Vēja vārds

ČETRPADSMITĀ NODAĻA . Vēja vārds

CEĻOJOŠU AKTIERU TRUPAI ziema velkas lēni, taču Abentijs to prata pilnvērtīgi izmantot un beidzot sāka man mācīt simpātijas prasmi no­pietnā līmenī. Tomēr, kā bieži mēdz notikt, un jo sevišķi ar bērniem, es pārliecinājos, ka gaidas un cerības ir daudz aizraujošākas par īstenību.

Nebūtu pareizi sacīt, ka simpātijas māksla man būtu sagādājusi vilšanos. Un tomēr jāteic godīgi: es jutos vīlies. Maģiju es biju iztēlo­jies pilnīgi citādu.

Šī māksla bija lietderīga. To nevarēja noliegt. Bens izmantoja sim­pātiju, lai sagādātu gaismas mūsu izrādēm. Ar simpātijas prasmi bija iespējams aizdedzināt uguni bez krama vai pacelt lielu smagumu bez apgrūtinošām virvēm un trīšiem.

Tomēr pirmajā reizē, kad es Benu ieraudzīju, viņš neizprotamā kārtā bija izsaucis vēju. Tā vairs nebija parasta simpātijas prasme. Tā bija pasaku grāmatu maģija. Tas bija noslēpums, kuru es neremdināmi vēlējos izzināt.

Pavasara atkusnis bija palicis krietni aiz muguras, un trupa ceļoja cauri Kopvalstības rietumu mežiem un laukiem. Es, kā parasti, sēdēju Bena ratu priekšgalā. Vasara nupat kā bija nolēmusi atkal aplaimot pasauli, un apkārt viss auga un zaļoja.

Apmēram stundu bija valdījis klusums. Bens snauda, turēdams gro­žus vienā rokā, līdz kādā brīdī ratu ritenis atsitās pret akmeni un izrāva mūs katru no saviem sapņiem.

Bens izslējās sēdeklī taisnāk un vērsās pie manis pazīstamā tonī, kas izaicinoši pauda: “Tiec galā ar šo mīklu!”: Kā tu panāksi, lai katliņš ar ūdeni uzvārītos?

Paskatījies apkārt, es ceļa malā ieraudzīju lielu laukakmeni. Parā­dīju uz to ar pirkstu. Tam akmenim jābūt siltam, jo tas guļ saulē.

Es sasaistītu to ar ūdeni katliņā un izmantotu akmens karstumu, lai uzvārītu ūdeni.

- Akmens un ūdens nav sevišķi iedarbīgs apvienojums, Bens pārmetoši aizrādīja. Rezultātā tikai viena daļa no piecpadsmit spētu dot ūdenim siltumu.

- Tas izdotos!

- To es nenoliegšu. Bet tāda pieeja ir pavirša. Tu spēj darboties labāk, E’lir.

Tad viņš sāka kliegt uz Alfu un Betu, un tā bija zīme, ka Bens ir īsteni labā omā.

Ēzeļi to uzņēma tikpat rāmi kā vienmēr, kaut arī viņš apvainoja tos tādos grēkos, kādus neviens godīgs ēzelis noteikti nebūtu tīši atļāvies, it sevišķi Beta, kam bija ļoti nevainojama daba.

Pārtraucis klaigāšanu pusē, Bens noprasīja: Kā tu dabūtu lejā to putnu? Viņš parādīja uz vanagu, kas lidinājās virs kviešu lauka ceļa malā.

- Laikam nemaz nemēģinātu. Tas putns man neko nav nodarījis.

- Hipotētiski.

- Es jau saku hipotētiski: nemaz nemēģinātu.

Bens guldzoši pasmējās. Labi teikts, E’lir. Un kā tieši tu to neda­rītu? Paskaidro sīkāk!

- Es pasauktu, tas ir, nepasauktu, Terenu, lai viņš to nošauj.

Abentijs domīgi pamāja ar galvu. Labi, labi. Tomēr pieņemsim,

ka tev ar šo putnu ir kādi rēķini. Tas vanags… Viņš pikti pavēcināja roku. Tas vanags ir pateicis kaut ko nejauku par tavu māti.

