Vēja vārds

PIECPADSMITĀ NODAĻA . izklaides un atvadas

PILSĒTU SAUCA Halovfella. Mēs apstājāmies tajā uz dažām dienām, jo tur dzīvoja labs ratu meistars un gandrīz visiem mūsu ratiem bija vaja­dzīgi kādi pielabojumi vai aprūpe. Kamēr mēs gaidījām, Bens saņēma piedāvājumu, no kura nespēja atteikties.

Viņa bija atraitne, samērā turīga, samērā jauna un manās nepiere­dzējušajās acis samērā izskatīga. Iemesls it kā bija tāds, ka viņa meklēja skolotāju savam mazgadīgajam dēlam. Tomēr ikviens, kurš redzēja viņus abus kopā pastaigājamies, saprata, kas slēpjas šī stāsta aizsegā.

Viņa bija precējusies ar aldari, bet vīrs pirms diviem gadiem bija noslīcis. Viņa visiem spēkiem pūlējās uzturēt alus darītavu, taču viņai bija pārāk maz vajadzīgo prasmju, lai darbs ietu no rokas…

Kā redzat, veiksmīgāk izlikt Benam cilpu nebūtu pratis neviens, ja kādam ienāktu prātā to mēģināt.

Mūsu plāni mainījās, un trupa uzkavējās Halovfellā vēl vairākas dienas. Mana divpadsmitā dzimšanas diena tika pārbīdīta un apvienota ar Bena atvadīšanās dienu.

Lai īsti saprastu, kā tas notika, jums jāzina, ka pats krāšņākais pasākums ir tas, kurā aktieri rāda priekšnesumus paši savējiem. Labi izklaidētāji cenšas katru izrādi padarīt par īpašu notikumu, tomēr jums jāatceras, ka priekšnesumu, ko viņi rāda jums, viņi ir rādījuši daudziem skatītāju simtiem. Pat visaizrautīgākajiem aktieriem gadās pa bālai izrādei it sevišķi tad, ja viņi zina, ka tāpēc nebūs īpaši jācieš.

Mazpilsētiņas un lauku viesnīcas neprata atšķirt labu izrādi no sliktas. Aktieri, kas spēlēja cits citam līdzās, to prata.

Tad nu padomājiet: kā lai izklaidē cilvēkus, kuri tūkstoš reižu ir redzējuši jūsu uzstāšanos? Jāatmet vecie triki. Jāizmēģina daži jauni. Jācer uz vislabāko. Un, protams, grandiozas izgāšanās ir tikpat izklai­dējošas kā spožas veiksmes.

Šo vakaru es atceros kā brīnišķu siltu emociju saplūsmi, ko iekrāsoja rūgtena smeldze. Skanēja vijoles, lautas un bungas, ikviens spēlēja, dejoja un dziedāja no visas sirds. Uzdrošinos teikt, ka mēs pārspējām jebkādas feju dzīres, ko varat iztēloties.

Es saņēmu dāvanas. Trips man pasniedza pie jostas nēsājamu nazi ar ādas spalu, apgalvodams, ka ikvienam zēnam vajadzīgs kaut kas tāds, ar ko viņš var sevi ievainot. Šandi man uzlika plecos jauku, pašas darinātu apmetni ar daudzām mazām kabatiņām, kurās glabājami zēnu dārgumi. Vecāki uzdāvināja man lautu, skaistu instrumentu no gluda, tumša koka. Man, protams, vajadzēja nospēlēt kādu dziesmu, un Bens dziedāja man līdzi. Es mazliet kļūdījos, jo vēl nebiju iepazinis instrumenta stīgas, un Bens pāris reižu nomaldījās greizi, meklēdams pareizo noti, tomēr priekšnesums izdevās itin jauks.

Bens atvēra nelielu medalus muciņu, kuru teicās glabājis “tieši šādam gadījumam”. Atceros, tas garšoja tieši tā, kā es jutos, saldi, rūgti un smagi.

