Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . Kāpukalns

IZNĀKUSI N0 ISTABAS, Denna pagriezās nevis pa labi, bet pa kreisi. Pirmajā bridi es nodomāju, ka viņa ir sajaukusi ceļu, bet tad ieraudzīju aizmugures kāpnes un sapratu, ka viņa grib izslīdēt no mājas, neejot cauri kroga ēdamzālei. Viņa atrada aizmugures durvis, taču tās bija aizslēgtas.

Tā nu mums tomēr vajadzēja doties uz galvenajām durvīm. Līdzko iegājām kroga zālē, es tūlīt izjutu klātesošo uzmanību. Denna taisnā ceļā gāja uz durvīm, kustēdamās ar negaisa mākoņa lēno apņēmību.

Bijām jau gandrīz izgājuši cauri zālei, kad vīrietis aiz bāra letes mums nopakaļ skaļi iesaucās: Ei, ei! Paga!

Dennas skatiens tramīgi noraustījās. Cieši sakniebusi lūpas, viņa turpināja iet uz durvju pusi, it kā neko nebūtu dzirdējusi.

- Es tikšu galā ar viņu, klusi teicu. Pagaidi mani ārā! Es tūlīt tev pievienošos.

Aizgāju līdz letei, aiz kuras stāvēja piktais viesnīcnieks. Tad tā ir tava radiniece? viņš noprasīja. Vai konstebls teica, ka viņa drīkst iet projām?

- Man šķita, ka tu neko par to negribi zināt, es teicu.

- Skaidrs, ka negribu! Bet viņa te izmantoja istabu un ēda, un es pasaucu ārstu, lai tas viņu aprūpē.

Es bargi paskatījos uz viesnīcas saimnieku. Ja šajā pilsētā dzīvo kāds ārsts, kurš ir vērts vairāk par puspeniju, tad es esmu Vintas karalis.

- Man no viņas pienākas pustalants! viesnīcnieks neatlaidās.

- Pārsējus neviens nedod par brīvu, un es nolīgu sievieti, kas sēdēja pie viņas un gaidīja, līdz viņa atjēgsies.

Ļoti šaubījos, vai viņam pienākas pat puse no minētās summas, taču nepatikšanas ar konsteblu es negribēju. Patiesībā es negribēju vispār nekādu kavēšanos, jo, pazīstot Dennas tieksmes, baidījos, ka viņa izgaisīs kā rīta migla, ja es ilgāk par minūti izlaidīšu viņu no acīm.

Izņēmu no maka piecus džotus un nobēru tos uz letes. Tirgoņi iedzīvojas ari mēra laikā! es indīgi izmetu un devos ārā.

Izjutu gandrīz smieklīgu atvieglojumu, redzēdams, ka Denna ārā gaida, balstīdamās pret zirgu sienamo stabu. Viņa bija aizvērusi acis un pavērsusi seju pret sauli. Izdzirdējusi manus soļus, viņa apmierināti nopūtās un pagriezās uz manu pusi.

- Vai šeit bija tik draņķīgi? es jautāju.

- Sākumā viņi bija diezgan laipni, Denna atbildēja, pamādama ar pārsieto roku uz viesnīcas pusi. Bet tā vecā sieva mani uzmanīja kā sargsuns. Viņa sarauca pieri un atglauda atpakaļ garos, melnos matus, atsedzot violeto plankumu, kas pletās pāri deniņiem līdz pat matu līnijai. Tu tādas noteikti zini: klīrīga vecmeita, kam mute kā kaķa pakaļa.

Es iesmējos, un Dennas sejā negaidot atplauka smaids, gluži kā saules stars, kas izlauzies no mākoņa apakšas. Tad viņa turpināja stāstu, un viņas seja atkal apmācās. Visu laiku skatījās uz mani ar nepārprotamu sejas izteiksmi. It kā man būtu pieklājies nomirt kopā ar pārējiem. It kā viss notikušais būtu mana vaina.

Denna papurināja galvu. Tomēr viņa bija ciešamāka nekā tie veči. Konstebls lika man roku uz kājas! Viņa noskurinājās. Atnāca pat mērs un dūdoja tā, it kā viņam ļoti rūpētu mans stāvoklis, kaut gan īstenībā viņš gribēja tikai mani iztaujāt. “Ko jūs tur darījāt? Kas tur notika? Ko jūs redzējāt?…”

Dennas nicinošais tonis lika man tik aši apvaldīt pašam savus jau­tājumus, ka es gandrīz iekodu mēlē. Jautājumus uzdot ir manā dabā, turklāt visam šim neprātīgajam skrējienam kalnos bija viens mērķis: izdibināt, kas šeit noticis.

Tomēr Dennas balss nepārprotami liecināja, ka šobrīd viņa nav gatava atbildēt uz jautājumiem. Pavilku ceļamaisu augstāk uz pleca, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi! Tavas mantas! Tās pa­lika viesnīcas istabā.

Denna īsu mirkli vilcinājās. Man šķiet, tur nebija nekā tāda, kas piederētu man, viņa teica, it kā tāda doma viņai vispār nebūtu ienā­kusi prātā.

- Vai tu tomēr negribi aiziet pārbaudīt?

Viņa enerģiski papurināja galvu. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā.

Denna sāka iet, un es piesteidzos viņai blakus. Viņa iegriezās šaurā šķērsielā, kas veda rietumu virzienā. Pagājām garām vecai sievietei, kas kāra pie mājas šļūceni no auzu stiebriem. Galvā tam bija primitīva salmu cepure, un kājās maisaudekla bikses. Kurp mēs ejam? es jautāju

- Man jāaiziet pārbaudīt, vai neesmu kaut ko atstājusi Motenu mā­jās, viņa atbildēja. Pēc tam varam apspriest citas iespējas. Kāds bija tavs ceļamērķis, pirms tu atradi mani?

- Atklāti sakot, ari es gāju uz Motenu mājām.

Denna uzmeta man iesāņus skatienu. Labi! Līdz turienei ir tikai viena jūdze. Varam tur nokļūt vēl dienas gaismā.

Trebonas apkārtne bija visai mežonīga: biezi meži mijās ar akmeņai­niem klajumiem. Palaikam kāds ceļa likums pavēra skatienam nelielu, koku ieskautu, zeltainu kviešu lauku vai iegriezās ielejā, ap kuru slējās tumši klintāji. Laukos līkņāja salmiem apbiruši zemkopji un kalpi, kus­tēdamies lēni un gurdi, kā apzinādamies, ka līdz vakaram vēl jānovāc puse no dienas ražas.

Bijām gājuši tikai pāris minūšu, kad aiz muguras atskanēja pazīs­tamā zirga pakavu klaboņa. Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka pa ceļu gāzelēdamies tuvojas nelieli vaļēji rati. Abi ar Dennu atkāpāmies ceļ­malas krūmājā, jo uz šaurā ceļa tik tikko pietika vietas ratiem. Izdē­dējis, gurdens zemnieks, sakumpis virs grožiem, pārlaida mums aiz­domīgu skatienu.

- Mēs ejam uz Motenu mājām! Denna iesaucās, kad braucējs bija pietiekami tuvu. Vai jūs nevarētu paņemt mūs ratos?

Virs drūmi mūs nopētīja un pamāja uz ratu aizmuguri. Es braukšu gar veco Kāpukalnu. No turienes jums tālāk jāiet pašiem.

Mēs iekāpām ratos un apsēdāmies atmuguriski uz šķērsdēļa, pār­laiduši kājas pāri ratu malai. Virzījāmies uz priekšu gandrīz tikpat lēni kā ejot, tomēr abi priecājāmies par iespēju atpūtināt kājas.

