Vēja vārds

DEVIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . patiesa mūzika

- PAGAIDĀM LAIKAM PIETIKS! Kvouts teica un pamāja, lai Hronists noliek rakstāmspalvu malā. Galveno esam izdarījuši. Uzbūvējuši pamatu, uz kura veidojams stāsts.

Kvouts piecēlās, izvingrināja plecus un iztaisnoja muguru. Rit apcerēsim dažus no maniem iecienītākajiem notikumiem. Stāstīšu par savu ceļojumu uz Alverona galmu. Par to, kā no ademiem mācījos cīņas prasmi. Par Felurianu… Viņš paņēma tīru linu galdautu un paska­tījās uz Hronistu. Vai tev vēl kaut kas vajadzīgs, pirms dosies pie miera?

Hronists papurināja galvu, labi saprazdams, ka tas ir pieklājīgi izteikts pamudinājums iet projām. Nē, paldies! Viss ir kārtībā. Salicis rakstāmpiederumus plakanajā ādas somā, viņš devās augšā pa kāpnēm uz savu istabu.

- Ari tu vari iet, Bast, Kvouts teica. Es pats visu sakopšu. Kad audzēknis mēģināja iebilst, Kvouts viņu apklusināja ar nepacietīgu rokas mājienu. Ej gulēt! Man vajadzīgs laiks, lai pārdomātu rītdienas stāstu. Tu taču zini, ka tādas lietas nenotiek pašas no sevis.

Basts piekāpās un devās augšā, soļiem dobji dimdot pa koka pakā­pieniem.

Kvouts pievērsās ierastajām ikvakara norisēm. Viņš izgrāba pelnus no lielā akmens kamīna un ienesa malku nākamajai dienai. Viņš izgāja ārā, lai nodzēstu lampas blakus “Ceļakmens” izkārtnei, un tikai tad atcerējās, ka šovakar ir aizmirsis tās iedegt. Viņš aizslēdza viesnīcu un, bridi padomājis, atstāja atslēgu durvis, lai Hronists varētu iziet ārā, ja viņš no rīta pamodīsies agrāk par pārējiem.

Pēc tam viņš prasmīgām, ievingrinātām kustībām izslaucīja grīdu, nomazgāja galdus un noberza leti. Vēl vajadzēja nospodrināt pudeles. Viņa rokas darbojās, bet skatiens klīda tālumā, pārstaigājot atmiņas. Viņš nedungoja un nesvilpoja. Viņš nedziedāja.

Hronists kādu laiku nemierīgi rosījās pa istabu; viņš jutās nogu­ris, taču trauksmīgā enerģija neļāva laisties miegā. Izņēmis no somas aprakstītās lapas, viņš noglabāja tās masīvajā koka kumodē. Pēc tam viņš notīrīja visus rakstāmspalvu uzgaļus un nolika tos apžūt. Viņš uzmanīgi noņēma no pleca pārsēju, iemeta smirdīgo vīstokli naktspodā, uzlika tam vāku un nomazgāja plecu bļodā ar tīru ūdeni.

Nožāvājies viņš piegāja pie loga un paskatījās ārā uz mazo pilsē­tiņu, taču tur nebija ko redzēt. Nekādu gaismu, nekādas kustības. Viņš pavēra logu šķirbā, ielaizdams istabā spirgtu rudens gaisu. Tad Hro­nists aizvilka aizkarus, noģērbās un pārlika drēbes pār krēsla atzveltni. Visbeidzot viņš noņēma kaklā pakārto metāla gredzenu un nolika to uz naktsgaldiņa.

Atsegdams gultu, Hronists izbrīnījies ievēroja, ka palagi kādā die­nas brīdī ir nomainīti. Gultas veļa bija svaiga un patīkami smaržoja pēc lavandas.

Bridi vilcinājies. Hronists aizgāja līdz durvīm un tās aizslēdza. Noli­cis atslēgu uz naktsgaldiņa, viņš sarauca pieri un, paņēmis izraks­tīto metāla gredzenu, pakāra to atpakaļ kaklā, tad nodzēsa lampu un apgūlās zem segas.

Lielāko nakts daļu Hronists smaržīgajā gultā pavadīja bez miega, nemierīgi grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņš no­pūtās un atgrūda segu sānis. Ar sērkociņu aizdedzis lampu, viņš izkāpa no gultas, aizgāja līdz masīvajai kumodei pie loga un mēģināja to pastumt. Sākumā tā nekustējās, bet, kad Hronists piespieda plecu, viņam izdevās to lēni aizbīdīt pār gludo koka grīdu.

