Piezīmes par kaķiešu pilsētu

40

Mīlestība man deva drosmi, un es sāku krāpt vīru. Es zināju, ka viņam ir vērīga acs, taču nebaidījos un ar īstu eleganci pratu aizslīdēt viņam gar degunu uz satikšanos. Joprojām biju viņam pateicīga par to, ka viņš man deva stāvokli sabiedrībā, taču nespēju atteikties no visa pārējā. Bet, ja es sastrīdētos ar viņu, — lai tad notiek kas notikdams! Es biju zau­dējusi galvu no prieka. Bet viņš klusēja. Savādi! Viņš, liekas, lika man noprast, ka manu uzvedību atzīst par labu, it kā gribēja sacīt: «Tu rīkojies pa­reizi!» Neticami! Viņš taču ir tikumības sargs. Vīra godīgums drusciņ apvaldīja manu kvēli. Nav inte­resanti bez strīdiem un skandāliem! Taču drīz viss noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā, protams, ne jau bez mana labvēlīgā mīļākā ziņas. Un es sa­pratu — vīram bija tikumība, taču viņam trūka vēl augstāka stāvokļa sabiedrībā, tāpat kā man bija stāvoklis sabiedrībā, taču trūka mīlestības. Es ie­guvu to, pēc kā alku, viņš tāpat — tālab arī klusēja. Mana kvēle atsala. Tas neietilpa manos plānos. Neko tamlīdzīgu es nevarēju pat paredzēt. Viņš, morālists, izrādās, neko nav zaudējis, izraudzīdams par sievu bijušo «karalieni». Viņam bija savi aprēķini. Cik zemu esmu kritusi! Izrādījās, ka esmu spēļlietiņa viņa rokās, un tagad man netikt vaļā no šausmām. Man gribējās gaisīgu flirtu, bet nācās izdabāt di­viem vīriešiem. Man būtu vajadzējis tikai pamāt — un butu milzums pielūdzēju. Taču es neesmu izvir- tusi sieviete un nevaru būt rotaļlietiņa. Vīrietim jā­uztur sieva, jāsagādā viņai prieks,'taču izmantot sievu savtīgos nolūkos ir vienkārši nepieklājīgi, ne­cienīgi!