Braucām klusēdami. Denna acīmredzami nevēlējās sarunāties sve­šinieka klātbūtnē, un es labprāt izmantoju iespēju vēlreiz visu pārdo­māt. Biju gatavojies stāstīt nezināmajam lieciniekam jebkādus melus, lai iegūtu vajadzīgās ziņas. Denna bija radījusi jaunus sarežģījumus. Es nevēlējos viņai melot, tomēr neuzdrīkstējos riskēt, atklājot pārāk daudz. Nepavisam negribēju, lai viņa nodomātu, ka man galvu sagro­zījuši neticami stāsti par čandriāniem…

Tāpēc ceļš pagāja klusējot. Bija patīkami vienkārši atrasties viņai blakus. Jūs varbūt neticēsiet, ka meitene ar pārsējiem un nozilinātu aci var būt skaista, bet Denna tāda bija. Skaista kā mēness, kam plankumi neatņem pievilcību.

Manās sapņainajās pārdomās ielauzās zemnieka balss. Te ir Kāpukalns!

Palūkojos apkārt, ar skatienu meklēdams kāpas, taču neko tamlī­dzīgu neredzēju. Diemžēl tuvumā nebija arī nekāda ūdens, kas ļautu baudīt vēsu malku vai vismaz noskaloties. Pēc stundām ilgās auļošanas biju nosvīdis un no manis vēdīja zirga smaka.

Pateikušies zemniekam, iztrausāmies no ratiem. Denna devās pa priekšu, iedama pa šauru taku, kas līkumodama vijās gar kalna piekāji starp kokiem un atsevišķiem tumšiem, laikazoba nodeldētiem akmeņu atsegumiem. Šķita, ka Dennas gaita ir drošāka nekā tad, kad aizgājām no viesnīcas, tomēr viņa cītīgi raudzījās zemē un spēra soļus uzmanīgi, it kā nejustos droša, vai noturēs līdzsvaru.

Pēkšņi es kaut ko atcerējos. Es saņēmu tavu vēstuli, teicu, izvilk­dams no apmetņa kabatas salocīto papīra lapu. Kad tu to atstāji?

- Pirms gandrīz divām dienkopām.

Es saviebos. Atradu to vakar vakarā.

Denna pamāja ar galvu. Kad tu neparādījies, man radās bažas. Domāju, varbūt tā ir izkritusi no loga spraugas vai samirkusi un raksts kļuvis nesalasāms.

- Pēdējā laikā es logu nebiju izmantojis, es paskaidroju.

Denna nevērīgi paraustīja plecus. Patiesībā jau muļķīgi bija iedo­māties, ka tu to noteikti atradīsi.

Cītīgi domāju, ko vēl varētu piebilst varbūt kādu izskaidrojumu tam, ko viņa bija redzējusi “Eolijā”, kad Fela pielaikoja man apmetni. Neko prātīgu nespēju izdomāt. Man ļoti žēl, ka netiku uz mūsu norunātajām pusdienām.

Denna uzmeta man tādu kā uzjautrinātu skatienu. Deohs teica, ka tu esot iekļuvis ugunsgrēkā vai tamlīdzīgā ķibelē. Tu esot izskatījies gauži nožēlojams.

- Tieši tāds es jutos. Ne tik daudz ugunsgrēka dēļ, cik mūsu izju­kušās tikšanās dēļ…

Viņa pazibināja acis. Ticu, ka tu biji šausmīgi satriekts. Savā ziņā tu man izdarīji pakalpojumu. Kamēr es tur sēdēju un vienatnē skumu…

- Es jau teicu, ka man ļoti žēl.

- … pie manis pienāca kāds vecāks kungs. Mēs iepazināmies, apru­nājāmies… Viņa paraustīja plecus un uzmeta man iesāņus skatienu, kurā jautās gandrīz vai biklums. Kopš tā laika es ar viņu satiekos. Ja viss noritēs veiksmīgi, ceru, ka viņš pirms gada beigām kļūs par manu patronu.

- Tiešām? es iesaucos, un atvieglojums nolija pār mani kā vēsa ūdens šalts. Tas ir lieliski, tam jau sen vajadzēja notikt! Kas viņš ir?

Denna papurināja galvu, un viņas tumšie mati pārkrita pāri sejai.

- To es nedrīkstu teikt. Viņš ir kā apmāts ar slepenību. Vairāk nekā veselu dienkopu neteica man pat savu īsto vārdu. Es pat tagad vēl nezinu, vai tas vispār ir viņa īstais vārds.

- Ja tu droši nezini, kas viņš ir, es lēni teicu, kā tu vari zināt, ka viņš ir cienījams kungs?

Tas bija muļķīgs jautājums. Atbildi zinājām mēs abi, tomēr Denna to pateica skaļi: Nauda. Apģērbs. Izturēšanās. Viņa paraustīja ple­cus. Pat tad, ja viņš ir tikai bagāts tirgotājs, viņš būs labs patrons.

- Bet nekas izcils. Tirgotāju ģimenēm nav tādas stabilitātes…

- …un to vārdam nav tāda iespaida, Denna pabeidza, vēlreiz viszinīgi paraustīdama plecus. Puse maizes klaipa ir labāka nekā nekas, un es esmu nogurusi, dzīvojot bez jebkādas maizes. Viņa nopūtās. Esmu visiem spēkiem centusies viņu piesaistīt. Bet viņš ir tik izvairīgs… Mēs nekad nesatiekamies divreiz vienā un tajā pašā vietā, un tā nekad nav publiska vieta. Reizēm viņš norunā satikšanos, bet neatnāk. Tas gan manā dzīvē nav nekāds jaunums…

Denna nejauši uzkāpa uz vaļīga akmens un sagrīļojās. Es strauji pastiepos, lai viņu noturētu, un viņa, vairīdamās no kritiena, cieši ieķērās man rokā un plecā. Brīdi stāvējām, cieši piespiedušies viens pie otra, un, kamēr viņa atguva līdzsvaru, es skurbi izjutu viņas auguma tuvumu. Kustējos ļoti lēni, it kā man uz pleca būtu apmeties savvaļas putns, kuru es nekādā ziņā negribu iztrūcināt.

Gribēju apskaut viņu ciešāk gan tādēļ, lai sniegtu drošāku atbal­stu, gan citu skaidri saprotamu iemeslu dēļ. Tomēr tādu domu es tūlīt atmetu. Nebiju aizmirsis Dennas sejas izteiksmi, kad viņa pieminēja konsteblu, kas pieskāries viņas kājai. Ko es iesāktu, ja viņa to pašu justu pret mani?

Ap Dennu allaž grozījās vīrieši, un no viņas stāstiem es zināju, cik tie viņai šķiet apnicīgi. Neparko negribēju pats pieļaut līdzīgas aplamības tīrās muļķības dēļ. Neuzdrīkstējos viņu aizvainot, gribēju saglabāt savu stāvokli. Kā esmu jau teicis, bezbailība un drosme nav viens un tas pats.

Turpinājām ceļu pa taku, kas vijās turp un atpakaļ, virzoties kalnup. Vienīgā skaņa bija vēja šalkoņa garajā ceļmalas zālē.

- Tātad viņš ir tik noslēpumains? es mēģināju atsākt sarunu, baidīdamies, ka klusums var kļūt neomulīgs.

- Noslēpumains nav īstais vārds, Denna teica. Kāda sieviete man reiz piedāvāja naudu, lai iegūtu kādas ziņas par viņu. Es izlikos par nejēgu, bet vēlāk, kad viņam to pastāstīju, viņš teica: tā esot bijusi pārbaude, lai redzētu, cik man var uzticēties. Citreiz kaut kādi sve­šinieki man izteica draudus. Nojaušu, ka tā bija vēl viena pārbaude.