Pēc maza laiciņa smagā mēbele bija novietota priekšā istabas durvīm. Tad Hronists ielīda gultā, nodzēsa lampu un ieslīga dziļā, mierīgā miegā.

* * *

Kad Hronists pamodās, istabā valdīja piķa melna tumsa un viņam pie sejas kļāvās kaut kas mīksts. Viņš sparīgi salēcās, taču tas bija drī­zāk reflekss, nevis mēģinājums tikt projām. Izbīļa kliedzienu apslāpēja plauksta, kas bija stingri piespiesta viņam pie mutes.

Pēc pirmajām izbailēm Hronists apklusa un ļengani atslāba. Smagi elpodams caur degunu, viņš nekustīgi gulēja un plati ieplestām acīm raudzījās tumsā.

- Tas esmu tikai es! Basts pačukstēja, neatlaizdams plaukstu no Hronista mutes.

Hronists izdvesa kaut ko nesaprotamu.

- Mums jāparunā! Tupēdams blakus gultai, Basts pārlaida ska­tienu tumšajiem, sašķobītajiem Hronista apveidiem zem segas. Es iedegšu lampu, un tu nemēģināsi trokšņot. Norunāts?

Hronists zem Basta plaukstas izdarīja piekrītošu kustību ar galvu. Pēc brīža iedegās sērkociņš un istabā iezibējās saraustīta, sarkana gaisma, un nāsīs iesitās kodīga sēra smaka. Pamazām apgaismojums kļuva maigāks. Basts aplaizīja pirkstus un nodzēsa starp tiem sērkociņu.

Hronists trīcēdams uzslējās gultā sēdus un atspieda muguru pret sienu. Viņš tramīgi savilka segu virs kailajām krūtīm un vēdera un pameta skatienu uz durvīm. Smagā kumode joprojām stāvēja turpat.

Basts ievēroja viņa skatienu. Tas liecina par uzticēšanās trūkumu, viņš sausi noteica. Nevajadzēja skrāpēt viņa viesnīcas grīdu. Par to viņš var ļoti aizsvilties.

- Kā tu te iekļuvi? Hronists noprasīja.

Basts uztraukti savēcināja roku viņam gar seju. Klusāk! viņš iešņācās. Mums jāizturas klusu! Viņam ir ausis kā vanagam.

- Kā… Hronists iesāka klusākā balsī, bet tad aprāvās. Vanagam nav ausu.

Basts neizpratnē paskatījās uz viņu. Ko?

- Tu teici, ka viņam esot ausis kā vanagam. Tas ir bezjēdzīgs salī­dzinājums.

Basts sarauca pieri un atmeta ar roku. Tu taču saprati, ko es do­māju. Viņš nedrīkst zināt, ka es esmu šeit. Apsēdies uz gultas malas, Basts neveikli nogludināja sagumzītās bikses.

Hronists nervozi ieķērās virs krūtīm savilktajās segās. Kāpēc tu esi šeit?

- Es jau teicu: mums jāparunā! Basts nopietni paskatījās uz Hro­nistu. Jāparunā par to, kāpēc tu esi šeit.

- Tas ir mans darbs, Hronists aizkaitinātā tonī atbildēja. Es vācu stāstus. Un, kad rodas iespēja, vētīju nejaušas baumas un cenšos izdibināt, vai tajās ir kāds patiesības grauds.

- Tīrās ziņkāres labad: kas tās bija par baumām? Basts jautāja.

- It kā tu esot pamatīgi piedzēries un kaut ko sapļāpājis kādam vezuma vedējam, Hronists teica. Ņemot vērā visus apstākļus, tā būtu liela nepiesardzība.

Basts veltīja Hronistam nožēlas pilnu skatienu. Paskaties uz mani! viņš teica, gluži kā runādams ar bērnu. Un padomā! Vai mani kāds vezumnieks varētu piedzirdīt? Mani?

Hronists pavēra muti. Tad atkal aizvēra. Tātad iznāk, ka…

-Viņš bija mans vēstījums pudelē. Viens no daudziem. Tev vienkārši gadījās būt pirmajam, kas to atrada un nāca šurp meklēt skaidrību.

Hronistam vajadzēja labu brīdi, lai apvertu šo informāciju. Es domāju, ka jūs abi slēpjaties?

-Jā, slēpjamies, tā ir taisnība, Basts rūgti sacīja. Mēs esam nolī­duši tik dziļi un tik tālu drošībā, ka viņš pamazām izzūd no esamības.