- Ā! Tādā gadījumā gods prasa, lai es pats aizstāvētu viņas krietno vārdu.

- Pilnīgi pareizi.

- Vai man ir putna spalva?

- Nē.

- Lai Tehlu nogriež… Redzēdams viņa pārmetošo skatienu, es ap­rāvos pusvārdā. Tu vienmēr centies, lai man būtu pēc iespējas grū­tāk, vai ne?

- Šo kaitinošo ieradumu es pārņēmu no kāda audzēkņa, kurš sev par nelaimi centās būt pārāk gudrs. Bens pasmaidīja. Un ko tu darītu, ja tev būtu spalva?

- Es sasaistītu to ar putnu un ieziepētu ar sārma ziepēm.

Bens sarauca savas neesošās uzacis. Kāda sasaiste tā būtu?

- Ķīmiska. Droši vien otrā katalītiskā.

Iestājās dompilns klusums. Otrā katalītiskā… Viņš pakasīja zodu.

- Lai izšķīdinātu eļļu, kas nogludina spalvu?

Es pamāju ar galvu.

Bens palūkojās augšup uz putnu. Nekad nebiju to iedomājies, viņš ar klusu apbrīnu teica. Es to uztvēru kā komplimentu.

- Tomēr spalvas tev nav. Viņš atkal paskatījās uz mani. Kā tu dabūsi putnu lejā?

Es vairākas minūtes domāju, taču nekas nenāca prātā. Nolēmu, ka mēģināšu pārvērst sarunu cita veida mācībstundā.

- Pavisam vienkārši, es teicu, cenzdamies runāt nevērīgi. Es izsauktu vēju un liktu tam notriekt putnu zemē.

Bens vērīgi paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņš skaidri zina, kas man aiz ādas. Un kā tu to darītu, E’lir?

Man šķita, ka beidzot viņš varbūt ir gatavs atklāt man noslēpumu, ko bija glabājis visus ziemas mēnešus. Tajā pašā brīdī man prātā iešā­vās kāda doma.

Es dziļi ievilku elpu un izrunāju vārdus, kam vajadzēja sasaistīt gaisu manās plaušās ar āra gaisu. Cieši nostiprināju savā prātā Alaru, pacēlu īkšķi un rādītājpirkstu pie savām savilktajām lūpām un pūtu caur tiem elpu.

Sajutu aiz muguras vieglu vēja pūsmu, kas sabužināja man matus un īsu brīdi cieši nostiepa ratiem pārvilkto brezentu. Tā varēja būt tīrā sagadīšanās, tomēr es jutu, ka mana seja atplaukst triumfējošā smaidā. Brīdi es nedarīju neko, tikai ar maniaka smīnu raudzījos Benā, kas vērās pretī neticībā sastingušu seju.

Tad es jutu, ka kaut kas saspiež manas krūtis, it kā es atrastos dziļi zem ūdens.

Pūlējos ievilkt elpu, bet nevarēju. Apjucis mēģināju vēlreiz. Jutos tā, it kā būtu spēji nokritis uz muguras un trieciens izsitis gaisu no krūtīm.

Vienā mirklī es aptvēru, ko esmu izdarījis. Manu miesu spēji pār­klāja salti sviedri, un es drudžaini ieķēros Benam kreklā, ar pirkstu rādīdams sev uz krūtīm, kaklu, atvērto muti.

Bena satriektā seja kļuva pelnu pelēka, un brīdi viņš sastindzis lūkojās manī.

Es aptvēru, cik dziļš klusums valda visapkārt. Nekustējās neviens zāles stiebrs. Pat ratu riteņu troksnis skanēja apslāpēti, it kā no lielas tālienes.

Mani sagrāba šausmas, izspiežot no prāta jebkādas domas. Ieķēros sev kaklā, plēsu kreklu, lai atrautu to vaļā. Mana sirds dobji dauzījās, un ausīs skanēja zvani. Sasprindzinātās krūtis asi sāpēja pie katra ieelpas mēģinājuma.

