Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

30

Es ilgi pretojos, tad nolēmu izbeigt cīņu. Līgavainis pilnīgi atbilda manam ideālam. Tikai trūka mīlestības, viss pārējais mani apmierināja. Bet, kāda ir mīlestības cena, kas to lai zina! Ar prieku es pametu institūtu. Labāk nesatikt draudzenes, kuras nomoka ar zobgalībām. Viņas jau iepazinušas mīlestību, taču tā viņas padarījusi netīras. Taču es neesmu tik stulba. Es atkal kļuvu jautrāka, salabu ar vecākiem. Sāku kārtot kāzu tērpu, to slepus pielaikot. Uzkāru kaklarotu, uzvilku gredzenu ar briljantiem. To priekšā taču nenoturēsies neviens — vai nav tiesa? Es lepojos ar savu sapratīgumu un biju neizsakāmi laimīga, ka esmu tik gudri izrīkojusies ar savu likteni. Nav laimīgākas līgavas. Lai visi mani apskauž! Kas gan notiktu ar mani, ja es būtu iemīlējusies kādā plikadīdā? Matos — papīra puķīte, pirkstā — vara gredzentiņš, bet plīvurs drusciņ garāks par či [7] . Es no kauna nomirtu!