Piezīmes par kaķiešu pilsētu

25

Es lepojos ar sevi, ar savu dzīves pieredzi un tomēr apskaudu citus; mani nomāca tukšums. Drau­dzenes te cieta, te priecājās par panākumiem, te smējās, te raudāja. Bet es, uzskatīdama sevi par gudrāku un pārāku par citām, nemācēju just. Pra­tu tikai izlikties. Katrā manā izdarībā izpaudās kun- dzene. Manī nebija nekā sava. Un šis nedabiskums parādījās visur: manierē vilkt vārdus, žiperīgajā gai­tā, mākslotajos smieklos. Ikvienai lietai ir sava vieta. Es nezināju, kur ir manējā. Es centos dot jūtām vaļu, būt drusciņ dumjāka, lai varētu pa īstam gan raudāt, gan smieties. Viss veltīgi! Vai bija vērts liet asaras, ja jebkura mana vēlēšanās tika izpil­dīta? Taču nebija arī par ko priecāties. Neesmu jau trīsgadīgs bērns, kurš, ieraudzījis rotaļlietu, lēkā aiz priekiem. Arī vecākos viss šķita liekuļots — gan skumjas, gan prieki. Nekas zem saules nespēj skum­dināt, kad ir nauda, jo tad ikvienu vēlēšanos viegli apmierināt, tālab arī nekas nespēj iepriecēt. Vecāki nesmējās, tikai smaidīja, demonstrējot labo toni un izsmalcinātību. Es vēl biju jauna un kaut reizi va­rēju izdarīt kādu muļķību. Tomēr es pret visu iz­turējos vēsi, pilnīgi vienaldzīgi. Sāku vīt intrigas,

lai atriebtos draudzenēm par to, ka viņas spēja gan raudāt, gan smieties, bet es — ne. Es ķildojos ar viņām, atkantēju pielūdzējus — centos kaut tā sevi sapurināt. Rezultātā draudzenes mani sāka ienīst. Bet arī tas mani atstāja vienaldzīgu, joprojām sevi uzskatīju par visgudrāko, visizglītotāko. Es vien­kārši biju par to pārliecināta. Kad gan mana sirds atvērsies? Kad es izbaudīšu īstas jūtas?