Daži no mūsu ļaudīm bija kopīgi sacerējuši “Balādi par Benu, izcilo aldari”. Mans tēvs nodeklamēja to tik nopietni, it kā runa būtu par Modegas karalisko ciltskoku, un pats spēlēja pavadījumu uz pusarfas. Visi smējās, vēderus turēdami, un Bens smējās aizrautīgāk par jebkuru citu.

Kādā vakara brīdī māte uzvilka mani kājās un aizrāva virpuļojošā dejā. Viņas smiekli skanēja kā mūzika vēja šūpās. Viņas mati un svārki plīvoja man apkārt. No viņas plūda tīkami mierinoša smarža, kāda piemīt tikai mātēm. Šī smarža un viņas smejošais, ašais skūpsts labāk dziedināja manu trulo sāpi par Bena aiziešanu nekā visa vakara līks­mība kopā.

Šandi piedāvājās nodejot Benam īpašu deju, bet tikai tad, ja Bens nākšot to noskatīties viņas teltī. Nekad agrāk nebiju redzējis Benu sarkstam, bet tas viņam izdevās nevainojami. Viņš brīdi vilcinājās, tad atteicās, un tas viņam acīmredzami nācās tikpat grūti kā izraut sev sirdi no krūtīm. Šandi protestēja, pievilcīgi uzmeta lūpu un stāstīja, ka esot ilgi to mācījusies. Beidzot viņa vilkšus ievilka Benu teltī, un visa trupa pavadīja viņu pazušanu ar skaļām gavilēm.

Trips un Terens uzstājās ar zobenu cīņas priekšnesumu, kas bija pa daļai aizraujošs ieroču mākslas demonstrējums, pa daļai dramatisks monologs (Terena izpildījumā) un pa daļai bufonāde, ko Trips noteikti izdomāja turpat uz vietas. Viņu skatuve bija visa nometnes terito­rija. Cīņas gaitā Trips pamanījās salauzt savu zobenu, paslēpties zem kādas dāmas svārkiem, ieroča vietā vēzēt desas līkumu un izpildīt tik fantastiskus akrobātikas numurus, ka tīrā brīnuma pēc izkļuva sveikā bez nopietniem ievainojumiem. Tiesa, viņš pārplēsa bikšu aizmuguri.

Dakss bija iecerējis krāšņu ugunsrijēja priekšnesumu, kura laikā aizdedzināja pats sevi, un mums vajadzēja apliet viņu ar ūdeni. Viņš tika cauri ar apsvilušu bārdu un mazliet iedragātu lepnumu. Viņu ātri izdziedēja Bena laipnā palīdzība, kauss medalus un atgādinājums, ka ne katram lemts visu mūžu lepoties ar uzacīm.

Mani vecāki nodziedāja “Balādi par seru Savjenu Traljardu”. Tāpat kā lielāko daļu izcilo dziesmu, “Seru Savjenu” ir sacerējis Iljens, un visi to uzskatīja par viņa mūža augstāko sasniegumu.

Tā ir skaista dziesma un jo skaistāka man šķita tāpēc, ka agrāk tikai nedaudzas reizes biju dzirdējis tēvu izpildām to visu no sākuma līdz beigām. Tā ir traki sarežģīta, un tēvs, šķiet, bija vienīgais mūsu trupā, kas spēja to nevainojami nodziedāt. Zināju, ka ari viņam tas nenākas viegli, kaut gan viņš prata to neizrādīt. Māte pievienojās tēvam, klusināti un ritmiski dziedādama otro balsi. Kad viņi ievilka elpu, pierimstam šķita pat ugunskura liesmas. Mana sirds te cēlās spārnos, te laidās lejup. Es aizgrābtībā raudāju, vienlīdz saviļņots gan par abu balsu izcilo kopskaņu, gan par traģisko dziesmas stāstu.

Jā, dziesmas beigās es raudāju. Raudāju toreiz un arī pēc tam, dzirdot šo dziesmu, esmu raudājis katru reizi. Pat tad, kad klausos šī stāsta lasījumu, man acīs kāpj asaras. Manuprāt, cilvēks, kuru šī dziesma neaizkustina, ir būtne bez cilvēka dvēseles.