Kustēdamies straujāk, nekā es jebkad biju redzējis, Bens sagrāba mani aiz pārplēstā krekla un pielēca kājās no ratu sēdekļa. Raudams mani līdzi, viņš nokūleņoja ceļmalas zālē un trieca mani pret zemi ar tādu spēku, ka būtu izsitis man no plaušām visu gaisu, ja vien tajās tāds būtu.

Es akli svaidījos, un pār vaigiem man lija asaras. Zināju, ka tūlīt miršu. Manas acis dega un sūrstēja. Kā neprātīgs es kārpīju zemi ar plaukstām, kas bija notirpušas un aukstas kā ledus.

Dzirdēju kādu kliedzam, taču tas šķita kaut kur ļoti tālu. Abentijs bija nometies ceļos un pārliecies man pāri, bet debesis aiz viņa vēr­tās arvien miglainākas. Izskatījās, ka Bens domās kavējas citur, it kā klausīdamies kaut ko man nedzirdamu.

Tad viņš paskatījās uz mani, un es atceros vienīgi viņa acis. Tās raudzījās nezināmā tālumā, un tajās bija ieplūdis milzīgs spēks, bez­kaislīgs un auksts.

Viņš cieši ielūkojās manī. Viņa lūpas sakustējās. Viņš izsauca vēju.

Es nodrebēju kā zibens skarta lapa. Un pērkona grāviens bija melns.

Nākamais, ko es atceros, bija bridis, kad Bens centās piecelt mani kājās. Miglaini apjautu, ka pārējie rati ir apstājušies un mūs vēro daudzas pārsteigtas sejas. No vecāku ratiem šurp steidzās mana māte, un Bens pagājās viņai pretī, klusītēm smiedamies un kaut ko mieri­noši stāstīdams. Vārdus es nespēju saprast, jo visu uzmanību veltīju elpošanai dziļai ieelpai un izelpai.

Pārējie rati atkal sakustējās, un es klusēdams devos līdzi Benam uz savu vietu. Viņš izlikās rosīgi darbojamies un pārbaudām virves, kas turēja ratu brezenta jumtu. Sakopoju visu savu attapību un cen­tos pēc iespējas palīdzēt, līdz garām bija pabraukuši pēdējie trupas rati.

Kad paskatījos augšup uz Benu, viņa acis niknumā kvēloja. Ko tu domāji? viņš iešņācās. Ko? Atbildi! Ko tu domāji? Tādu es viņu nekad vēl nebiju redzējis; viss Bena augums šķita savilcies cietā dusmu kamolā. Viņš niknumā drebēja. Viņš pacēla roku, kā gribēdams man sist… un apturēja to pusceļā. Pēc brīža viņš ļāva rokai nokrist gar sāniem.

Ar ierastām kustībām viņš pārbaudīja dažas pēdējās virves un iekāpa atpakaļ ratos. Nezinādams, ko citu lai daru, es viņam sekoju.

Bens pievilka grožus, un Alfa un Beta iekustināja vezumu. Tagad mēs rindā bijām pēdējie. Bens skatījās taisni uz priekšu. Es aptaustīju saplēsto krekla priekšdaļu. Valdīja saspringts klusums.

Atskatoties atpakaļ no šodienas skatpunkta, skaidrs, ka es biju rī­kojies ārkārtīgi muļķīgi. Kad biju sasaistījis savu elpu ar āra gaisu, man kļuva neiespējami elpot. Manas plaušas nebija tik stipras, lai pārvietotu tādu daudzumu gaisa. Tam būtu vajadzīgas krūtis kā kalēja plēšas. Ar tādiem pašiem panākumiem es būtu varējis izdzert upi vai pacelt kalnu.

Apmēram divas stundas mēs braucām neomulīgā klusumā. Kad saule jau skāra koku galotnes, Bens beidzot dziļi ievilka elpu un ar dramatisku sparu to izpūta. Viņš iedeva man grožus.

Kad paskatījos uz viņu, es pirmoreiz ievēroju, cik viņš ir vecs. Visu laiku biju zinājis, ka Abentijs tuvojas septītajam gadu desmitam, tomēr nekad nebiju redzējis viņu tādu kā pašlaik.

