Vēja vārds

PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA. Degšana

TĀ KĀ MAN atkal piederēja pašam sava lauta, es biju atguvis mūziku, tomēr drīz vien aptvēru, ko nozīmē trīs gadi, kas pavadīti bez vin­grināšanās. Darbs “Frakcijā” pēdējo mēnešu laikā bija norūdījis un nostiprinājis manas rokas, taču pavisam citādā nozīmē. Tikai pēc vai­rākām sarūgtinājuma pilnām dienām es biju spējīgs nospēlēt kaut vai vienu stundu no vietas.

Es būtu atguvis iemaņas agrāk, ja nebūtu tik aizņemts ar pārējām mācībām. Katru dienu divas stundas es pavadīju “Medikā”, vērodams citu darbošanos vai skraidīdams, katru dienu apmēram divas stundas mācījos šifrus un rēķinus matemātikas nodarbībā un trīs stundas pava­dīju kopā ar Manetu “Frakcijā”, apgūdams amata gudrības.

Turklāt es apmeklēju Elksas Dala vadīto kursu padziļināta līmeņa simpātijas maģijā. Ārpus nodarbībām Elksa Dals bija jauks, draudzīgs un atbilstošā noskaņojumā pat drusku zobgalīgs. Taču nodarbības laikā mūsu priekšā stāvēja pavisam cita personība kaut kas starp fanā­tisku pravieti un bungu sitēju galeras vergiem. Katru dienu es viņa nodarbībā sadedzināju trīs stundas laika izteiksmē un piecas stundas enerģijas izteiksmē.

Tā kā tas viss bija jāsavieno arī ar algas darbu Kilvina darbnīcā, man tik tikko atlika laika ēšanai, gulēšanai un patstāvīgajām mācībām, un mana lauta nekādi nevarēja saņemt to laiku un uzmanību, kādu tā būtu pelnījusi.

Mūzika ir lepna un temperamentīga mīļākā. Ja viņa saņem pelnīti daudz laika un uzmanības, viņa ir tava. Ja pametīsi viņu novārtā, pie­nāks diena, kad viņa neatsauksies tavam aicinājumam. Tāpēc es attei­cos no dažām naktsmiega stundām, lai veltītu viņai pienācīgo laiku.

Pēc vienas tādā režīmā pavadītas dienkopas es jutos noguris. Pēc trijām dienkopām es joprojām turējos formā, bet tikai ar spītīgu, drūmu apņēmību. Aptuveni pēc piecām dienkopām sāku izrādīt nepārprota­mas pārguruma pazīmes.

* * *

Tās pašas piektās dienkopas laikā es reiz baudīju vienu no nedaudza­jām un patīkamajām maltītēm kopā ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija atnesuši ēdamo no tuvējā krodziņa, bet es nevarēju atļauties maksāt veselu drabu par ābolu un gaļas pīrāgu, tāpēc biju paņēmis līdzi miežu maizi un skrimšļainu desu no “Ēstūža”.

Mēs sēdējām uz akmens sola zem karoga masta, pie kura es pirms kāda laika biju pērts. Pēc tam šī vieta manī bija izraisījusi šausmas, tomēr es piespiedu sevi palaikam tur uzkavēties, lai pierādītu sev, ka to varu. Kad tā vairs nespēja mani uztraukt, joprojām gāju tur sēdēt, jo mani uzjautrināja citu studentu skatieni. Tagad es to darīju tāpēc, ka man tur bija ērti. Tā bija mana vieta.

Un, tā kā mēs diezgan daudz laika pavadījām kopā ar Vilemu un Simmonu, tā bija kļuvusi par ierastu vietu arī viņiem. Ja draugi uzska­tīja manu izvēli par dīvainu, viņi par to nerunāja.

- Tu pēdējā laikā maz esi redzēts, Vilems teica, piebāzis muti ar gaļas pīrāgu. Biji slims?

- Kā tad! Simmons zobgalīgi izmeta. Viņš ir slims jau veselu mēnesi!

Vilems nikni paskatījās uz viņu un kaut ko norūca, īsu brīdi ļoti atgādinādams Kilvinu.

Redzēdams drauga sejas izteiksmi, Simmons iesmējās. Vils ir pie­klājīgāks nekā es! Varu derēt, ka tu visu brīvo laiku iztērē, staigādams uz Imri un atpakaļ. Un aplidodams kādu pasakaini daiļu būtni! Viņš norādīja uz lautas futrāli, kas gulēja man blakus.

