PIEKTĀ NODAĻ A. zīmīte

BIJA KRIETNI PĀRI PUSNAKTIJ, kad Kots atgriezās Nevarrā, nesdams uz saplosītajiem pleciem Hronista ļengano augumu. Pilsētiņas mājas un veikali bija tumši un klusi, bet “Ceļakmens” viesnīcā dega gaišas ugunis.

Basts stāvēja durvīs, aizkaitinājumā gandrīz vai lēkādams. Pama­nījis stāvu, kas tuvojās viesnīcai, viņš metās pa ielu tam pretī, vicinā­dams papīra lapu. Zīmīte? Tu slepus izlavies no mājas un atstāj man zīmīti? Viņš nikni nošņācās. Kas es esmu, kāda ostas staigule, vai?

Kots pagriezās un iekratīja Hronista nevarīgo ķermeni Bastam rokās.

- Es zināju, ka tu centīsies mani atrunāt, Bast.

Basts bez piepūles satvēra Hronistu paceltajās rokās. Tā nebija pat jēdzīga zīmīte! “Ja tu lasi šos vārdus, es droši vien esmu jau miris.” Kā vispār kaut ko tādu var uzrakstīt?

- Tev to vajadzēja atrast tikai no rīta, Kots gurdi sacīja, un abi devās pa ielu uz viesnīcas pusi.

Basts paskatījās uz vīrieti, ko nesa rokās, it kā tikai tagad būtu to ieraudzījis. Kas viņš tāds ir? Ziņkāri nopētījis Hronistu, viņš to mazliet sakratīja un viegli pārsvieda pār plecu kā auzu maišeli.

- Kāds neveiksminieks, kam gadījās būt uz ceļa nepiemērotā laikā, Kots atturīgi atbildēja. Nekrati viņu tik traki! Šķiet, viņam ir drusku cietusi galva.

- Bet kāda velna pēc tu vispār izlavījies ārā? Basts noprasīja, kad abi bija iegājuši viesnīcā. Ja tu sadomā atstāt man zīmīti, vajadzētu vismaz darīt zināmu, ka… Basta acis iepletās platākas, uzlūkojot Kotu istabas gaismā un redzot, cik viņš ir bāls, notraipījies un asiņains.

-Ja gribi raizēties, raizējies vesels! Kots sausi atmeta. Viss ir tieši tik slikti, cik izskatās.

- Tu izgāji viņus medīt, vai ne? Basts iešņācās, bet tad viņa acis iepletās vēl platākas. Nē! Tu paturēji gabalu no tā radījuma, kuru nogalināja Kārters. Es tev vairs nevaru ticēt! Tu man meloji. Man!

Kots nopūtās un smagiem soļiem devās augšā pa kāpnēm. Vai tevi vairāk satrauc paši meli vai tas, ka tu mani nepieķēri? viņš kāpdams jautāja.

Basts nikni nosēcās. Mani satrauc tas, ka tu nolēmi man neuz­ticēties!

Saruna bridi pārtrūka, kamēr viņi atvēra vienu no daudzajām otrā stāva istabām, izģērba Hronistu un ērti apguldīja viņu gultā. Kots nolika pierakstītāja somu un ceļamaisu blakus gultai uz grīdas.

Aizvērdams aiz sevis istabas durvis, Kots teica: Es tev uzticos, Bast, bet es gribēju, lai tu būtu drošībā. Es zināju, ka tikšu galā viens.

- Es būtu varējis palīdzēt, Reši. Basta balsī skanēja aizvainojums.

- Tu taču to zini!

- Tu joprojām vari palīdzēt, Bast, Kots atbildēja, iedams uz savu istabu, un, iegājis tajā, smagi apsēdās uz gultas malas. Man ir vaja­dzīgas dažas šuves. Viņš sāka atpogāt kreklu. Es varētu uzlikt tās pats. Bet man ir grūti aizsniegt dažas vietas uz pleciem un muguras.

- Nerunā muļķības, Reši! Protams, es to izdarīšu.

Kots pamāja uz durvju pusi. Vajadzīgie piederumi glabājas pa­grabā.

