Vēja vārds

SEŠDESMIT TREŠĀ NODAĻA . Pastaigas un sarunas

KAD IERADOS mūsu ierastajā pagalma vietā, Vilems un Simmons jau krietnu bridi tiesāja savas pusdienu porcijas. Piedodiet! es teicu, nolikdams lautu uz bruģa blakus solam. Man ieilga kaulēšanās.

Biju atgriezies no upes otra krasta, kur biju devies nopirkt drāmu dzīvsudraba un maisiņu jūras sāls. Sāls bija izmaksājusi dārgi, bet paš­laik man vismaz nevajadzēja raizēties par naudu. Ja smaidīs veiksme, es drīz iegūšu augstāku pakāpi “Frakcijā”, un tad manas finansiālās grūtības būs beigušās.

Staigādams pa Imres veikaliem, es tīrās nejaušības dēļ biju aizklīdis līdz Dennas viesnīcai, tomēr viņas tur nebija; neatradu viņu arī “Eolijā” un parkā, kur iepriekšējā vakarā bijām kavējušies sarunās. Tomēr es biju pacilātā noskaņojumā.

Novietoju lautas futrāli sāniski un atvēru to vaļā, lai saule sasildītu jaunās stīgas un padarītu tās elastīgākas. Tad iekārtojos uz akmens sola zem karoga masta blakus abiem draugiem.

- Nu, kur tad tu biji vakar vakarā? Simmons jautāja ar uzkrītošu nevērību.

Tikai tad es atcerējos, ka mēs bijām sarunājuši četratā ar Fentonu vakarā spēlēt “stūrus”. Dennas parādīšanās man bija gaisinājusi no prāta visus agrākos plānus. Ak Dievs, piedod, Sim! Cik ilgi jūs mani gaidījāt?

Viņš paskatījās uz mani.

- Piedodiet, es atkārtoju, cerēdams, ka izskatos tik vainīgs, kā jūtos. Es aizmirsu.

Simmons pasmīnēja un atmeta ar roku. Nekas jau nav noticis! Kad sapratām, ka tu neparādīsies, aizgājām uz Bibliotēku iedzert un paskatīties uz meitenēm.

- Vai Fentons bija nikns?

- Pārskaities pēc velna, Vilems mierīgi atbildēja, beidzot iesais­tīdamies sarunā. Teica, kad satikšot tevi, kārtīgi sadošot pa ausīm.

Simmona smaids kļuva platāks. Viņš nosauca tevi par uzpūtīgu l-’liru, kas nejēdzot cienīt vecākos biedrus.

- Jautāja par tavu izcelsmi un seksuālām tieksmēm pret dzīvnie­kiem, Vilems sacīja ar ļoti nopietnu seju.

- “… zem tehlieša tērpa”! Simmons ar pilnu muti nodūdoja. Tad viņš iesmējās un aizrijies sāka klepot. Es padauzīju viņam pa muguru.

- Kur tu biji? Vilems jautāja, kamēr Simmons pūlējās atgūt elpu.

- Ankers teica, ka tu esot aizgājis jau agri.

īsti neizprotama iemesla dēļ jutu, ka man negribas pieminēt Dennu.

- Satiku kādu paziņu.

- Svarīgāku par mums? Vilems jautāja neizteiksmīgā tonī, kas varēja nozīmēt tiklab viņa sauso humoru, kā pārmetumu.

- Meiteni, es atzinos.

Viņš savilka augšup vienu uzaci. Vai to, kuru tu pēdējā laikā lenc?

- Es nevienu nelencu, enerģiski iebildu. Viņa uzmeklēja mani Ankera krogā.

- Laba zīme, noteica Vilems.

Simmons viszinīgi pamāja ar galvu un paskatījās uz mani ar drais­kulīgu zibsni acīs. Nu, un vai sanāca mūzika? Viņš man iebukņīja ar elkoni un zīmīgi savilka uzacis. Tāds maziņš duetiņš?

Viņš izskatījās tik smieklīgs, ka es pat nespēju apvainoties. Mūzika nesanāca. Viņa tikai gribēja, lai kāds viņu pavadītu līdz mājām.

- Pavadītu līdz mājām? Simmons izteiksmīgi pārjautāja, atkal savilkdams uzacis.

Šoreiz man tas likās mazāk uzjautrinoši. Ārā bija tumšs, es nopietni atbildēju. Un es vienkārši pavadīju viņu līdz Imrei.

- Ā! Simmons vīlies novilka.

- No Ankera kroga tu aizgāji agri, lēni sacīja Vilems. Un mēs gaidījām veselu stundu. Vai vajadzīgas vairākas stundas, lai aizietu līdz Imrei un atpakaļ?

- Mēs gājām ilgi, es atzinos.

- Cik ilgi ir ilgi? jautāja Simmons.

- Vairākas stundas. Es novērsu skatienu. Nu, sešas.

- Sešas stundas? Simmons pārjautāja. Paklau, man laikam ir tiesības uzzināt kaut ko vairāk pēc tam, kad pēdējās divas dienkopas esmu klausījies, kā tu vāvuļo par viņu.