- Kvouts patiešām izskatās slims. Vilems nopētīja mani ar kritisku skatienu. Tava sieviete nav pietiekami rūpējusies par tevi.

- Slims no mīlestības, Simmons viszinīgi paskaidroja. Neguļ. Neēd. Domā par viņu, kad būtu jācenšas iegaumēt šifra zīmes.

Nevarēju izdomāt, ko atbildēt.

- Redzi? Simmons sacīja Vilemam. Tā sieviete ir nolaupījusi viņam gan sirdi, gan mēli. Vārdi ir atlikuši vairs vienīgi viņai. Mūsu dēļ tos nedrīkst tērēt.

- Un laiku arī ne, Vilems norūca cauri atlikušajam gaļas pīrāga kumosam.

Viņiem, protams, bija taisnība pēdējā laikā biju pametis draugus novārtā vēl vairāk nekā pats sevi. Jutu, ka mani pārņem vainas apziņa.

Patiesību stāstīt viņiem es nedrīkstēju, bet patiesība bija tāda, ka man sis dimestris jāizmanto līdz pēdējai iespējai, jo tas acīmredzot ir mans pēdējais. Biju palicis pilnīgi bez līdzekļiem.

Ja jūs nesaprotat, kāpēc es nespēju viņiem to pateikt, tad šau­bos, vai jūs jebkad esat pazinuši īstu nabadzību. Diez vai jūs spējat saprast, kā jūtas cilvēks, kuram pieder tikai divi krekli un kurš pats cenšas kaut cik ciešami apgriezt sev matus, jo nevar atļauties maksāt frizierim. Kad manam apģērbam notrūka poga, es nevarēju atlicināt pat vienu šimu, lai nopirktu līdzīgu pazudušās vietā. Kad biksēm pār­plīsa ceļgals, man vajadzēja to sadiegt ar neatbilstošas krāsas diegu. Es nevarēju atļauties ne sāli, ko kaisīt pie ēdiena, ne dzēriena kausu retajos vakaros, ko pavadīju ar draugiem.

Nauda, ko es nopelnīju, strādādams Kilvina darbnīcā, bija jāizdod par nepieciešamākajām lietām: par tinti, ziepēm, lautas stīgām… un vienīgais, ko vēl varēju atļauties, bija mans lepnums. Nespēju pieļaut domu, ka abi mani labākie draugi varētu uzzināt par manu izmisīgo stāvokli.

Ja man izcili laimētos, es varbūt kaut kā sagrabinātu divus talantus, lai atdotu Devi parāda procentus. Taču būtu vajadzīga vistiešākā Dieva iejaukšanās, lai es spētu sakrāt naudu gan tam, gan nākamā dimestra mācību maksai. Nezināju, ko darīšu, kad būšu izslēgts no Universitātes un samaksājis parādu Devi. Varbūt vajadzēs savākt mantas un doties uz Anilinu, lai uzmeklētu Dennu.

Skatījos uz draugiem, nezinādams, ko sacīt. Vil, Sim, piedodiet! Es vienkārši pēdējā laikā esmu bijis ārkārtīgi aizņemts.

Simmona seja kļuva drusku nopietnāka, un es redzēju, ka mana neizskaidrojamā prombūtne viņu ir patiesi aizvainojusi. Redzi, arī mēs esam aizņemti. Man jāmācās retorika, ķīmija un vēl ari siaru valoda. Viņš raidīja Vilemam piktu skatienu. Vai zini, es sāku ienīst tavu valodu, kretīns tāds!

- Tu kralim, jaunais keldietis laipni atbildēja.

Simmons atkal pievērsās man un apbrīnojamā atklātībā teica: Mums vienkārši gribētos redzēt tevi drusku biežāk, nevis tikai reizi pāris dienās, kad tu skrien no “Centra” mājas uz “Frakciju”. Es piekrītu, meitenes ir brīnišķīgas, bet, ja viņas atņem man draugus, es tomēr kļūstu mazliet greizsirdīgs. Pēkšņi viņš saulaini pasmaidīja. Nē, tā gluži es, protams, par tevi nedomāju.

Jutu, ka man kaklā spēji sakāpis kamols, ko bija grūti norit. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kāds ir izjutis manu trūkumu. Ilgu laiku nevienam manis nebija pietrūcis. Kaut kur dziļumos manī riesās kars­tas asaras. Bet man nav nevienas meitenes. Goda vārds! Krampjaini noriju siekalas un pūlējos savaldīties.