Basts nicinoši nošņaukājās. Sirsnīgi pateicos, bet es lietošu pats savas adatas. Kārtīgs, uzticams kauls. Nav tāds kā tie tavi robainie dzelzs rīki, kas dursta kā naida šķēpeles. Viņš noskurinājās. Pie ūdens un akmens, cik jūs, cilvēki, esat atbaidoši primitīvi! Basts izsteidzās no istabas, atstādams durvis vaļā.

Kots lēni novilka kreklu, viebdamies un caur zobiem ievilkdams elpu ikreiz, kad sakaltušās asinis atrāvās no brūcēm. Kad atgriezās Basts ar ūdens bļodu un sāka apkopt ievainojumus, viņa seja atkal kļuva nesatricināmi rāma.

Apkaltušajām asinīm atmiekšķējoties, atklājās velnišķais garo, tais­no griezuma švīku raksts. Sarkanās vagas spilgti izcēlās uz viesnīcnieka gaišās ādas un izskatījās tādas, it kā tās būtu ievilcis bārddziņa nazis vai saplēstas pudeles lauska. Kota miesu izraibināja apmēram ducis brūču, galvenokārt plecu augšdaļā, bet dažas rēgojās ari uz muguras un roku virspusēm. Viens no griezumiem sākās galvas augšdaļā un stiepās pāri pakausim līdz ausij.

- Es biju domājis, ka tev netek asinis, Reši, Basts teica. Bezasiņu cilvēks un tā tālāk.

- Netici visam, ko apgalvo stāsti, Bast. Tajos ir daudz melu.

- Lai nu kā, tu neesi tik bēdīgā stāvoklī, kā es baidījos, Basts teica, noslaucīdams rokas. Kaut gan, spriežot pēc izskata, tev vaja­dzēja zaudēt gabalu no auss. Vai tu viņus apstrādāji tāpat kā Kārters savu uzbrucēju?

- Es lāgā neredzēju, Kots atbildēja.

- Cik viņu bija?

- Pieci.

- Pieci? Basts satriekts atkārtoja. Un cik no viņiem nogalināja tas otrs?

- Viņš uz bridi novērsa viena radījuma uzmanību, Kots augst­sirdīgi atbildēja.

- Anpauen, Reši, Basts teica un papurināja galvu, ievilkdams kau­la adatā tievāku un smalkāku pavedienu par ķirurga diegu. Tev va­jadzēja būt mirušam. Es nesaprotu, kā tu tik ilgi esi pamanījies palikt dzīvs.

Kots vēlreiz paraustīja plecus un aizvēra acis. Ari es pats to ne­saprotu, Bast, viņš atbildēja. Viņa balsī skanēja pelēks pagurums.

Pēc vairākām stundām Kota istabas durvis mazliet pavērās un sprau­gā parādījās Basta seja. Dzirdēdams tikai klusu, vienmērīgu elpošanu, jaunais vīrietis uzmanīgi aizgāja līdz gultai, apstājās un noliecās virs aizmigušā skolotāja. Basts nopētīja gulētāja vaigu krāsu, paoda elpu un viegli pieskārās viņa pierei, locītavai un kakla bedrītei virs sirds.

Tad viņš pievilka pie gultas krēslu un apsēdās, vērodams guļošo Kotu un klausīdamies viņa rāmajos elpas vilcienos. Pēc brīža Basts pastiepa roku un atbīdīja skolotājam no pieres dažas nepaklausīgas šķipsnas, kā māte mēdz atglaust matus aizmigušam bērnam. Tad viņš sāka klusi dziedāt ritmisku, savādu melodiju, kas izklausījās mazliet pēc šūpļa dziesmas:

“Cik savādi redzēt, kā liesmiņa mirst,

Kas mirdzēja spoža kā sārts.

Es zinu: tā cilvēka dzīvība irst Un vējam būs pēdējais vārds.

Ko trīsošā liesma grib paziņot?

Vai varu tai savu uguni dot?"

Pamazām Basta balss pieklusa, līdz beidzot viņš palika nekustīgi sēžam un visas garās rīta krēslas stundas lūkojamies, kā skolotāja krūtis mēmi šūpojas augšup un lejup.

Загрузка...