- Es pirmīt sameloju tavai mātei, Kvout. Viņa redzēja notikuma beigas un bija uztraukusies par tevi. Runādams viņš nenovērsa ska­tienu no priekšā braucošajiem ratiem. Teicu, ka mēs gatavojam kaut ko izrādei. Viņa ir krietna sieviete. Tāda nav pelnījusi, lai viņai melotu.

Atkal turpinājām ceļu bezgalīgā, mokošā klusumā, taču jau vairākas stundas pirms saulrieta es izdzirdēju balsis no ratu rindas priekšgala saucam: Pelēkakmens! Būkšķis, mūsu ratiem ieripojot zālē, izrāva Benu no dziļajām domām.

Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka līdz saulrietam palikušas vēl vairākas stundas. Kāpēc mēs apstājamies tik agri? Koks pārkritis pāri ceļam?

- Pelēkakmens! Es parādīju uz akmens bluķi, kura augšdaļa rēgo­jās pāri priekšējo ratu kulbām.

- Kas?

- Laiku pa laikam mēs uz ceļa tādus sastopam. Es vēlreiz norā­dīju uz pelēko akmeni, kas slējās ceļa malā augstāk par nelielu koku lapotnēm. Tāpat kā lielākā daļa pelēkakmeņu, tas bija rupji skaldīts taisnstūris pārdesmit pēdu augstumā. Rati, kas bija piestājuši tam tuvumā, izskatījās gluži nenozīmīgi salīdzinājumā ar masīvo akmens bluķi. Esmu dzirdējis, ka tos sauc ari par stāvakmeņiem, bet man ir gadījies redzēt daudzus, kuri neslejas stāvus, bet guļ uz sāniem. Kad mēs tādu ieraugām, tad vienmēr apstājamies un pavadām atlikušo dienu turpat, ja vien nav briesmīgi jāsteidzas. Es apklusu, apjauz­dams savu tukšo čalošanu.

- Es tos esmu pazinis ar citādu vārdu. Ceļakmeņi, Bens klusi teica. Viņš izskatījās vecs un saguris. Pēc brīža viņš jautāja: Kāpēc jūs apstājaties, kad tādu ieraugāt?

- Mēs vienkārši katrreiz tā darām. H ir atelpa no ceļa. Es brīdi domāju. Man šķiet, ka ceļotāji tos uzskata par veiksmes zīmi. Vēlējos, kaut zinātu pateikt kaut ko vairāk, saglabāt viņa interesi, taču vairāk nekas man nenāca prātā.

- Laikam tā tas varētu būt. Bens aizvadīja Alfu un Betu līdz brī­vam laukumam akmens tālākajā malā, atstatu no pārējiem ratiem.

- Nāc šurp uz vakariņām vai drīz pēc tām! Mums jāizrunājas. Viņš aizgriezās, nepaskatījies uz mani, un sāka izjūgt Alfu no ratiem.

Es nekad vēl nebiju redzējis Benu tādā noskaņojumā. Bažīdamies, ka esmu izpostījis mūsu draudzību, pagriezos un skriešus metos pie vecāku ratiem.

Sastapu māti sēžam pie tikko iekurta ugunskura un lēni metam tajā jaunus zariņus, lai liesmas pakāpeniski pieņemtos spēkā. Tēvs sēdēja mātei aiz muguras un masēja viņai kaklu un plecus. Izdzirdējuši, ka skrienu uz viņu pusi, abi pacēla galvu.

- Vai drīkstu šovakar ēst kopā ar Benu?

Māte paskatījās uz tēvu, tad atkal uz mani. Tev nevajadzētu viņu pārāk apgrūtināt, mīlulīt.

- Viņš pats aicināja. Ja iešu tūlīt, varēšu palīdzēt viņam iekārtot naktsvietu.

Māte pagrozīja plecus, un tēvs atsāka tos masēt. Viņa man uzsmai­dīja. Lai notiek, bet neliec viņam sēdēt augšā līdz rīta gaismai! Māte pasmaidīja vēlreiz. Noskūpsti mani! Viņa izstiepa rokas, un es viņu cieši apskāvu un noskūpstīju.

Ari tēvs mani noskūpstīja. Dod šurp savu kreklu! Būs man kāds darāmais, kamēr māte pagatavos vakariņas. Palīdzējis man to novilkt, tēvs aptaustīja saplēstās vietas. Krekls ir vienās driskās, sapluinlts pamatīgāk, nekā varētu gaidīt.