- Sim, man šķiet, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām. Vilems savādi palūkojās uz mani. Ieskaties viņā uzmanīgāk!

Arī Simmons pievērsa man tikpat neparastu, pētošu skatienu. Tik vērīga abu draugu izturēšanās mani vēl vairāk samulsināja, taču ļāva vismaz norit asaru kamolu.

- Saki man, Vilems gluži vai lektora balsī teica, cik dimestru mūsu jaunais E’lirs ir apmeklējis Universitāti?

Simmona atklātajā sejā atplaiksnīja sapratne. Ā!

- Vai kāds uz to atbildēs? es ērcīgi noprasīju.

Vilems nepievērsa jautājumam uzmanību. Kādas nodarbības tu apmeklē?

- Visādas, es atbildēju, priecādamies par iespēju uzvelt vainu ci­tiem apstākļiem. Ģeometriju, novērošanu “Medikā”, padziļināta līmeņa simpātijas kursu pie Elksas Dala, un vēl esmu Maneta mācek­lis “Frakcijā”.

Simmons šķita gluži iztrūcināts. Tad jau nav brīnums, ka tu izska­ties tāds, it kā daudz dienu nebūtu gulējis!

Vilems pamāja ar galvu. Un turklāt tu joprojām strādā Kilvina darbnīcā, vai ne?

- Katru vakaru divas stundas.

Tagad Simmons izskatījās pavisam satriekts. Un vēl tu mācies arī spēlēt instrumentu? Vai tu esi pie pilna prāta?

- Mūzika ir vienīgais, kas ļauj man turēties, es atbildēju un, pastiepis roku, pieskāros savai lautai. Un es nemācos spēlēt. Man tikai jāvingrinās.

Vilems un Simmons saskatījās. Kā tu domā, cik viņam ir atlicis?

Simmons pārlaida man skatienu. Augstākais, pusotras dienkopas.

- Par ko jūs runājat?

Vilems paliecās uz priekšu. Mēs visi agrāk vai vēlāk mēģinām nokost pārāk lielu kumosu. Bet daži nav spējīgi to izspļaut. Viņi sadeg. Viņi aiziet vai arī nenoliek eksāmenus. Daži vispār noplīst. Vilems piedauzīja sev pie galvas. Parasti tas notiek ar studentiem pirmā gada laikā. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

- Es neesmu nokodis pārāk lielu kumosu, es teicu.

- Paskaties spoguli! Vilems atklāti atbildēja.

Pavēru muti, lai apgalvotu Viļam un Simam, ka ar mani viss ir labākajā kārtībā, bet tad izdzirdēju pulksteņa sitienu un paspēju vairs tikai sasteigti atsveicināties. Un pat tad man bija jāmetas skriešus, lai pagūtu laikā uz savu padziļināta līmeņa simpātijas nodarbību.

* * *

Elksa Dals stāvēja starp divām vidēja lieluma ogļu tvertnēm. Tum­šajā maģistra tērpā, ar rūpīgi apcirpto bārdiņu viņš man joprojām atgādināja tradicionālo ļaunā burvja tēlu, kas sastopams daudzās slik­tās aturiešu lugās. Jums visiem jāatceras viens svarīgs apstāklis: tas, ka simpātists ir piesaistīts liesmai! viņš teica. Mēs esam tās valdnieki un tās kalpi!

Ievīstījis rokas garajās piedurknēs, viņš sāka soļot pa telpu. Mēs esam uguns valdnieki, jo mums ir vara pār to. Elksa Dals ar plaukstu iesita pa tuvāko ogļu tvertni, un tā klusi iedžinkstējās. Virs oglēm izšāvās liesmas un sāka aizrautīgi laizīt ceļu augšup. Arkanistam pieder visu lietu iekšējā enerģija. Mēs pavēlam ugunij, un uguns mums paklausa! Elksa Dals lēni aizgāja līdz telpas pretējam kaktam. Ogļu tvertne, kas palika viņam aiz muguras, kļuva blāvāka, bet tā, kurai viņš tuvojās, dzīvi iedzirkstījās un aizdegās. Es atzinīgi novērtēju viņa priekšnesuma prasmi.