Tāds cilvēks man šķita diezgan šaubīgs; varbūt tas bija kāds, kurš bēg no likuma vai slēpjas no ģimenes. Gribēju viņai to pateikt, bet tad ievēroju viņas raižpilno skatienu. Denna bija nobažījusies noba­žījusies, ka es slikti domāšu par viņu, zinot, ka viņa pakļaujas slimīgi aizdomīga kundziņa untumiem.

Atcerējos savu sarunu ar Deohu un viņa vārdus par to, ka Dennas liktenis ir daudz skarbāks par manējo, lai kāds tas būtu. Ar ko es pats būtu gatavs samierināties, lai iegūtu ietekmīga aristokrāta aizbild­niecību? Ko būtu gatavs darīt, lai atrastu kādu, kurš man maksātu par jaunām lautas stīgām, apģērbu un ēdienu un pasargātu mani no tādiem kretīniem kā Ambrozs?

Apvaldīju vārdus, ko biju gribējis sacīt, un veltīju Dennai saprotošu smaidu. Kaut viņš būtu tik bagāts, lai atsvērtu tavas grūtības! es teicu. Kaut viņam būtu pilnas kabatas naudas! Veseli maisi naudas.

Dennas lūpu kaktiņi mazliet savilkās, un es jutu, ka viņa nomie­rinās, priecādamās, ka negrasos viņu nosodīt. Tas gan būtu vareni, vai ne? Viņas acis iedzirkstījās, teikdamas: jā!

- Tieši viņa dēļ es esmu šeit, Denna turpināja. Viņš lika man ierasties šajās kāzās. Te ir daudz dziļāka lauku nomale, nekā biju do­mājusi, bet… Viņa vēlreiz paraustīja plecus, mēmi pauzdama attiek­smi pret aristokrātu dīvainajiem untumiem. Gaidīju, ka arī mans iecerētais patrons būs šeit. Denna piepeši iesmējās. Kāda tam vispār bija jēga?

- Izdomā viņam vārdu! es izteicu priekšlikumu.

- Izdomā pats! Denna attrauca. Vai tad jums Universitātē nemāca vārdu gudrības?

- Anabelle, es ierosināju.

- Nu nē! viņa iesmējās. Savu iespējamo patronu es nesaukšu par Anabelli.

- Naudīgais hercogs.

- Tagad tu atkal niekojies. Mēģini vēlreiz!

- Nu tad saki, ja es trāpīšu īsto… Frederiks Vīzdegunis. Frenks. Ferans. Forū. Fordeils…

Viņa tikai purināja galvu, cītīgi kāpdama man blakus kalnā. Kad beidzot sasniedzām virsotni, mūs ieskāva vēja brāzma. Cenzdamās no­turēt līdzsvaru, Denna ieķērās man rokā, un es pacēlu plaukstu pie acīm, lai pasargātu tās no putekļiem un virpuļojošām lapām. Vējš ne­gaidīti iepūta lapu man tieši mutē, un es pārsteigts sāku klepot un spļaudīties.

Dennu tas ļoti uzjautrināja. Labi! es teicu, izvilcis lapu no mu­tes. Tā bija dzeltena un iegarena, ar smailu galu. Vējš izlēma mūsu vietā. To kungu sauc Osis.

- Vai tu esi pārliecināts, ka pareizais vārds nav Goba? viņa jautāja, pētīdama lapu. Tā ir izplatīta kļūda.

- Garšo pēc oša, es atbildēja. Turklāt “goba” ir sieviešu dzimtes vārds.

Denna nopietni pamāja ar galvu, kaut gan acīs viņai zibēja jautras dzirkstis. Lai būtu Osis!

Kad izgājām no koku aizsega un sākām iet lejā pa kalna pretējo pusi, mūs atkal sagrāba vēja brāzma, savērpdama apkārt jaunu putekļu un gružu mākoni. Denna pakāpās soli tālāk, pukodamās un berzēdama acis. Vieta, kur viņas plauksta bija kļāvusies pie mana elkoņa, piepeši kļuva ļoti auksta.

- Sasodīts! viņa novilka, slaucīdama seju. Man acīs saskrēja pelavas.

- Tās nav pelavas, es teicu, skatīdamies pāri kalna nogāzei. Nepil­nas piecdesmit pēdas tālāk rēgojās apdegušu ēku puduris acīmredzot viss, kas atlicis no Motena saimniecības. Tie ir pelni.

* * *

Es aizvedu Dennu līdz nelielai koku audzei, kas pasargāja no vēja un aizsedza skatu uz nodegušajām mājām. Iedevu viņai pudeli ūdens, ar ko izskalot acis, un mēs apsēdāmies uz krituša koka stumbra.

- Paklausies! es vilcinādamies sacīju. Tev nav jāiet uz turieni. Es varu sameklēt tavas mantas, tikai pasaki, kur tu tās atstāji.

Viņa mazliet samiedza acis. Neko neteikšu, ja tu centīsies iztu­rēties ar žēlīgu pārākumu un iejūtību…

- Es nezinu, ko tu vakar vakarā redzēji. Tāpēc nezinu, cik iejūtīgam man jābūt.

- Parasti man tas vispār nav vajadzīgs, viņa īsi atmeta. Es neesmu sarkstoša margrietiņa!

- Margrietiņas nesarkst.

Denna paskatījās uz mani, mirkšķinādama iekaisušās acis.

- Tu droši vien domāji “kautru vijolīti” vai “tvīkstošu jaunavu”. Lai nu kā, margrietiņas ir baltas. Hs nevar nosarkt…

- Lūk, to es saucu par žēlīgu pārākumu! viņa noskaldīja.

- Gribēju tikai tev pateikt, kādas tās izskatās, es teicu. Tīrā salīdzinājuma pēc. Lai nebūtu pārpratumu, kad centīšos būt iejūtīgs.

Bridi mēs raudzījāmies viens otrā, līdz Denna novērsās, berzēdama acis. Nu labi! viņa teica. Atmetusi galvu, viņa uzšļakstīja uz sejas vēl mazliet ūdens un sparīgi samirkšķināja plakstus.

- Īstenībā es neko daudz neredzēju, Denna teica, susinādama seju krekla piedurknē. Pirms kāzām es viņiem kādu laiciņu spēlēju un vēlāk, kad viņi gatavojās vakariņām, spēlēju atkal. Gaidīju, kad parādīsies mans… Denna mazliet pasmaidīja, …Oša kungs, tomēr zināju, ka taujāt par viņu nedrīkstu. Pilnīgi iespējams, ka viss pasā­kums bija tikai vēl viena pārbaude.

Saraukusi pieri, viņa kavējās domās. Viņam ir paņēmieni, kā dot man ziņu. Kā pavēstīt, ka viņš ir tuvumā. Es aizbildinājos ar kādu ieganstu, aizgāju no pārējiem un atradu viņu pie šķūņa. Mēs kādu brīdi pastaigājāmies pa mežu, un viņš mani izjautāja. Par cilvēkiem, kas piedalās kāzās, cik viņu daudz, kādi viņi izskatās. Dennas sejā kavējās domīga izteiksme. Tagad, to atceroties, es domāju, ka tieši tā bija īstā pārbaude. Viņš gribēja redzēt, cik vērīga es esmu.

- Izklausās gandrīz pēc spiega, es prātoju.