- Es varu saprast, ka tu šeit jūties tāds kā aprakts, Hronists teica. Bet, atklāti sakot, neredzu, kāds tava skolotāja drūmajam no­skaņojumam sakars ar to, ko tu nupat teici.

Basta acis dusmīgi iezibējās. Tam ir visciešākais sakars ar to, ko es teicu! viņš caur zobiem izgrūda. Un “drūms noskaņojums” neizsaka ne daļiņu no tā, kas notiek, tu nejēga, tu nožēlojamais anhautfehnl Šī vieta dzen viņu kapā!

Hronists nobālēja, vērodams Basta emociju izvirdumu. Es… Es taču ne…

Basts aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, acīmredzami cenzdamies nomierināties. Tu gluži vienkārši nesaproti, kas šeit notiek! viņš teica, runādams drīzāk pats ar sevi, nevis ar Hronistu. Tāpēc es at­nācu šurp, lai tev paskaidrotu. Mēnešiem ilgi esmu gaidījis, kaut kāds atnāktu šurp. Jebkurš. Pat veci ienaidnieki, kas nāktu noslēgt rēķinus, būtu labāki nekā pašreizējais stāvoklis, kad viņš sevi lēnām dzen kapā. Tomēr tu esi labāks, nekā es cerēju. Tu esi lielisks!

- Kādā nozīmē lielisks? Hronists neizpratnē jautāja. Es pat nezinu, kāda ir problēma!

- Tas ir kaut kas līdzīgs… Vai tu esi dzirdējis stāstu par Maskarādes Mārtiņu? Hronists papurināja galvu, un Basts bezcerīgi nopūtās. Un kā ir ar lugām? Vai esi redzējis “Spoku un zosu gani” vai “Puspenija karali”?

Hronists sarauca pieri, pūlēdamies atcerēties. Vai tas bija par to, kā karalis pārdod savu kroni bārenim?

Basts apstiprinoši pamāja ar galvu. Un zēns kļūst par labāku karali nekā viņa priekštecis. Zosu gane pārģērbjas par grāfieni un pārsteidz visus ar savu grāciju un pievilcību. Viņš brīdi vilcinājās, cenzdamies atrast vispiemērotākos vārdus tam, ko gribēja sacīt. Redzi, pastāv būtiska atšķirība starp to, kas šķiet, un starp to, kas ir. To zina katrs Fae zemes bērns, tomēr izskatās, ka jūs, mirstīgie, nekad īsti to neap­jaušat. Mēs saprotam, cik maska var būt bīstama. Mēs visi kļūstam par to, par ko izliekamies.

Hronists mazliet nomierinājās, juzdams, ka saruna ievirzās pazīs­tamā gultnē. Tas ir psiholoģijas pamats. Ja ubagam uzvelk smalkas drēbes, cilvēki izturas pret viņu kā pret augstmani, un viņš cenšas atbilst to iedomām.

- Tā ir tikai maza daļiņa no visa, Basts teica. Patiesība ir daudz dziļāka. Varētu teikt… Viņš brīdi sastomījās. Varētu teikt apmēram tā: ikviens sacer stāstu par sevi pats savā galvā. Vienmēr. Visu laiku. Stāsts dara viņu par to, kas viņš ir. Mēs veidojam sevi no šī stāsta.

Raukdams pieri, Hronists pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet Basts pacēla roku un viņu apturēja. Nē, paklausies! Es izteikšos skaid­rāk. Tu iepazīsties ar meiteni ar biklu un necilu būtni. Ja tu viņai teiksi, ka viņa ir skaista, meitene uzskatīs tevi par patīkamu cilvēku, bet neticēs. Viņa zinās, ka skaistums ir tikai tavās acīs. Basts pikti paraustīja plecus. Un dažreiz ar to pietiek.

Tad viņa acis iemirdzējās. Bet pastāv labākas iespējas. Tu apliecini meitenei, ka viņa ir skaista. Tu padari savas acis par spoguli un savas rokas par lūgsnām, kad tās pieskaras viņai. Tas ir grūti, ļoti grūti, bet, ja viņa tev tiešām notic… Basts pavadīja teikto ar dedzīgiem žestiem, …tad stāsts, ko viņa ir sacerējusi sev galvā, pēkšņi mainās. Viņa pārveidojas. Citi nevis redz viņu skaistu, bet viņa ir skaista, un citi to redz.