Sāku stomīdamies kaut ko skaidrot, taču viņš ar rokas mājienu mani apturēja. Zinu, zinu, tas viss bija lietas labā. Centies būt uzmanīgāks, citādi es likšu tev šūt tos pašam! Tavā ceļa lādē ir cits krekls. Un pie viena atnes man, lūdzu, adatu un diegu!

Es aizsteidzos uz ratu aizmuguri un uzvilku savu veselo kreklu. Kamēr meklēju diegu un adatu, dzirdēju māti dziedam:

"Kad saulriets izgaist kā zelta tvaiks Un zvaigznes sāk debesīs smaidīt,

Sen garām tavs mājupnākšanas laiks,

Bet sirds mana nebeidz gaidīt."

Viņai atsaucās tēva balss:

“Kad vakarā pēdējā rietuguns zūd Un vēji dzied pusnakts dziesmu,

Uz mājām es eju, un sirds mana lūdz,

Lai uzturi pavardā liesmu."

Kad izrāpos no ratiem, tēvs turēja māti ciešā skāvienā un skūpstīja viņu. Noliku adatu un diegu blakus savam saplēstajam kreklam un gaidīju. Man šķita, ka tas ir izdevies skūpsts. Vēroju vecākus ar vērtē­jošu skatienu un neskaidri apjautu, ka ari es kaut kad nākotnē varētu vēlēties skūpstīt sievieti. Ja tāds bridis pienāktu, es gribēju to darīt, kā pienākas.

Pēc brīža tēvs mani pamanīja un atkal nostādīja māti uz kājām.

- Puspenijs par priekšnesumu, Lūriķa kungs! viņš iesmējās. Kāpēc tu vēl aizvien esi tepat, manu zēn? Varu saderēt uz to pašu puspeniju, ka tevi ir aizkavējis kāds jautājums.

- Kāpēc mēs vienmēr apstājamies pie pelēkakmeņiem?

- Tradīcija, mīļo zēn! viņš izteiksmīgi atbildēja, izplezdams rokas plašā žestā. Un māņticība. Bet tas jau būtībā ir viens un tas pats. Mēs apstājamies, cerot uz labu veiksmi, un visi bauda neparedzētu brīvdienu. Viņš bridi klusēja. Kādreiz es zināju par tiem dzejoli. Kā tur bija…?

“Kā velkakmens velk tālā sapņu salā,

Kā pelēkakmens senas takas malā,

Kā ceļakmens, kas ceļinieku vada,

Kā stāvakmens uz Fae ceļu rāda,

Uz vietu aicina, ko sauc… sauc…" hm, kaut kas ar -ela…

Tēvs brīdi stāvēja, raudzīdamies neredzamā tālumā un knibinā­dams apakšlūpu. Beidzot viņš papurināja galvu. Nevaru atcerēties, kā beidzās pēdējā rinda. Ak mūžs, kā man nepatīk dzeja! Kā vispār iespējams atcerēties vārdus, kas nav ielikti mūzikā? Viņš koncentrē­damies sarauca pieri un bez skaņas kustināja lūpas, izrunājot vārdus.

- Kas ir velkakmens? es jautāju.

- Tas ir sens magnētakmeņu nosaukums, paskaidroja māte. Pa­tiesībā tie ir zvaigžņudzelzs gabali, kas pievelk jebkādu citu dzelzi. Es tādu pirms daudziem gadiem redzēju kādā retumu izstādē. Viņa paskatījās uz tēvu, kas joprojām klusi murmināja pie sevis. Mēs redzējām magnētakmeni Peleresīnā, vai ne?

- Hmm…? Ko? Jautājums izrāva tēvu no dziļajām domām. Jā, Peleresīnā. Viņš vēlreiz paplucināja lūpu un sarauca pieri. Atceries šo vienu patiesību, zēn, pat tad, ja tu aizmirstu jebko citu! Dzejnieks ir mūziķis, kurš nespēj dziedāt. Vārdiem ir jāatrod cilvēka prāts, pirms tie spēj skart viņa sirdi, un dažu cilvēku prāti ir tik sīki, ka grūti trā­pīt mērķī. Bet mūzika skar sirdi, lai cik niecīgs vai stūrgalvīgs būtu klausītāja prāts.