Denna paraustīja plecus. Apmēram pusstundu mēs staigājām un sarunājāmies. Tad viņš kaut ko izdzirdēja un lika man pagaidīt. Aizsteidzās uz mājas pusi un labu laiku bija projām.

- Cik ilgi?

- Varbūt desmit minūtes? Denna minēja. Ja kāds jāgaida, laiks parasti rit citādi. Bija tumšs, man sala un gribējās ēst. Viņa piespieda rokas pie vēdera un mazliet saliecās uz priekšu. Ai, man ari tagad gribas ēst! Kaut es būtu paguvusi…

Izvilku no ceļamaisa ābolu un iedevu to viņai. Āboli bija lieliski asinssarkani, saldi un kraukšķīgi. Tādi āboli, par ko var sapņot visu gadu, taču baudīt tos iespējams tikai dažas nedēļas rudenī.

Denna uzmeta man ziņkāru skatienu. Es kādreiz daudz ceļoju, paskaidroju viņai, paņemdams ābolu ari sev. Un bieži jutos izsalcis. Tāpēc parasti nēsāju līdzi kaut ko ēdamu. Kad iekārtosim apmetni, es tev pagatavošu īstas vakariņas.

- Un viņš prot arī gatavot ēdienu… Denna iekoda ābolā un uzdzēra virsū malku ūdens. Nu, un tad man šķita, ka dzirdu tādu kā klaigā­šanu, un es devos atpakaļ. Kad pagāju garām klintsbluķiem, pavisam noteikti dzirdēju kliedzienus un saucienus. Piegājusi tuvāk, sajutu dūmu smaku. Un caur kokiem redzēju plandāmies liesmas…

- Kādā krāsā tās bija? es jautāju, pilnu muti tiesādams ābolu.

Denna skarbi paskatījās uz mani, un viņas sejā pēkšņi parādījās

aizdomas. Kāpēc tu tā jautā?

- Piedod, ka pārtraucu, es teicu un noriju ābola gabalu. Vispirms pabeidz savu stāstu, un pēc tam es paskaidrošu.

- Es visu laiku daudz runāju, Denna sacīja, bet tu pat neesi man pateicis, kāpēc tik pēkšņi esi uzradies šajā pasaules nostūrī.

- Maģistri Universitātē bija dzirdējuši savādas baumas, tāpēc atsū­tīja mani šurp, lai es izpētītu, vai tā ir patiesība, es atbildēju. Meli izskanēja bez jebkādas neveiklības vai vilcināšanās. Nebiju tos pat ieplānojis, viss notika it kā pats no sevis. Steigā pieņemot lēmumu, es neuzdrīkstējos stāstīt Dennai patiesību par to, ka meklēju čandriānus. Nespēju pieļaut domu, ka Denna mani varētu noturēt par plānprātiņu.

- Vai tad Universitāte interesējas par kaut ko tādu? Denna brī­nījās. Es domāju, ka jūs tikai sēžat un lasāt grāmatas.

- Daži lasa, es piekritu. Bet, ja mūs sasniedz savādas baumas, kādam jādodas izpētīt, kas noticis. Kad cilvēki padodas māņticībai, tie sāk skatīties uz Universitāti un domāt: Kas turpinās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā? Ko mums vajadzētu iemest lielā, iznīcinošā sārtā?

- Un tu bieži to dari? Denna pavēcināja roku ar pusapēsto ābolu.

- Tas ir, dodies meklējumos?

Es papurināju galvu. Biju vienkārši izpelnījies kāda maģistra nelabvēlību. Viņš parūpējās, lai šī mazā ceļojuma loze kristu man.

Tie bija gluži veiksmīgi meli, jo vairāk tāpēc, ka tapa bez iepriek­šējas gatavošanās. Tajos bija pat daļa patiesības, tāpēc tiem varētu noticēt pat tad, ja Denna iedomātos kādu iztaujāt. Ja apstākļi prasa, es esmu teicams melis. Tāda īpašība nav cildena, toties ir noderīga. Tā ir cieši saistīta ar teātra un stāstnieka prasmēm, un visas šīs mākslas es savulaik apguvu no tēva, kas tajās bija nepārspējams meistars.

- Kāds tu esi muldoņa! Denna sausi izmeta.

Es sastingu, iecirtis zobus ābolā. Kad izņēmu to no mutes, sarkanajā mizā rēgojās balti nospiedumi. Ko tu teici?

Viņa paraustīja plecus. Ja negribi stāstīt, tad nestāsti! Bet nevajag izdomāt muļķīgas pasakas, lai mani nomierinātu vai padižotos.

Es dziļi ievilku elpu, brīdi kavējos, tad lēni ļāvu tai izplūst. Man nav nekādas vēlēšanās tev melot par to, kāpēc esmu šeit, es teicu.

- Bet nezinu, ko tu nodomāsi, ja es pastāstīšu tev patiesību.

Dennas tumšo acu skatiens bija domīgs un neizdibināms. Labi, viņa beidzot sacīja un tikko jaušami pamāja ar galvu. Tam es ticu.

Nokodusi vēl vienu gabalu no ābola, viņa ielūkojās man acīs un nesteidzīgi košļāja kumosu, ilgi nenovērsdama skatienu. Viņas lūpas bija valgas un sārtākas par ābolu. Es patiešām dzirdēju baumas, es beidzot teicu. Un gribu uzzināt, kas šeit noticis. Patiesībā tas ir viss. Es vienkārši…

- Piedod, Kvout! Denna nopūtās un izlaida pirkstus caur matiem.

- Man nevajadzēja tevi skubināt. Tā patiešām nav mana darīšana. Es zinu, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.

Tajā brīdī jutos gatavs izstāstīt viņai visu. Gan par saviem vecā­kiem, gan par čandriāniem, gan par vīrieti ar melnajām acīm un rēga smaidu. Tomēr baidījos izklausīties pēc bērna, kurš pieķerts melos un izmisīgi pūlas izlocīties, papildinot savu stāstu ar jauniem izdomāju­miem. Tāpēc ļāvu gļēvumam ņemt virsroku un cietu klusu.

- Tā tu nekad neatradīsi savu īsto mīlestību, Denna teica.

Apjucis iztrūkos no pārdomām. Piedod, ko tu teici?

- Tu ēd ābolu ar visu serdi, viņa uzjautrināta sacīja. Vispirms tu nograuz ābolu no visām pusēm un pēc tam ēd pārējo no apakšas uz augšu. Nekad neesmu redzējusi kādu tā darām.

- Vecs ieradums, es nevērīgi atteicu, negribēdams stāstīt patie­sību. Biju piedzīvojis laiku, kad ābola serde bija viss, uz ko varēju cerēt, un jutos laimīgs, ja varēju tādu atrast. Bet ko tu teici pirms tam?

- Vai tu neesi spēlējis tādu spēli? Denna pacēla sava ābola serdi un saņēma kātiņu divos pirkstos. Tu iedomājies kādu burtu un pagriez ābola kātiņu. Ja kātiņš paliek vietā, iedomājies citu burtu un pagriez vēlreiz. Ja tas notrūkst… Dennas ābola kātiņš notrūka, …tad tu esi uzzinājis pirmo vārda burtu tai būtnei, kuru tev būs lemts iemīlēt.

Es paskatījos uz niecīgo ābola atlikumu sev rokā. Tas nebija tik liels, lai to turētu un grozītu. Apēdu pēdējo kumosu un aizsviedu kātiņu projām. Izskatās, ka man būs jādzīvo bez mīlestības.

- Atkal septiņi vārdi! Denna ar smaidu sacīja. Vai tu pats esi pamanījis, ka tev ir tāds paradums?