- Sasodīts, ko tu tur gvelz? Hronists izmeta. Tagad tu vervelē pilnīgi bez kādas jēgas!

- Manā vervelēšanā ir pārāk daudz jēgas, lai tu spētu to saprast! Basts indīgi attrauca. Tomēr pārāk tālu no skaidrības tu neesi. Padomā par to, ko viņš šodien teica! Cilvēki redzēja viņā varoni, un viņš spēlēja savu lomu. Vispirms viņš nēsāja to kā masku, bet ar laiku sāka tai ticēt. Tā kļuva patiesība. Bet tagad… Basts aprāvās.

- Tagad cilvēki redz viņā viesnīcnieku, Hronists pabeidza.

- Nē, Basts klusi izlaboja. Viesnīcnieku cilvēki redzēja viņā pirms gada. Kad tie izgāja pa durvīm, viņš noņēma masku. Bet tagad viņš pats redz sevī viesnīcnieku, turklāt neveiksmīgu viesnīcnieku. Tu redzēji, kāds viņš izskatījās vakar vakarā, kad ienāca vecais Kobs ar pārējiem vīriem. Tu redzēji to nožēlojamo cilvēka ēnu, kas stāvēja aiz letes. Kādreiz viņam tā bija tikai loma…

Basts pacilāts ieskatījās Hronistam acīs. Bet tu ieradies īstajā brīdī un dari teicamu darbu! Tu spēj palīdzēt viņam atcerēties, kā bijis agrāk. lādu dzīvīgumu es viņā nebiju redzējis jau mēnešiem ilgi. Es zinu, ka tu to vari!

Hronists bažīgi savilka pieri. Es par to neesmu drošs…

- Izdosies, es zinu! Basts dedzīgi atkārtoja. Pirms dažiem mēne­šiem es mēģināju uzsākt kaut ko līdzīgu. Panācu, lai viņš sāk rakstīt memuārus.

Hronists spēji izslējās. Viņš uzrakstīja memuārus?

- Sāka rakstīt, Basts atbildēja. Viņš bija ļoti pacilāts un runāja par to veselām dienām. Gudroja, no kuras vietas vajadzētu sākt. Pēc pirmā vakara, ko bija pavadījis rakstot, viņš kļuva gluži tāds pats kā agrāk. Izskatījās trīs pēdas garāks un nēsāja zibeni uz pleca! Basts nopūtās. Bet tad kaut kas notika. Nākamajā dienā viņš pārlasīja uz­rakstīto un viņam atkal uznāca melnie. Viņš apgalvoja, ka tā esot bijusi nejēdzīgākā iecere viņa mūžā.

- Un tas, ko viņš paguva uzrakstīt?

Basts ar roku kustībām atdarināja papīru burzīšanu un aizmeta iedomāto vīkšķi projām.

- Kas tajās lapās bija rakstīts? Hronists jautāja.

Basts papurināja galvu. Viņš tās neizsvieda. Viņš tās tikai… aiz­meta. Tās jau vairākus mēnešus guļ uz viņa rakstāmgalda.

Hronista ziņkāre bija gandrīz fiziski sataustāma. Vai tu nevari vienkārši… Viņš sakustināja pirkstus. Teiksim, uzkopjot istabu, aiznest tās projām?

- Anpauen. Nē! Basts izskatījās satriekts. Viņš bija pārskaities, kad tās izlasīja. Basts tikko jaušami nodrebēja. Tu nezini, kāds viņš kļūst patiesās dusmās. Tik nesaprātīgs es neesmu, lai tik pārdroši stātos viņam pretī.

- Droši vien tu zini labāk, Hronists nenoteikti sacīja.

Basts izteiksmīgi pamāja ar galvu. Tieši tā. Tāpēc es atnācu runāt ar tevi. Tāpēc, ka es zinu labāk. Tev jācenšas panākt, lai viņš nepie­vērstos tumšākajiem notikumiem. Citādi… Basts paraustīja plecus un vēlreiz atdarināja papīru burzīšanu un sviedienu.

- Bet es taču pierakstu viņa dzīvesstāstu! īsto stāstu, Hronists bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Bez tumšajiem notikumiem tas būs tikai kaut kāds muļķīgs fe… Hronists aprāvās, nepabeidzis iesākto, un nervozi novērsa skatienu sānis.

Basts pasmīnēja kā bērns, kas pieķēris priesteri izmetam lamuvārdu.

- Turpini vien! viņš skubināja, un viņa skatiens bija līksms, skarbs un biedējošs. Saki līdz galam!