Dziesmas beigās brīdi valdīja klusums, kamēr klausītāji susināja acis un slaucīja degunus. Kad visi bija daudzmaz atguvušies, kāds iesaucās: Lanri! Lanri!

Saucienu pārtvēra vairāki citi. Jā, par Lanri!

Tēvs greizi pasmaidīja un papurināja galvu. Viņš nekad neizpildīja atsevišķu dziesmas daļu, iekams gatava nebija visa dziesma.

- Dziedi, Arliden! iesaucās Sandi. Gana ilgi esi to brūvējis! Lej bļodā un dalies!

Joprojām smaidīdams, tēvs vēlreiz papurināja galvu. Tā vēl nav gatava. Viņš noliecās un rūpīgi ielika lautu atpakaļ futrālī.

- Dod mums vismaz kādu priekšstatu, Arliden! Šoreiz tas bija Terens.

- Jā, Bena dēļ! Nav godīgi, ka viņš visu šo laiku tikai dzirdējis tevi dungojam un beigās paliek bešā…

- … interesanti, ko jūs ar sievu tur ratos vienmēr darāt, ja vēl nav…

- Dziedi!

- Par Lanri!

Tripa vadībā visa trupa kļuva par dziedoši kliedzošu pūli. Tēvs iz­turēja to gandrīz veselu minūti, tad noliecās un atkal izņēma lautu no futrāļa. Visi iegavilējās.

Līdzko viņš izslējās taisni, pūlis apklusa. Tēvs uzskaņoja pāris stīgu, kaut gan bija spēlējis tikai pirms īsa brīža. Izlocījis pirkstus, viņš nospē­lēja dažas klusas izmēģinājuma skaņas un uzsāka melodiju tik maigi un nemanāmi, ka es attapos klausāmies tajā, pirms tā bija īsti sāku­sies. Tad līdzi mūzikas kāpumam un kritumam atskanēja tēva balss.

“Nu kļūsiet un aizturiet elpu, jo es jums dziedāšu dziesmu No slēptām atmiņu dzīlēm, no sensenas pagājības,

Par kādu, kurš pārspējis laiku. Par lepno un vareno Lanri,

Par viņu, kam dzelzs bija roka un tērauda griba,

Par viņu, kas karoja, krita un atkal cēlās,

Un, vēlreiz kritis, nonāca ēnas gūstā,

Uz mūžu mūžiem paliekot aizzemes varā.

Par viņu stiprāka bija vien mīlestība Pret dzimto zemi, kas pazuda postošā karā,

Un savu sievieti Līru, kura ar elpu un vārdiem Spēja atpakaļ izvest viņu caur nāves vārtiem."

Tēvs ievilka elpu un apklusa, neaizvēris muti, it kā grasītos turpināt. Tad viņa sejā parādījās plats, gluži vai velnišķs smīns, un viņš noliecās, lai noliktu lautu atpakaļ drošajā vietā. Atskanēja daudzbalsīgs sauciens un pārmetumi, taču visi saprata: viņiem ir ļoti laimējies, ka varējuši noklausīties kaut vai šo mazumiņu. Kāds uzsāka deju dziesmu, un protesti pamazām apklusa.

Mani vecāki dejoja kopā, un māte balstīja galvu pret tēva krūtīm. Abi bija aizvēruši acis. Viņus šķita ieskāvis dziļš, tīkams miers. Ja esat atraduši kādu, ko varat turēt skavās, aizverot acis pret ārpasauli, tad jums ir ļoti laimējies. Pat tad, ja šis brīdis ilgst tikai vienu minūti vai vienu dienu. Es joprojām redzu viņus maigi šūpojamies mūzikas ritmā, un vēl tagad, pēc visiem ilgajiem gadiem, mīlestība manā uztverē ir šis atmiņu tēls.