Pagāja brīdis, līdz es sapratu, par ko viņa runā, taču nepaguvu atbildēt, jo Denna turpināja: Esmu dzirdējusi, ka sēkliņas nevajagot ēst, viņa teica. Tajās esot arsēns.

- Blēņas! es atmetu. Šis bija viens no desmittūkstoš jautājumiem, kurus savulaik biju uzdevis Benam, kad abi ceļojām kopā ar trupu. Tas nav arsēns. Tas ir cianīds, turklāt tik niecīgā daudzumā, ka vajadzētu izēst veselu spaini, lai tas spētu kaitēt.

- Ak tā! Denna pārlaida domīgu skatienu savam ābola atlikumam, tad sāka grauzt serdi no apakšās uz augšu.

- Tu man stāstīji par to, kas noticis ar Oša kungu, pirms es tevi rupji pārtraucu, atgādināju viņai, cik uzmanīgi spēdams.

Denna paraustīja plecus. Daudz tur vairs nav, ko stāstīt. Redzēju uguni, gāju tuvāk, dzirdēju jaunus kliedzienus un kņadu…

- Un kāda bija uguns?

Viņa brīdi vilcinājās. Zila.

Jutu sevī briestam arvien baisāku priekšnojautu. Pacilātība, ka bei­dzot esmu ticis tuvāk čandriānu mīklas atrisinājumam, jaucās ar bai­lēm no domas par viņu tuvumu. Kādi izskatījās tie, kuri tev uzbruka? Kā tu tiki projām?

Denna rūgti iesmējās. Man neviens neuzbruka. Ieraudzīju uguns gaismā savādus stāvus un metos bēgt kā bez prāta. Viņa pakustināja pārsieto roku un pieskārās deniņiem. Laikam ietriecos ar galvu kādā kokā. Atguvos šorīt tur, tajā pilsētiņā.

- Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man vajadzēja atgriezties šeit, pēc brīža viņa piebilda. Nezinu, vai Oša kungs joprojām varētu būt tepat. Viesnīcā nedzirdēju nekādas runas par to, ka būtu atrasts kāds nepazīstams līķis, bet neuzdrīkstējos jautāt, lai neizraisītu aizdomas…

- Un tas viņam nepatiktu, es teicu.

Denna pamāja ar galvu. Nešaubos, ka viņš padarīs šo par vēl vienu pārbaudi, lai uzzinātu, cik labi es protu klusēt. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani. Tas ir, ja…

- Būšu ļoti izbrīnījies, ja mēs viņu te atradīsim, es teicu. Nerai­zējies!

Denna nervozi pasmaidīja. Paldies! Es ceru, ka viņš ir dzīvs. Esmu iztērējusi divas dienkopas, pūlēdamās viņu sev piesaistīt. Iedzērusi vēl vienu malku ūdens, viņa atdeva pudeli man atpakaļ. Iesim paska­tīties, labi?

Denna grīļodamās piecēlās, un es ieliku pudeli atpakaļ ceļamaisā, vienlaikus vērodams viņu ar acs kaktiņu. Biju pietiekami ilgi nostrā­dājis “Medikā”, lai prastu izdarīt secinājumus. Denna bija saņēmusi tik spēcīgu sitienu pa kreisajiem deniņiem, ka zilums izpleties ap ausi līdz matu līnijai. Viņas labā roka bija pārsieta, un stāja un gaita lika domāt, ka ķermeņa kreisajā pusē ir vēl citi nopietni sasitumi, varbūt pat lauztas ribas.

Ja Denna patiešām ieskrējusi kokā, tad šim kokam bijuši visai dīvaini apveidi.

Tomēr es neko neteicu. Negribēju kļūt uzbāzīgs.

Kā gan citādi? Arī es zināju, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.

* * *

Notikumu vieta vairs neizskatījās tik šaušalīga, kāda varēja būt. Šķūnis bija pārvērties dēļu gabalu un pelnu kaudzē. Līdzās nomelnē­jušām vējdzirnavām stāvēja lopu dzirdināmā sile. Vējš centās griezt vējdzirnavu spārnus, taču to bija vairs tikai trīs, tāpēc rats vienkārši šūpojās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ.

Līķu nebija. Tikai dziļas ratu riteņu grambas mīkstajā zemē lieci­nāja, ka tie ir aizvesti projām.

- Cik cilvēku piedalījās kāzās? es jautāju.

- Kopā ar līgavu un līgavaini divdesmit seši. Denna izklaidīgi paspēra projām apdegušu koka gabalu, kas rēgojās ārā no pelniem blakus šķūņa atliekām. Labi, ka vakaros šeit parasti līst lietus, citādi būtu aizdegusies visa piekalne…

- Vai to varēja izraisīt kāds vecs naids? es prātoju. Varbūt ģimeņu sāncensība? Kāds pielūdzējs, kas gribējis atriebties?

- Kaut kas tāds noteikti bija, Denna nevērīgi atmeta. Tik mazā ciemā tas ir galvenais, kas uztur spraigumu. Šie ļautiņi spēj piecdesmit gadus turēt ļaunu prātu par to, ko kaimiņu Toms teicis par viņu Keriju. Viņa pašūpoja galvu. Bet līdz slepkavošanai viņi tāpēc nenoietu. Šie bija normāli cilvēki.

Normāli, bet turīgi, es nodomāju, iedams uz dzīvojamās mājas pusi. Tādu māju varēja atļauties tikai turīgi cilvēki. Ēkas pamatus un sienu apakšdaļu veidoja pelēks laukakmens. Augšējais stāvs bija koka stāvbūve ar ģipša pildījumu un mūrētiem akmens stūriem.

Tomēr sienas bija bīstami sasvērušās uz iekšu un draudēja sabrukt. Pretī melnēja tukšas, nokvēpušas logu un durvju ailas. Paskatījies iekšā, redzēju melni apdegušas sienas. Uz apgruzdējušiem grīdas dēļiem starp mēbeļu atliekām mētājās saplēsti trauki.

- Ja tavas mantas bija tur iekšā, es sacīju Dennai, tad es teiktu, ka to vairs nav. Varu ieiet paskatīties…

- Nerunā muļķības! viņa atmeta. Tas viss kuru katru brīdi sagāzīsies. Viņa paklaudzināja pa durvju stenderi. Klauvējiens dobji atbalsojās tukšumā.

Skaņa man izklausījās diezgan dīvaina, un es piegāju paskatīties tuvāk. Paknibinājis stenderi ar nagu, bez jebkādas piepūles atdalīju no tā šķēpeli plaukstas garumā. Šis drīzāk šķiet izskalots koks, nevis kārtīgs būvmateriāls, es teicu. Ja mājā ieguldīts tik daudz naudas, kāpēc jātaupa uz stenderēm?

Denna paraustīja plecus. Varbūt vainīgs uguns karstums?

Es izklaidīgi pamāju un turpināju staigāt, pētot ēkas apkārtni. Nolie­cies pacēlu apdeguša dakstiņa gabalu un klusi nomurmināju sasaistes vārdus. Manas rokas pārņēma īslaicīgs saltums, un nelīdzenajā dak­stiņa malā iedegās dzīva liesma.

- Kaut ko tādu katru dienu negadās redzēt, Denna teica. Viņas balss skanēja rāmi, taču miers bija samākslots: viņa saspringti centās runāt nevērīgi.

Pirmajā brīdi es nesapratu, par ko viņa to saka. Šāds vienkāršs simpātijas paņēmiens Universitātē bija tik ierasts, ka nebiju pat pado­mājis, kā tas var izskatīties cita cilvēka acīs.

- Tikai neliela darbošanās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā, es bezbēdīgi teicu, paceldams augstāk degošo dakstiņa gabalu.