- Kaut kāds muļķīgs feju stāsts, Hronists pabeidza, un viņa balss šķita plāna un bāla kā papīrs.

Basts plati pasmaidīja. Ja tu domā, ka mūsu stāstos nav tumšu notikumu, tu neko nezini par Fae zemi! Bet neatkarīgi no tā šis ir feju stāsts, jo tu raksti to man.

Hronists krampjaini norija siekalas un centās atgūt savaldību. Es gribēju teikt, ka šis ir patiess stāsts un patiesos stāstos mēdz būt nepatīkamas daļas. Viņa stāstā, domājams, tādu ir vairāk nekā citur. Tās ir juceklīgas un mokošas, bet…

- Es zinu, ka tu nevari panākt, lai viņš tās vispār izmestu, Basts teica. Bet tu vari viņu pasteidzināt. Vari palīdzēt viņam pakavēties pie patīkamās daļas: pie ceļojumiem, piedzīvojumiem, sievietēm, cīņām, mūzikas… Basts spēji apklusa. Nē… pie mūzikas ne. Neuzdod par to jautājumus un netaujā, kāpēc viņš vairs nenodarbojas ar maģiju!

Hronists sarauca pieri. Kāpēc ne? Viņa mūzika šķiet…

Basts rādīja drūmu vaigu. Vienkārši nejautā! viņš enerģiski atkārtoja. Šie temati neko labu nedos. Es jau iepriekš pacentos tevi apturēt, viņš zīmīgi paplikšķināja Hronistam pa plecu, jo tu grasījies jautāt, kāpēc viņam neizdevās simpātijas izmantojums. Tu nezināji, ka par to nav jārunā. Tagad tu zini. Pievērsies viņa varonībai, viņa gudrībai! Basts enerģiski žestikulēja ar rokām. Apmēram tādā garā!

- Mans uzdevums tomēr nav bīdīt stāstītāju tādā vai citādā vir­zienā, Hronists stīvi sacīja. Es esmu pierakstītājs! Esmu šeit, lai pierakstītu stāstu. Galu galā pats svarīgākais taču ir stāsts.

- Uzspļaut tavam stāstam! Basts nikni atcirta. Vai nu tu darīsi, kā es saku, vai es tevi pārlauzīšu uz pusēm kā skalu!

Hronists sastinga. Tātad tu gribi teikt, ka es strādāju tev?

- Es gribu teikt, ka tu piederi man! Basta seja bija baisi nopietna.

- No matu galiem līdz papēžiem! Es tevi atvilināju šurp, lai tu kalpotu manam mērķim. Tu esi ēdis pie mana galda, un es esmu izglābis tev dzīvību. Viņš pastiepa pirkstu pret Hronista kailajām krūtīm. Tu man piederi trijos veidos. Tātad tu pilnībā esi mans! Manu vēlmju instruments. Tu darīsi, ko es saku!

Hronists mazliet izslēja zodu, un viņa sejas izteiksme nocietinājās.

- Es darīšu to, ko uzskatīšu par pareizu, viņš teica, lēni paceldams roku pie metāla gabala, kas karājās viņam pie krūtīm.

Basts pazibināja skatienu lejup, tad atkal augšup. Tu domā, ka es esmu uzsācis ar tevi kādu spēlīti? Viņa seja pauda neticīgu izbrīnu.

- Tu domā, ka tas dzelzs gabals tevi pasargās? Basts saliecās uz priekšu, atsita Hronista plaukstu malā un sagrāba tumšo metāla priekš­metu, pirms pierakstītājs bija paguvis pakustēties. Nākamajā brīdī Basta roka sastinga, acis aizmiedzās un seja sašķiebās sāpju grimasē. Kad viņš atkal atvēra acis, tās bija tumši zilas, dziļa ūdens vai krēs­lainu debesu krāsā.

Basts saliecās uz priekšu, pavisam tuvu Hronista sejai. Pierakstītājs panikas uzplūdā mēģināja rauties sānis un izkļūt no gultas, bet Basts satvēra viņu aiz pleca un stingri turēja uz vietas. Uzklausi manus vārdus, cilvēciņ! viņš iešņācās. Nenoturi manu masku par mani pašu! Tu redzi gaismas laukumus virs ūdens un aizmirsti, ka zem tiem ir dziļa, auksta tumsa! Basta pirkstu cīpslas nočirkstēja, plaukstai cie­šāk sažņaudzoties ap dzelzs gredzenu. Klausies! Tu man neko nevari nodarīt. Tu nevari ne aizbēgt, ne paslēpties. Tu nevari mani pārspēt!