Māte viegli nosēcās dāmai ne visai piedienīgā stilā. Ak tavu augst­prātību! Tu vienkārši kļūsti vecs. Viņa dramatiski nopūtās. Jā, tas tikai sakāpina traģēdiju; nākamais solis ir atmiņas zaudējums. Tēvs saslējās, ar visu stāju un augumu pauzdams sašutumu, bet māte nepievērsa viņam uzmanību un uzrunāja mani: Godīgi sakot, vienīgā tradīcija, kas trupām liek apstāties pie pelēkakmeņiem, ir slinkums. Tam pantiņam vajadzētu skanēt tā:

"Rīts, vakars vai diena,

Ceļojot ratos,

Aiz katra pagrieziena Pēc pelēkakmens es skatos,

Lai nomestu savu Vedamo kravu,

Jo atpūtas prieki Nekad nav lieki."

Acīm tumši ieziboties, tēvs pievirzījās viņai aiz muguras. Vecs? viņš klusi noprasīja un atkal sāka berzēt mātes plecus. Sieviete, es tev pierādīšu, ka tu maldies!

Māte greizi pasmaidīja. Cilvēk, es tev labprāt to ļaušu!

Nolēmu atstāt viņus turpinām šis pārrunas divatā un devos atpakaļ pie Bena ratiem, bet tad aiz manis atskanēja tēva balss: Atceries, gammas izmēģināsim rit pēc pusdienām! Un “Tinbertina” otro cēlienu ari, norunāts?

- Labi! Es metos skriešus.

Kad atgriezos pie Bena vezuma, viņš jau bija izjūdzis Alfu un Betu un berza ēzeļiem sānus. Es sāku gatavot ugunskura vietu: vidū sausas lapas, apkārt tām sīkus, pēc tam arvien lielākus zariņus. Pabeidzis darāmo, pagriezos turp, kur sēdēja Bens.

Labu bridi atkal valdīja klusums. Kad Bens sāka runāt, es gandrīz skaidri redzēju, kā viņš meklē atbilstošus vārdus. Cik daudz tu zini par sava tēva jauno dziesmu?

- Dziesmu par Lanri? es atjautāju. Neko daudz ne'zinu. Tu jau zini, kāds viņš ir! Neviens nedrīkst klausīties, pirms dziesma nav pa­beigta. Ari es ne.

- Es nerunāju par pašu dziesmu, Bens teica. Es runāju par stāstu, kas tajā ielikts. Par Lanres stāstu.

Domās pārcilāju vairākus desmitus stāstu, kurus mans tēvs bija savācis pēdējā gada laikā, cenzdamies uztaustīt kopīgos pavedienus.

- Lanre bija princis, es teicu. Vai karalis. Kāds nozīmīgs cilvēks. Viņš gribēja būt varenāks par visiem pasaulē. Varas dēļ viņš pārdeva savu dvēseli, bet tad kaut kas nogāja greizi, un pēc tam, man šķiet, viņš sajuka prātā vai nekad vairs nespēja aizmigt, vai… Redzēju Benu purinām galvu un aprāvos.

- Lanre nepārdeva dvēseli, Bens teica. Tās ir pilnīgas blēņas. Viņš izdvesa tik dziļu nopūtu, ka, šķiet, izpūta no krūtīm pēdējo gaisa drusciņu. Es sāku no nepareizā gala, viņš teica. Lai paliek tava tēva dziesma! Par to parunāsim pēc tam, kad viņš to būs pabeidzis. Ja zināsi Lanres stāstu, tev varbūt radīsies plašāks priekšstats.

Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, Bens mēģināja atsākt aprauto sarunu.

- Iedomājies, ka tavā ziņā ir nesaprātīgs, sešus gadus vecs bērns. Kādu ļaunumu viņš var nodarīt?

Brīdi klusēju, īsti nesaprazdams, kādu atbildi viņš gaida. Vispareizāk droši vien būtu runāt tieši un skaidri. Neko sevišķu.