- Tātad vakar uguns bija zila?

Denna pamāja ar galvu. Kā deggāzes liesma. Kā tām lampām, kuras es redzēju Anilinā.

Dakstiņa gabals dega ar parastu oranžu liesmu. Zilas nokrāsas tajā nebija, taču iepriekšējā dienā tā varēja būt zila. Nometu dakstiņu zemē un ar zābaka purnu apdzēsu uguni.

Vēlreiz apgāju apkārt mājai. Kaut kas man nedeva mieru, bet iemeslu es īsti neizpratu. Gribēju ieiet mājā un papētīt visu tuvāk.

- Ugunsgrēks nemaz nav bijis tik liels! es uzsaucu Dennai. Ko tu atstāji tur iekšā?

- Nav bijis liels? viņa neticīgi atjautāja, parādīdamās aiz mājas stūra. Te taču palikušas tikai sienas!

Es pastiepu roku augšup. Jumts ir sadedzis tikai pašā skursteņa tuvumā. Tas nozīmē, ka otrais stāvs nav daudz cietis. Kādas mantas tev tur palika?

- Šis tas no drēbēm un lira, ko man nopirka Oša kungs.

- Tu spēlē liru? es pārsteigts jautāju. Ar cik stīgām?

- Ar septiņām. Es vēl tikai mācos. Denna īsi, neskanīgi iesmējās.

- Pareizāk sakot, mācījos. Varu paspēlēt lauku kāzās, bet ne vairāk.

- Netērē laiku lirai! es teicu. Tas ir arhaisks instruments bez dziļāka smalkuma. Negribu noniecināt tavu instrumenta izvēli, es žigli piebildu, bet tava balss ir pelnījusi labāku pavadījumu, nekā spēj dot lira. Ja gribi stīgu instrumentu, ko iespējams nēsāt līdzi, iz­vēlies pusarfu.

- Tu esi ļoti laipns, Denna teica. Bet tā nebija mana izvēle. Liru izvēlējās Oša kungs. Nākamreiz mudināšu viņu pirkt arfu. Viņa aplaida apkārt bezcerīgu skatienu un dziļi nopūtās. Ja viņš vēl ir dzīvs.

Mēģināju ieskatīties pa vienu no logu tukšumiem, un, līdzko satvēru palodzi, tās gabals palika man plaukstā. Arī šis koks ir satrunējis, es teicu, drupinādams to plaukstā.

- Tā ir! Denna satvēra mani aiz rokas un aizvilka projām no loga.

- Šīs sienas jebkurā brīdī var sagrūt tev virsū. Nav vērts iet iekšā! Kā tu pats teici, tā ir tikai lira.

Ļāvu viņai vilkt sevi projām. Bet varbūt iekšā ir tava patrona līķis.

Denna papurināja galvu. Viņš nav no tiem, kas skries iekšā degošā mājā un ļaus sevi iesprostot. Viņa cieti paskatījās uz mani. Ko tu īstenībā ceri tur atrast?

- Nezinu, es atzinos. Taču nesaprotu, kur citur meklēt zīmes par to, kas te noticis.

- Bet kādas baumas tu īsti dzirdēji? Denna jautāja.

- Nekā daudz tur nebija, es teicu, atcerēdamies laivinieka stāstu.

- Svinētas kāzas, un tajās nogalināti vairāki desmiti cilvēku. Visi paga­lam, saplosīti kā lupatu lelles. Un zila uguns.

- Saplosīti viņi nebija, sacīja Denna. Kā sapratu no ciema ļaužu runām, darbā bija laisti naži un zobeni.

Kopš ierašanās Trebonā es nevienam nebiju redzējis pat dunci pie jostas. Vienīgie ieroču nēsātāji, šķiet, bija zemnieki, kas strādāja lau­kos ar sirpjiem un izkaptīm. Atskatījos uz sagumušo lauku māju un nepārprotami jutu, ka esmu kaut ko palaidis garām…

- Kā tev šķiet, kas šeit notika? jautāja Denna.

- Nezinu, es atbildēju. Biju daļēji sagatavojies, ka neko neat­radīšu. Tu jau zini, kā baumas ceļodamas aug augumā. Pārlaidu skatienu apkārtnei. Arī zilās liesmas es būtu piedēvējis baumām, ja nebūtu dzirdējis apstiprinājumu no tevis.

- Hs redzēja arī citi, Denna sacīja. Kad viņi atbrauca savākt līķus un atrada mani, šeit viss vēl kvēloja un gruzdēja.

Es vēlreiz aplaidu apkārt aizkaitinātu skatienu. Joprojām jutu, ka esmu kaut ko atstājis nepamanītu, taču nekādi nespēju aptvert, kas tas varētu būt. Un ko domā vietējie? es jautāju.

- Manā tuvumā cilvēki nebija diez cik runīgi, Denna ar rūgtumu atbildēja. Bet es šo to dzirdēju no konstebla un mēra sarunas. Cilvēki sačukstas par dēmoniem. Tas ir zilās uguns dēļ. Un daži runā kaut ko par šļūceņiem. Domāju, ka ražas svētki šogad būs vēl tradicionālāki nekā parasti. Daudz ugunskuru, sidra un salmu izbāzeņu…

Es vēlreiz paskatījos apkārt. Šķūņa drupas, vējdzirnavas ar trim spārniem, nodegušas mājas karkass. Bezcerīgi laidu pirkstus caur matiem, aizvien vēl pārliecināts, ka neesmu kaut ko pamanījis. Biju cerējis atrast… kaut ko. Jebko.

Tā stāvēdams, atskārtu, cik šī cerība bijusi muļķīga. Ko es biju cerē­jis atrast? Pēdas nospiedumu? Skrandu no kāda apmetņa? Saburzītu zīmīti ar nozīmīgām ziņām, kas ērti atstāta man pa rokai? Tā mēdz notikt vienīgi stāstos.

Izvilku ūdens pudeli un izdzēru pēdējo malku. Labi, man te vairs nav ko darīt! es teicu, tuvodamies dzirdināmajai silei. Un kādi ir tavi turpmākie plāni?

- Es gribu vēl pastaigāt un paskatīties, Denna atbildēja. Varbūt tomēr mans cienījamais draugs guļ kaut kur ievainots.

Pārlaidu skatienu viļņotajiem pakalniem, kas mirdzēja rudens lapu zeltā, kviešu laukiem, zaļajām ganībām, egļu un priežu audzēm. Viet­vietām ainavu izraibināja tumšas klintsradzes un akmeņu atsegumi.

- Būs jāapstaigā diezgan plaša apkaime… es sacīju.

Viņa samierinādamās pamāja ar galvu. Man vismaz jāmēģina.

- Vai gribi, lai palīdzu? Es kaut cik pazīstu mežus, es piedāvājos.

- Protams, es justos labāk, ja kāds būtu blakus, Denna sacīja. -Jo vairāk tāpēc, ka tuvumā varbūt klejo plēsīgu dēmonu bars. Turklāt tu man šovakar apsolīji vakariņas.

- Taisnība. Pagāju garām nomelnējušajām vējdzirnavām un apstā­jos pie rokas sūkņa. Satvēris rokturi, spēcīgi to nospiedu, un nākamajā brīdī tas čerkstēdams atdalījās no metāla korpusa.

Apstulbis stāvēju un skatījos uz nolauzto rokturi. Tas bija sarūsējis līdz pašam vidum, un no tā bira irdenas, sarkanas rūsas plēksnes.

