Piezīmes par kaķiešu pilsētu

7

Gadu pirms pamatskolas beigšanas mēs jau jutā­mies kā pieaugušas. Mēs ļoti iemīlējām skolu — ne jau tālab, ka būtu pamodusies interese mācīties. Mums patika skolas dotā brīvība. Sadalījušās gru­pās, mēs nekautrīgi tīksminājāmies par mums ne­pazīstamām lietām, ko nebūtu varējušas darīt mājās.

Ar mazajiem mēs vairs nenoņēmāmies. Sevi uzskatī­jām par viszinošām, romānu varoņu cienīgām per­sonām. īstenībā mēs neko nezinājām, bet galve­nais — negribējām zināt. Jūsmodamas par varoņiem un romānu notikumiem, mēs dalījāmies iespaidos, šajā ilūziju pasaulē ievedot vēl nepieredzējušās. Mēs pieminējām cildenas, drosmīgas jaunavas, tiklas sie­vietes un sievietes, kas atgriezušās uz godīga ce|a. Mūsu iemīļotākās varones bija jaunavas ar asu prātu un dedzīgu sirdi, tādas kā Liņ-Daijui*. Arī mums gribējās būt asprātīgām, dzēlīgām, gribējās, lai mūs mīlētu. Skola bija mūsu Lielās apceres dārzs [6] . Mēs gājām arī uz kino, taču tur viss bija daudz skarbāks, nekā mums šķita sapņos. Mēs bieži sačukstējāmies par mājās redzēto — par vīriešu un sieviešu attie­cībām. Taču tās nelikās sevišķi romantiskas un no­darbināja mūsu prātus tikai mirkli. Mīļāko liktenis mūs nevaldzināja. Mēs sapņojām par īstu mīlestību ar tās ideāliem un cēlām jūtām, kaut gan par to mums nebija nekādas sajēgas. Mūsu domas bija tīras un tajā pašā laikā grēcīgas, tās arī mūs mudināja uz intīmām sarunām. Bet reizē ar to mums tā kāro­jās saglabāt bērnišķīgo nevainību un krietnumu! Piecpadsmit gadu vecumā mēs bijām līdzīgas svai­gām puķēm.