Kamēr Basts runāja, viņa acis kļuva arvien bālākas, līdz ieguva pusdienlaika debesu dzidro zilumu. Es zvēru pie visas pasaules sāls: ja tu stāsies pretī manām vēlmēm, tavs īsais dzīves atlikums zemes virsū būs nožēlojama mocība. Es zvēru pie akmens, ozola un gobas: tu kļūsi par vajātu medījumu! Es neredzams sekošu tev un nodzēsīšu jebkuru prieka dzirksti, kas gadītos tavā ceļā. Tu nemūžam nepazīsi sievietes pieskārienu, atelpas vieglumu, sirdsmiera bridi!

Tagad Basta acis bija zilgani baltas kā zibens un balsī skanēja saspringta, neganta kvēle. Un es zvēru pie nakts debesīm un pie mūžam mainīgā mēness: ja tu novedīsi manu skolotāju līdz izmisu­mam, es tevi uzšķērdīšu un bradāšu pa tevi kā bērns pa dubļainu peļķi! Tavas zarnas es pārvērtīšu par vijoles stīgām un likšu uz tām tev spēlēt pavadījumu manai dejai!

Basts pieliecās vēl tuvāk, līdz abu sejas šķira tikai dažas collas; viņa acis bija baltas kā opāls, baltas kā pilnmēness. Tu esi skolots

cilvēks. Tu zini, ka dēmonu pasaulē nav. Viņa sejā parādījās bais­mīgs smaids. Ir tikai tādi radījumi kā es. Kad Basts pieliecās vēl tuvāk, Hronists sajuta viņa elpā puķu smaržu. Tu neesi tik gudrs, lai iebiedētu mani tā, kā tikai mani var iebiedēt. Tu nezini pat pirmo noti mūzikā, kura spēj iedarboties uz mani!

Basts atrāvās no Hronista un atkāpās vairākus soļus atpakaļ no gul­tas. Stāvēdams sveces zibošā gaismas loka malā, viņš atvēra plaukstu, un dzelzs gredzens, dobji iedžinkstēdamies, nokrita uz koka grīdas. Pēc brīža Basts lēni, dziļi ievilka elpu. Viņš izlaida pirkstus caur matiem.

Hronists sēdēja bāls un nosvīdis, nekustēdamies no vietas.

Basts noliecās un pacēla dzelzs gredzenu aiz pārrautās auklas, un veikli sasēja satrūkušos galus mezglā. Paklausies, nav iemesla, lai mēs nevarētu būt draugi! viņš lietišķi sacīja, pagriezdamies un atdodams Hronistam viņa kaklarotu. Viņa acis atkal bija patīkami zilas, smaids sirsnīgs un pievilcīgs. Nav iemesla, lai mēs visi nevarētu iegūt to, ko vēlamies. Tu iegūsti stāstu. Viņš iegūst iespēju to izstāstīt. Tu uzzini patiesību. Viņš iegūst iespēju atcerēties, kas viņš īstenībā ir. Ieguvēji ir visi, un mēs varam apmierināti iet tālāk katrs savu ceļu.

Hronists pastiepās un satvēra trīcošos pirkstos gredzena auklu.

- Un ko iegūsti tu? viņš jautāja tādā kā ieplaisājušā čukstā. Ko tu pats gribi panākt no visa šī notikuma?

Jautājums, šķiet, pārsteidza Bastu nesagatavotu. Viņš palika nekus­tīgi stāvam, itin kā neveiklības sastindzināts, un visa līganā pievilcība piepeši pagaisa. Mirkli šķita, ka viņš tūlīt izplūdīs asarās. Ko es gribu? Es gribu atpakaļ savu Reši! Balss bija tikko dzirdama un tāda kā apmaldījusies. Gribu, lai viņš ir tāds, kāds bija agrāk!

Bridi valdīja neveikls klusums. Basts ar abām plaukstām saberzēja seju un norija kamolu kaklā. Es pārāk ilgi esmu projām, viņš strupi noteica, aizgāja pie loga un to atvēra. Pārcēlis vienu kāju pāri palodzei, viņš atskatījās uz Hronistu. Vai varu tev kaut ko atnest, pirms eju gulēt? Stipru glāzīti miegam? Vēl kādu segu?

Hronists stīvi papurināja galvu, un Basts, pārkāpis pāri palodzei, pamāja viņam ar roku un uzmanīgi aizvēra logu.