Kā spējš zibens apgaismojums man acu priekšā iznira atmiņu aina: vakars pirms daudziem gadiem, kad atgriezos mūsu apmetnē un ierau­dzīju savu nogalināto trupu. Atcerējos, kā pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa, bet stiprā metāla stīpa sarūsējusi sabirza man plaukstā. Atcerējos, kā masīvais, izturīgais koks no pieskāriena sadrupa gabalos.

- Kvout? Pavisam tuvu ieraudzīju Dennas noraizējušos seju.

- Vai tev kaut kas kait? Pie Tehlu oglēm, apsēdies, citādi nokritīsi! Vai tu savainojies?

Paspēris soli, apsēdos uz dzirdināmās siles malas, taču biezie dēļi zem mana svara saguma kā sapuvis celms. Ļaudamies smaguma spē­kam, noslīdēju zemē un paliku sēžam zālē.

Pacēlu sarūsējušo sūkņa rokturi un parādīju to Dennai. Viņa sa­rauktu pieri to aplūkoja. Šis sūknis bija pavisam jauns! Līgavas tēvs lielījās, cik daudz samaksājis, lai ierīkotu aku šeit, kalnā. Viņa meita nenesīšot ūdens spaiņus pret kalnu trīs reizes dienā.

- Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Saki pavisam atklāti!

Denna palūkojās apkārt, un violetais laukums ap deniņiem asi iezī­mējās pret viņas gaišo ādu. Es domāju pameklēt savu iespējamo patronu un pēc tam pazust no šejienes, lai nekad vairs neatgriez­tos.

- Tā nav atbilde, es teicu. Kā tu domā, kas šeit notika?

Viņa ilgi skatījās uz mani un klusēja. Kaut kas ļauns. Es nekad neesmu redzējusi dēmonu, un diez vai man gadīsies to redzēt. Bet es nekad neesmu redzējusi ari Vintas karali…

- Vai tu esi dzirdējusi šo bērnu dziesmiņu? es jautāju. Denna neizpratnē paskatījās uz mani, un es nodziedāju:

“Uguns plītī zila kļūst!

Ko lai iesāk? Kas nu būs?

Gudrot beidz! Slēpties steidz!

Spožais zobens rūs un brūk!

Kur lai glābjas? Kurp lai mūk?

Paslēpies! Pārvērties!"

Denna nobālēja, klausīdamās un apjauzdama, ko gribu sacīt. Pamā­jusi ar galvu, viņa klusi nodungoja citu dziesmas pantu:

"Mēma sieva garām slīd,

Bāli balta seja vīd.

Kādi ir to baisie plāni?

Čandriāni, čandriāni!"

* * *

Mēs sēdējām gaismēnu izraibinātā laukumā zem rudenīgo koku lapotnēm, kas aizsedza skatu uz izpostīto saimniecību. Čandriāni. Šeit patiešām ir bijuši čandriāni. Joprojām pūlējos sakopot juceklīgās domas, kad blakus atskanēja Dennas balss.

- Vai tas bija tas, ko tu cerēji atrast? viņa jautāja.

- Tas bija tas, ko es meklēju, es atbildēju. Čandriāni ir bijuši šeit pirms nepilnas dienas. Bet es necerēju to atrast. Saproti, kad bērns meklē apslēptu mantu, viņš īstenībā necer to atrast. Mēs visi esam gājuši mežā meklēt dennerlingus un fejas, bet nekad tos neesam redzējuši. Viņi nogalināja manu trupu, un viņi nogalināja visus kāzu viesus. Sasodīts, es visu laiku meklēju tevi Imrē, bet patiesībā nece­rēju atrast… Apklusu, juzdams, ka pļāpāju nesakarīgas blēņas.

Denna, šķiet, mazliet nomierinājās un pat iesmējās. Balsi nebija izsmiekla, tajā skanēja tikai uzjautrinājums. Tātad es esmu apslēpta manta vai fejām līdzīgs radījums?

- Gan viens, gan otrs. Apslēpta, vērtīga, bieži meklēta un reti at­rasta. Palūkojos viņā un jutu, ka mans prāts īsti neseko tam, ko saka lūpas. Tevī ir arī daudz no Fae, no feju zemes būtnes. Viņi ir īsti. Čandriāni ir īsti. Tu nekad neesi tur, kur es tevi meklēju, bet tad pēkšņi parādies pavisam negaidot. Kā varavīksne.

Visu aizvadīto gadu es sirds dziļumos biju glabājis slepenas bai­les. Palaikam biju bažījies, ka atmiņas par manas trupas bojāeju un čandriāniem ir bijis tikai traģisks murgs, ko radījusi zemapziņa, lai palīdzētu man pārvarēt agrākās pasaules zaudējumu. Taču tagad biju atradis kaut ko līdzīgu pierādījumiem. Tie bija patiesi. Mana atmiņa bija patiesa. Mans prāts nebija aptumšojies.

- Reiz kādā vakarā, kad biju vēl bērns, es veselu stundu centos notvert varavīksni. Skrēju pa mežu un apmaldījos. Mani vecāki bija izmisumā. Bet man šķita, ka es varu to panākt. Es taču redzu, kur tā pieskaras zemei. Tu esi tāda pati…

Denna uzlika plaukstu man uz rokas. Cauri krekla piedurknei sajutu tās piepešo siltumu. Dziļi ievilku krūtīs gaisu, ieelpodams viņas matu smaržu, ko piestrāvoja saules siltums, zaļās zāles smaržu, viņas tīro sviedru smaržu, viņas dvašu un ābolu smaržu. Vēja pūsma sašūpoja koku lapas, un tumšo matu šķipsna plīvodama glāstoši pieskārās manai sejai.

Tikai tad, kad klajumā pēkšņi iestājās klusums, es apjautu, ka krietnu bridi esmu nemanot ļāvis vaļu nesakarīgu vārdu plūsmai. Apmulsumā pietvīku un paskatījos apkārt, pēkšņi atcerēdamies, kur atrodos.

- Tev acīs bija nevaldāms, gandrīz mežonīgs skatiens, Denna klusi teica. Es laikam nekad neesmu redzējusi tevi tik dīvainā noska­ņojumā.

Es vēlreiz lēni ievilku elpu. Dīvainā noskaņojumā es esmu vien­mēr. Tikai to neizrādu.

- Tieši to es gribēju teikt. Viņa mazliet atrāvās, ļaudama plaukstai noslīdēt lejup pār manu roku visā garumā, tad nolaida to gar sāniem.

- Un ko darīsim tālāk?

- Es… Man nav ne jausmas. Es bezmērķīgi paskatījos apkārt.

- Ari tas nemaz neizklausās pēc tevis, Denna teica.

- Man gribētos padzerties, es teicu un muļķīgi pasmaidīju, apjauz­dams, cik bērnišķīgi tas izklausījies.

Denna pasmaidīja man pretī. Sākums ir labs, viņa teica. Un pēc tam?

- Es gribētu uzzināt, kāpēc čandriāni uzbruka šiem ļaudīm.

- “Kādi ir to baisie plāni?” Dennas seja kļuva nopietna. Tu ne­pazīsti nekādu vidusceļu, vai ne? Vienkārši tā padzerties un atrast atbildi uz jautājumu, ko cilvēki sev ir uzdevuši kopš… kopš nezinā­miem laikiem.

- Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Kā tu domā, kas nogalināja šos cilvēkus?

Denna sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezinu. Tie varēja būt jeb­kas… Tad viņa apklusa un iekoda apakšlūpā. Nē. Tā nav taisnība, viņa pēc brīža teica. Lai cik neticami tas izklausās, es domāju, ka tie bija viņi. Izklausās kā no pasakām, tāpēc man negribas tam ticēt. Bet es ticu. Viņa bažīgi paskatījās uz mani.