Vēlāk Bens dejoja ar manu māti, un viņa soļi bija pārliecināti un izteiksmīgi. Mani pārsteidza atskārsme, ka viņi kopā izskatās neparasti skaisti. Bens vecs, sirms un korpulents, rievām izvagotu seju un apsvilušām uzacīm. Māte slaida, dzīvības pilna, dzirkstoša, gaišu, ugunskura apmirdzētu seju. Kontrasts katru no viņiem darīja vēl skais­tāku. Manī sāpīgi smeldza apziņa, ka es viņus varbūt nekad vairs neredzēšu kopā.

Austrumu pusē pamale sāka sārtoties. Visi sanāca kopā, lai pēdējo reizi atvadītos no Bena.

Es neatceros, ko sacīju viņam pirms šķiršanās. Zinu, ka tie bija nožēlojami neatbilstoši vārdi, taču viņš saprata. Viņš lika man apsolīt, ka es neiekulšos nekādās likstās, neapdomīgi eksperimentējot ar to, ko viņš man iemācījis.

Bens noliecās un apskāva mani, tad pabužināja man matus. Es pat neņēmu to ļaunā. Lai kaut cik atdarītu, mēģināju izlīdzināt viņa uzacis; man vienmēr bija gribējies to pamēģināt.

Pārsteigums viņa sejā bija aizkustinošs un iespaidīgs. Bens mani vēlreiz cieši apskāva. Tad viņš atkāpās.

Mani vecāki apsolīja atkal atvest trupu uz pilsētiņu, ja gadītos ceļot cauri šim apvidum. Visi trupas dalībnieki apgalvoja, ka steigšoties šurp bez mudināšanas. Bet, kaut gan biju vēl ļoti jauns, es zināju patiesību. Paies ilgs laiks, pirms es atkal redzēšu Benu. Paies daudzi gadi.

Neatceros, kā nākamajā rītā devāmies projām, bet atceros, ka mēģi­nāju aizmigt un jutos bezgala vientuļš. Mana vienīgā līdzgaitniece bija trula, rūgteni salda dvēseles sāpe.

Vēlāk pēcpusdienā pamodies, ieraudzīju sev blakus guļam sainīti. Tas bija ietīts maisaudumā, pārsiets ar auklu, un virspusē tam bija piestiprināts košs papīra gabals ar manu vārdu. Tas plīvoja vējā kā mazs karodziņš.

Attinis sainīti, es pazinu tajā ielikto sējumu. Tā bija “Retorika un lo­ģika”, grāmata, ko Bens bija izmantojis, mācīdams man argumentāciju.

Viņa nelielajā bibliotēkā, kas sastāvēja no divpadsmit grāmatām, šī bija vienīgā, kuru es nebiju izlasījis no vāka līdz vākam. Es to necietu.

Atvēru grāmatu un priekšlapā ieraudzīju ierakstu:

“Kvout!

Turies Universitātē godam! Dod man iespēju lepoties.

Atceries sava tēva dziesmu. Sargies no neprāta.

Tavs draugs

Abentijs.”

Mēs ar Benu nekad nebijām runājuši par to, ka es varētu mācīties Universitātē. Es, protams, sapņoju kādu dienu tur iestāties. Taču tie bija sapņi, kurus es vecākiem neuzticēju. Doties uz Universitāti nozī­mētu atstāt vecākus, trupu, visus un visu, ko es līdz šim biju pazinis.

Atklāti runājot, tāda doma mani ļoti biedēja. Kā tas būtu apmes­ties vienā vietā nevis uz vakaru vai atsevišķu dienkopu, bet uz dau­dziem mēnešiem? Varbūt pat uz gadiem? Vairs nepiedalīties izrādēs? Nemest kūleņus kopā ar Tripu un nespēlēt jauno, izlutināto augstmaņa dēlu lugā “Trīs peniji par vēlēšanos”? Vairs neceļot apjumtos ratos? Nedziedāt kopā ar citiem?

Es nekad par to nebiju runājis, bet Bens droši vien bija uzminējis. Vēlreiz izlasīju viņa ierakstu, kādu laiku paraudāju un apsolīju viņam darīt, ko spēšu.