Elksa Dals apstājās un atkal pagriezās pret klausītājiem. Bet mēs esam arī uguns kalpi! Jo uguns ir visizplatītākais enerģijas veids un bez enerģijas mūsu simpātistu prasmei nav lielas jēgas. Pagriezis studentiem muguru, viņš sāka nodzēst no tāfeles formulu. Savāciet savus materiālus, un paskatīsimies, kuram šodien jāsitas pierēm ar E’liru Kvoutu! Viņš sāka pēc kārtas ar krītu rakstīt visu studentu vārdus. Mans vārds bija sarakstā pirmais.

Pirms trijām dienkopām Elksa Dals bija sācis izmantot paņēmienu, kurā lika mums sacensties vienam ar otru. Viņš tās sauca par divkau­jām. Un, kaut gan lekciju vienveidībā tā bija pievilcīga pārmaiņa, šajā jaunumā slēpās arī kaut kas draudīgs.

Katru gadu Arkanumu beidza simt studentu, un apmēram ceturtā daļa to atstāja ar Arkanuma gilderiem. Tas nozīmēja, ka ik gadu pasaulē iziet vēl simt cilvēku, kuri iemācījušies izmantot simpātijas prasmes.

Cilvēki, ar kuriem tāda vai citāda iemesla dēļ kādā bridi jāmērojas spēkiem. Kaut gan Elksa Dals atklāti nekad to nesacīja, mēs jutām, ka viņš mums māca kaut ko vairāk nekā tikai domu koncentrēšanu un atjautību. Viņš mācīja mūs cīnīties.

Elksa Dals rūpīgi reģistrēja rezultātus. Trīsdesmit astoņu cilvēku grupā es biju vienīgais, kas palicis neuzvarēts. Līdz šim brīdim pat ietiepīgākie un nelabvēlīgākie studenti bija spiesti atzīt, ka mana agrā uzņemšana Arkanumā nav bijusi gluži nejaušība.

Divkaujas šaurākā nozīmē reizēm bija arī ienesīgas, jo studenti mēdza slēgt slepenas derības. Ja Sovojs vai es gribējām izdarīt likmi paši uz savu divkauju, mēs slēdzām derības viens otra vietā. Tiesa, man tādām vajadzībām parasti nebija daudz naudas.

Tāpēc tā nebija sagadīšanās, kad mēs ar Sovoju, meklēdami vaja­dzīgos materiālus, sagadījāmies blakus. Es viņam zem galda iedevu divus džotus.

Nepaskatīdamies uz mani, Sovojs tos iemeta kabatā. Ak mūžs! viņš noteica. Daži no mums šodien ir ļoti pašpārliecināti!

Es nevērīgi paraustīju plecus, kaut gan patiesībā jutos mazliet ner­vozs. Biju sācis dimestri ar tukšu kabatu un kopš tā laika centos tau­pīt katru sīknaudas gabalu. Taču vakar Kilvins man bija samaksājis divus džotus par dienkopas darbu “Frakcijā”. Manā stāvoklī tā bija milzu nauda.

Kādu laiku vandījies pa atvilktni, Sovojs izvilka simpātijas vasku, auklu un dažus metāla gabalus. Es nezinu, cik daudz varēšu izdarīt tavā labā. Likmes kļūst sliktākas. Domāju, ka labākajā gadījumā tu šodien vari cerēt uz trīs pret vienu. Vai tu joprojām esi ar mieru, ja viss nobrauc tik zemu?

Es nopūtos. Likmes patiešām bija sliktas. Vakar tās bija divi pret vienu, un tas nozīmēja, ka par iespēju laimēt vienu peniju man būtu vajadzējis riskēt ar diviem. Es šo to esmu ieplānojis, sacīju Sovojam. Neslēdz derības, pirms neesam vienojušies par noteikumiem! Tev vajadzētu panākt, lai likme ir vismaz trīs-viens pret mani.

- Pret tevi? viņš norūca, vākdams kopā vajadzīgos piederumus.

- Vienīgi tad, ja tu stājies pretī Elksam Dalam! Es aizgriezos, gribē­dams noslēpt mulso pietvīkumu par viņa komplimentu.

Elksa Dals sasita plaukstas, un visi steidzās ieņemt savas atbilstošās vietas. Es biju vienā pārī ar vintasiešu puisi, vārdā Fentons. Studentu grupas vērtējuma skalā viņš atradās vienu pakāpi zem manis. Es jutu cieņu pret viņu, jo Fentons bija viens no nedaudzajiem mūsu vidū, kas atbilstošā situācijā spēja mest man nopietnu izaicinājumu.

- Tātad sākam! Elksa Dals teica, enerģiski berzēdams rokas.