Manī sabozās spītība. Es nevāvuļoju. Mēs vienkārši pastaigājā­mies, es atbildēju. Un sarunājāmies.

Simmons rādija neticīgu seju. Ak, nu beidz! Sešas stundas?

Vilems piesita Simmonam pie pleca. Viņš runā patiesību.

Simmons pameta skatienu uz viņu. Kāpēc tu tā saki?

- Izklausās patiesāk nekā tad, kad viņš melo.

- Ja jūs abi spētu mirkli paklusēt, es jums izstāstītu visu, kā bija. Norunāts? Draugi pamāja ar galvu. Pievērsu skatienu plaukstām, cenzdamies sakopot domas, taču tās negribēja pakļauties nekādai kār­tībai. Mēs gājām visu garo ceļu uz Imri un brītiņu pastāvējām uz Akmens tilta. Aizgājām līdz piepilsētas parkam. Pasēdējām pie upes. Mēs runājām par… ne par ko īpašu. Par vietām, kurās esam bijuši, Par dziesmām… Aptvēru, ka runāju tukšu, un apklusu. Turpmākos vārdus izvēlējos uzmanīgāk. Biju iztēlojies vairāk nekā pastaigu un sarunas, bet… Es atkal apklusu. Nesapratu, ko varētu sacīt.

Abi kādu laiku klusēja. Ko tu neteiksi! Vilems izbrīnījies teica.

- Vareno Kvoutu samulsinājusi sieviete!

- Ja es tevi nepazītu, domātu, ka tu nobijies, nenopietnā toni piebilda Simmons.

- Un tev būtu taisnība: es patiešām nobijos! klusi sacīju, nervozi berzēdams plaukstas pret biksēm. Arī jūs nobītos, ja kaut reizi būtu viņu redzējuši. Kad esmu šeit, man nemitīgi gribas skriet uz Imri, ce­rot, ka nejauši ieraudzīšu viņu uz ielas vai pa kāda veikala logu. Es vārgi pasmaidīju.

- Nu tad skrien! Simmons pasmaidīja pretī un viegli pagrūda mani. Skrien pilnā ātrumā! Ja es pazītu tādu sievieti, tad nesēdētu šeit ar jums abiem kopā, stumjot māgā pusdienas. Atmetis matus no acīm, viņš ar brīvo roku pagrūda mani vēlreiz. Skrien!

Es paliku uz vietas. Tas nav tik vienkārši.

- Tev nekas nav vienkārši, norūca Vilems.

- Skaidrs, ka tas ir vienkārši! Simmons iesmējās. Skrien un pasaki viņai to pašu, ko nupat sacīji mums!

- Kā tad! es teicu ar drūmu sarkasmu balsī. It kā tas būtu tikpat viegli kā dziedāt. Turklāt es nezinu, vai viņa gribēs to dzirdēt. Viņa ir tik neparasta… Kāda viņai var būt interese par mani?

Simmons izteiksmīgi pablenza uz mani. Viņa atnāca, lai tevi uzmeklētu! Skaidrs, ka viņa kaut ko grib.

Iestājās klusuma brīdis, un es steidzos mainīt sarunas tematu, kamēr tas iespējams. Manets deva man atļauju ķerties pašam pie sava pirmā projekta.

- Tik drīz? Simmons bažīgi paskatījās uz mani. Vai Kilvins tam piekritis? Viņam nepatīk, ja saīsina ierasto ceļu.

- Es nesaīsināju ceļu. Man vienkārši viss padodas ātri, es atbildēju.

Vilems uzjautrināti nosēcās, bet mēs vēl nebijām sākuši strīdēties,

kad ierunājās Simmons. Ko tu esi iecerējis gatavot savam projektam? Simpātijas lampu?

- Lampas meistaro visi, teica Vilems.

Es piekrītoši pamāju. Gribēju mēģināt kaut ko citu, varbūt kādu zobratriteni, bet Manets pieprasīja, lai es paliekot pie lampām. Zvanu tornis nodimdināja ceturto stundu. Es piecēlos, paņēmu lautu un gra­sījos doties uz nodarbību.

- Tev viņai jāpasaka! Simmons teica. Ja tev kāda meitene patīk, tas jādara viņai zināms.

- Kā tev pašam šajā jomā ir veicies? es atjautāju, aizkaitināts, ka tieši Simmons dod man padomus attiecībās ar sievietēm. Cik bieži tāda stratēģija, statistiski ņemot, ir atmaksājusies tavā plašajā pieredzē?

Kamēr mēs ar Simmonu pārmijām saniknotu acu zibšņus, Vilems pamanījās novērst skatienu uz citu pusi. Juzdamies vainīgs, es aiz­griezos pirmais.

- Turklāt man nekā nav, ko stāstīt, es nomurmināju. Man patīk pavadīt laiku kopā ar viņu, un tagad es zinu, kur viņa dzīvo. Tas no­zīmē, ka turpmāk es zināšu, kur viņu atrast.