Piezīmes par kaķiešu pilsētu

5

Tātad jau pamatskolā es apzinājos savu vērtību. Es biju stūrgalvīga, skaista, pratu runāt. Visi ap­jūsmoja mani, manu gudrību, spējas un pat mazliet uzrauto degunteli. Man glaimoja, ka tiku uzskatīta par gudru un izcilu. Uzrautais deguntelis nepavisam nemazināja manu skaistumu. Es pat lepojos ar to, vērīgi sevi aplūkodama spogulī. Deguntelis man šķita apburošs. Tas it kā no augstumiem nolūkojās uz pasauli, meta izaicinājumu visam un visiem. Vis­skarbākie vārdi, šķiet, vispirms izspurdza no mana degunte]a un tikai pēc tam — no lūpām, kuras tajā mirklī atgādināja vakara puķes, lepnas savā daiļumā.

Nodarbības skolā mani ne visai interesēja, lika pat garlaikoties. Un skolā jau arī mūs neturēja stingrībā. Es un visas manas draudzenes nācām no bagātnie­kiem. Mēs tik tikko spējām tikt līdzi modei. Kur nu vēl atrast laiku mācībām! Bet skolotāji bija trūcīgi, kā jau kalpi. Mēs viņus ne par ko neuzskatījām. Viņi zināja savu vietu un nemaisījās mūsu darīšanās. Tālab necieta mūsu reputācija un mēs pret skolotā­jiem neizjūtām ne mīlestību, ne naidu. Droši vien neviens tik labi nepārzināja dziesmas, dejas, teātru izrādes kā mēs. Visos sarīkojumos mēs ieguvām pir­mās vietas. Arī mūsu rokdarbi bija vislabākie — mēs pirkām materiālus, kurus citas nevarēja atļauties. Vispār skola mums nereti atnesa slavu.