- Fenton, tu esi zemākā pakāpē, tāpēc izvēlies savu indi!

- Sveces.

- Un kāda būs saikne? Elksa Dals uzdeva tradicionālo jautājumu. Sveču gadījumā tā vienmēr bija dakts vai vasks.

- Dakts. Viņš pacēla to, lai visiem parādītu.

Dals pievērsās man: Un tava saikne?

Pameklējies kabatā, es ar izteiksmīgu žestu izvilku savu saiknes priekšmetu. Salms! Studentu grupai pāršalca izbrīnītu balsu mur­doņa. Pats labākais, ko es varētu cerēt, būtu trīs, varbūt piecu procentu sasaiste. Fentona daktij vajadzēja būt desmit reižu iedarbīgākai.

- Salms?

- Salms, es atkārtoju ar drusku lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Ja tas nepavērsīs derību izredzes pret mani, tad diez vai to izdarīs jebkas cits.

- Labi, lai būtu salms! Elksa Dals mundri noteica. E’lir Fenton, tā kā Kvouts līdz šim ir palicis nepārspēts, avota izvēle ir tavā ziņā! Klausītāju pulkā atskanēja paklusi smiekli.

Man sašļuka dūša. To es nebiju gaidījis. Parasti avotu izvēlas tas, kurš nav izdarījis iepriekšējo izvēli. Biju iecerējis izvēlēties ogļu tvertni, jo zināju, ka karstuma daudzums man palīdzēs izlīdzināt paša radīto handikapu.

Fentons apmierināts pasmaidīja, apzinādamies savu priekšrocību.

- Avota nebūs!

Es saviebos. Tātad mēs varēsim smelties tikai viens otra ķermeņa karstumu. Tas bija grūti pat labākajos apstākļos, turklāt arī mazliet bīstami.

Man nebija cerību uzvarēt. Tas nozīmēja, ka es zaudēšu ne vien savu augstāko vietu, bet arī pēdējos divus džotus, jo neredzēju nekādu iespēju dot mājienu Sovojam, lai viņš neslēdz derības. Mēģināju uztvert viņa skatienu, taču Sovojs jau bija nodevies klusām, saspringtām vie­nošanās sarunām ar studentu pulciņu.

Mēs ar Fentonu bez vārdiem aizgājām un apsēdāmies liela darb­galda pretējās pusēs. Elksa Dals nolika mums katram priekšā resnas sveces gabalu. Sacensību mērķis bija aizdedzināt pretinieka sveci, tajā pašā laikā nejaujot viņam aizdedzināt savējo. Tas nozīmēja, ka prāts jāsašķeļ divās daļās un vienai no tām jānostiprina sevī Alars ticība, ka tava dakts (vai arī salms, ja esi bijis muļķis) ir tāda pati kā tās sve­ces dakts, kuru tu centies aizdedzināt. Pēc tam, lai to īstenotu, tu velc enerģiju no sava avota.

Tikmēr otras prāta daļas uzdevums ir aktīvi censties saglabāt ticību, ka pretinieka dakts nav tāda pati kā tavas sveces dakts.

Ja tas viss izklausās sarežģīti, ticiet man: jūs vēl neesat dzirdējuši pat pusi.

Stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka nevienam no mums nebija avota, no kura viegli iegūt enerģiju. Izmantojot par avotu pašam sevi, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Cilvēka ķermenis ir silts noteikta iemesla dēļ. Organisms slikti reaģē, ja tam atņem karstumu.

Pēc Elksas Dala mājiena mēs sākām sacensību. Es tūlīt pievērsu visu prāta spēku savas sveces aizsardzībai un sāku saspringti domāt. Neredzēju nekādu iespēju uzvarēt. Lai cik prasmīgi jūs mācētu rīkoties ar zobenu, ja pretinieka rokās būs Ramstona tērauds, bet jūsējās vītola vica, jūs neglābjami zaudēsiet cīņu.

Es ieniru Akmens Sirdī. Pēc tam, joprojām pievērsis galveno prāta daļu savas sveces aizsardzībai, nomurminādams sasaistīju Fentona sveci ar savējo. Pastiepis roku, noliecu savu sveci uz sāniem, piespiez­dams viņu strauji tvert savējo, pirms tā sašķiebjas līdzi un aizripo.

Mēģināju ātri izmantot pretinieka novērsto uzmanību, lai aizdedzi­nātu viņa sveci. Iekļāvu norisē visu ķermeni un jutu augšup pa roku uzskrienam saltu šautru no labās plaukstas, kurā turēju salmu. Nekas nenotika. Fentona svece palika auksta un tumša.

