uzmeklēšu viņu mājas un visu izstāstīšu viņu sievām. Viņi pieklusa. Beigu beigās skolā gūtās zināšanas nekur nepazuda. Es pārliecinājos, ka izglītība ir vērtīga. Citi nāca, dū­rēs sažņauguši naudu, un baidījās tikai no viena — no pārmaksāšanas. Es tādiem izstrādāju sīkus no­sacījumus: par to, lūk, — tik, par to — tik, un viņi kā mīļie tecēja uz mājām pēc naudas; tas mani uzjautrināja. Visvairāk es neieredzēju krāpniekus, kuri centās ne tikai mazāk samaksāt, bet izdevīgā brīdī vēl nočiepa puspaciņu cigarešu vai smaržu flakoniņu. Neaiztiksi viņus — būs mīlīgi, aiz­skarsi — var sakliegt policiju un sarīkot traci. Es liku viņus mierā — es baidījos no viņiem. Bet po­licistus nācās apdāvināt. Sajā plēsoņu un ierāvēju pasaulē panākumus gūst tikai nelieši. Zēluma jūtas manī izraisīja vecāko klašu skolnieki: viņu kabatās skanēja sudraba monētas un daži vara naudas ga­bali, uz deguna izspiedās sviedru krellītes. Man bija žēl viņu, taču es pārdevos arī viņiem. Ko gan varēju darīt! Bija arī večuki — cienījami, ar bērnu un maz­bērnu varzu bagāti ļaudis. Es nezināju, kā viņiem pakalpot, taču man bija zināms, ka viņiem ir nauda, par kuru viņi pirms nāves grib nopirkt drusciņ prieka. Es viņiem devu to, ko viņi vēlējās. Tā es iepazinos ar naudu un cilvēku. Nauda ir baismīgāka par cilvēku. Cilvēks — zvērs, nauda — zvēra spēks.