- Bet, ja viņam būtu divdesmit gadu un viņš joprojām būtu nesa­prātīgs, cik bīstams tad viņš varētu būt?

Nolēmu palikt pie tiešām un acīmredzamām atbildēm. Arī vēl ne sevišķi, tomēr bīstamāks nekā iepriekš.

- Un ja tu iedotu viņam zobenu?

Es sāku apjaust Abentija domu un aizvēru acis. Tad viņš varētu nodarīt daudz, daudz vairāk. Es saprotu, Ben. Es patiešām saprotu. Spēks ir noderīgs, un muļķība parasti ir nekaitīga. Bet spēks un muļ­ķība kopā ir bīstami.

- Es neko neteicu par muļķību, Bens izlaboja. Tu esi gudrs. Mēs abi to zinām. Taču tu vari būt ļoti neapdomīgs. Gudrs un neapdomīgs cilvēks ir viena no bīstamākajām parādībām, ko iespējams sastapt. Un vēl ļaunāk ir tas, ka es pats esmu paguvis tev šo to bīstamu iemācīt.

Bens bridi lūkojās manis sagatavotajā ugunskurā, tad pacēla nokri­tušu lapu, nomurmināja dažus vārdus un noskatījās, kā zariņu un skalu vidū uzzib un pieņemas maza liesmiņa. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Tu vari sevi nonāvēt, rīkodamies, lūk, tikpat vienkārši! Viņš neomulīgi pasmaidīja. Vai meklēdams vēja vārdu.

Bens sāka sacīt vēl kaut ko, tad apklusa un ar plaukstām saberzēja seju. Pēc brīža viņš izdvesa vēl vienu ļoti dziļu nopūtu. Kad viņš atvilka plaukstas, viņa seja izskatījās ļoti nogurusi. Cik tev īsti ir gadu?

- Nākamajā mēnesī būs divpadsmit.

Viņš papurināja galvu. To var viegli aizmirst. Tu neizturies atbil­stoši savam vecumam. Bens ar nūju sabikstīja uguni. Es sāku mācī­ties Universitātē, kad man bija astoņpadsmit, viņš teica. Divdesmit gadu vecumā es vēl nezināju tik daudz, cik tu zini jau tagad. Viņš cieši lūkojās ugunī. Piedod, Kvout! Es šovakar gribu pabūt viens. Man šis tas jāpārdomā.

Es klusēdams pamāju ar galvu. Aizgāju pie viņa ratiem, samek­lēju trijkāji, katliņu, ūdeni un tēju. Aiznesu to visu pie Bena un klusi noliku viņam blakus. Viņš joprojām nenovērsa skatienu no uguns, un es devos projām.

Zinādams, ka vecāki vēl kādu laiku mani negaida atpakaļ, devos uz mežu. Ari man vajadzēja šo to pārdomāt. Tas bija mans pienākums pret Benu. Es vēlējos, kaut spētu darīt vairāk.

Pagāja vesela dienkopa, iekams Bens atguva agrāko, ierasto omu­lību. Taču arī pēc tam mūsu attiecības vairs nebija tādas kā iepriekš. Mēs joprojām bijām tuvi draugi, bet kaut kas mūs šķīra, un es jutu, ka Bens apzināti cenšas turēties savrup.

Mūsu mācību stundās iestājās gandrīz vai sastingums. Bens pār­trauca tikko uzsākto alķīmiju un lika man apmierināties ar ķīmiju. Viņš atteicās mācīt man jebkādu sigaldriju, turklāt ievērojami ierobežoja simpātijas jomu, ļaudams man nodarboties tikai ar to, ko uzskatīja par pilnīgi drošu.

Tāda vilcināšanās mani kaitināja, tomēr es centos savaldīties, jo cerēju: ja pārliecināšu viņu, ka spēju būt atbildīgs un pedantiski pie­sardzīgs, viņš beigu beigās norims un viss atgriezīsies vecajās vietās. Mēs bijām viena ģimene, un es zināju, ka jebkādas nesaskaņas starp mums galu galā izlīdzināsies. Bija vajadzīgs tikai laiks.

Man nebija ne jausmas, ka mūsu laiks strauji tuvojās beigām.