Saliecu plaukstu ap savas sveces degli, aizšķērsojot ceļu viņa skatie­nam. Tas bija zema līmeņa triks, kas prasmīgam simpātistam parasti neradīja grūtības, bet mana vienīgā cerība bija kaut kā samulsināt pre­tinieku.

- Hei, Fen! es teicu. Vai esi dzirdējis stāstu par skārdnieku, tehlieti, zemnieka meitu un sviesta ķēmi?

Fentons neatbildēja. Bālā seja bija cieši saspringta: viņš visiem spēkiem koncentrēja domas.

Es atmetu cerību novērst viņa uzmanību. Fentons bija pārāk atta­pīgs, lai viņu varētu tik lēti apstrādāt. Turklāt es jutu, ka man ir grūti pašam saglabāt koncentrēšanos, lai nosargātu savu sveci. Iegāju dziļāk Akmens Sirdī un aizmirsu pasauli, kas atradās ārpus divām svecēm, dakts gabala un salma.

Pēc īsa brīža visu manu miesu klāja auksti, lipīgi sviedri. Es dre­bēju. Fentons to redzēja, un viņa nobālušajās lūpās parādījās smaids. Divkāršoju pūles, tomēr viņa svece palika pilnīgi nejutīga pret maniem centieniem uzšķilt liesmu.

Pagāja piecas minūtes, un klasē visu laiku valdīja mēms klusums. Parasti divkauja ilga minūti vai divas: viens no dalībniekiem ātri pierā­dīja, ka ir prasmīgāks par otru vai apveltīts ar spēcīgāku gribu. Tagad abas manas rokas bija pavisam aukstas. Redzēju uz Fentona kakla noraustāmies muskuli; tas atgādināja zirga sāna viļņošanos, kad dzīv­nieks grib nokratīt uzmācīgu mušu. Viņš viscaur sastinga, cenzdamies apspiest drebuļus. No manas sveces degļa sāka vīties dūmu strūk­liņa.

Es sasprindzināju visus spēkus. Jutu, ka elpa šņācoši laužas caur maniem sakostajiem zobiem un manas lūpas atiezušās plēsīgā smīnā. Fentons to, šķiet, nemanīja: viņa acis pamazām aizplīvurojās un ska­tiens zaudēja asumu. Es atkal nodrebēju šoreiz tik pamatīgi, ka gandrīz nepamanīju, kurā brīdī Fentonam sāka drebēt plauksta. Tad Fentona galva sāka lēni klanīties un slīgt pret galda virsmu. Viņa acu plakstiņi aizvērās. Es sakodu zobus un atvieglots ieraudzīju, ka no viņa sveces dakts paceļas tieva dūmu grīste.

Fentons sastingušu seju palūkojās augšup, taču nemēģināja sevi aizsargāt, bet, lēni un smagi atmetis ar roku, nolaida galvu uz elkoņa.

Viņš nepacēla skatienu ari tad, kad svece viņam blakus drudžaini noraustījās un aizdegās. Skatītāju vidū atskanēja izkliedēti aplausi, kam pa vidu jaucās neticības saucieni.

Kāds uzsita man pa muguru. Vareni, neko teikt! Tu viņu nokausēji.

- Nē! es piesmacis izgrūdu un pastiepos pāri galdam. Neveiklām kustībām atlauzu pirkstus, kas turēja dakti, un ieraudzīju uz tiem asi­nis. Maģistr Dal! cik ātri spēdams, izdvesu. Viņš ir sastindzis! Runādams jutu, cik manas lūpas kļuvušas aukstas.

Bet Elksa Dals jau bija klāt un tīstīja Fentonu segā. Steidzies! viņš uz labu laimi pamāja kādam no studentiem. Atved šurp kādu no “Medikas”! Ašāk! Students skriešus izmetās no telpas. Nejē­dzība! Maģistrs Dals nomurmināja karstuma sasaistes vārdu. Tad viņš paskatījās uz mani. Tev derētu celties un pastaigāt. Tu neizskaties diez ko labāk par viņu.

Tajā dienā divkaujas vairs nenotika. Pārējie studenti noskatījās, kā Fentons ar Elksas Dala palīdzību lēnām atgūstas. Kad ieradās kāds vecāks El’the pakāpes audzēknis no “Medikas”, Fentons jau bija mazliet sasilis un viņu pārņēma neganti drebuļi. Pēc stundas ceturkšņa siltu segu un simpātijas iedarbībā Fentons spēja iedzert kaut ko karstu, tomēr viņa rokas joprojām drebēja.

