Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

33

No laimes tapu vēl skaistāka. Es jutu, ka ikviena manas miesas šūniņa izplata jaunu aromātu. Es kļuvu mazliet dūšīgāka, taču biju daudz naskāka un kustīgāka. Biju brīnumputnam līdzīga. Ne tikvien prieks par savu skaistumu pildīja mani. Es gozējos ari sava vīra slavas staros. Es tiku uzskatīta par visdižciltīgāko, visbagātāko. Mani apskauda. Lai ko es stāstītu, vienmēr atradās pateicīgi klausītāji. Tāda goddevība jaunkundzes gados pat sapņos nerādījās. Jaunkundze — tīrs avots, kundze — līdzīga kalnam, dižam, puķēm klātam, saules staru apspīdētam, visās krāsās mirdzošam. Arī es pati sev šķitu kā tāds kalns pavasara ziedos, bet vīrs bija mana saule. Saules stari apgaismoja kalna nogāzes, bet persiku ziedi manos vaigos uzsmaidīja saules stariem. Sie stari piederēja man vienai.