- Tad es jūtos labāk. Piecēlos kājās. Baidījos, vai neesmu drusku ķerts.

- Varbūt tomēr esi, viņa teica. Es neesmu labākais pārbaudes akmens skaidra saprāta vērtēšanai.

- Vai tu arī jūties līdzīgi?

Denna papurināja galvu, un viņas lūpu kaktiņi savilkās tikko jau­šamā smaidā. Nē. Un vai tu jūties ķerts?

- īpaši ne.

- Tas ir vai nu labi, vai slikti, atkarībā no skatījuma, viņa teica.

- Kā tev šķiet, no kuras puses mēs varētu sākt šī mūžsenā noslēpuma šķetināšanu?

- Man kādu laiku vēl jāpadomā, es atbildēju. Bet tikmēr pamek­lēsim tavu mīklaino Oša kungu. Es gribētu uzdot viņam dažus jautā­jumus par to, ko viņš redzēja šeit, Motenu mājās.

Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Es domāju atgriezties tajā vietā, kur viņš mani atstāja tur, aiz tās klintsradzes -, un pēc tam pārmek­lēt apkārtni no turienes līdz Motenu saimniecībai. Viņa paraustīja plecus. Nav gan nekāds dižais plāns…

- Bet tas vismaz ir sākums, es teicu. Ja tas vīrs būtu atgriezies un redzējis, ka tevis vairs nav, viņš būtu varējis atstāt kādas pēdas, ko mums izdotos uziet.

Denna devās pa priekšu cauri mežam. Te bija siltāk. Koki pasargāja no vēja, bet neaizturēja saules starus, jo zari pa lielākai daļai bija kaili. Tikai varenie ozoli pilnībā glabāja lapu rotu kā veci, pašapzinīgi vīri, kas negrib atteikties no savas mantības.

Iedams es mēģināju izprātot iemeslu, kāpēc čandriāni varēja noga­lināt šos cilvēkus. Vai kāziniekus un manu trupu varēja saistīt kāds kopīgs pavediens?

Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas…

- Ko tu dziedāji pagājušajā naktī? es jautāju. Kāzu laikā?

- To pašu, ko parasti, Denna atbildēja, ar kāju izspārdīdama kri­tušu lapu klēpi. Jautras dziesmiņas. “Svilpīti”. “Nāc, mazgājies upē!”. “Vara katlu”. Viņa iesmējās. “Emmas tantes toveri”.

- Nevar būt! es neticīgi iesaucos. Kāzās?

- To pieprasīja piedzēries vectēvs, viņa atmeta, brizdama cauri kuplam nodzeltējušu krauklēnu pudurim. Daži gan rauca pieri, bet citiem nekas nebija pretī. Šī apvidus ļautiņiem patīk pasaulīgi prieki.

Kādu laiku mēs gājām klusēdami. Augstajos zaros virs galvas brāzmoja vējš, bet lejā mūs sasniedza tikai rāmas šalkas. Man šķiet, ka es nekad neesmu dzirdējis “Nāc, mazgājies”…

- Man likās, ka… Denna pār plecu atskatījās uz mani. Vai gribi piedabūt mani to nodziedāt?

- Protams.

Viņa pagriezās, matiem krītot pār seju, un draudzīgi man uzsmai­dīja. Varbūt vēlāk. Es varētu padziedāt vakariņās. Mēs nonācām pie liela, tumša klintsakmens. Tā pakājē neiespīdēja saule, un apkārtne šķita krietni vēsāka. Man liekas, ka viņš atstāja mani šeit, Denna teica, neziņā skatīdamās apkārt. Dienasgaismā viss izskatās citādi.

- Vai tu gribi pārmeklēt taku atpakaļ uz mājām vai mest lokus ap šo vietu?

- Mest lokus, viņa atbildēja. Bet tev vajadzēs man parādīt, kam jāpievērš uzmanība. Es esmu pilsētas meitene.

īsi pastāstīju viņai to, ko zināju par mežu un savvaļu. Paskaidroju, kādā zemē visdrīzāk paliek pēdu nospiedumi vai švīkas. Parādīju, kāda kļuvusi lapu kaudze, pa kuru viņa bridusi, kā noliekušies un aplūzuši krauklenes pudura zari, kam viņa lauzusies cauri.

Mēs turējāmies cieši blakus, jo divi acu pāri ir vairāk nekā viens, turklāt mums negribējās nošķirties katram uz savu pusi. Metām arvien plašākus lokus turp un atpakaļ ap klintsakmeni un cītīgi vērojām apkārtni.

Drīz vien es apjautu, cik tās ir veltīgas pūles. Apvidus bija pārāk mežots. Redzēju, ka arī Denna ir sapratusi to pašu. Mīklu pavedieni,

kas stāstos allaž atrodas vajadzīgajā brīdī, arī šoreiz mums nedevās rokā. Zaros nebija nekādu noplēsta auduma strēmeļu, zemē nebija dziļu zābaku nospiedumu, tuvumā nebija nevienas pamestas apmetnes vie­tas. Redzējām tikai mušmires, ozolzīles, odus un jenotu pēdas starp priežu skujām.

- Ieklausies, kaut kur burbuļo ūdens! Denna teica.

Es pamāju ar galvu. Nebūtu slikti padzerties. Un nekaitētu ari noskaloties.

Devāmies projām no meklējumu vietas klusēdami, jo nevēlējāmies skaļi atzīt, ka esam gatavi atmest ar roku saviem pūliņiem, lai cik bezjēdzīgi tie abiem šķita. Gājām turp, kur no kalna nogāzes skanēja lejup plūstoša ūdens čalas, un, izlauzušies cauri biezam priedulājam, ieraudzījām apmēram divdesmit pēdas platu, dzidru un dziļu strautu.

Nekādas zīmes šeit neliecināja par ūdens piesārņojumu lietuves dēļ, tāpēc mēs padzērāmies un es piepildīju pudeli.

Es zināju, kā mēdz risināties stāsti. Kad jauns pāris nonāk pie upes, tālākie notikumi rit pēc zināma sižeta. Denna mazgātos smilšainā krasta laukumiņā, ko no skatiena slēpj kupla egle. Es aizietu piedienīgā attālumā, kur mēs viens otru neredzētu, bet varētu sarunāties. Tad… kaut kas notiktu. Viņa paslīdētu, pagrieztu potīti vai sadurtu pēdu uz asa akmens, un man būtu jāsteidzas palīgā. Un tad…

Taču šis nebija stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes. Tāpēc es noskaloju seju un aiz koka pārvilku tīru kreklu. Denna iebāza ūdenī galvu, lai atvēsinātos. Viņas slapjie mati mirdzēja kā tumša tinte, līdz viņa ar abām rokām izspieda no tiem ūdeni.

Pēc tam mēs sēdējām uz akmens, kūļādami kājas ūdenī, atpūzda­mies un ar patiku izjuzdami viens otra klātbūtni. Kopīgi apēdām vēl vienu ābolu, kozdami tajā pēc kārtas. Tiem, kas nav skūpstījušies, tas ir kaut kas līdzīgs skūpstam.

Un pēc nelielas pierunāšanas Denna bija ar mieru padziedāt. Viņa man nodziedāja vienu pantu no “Nāc, mazgājies”, ko es nekad nebiju dzirdējis, un man bija aizdomas, ka viņa to sacerēja turpat uz vietas. Es to neatkārtošu, jo viņa dziedāja man, nevis jums. Un, tā kā šis nav stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes, dziesmai te nav būtiskas lomas un es paturēšu to pie sevis.