Kad kņada beidzās, bija pienācis gandrīz trešā zvana laiks. Maģis­tram Dalam izdevās panākt, lai visi apsēžas un apklust, un viņš uzru­nāja studentus:

- Šodien mēs redzējām spilgtu saistītāja sastinguma piemēru. Ķer­menis ir trausls veidojums, un daži strauji zaudēti siltuma grādi var satricināt visu organismu. ŠI bija atdzišana, viegla sastinguma pakāpe. Bet smagākos gadījumos var iestāties šoks un hipotermija. Elksa Dals paskatījās apkārt. Kurš man pateiks, kāda bija Fentona kļūda? Bridi valdīja klusums, tad viens no studentiem pacēla roku. Jā, Brae?

- Viņš izmantoja asinis. Ja siltums tiek atņemts asinīm, ķermenis atdziest visā kopumā. Tas ne vienmēr ir ieteicams, jo ekstremitātes spēj paciest krasāku temperatūras zaudējumu nekā iekšējie orgāni.

- Kāpēc tādā gadījumā cilvēks vispār nolemj izmantot asinis?

- Tās īsākā laikā dod vairāk siltuma nekā miesa.

- Kādu daudzumu viņš būtu varējis atdot, sev nekaitējot? Elksa Dals pārlaida skatienu pārējiem.

- Divus grādus? kāds jautājoši ieminējās.

- Pusotra, Elksa Dals izlaboja un uzrakstīja uz tāfeles dažus vie­nādojumus, lai nodemonstrētu siltuma atdevi. Spriežot pēc Fentona simptomiem, cik viņš, pēc jūsu domām, īstenībā atdeva?

Iestājās klusums. Beidzot ierunājās Sovojs: Astoņus vai deviņus grādus.

- Ļoti labi! Elksa Dals teica ar pārmetumu balsī. Patīkami, ka vismaz viens no jums ir izlasījis vajadzīgo literatūru. Viņa sejā iegula ļoti nopietna izteiksme. Simpātijas māksla nav piemērota vājas gribas cilvēkiem, taču tā nav piemērota arī pārlieku pašpārliecinātajiem. Ja mēs nebūtu varējuši tūlīt sniegt Fentonam vajadzīgo palīdzību, viņš būtu klusi ieslīdzis miegā un nomiris. Elksa Dals brīdi klusēja, ļau­dams teiktajam iegult klausītāju apziņā. Labāk ir apzināties savu reālo robežu nekā pārvērtēt savas spējas un zaudēt kontroli.

Atskanēja trešais zvans, un telpu strauji piepildīja troksnis, stu­dentiem ceļoties un dodoties ārā. Maģistrs Elksa Dals pacēla balsi, lai viņu varētu sadzirdēt: E’lir Kvout, vai tu varētu vēl drusku uzkavē­ties?

Es tikko jaušami saviebos. Iedams aiz muguras garām, Sovojs uzsita man uz pleca un norūca: Dūša kā miets! Nesapratu, vai viņš to saka par manu uzvaru vai novēl saņemties turpmāk.

Kad visi bija aizgājuši, Elksa Dals pagriezās un nolika lupatu, ar ko bija slaucījis tāfeli. Nu tā! viņš nepiespiesti teica. Kā nostrā­dāja skaitļi?

Es nebrīnījos, ka viņš zina par derībām. Vienpadsmit pret vienu, atklāti atbildēju. Biju laimējis divdesmit divus džotus. Mazliet vairāk par diviem talantiem. Apziņa par šo naudu nenoliedzami palīdzēja man sasilt.

Elksa Dals uzlūkoja mani ar domīgu skatienu. Kā tu jūties? Div­kaujas beigās arī tu izskatījies diezgan bāls.

- Tikai sīks drebulis, es meloju.

Īstenībā, izmantodams vispārējo kņadu pēc Fentona sabrukuma, es biju izslīdējis no klases un pavadījis vairākas mokošas minūtes attālākā gaitenī. Drebuļi, kas līdzinājās gluži vai krampju lēkmēm, tik tikko bija ļāvuši man turēties kājās. Par laimi, baisais brīdis bija pagājis bez lieciniekiem, un es drudžaini raustījos vienatnē, sakodis zobus tik cieši, ka tie draudēja salūzt.

Bet to neviens nebija redzējis. Mana reputācija bija nosargāta.

Elksas Dala skatiens lika man saprast, ka viņš nojauš patiesību.

- Nāc šurp! viņš teica un pamāja uz vienu no ogļu tvertnēm, kurā joprojām gailēja uguns. Neliels siltums tev nekaitēs.

Es neiebildu. Pacēlis rokas pret oglēm, jutu, ka sasprindzinājums pamazām atslābst. Piepeši apjautu, cik ļoti esmu pārguris. Acis sūr­stēja izmisīgā vēlmē pēc miega. Viss ķermenis šķita tik smags, it kā kauli būtu no svina.

Ar negribīgu nopūtu atvilku plaukstas no uguns un atvēru acis. Elksa Dals cieši raudzījās man sejā. Man jāiet, es teicu ar nelielu nožēlu balsī. Paldies, ka ļāvāt izmantot savu uguni!

- Mēs abi esam simpātisti, Elksa Dals atbildēja un, kad es, savācis mantas, gāju uz durvju pusi, draudzīgi pamāja man ar roku. Vari to izmantot jebkurā laikā!

Pavēlu vakarā Vilems pēc mana klauvējiena atvēra savas “Steliņģu” istabas durvis. Nu, sasodīts! viņš iesaucās. Divas reizes vienas dienas laikā! Par ko man tāds gods?

- Domāju, ka tu zini, es norūcu un iegāju cellei līdzīgajā istabā. Atbalstījis lautu pret sienu, atslīgu krēslā. Kilvins aizliedza man turpmāk strādāt viņa darbnīcā.

Vilems izslējās taisni uz savas guļvietas malas. Kāpēc tā?

Es izteiksmīgi paskatījos uz viņu. Manuprāt, tāpēc, ka jūs ar Simmonu bijāt aizgājuši pie viņa un ieteicāt viņam to darīt.

Brīdi vērojis mani, Vilems paraustīja plecus. Tu to uzminēji agrāk, nekā es biju cerējis. Viņš paberzēja vaigu. Pārāk satriekts tu tomēr neizskaties.

Pirms neilga laika es biju vārījies negantās dusmās. Tieši tad, kad veiksme šķita pavēršamies manā virzienā, biju zaudējis vienīgo apmak­sāto darbu, un to ar viscēlākajiem nodomiem bija panākuši mani draugi. Tomēr es nebiju meties pie viņiem izgāzt savu niknumu, bet uzkāpis uz “Centra” jumta un kādu laiku spēlējis lautu, lai atvēsinātu dusmas.

Mūzika man, kā vienmēr, palīdzēja nomierināties. Spēlēdams biju pamatīgi visu pārdomājis. Mans mācekļa darbs pie Maneta ritēja sek­mīgi, tomēr ļoti daudz bija vēl jāmācās: kā aizdedzināt cepļus, kā atlai­dināt stiepli līdz vajadzīgajai elastībai, kādus sakausējumus izvēlēties, lai tie dotu visiedarbīgāko rezultātu. Nevarēju cerēt, ka izlauzīšos tam visam cauri tāpat, kā biju mācījies rūnas. Kilvina darbnīcā es nevarēju nopelnīt pietiekami daudz, lai mēneša beigās atdotu Devi parādu, un ietaupīt mācību maksai no tā nepavisam nebija iespējams.

- Droši vien es tāds izskatītos, atklāti atbildēju, bet Kilvins lika man ielūkoties spogulī. Es gurdi pasmaidīju. Un skats bija atbaidošs.

- Daudz vairāk nekā atbaidošs! Vilems mani lietišķi izlaboja, tad neveikli apklusa. Es priecājos, ka tu nepārdzīvo.

Atskanēja klauvējiens, un durvīs parādījās Simmons. Ieraudzījis mani, viņš mirkli samulsa, un pārsteigtajā sejā uzzibēja vainas apziņa.

- Vai tad tev pašlaik nav jābūt, hm, savā “Frakcijā”? viņš neveikli noprasīja.

Es iesmējos, un Simmona atvieglojums bija gandrīz fiziski sajūtams. Vilems pacēla papīru kaudzi no blakus stāvošā krēsla, un Simmons atkrita tajā.

- Viss ir piedots! es augstsirdīgi teicu. Man ir tikai viena pra­sība: pastāstiet man visu, ko jūs zināt par “Eoliju”!