Vēja vārds

ASTOŅDESMITĀ NODAĻA . pieskāriens dzelzij

GULĒJU NOMODĀ, juzdams pret roku Dennas rāmo elpu. Es nebūtu spējis aizmigt pat tad, ja to vēlētos. Viņas tuvums viesa mani sprikstošu enerģiju, maigu siltumu, klusu, tlksmigu dūkoņu. Gulēju nomodā, iz­baudīdams šo sajūtu, un ik mirklis man šķita kā dārgakmens.

Un tad es izdzirdēju attālu zara lūšanas troksni. Pēc brīža tas atkār­tojās. Vēl nesen biju nepacietīgi gaidījis draka ierašanos pie mūsu ugunskura. Pašlaik biju ar mieru atdot savu labo roku, lai tas vēl pie­cas minūtes ārdītos kaut kur tālumā.

Bet nezvērs tuvojās. Es saudzīgi atraisīju rokas no Dennas. Viņa miegā tikko jaušami sakustējās. Denna? es teicu un papurināju viņu vispirms viegli, tad spēcīgāk. Tas nelīdzēja. Par to es nebrīnījos. Dennera sveķu iespaidā miegs mēdz būt ļoti ciešs un dziļš.

Uzklāju viņai segu, noliku vienā pusē savu ceļamaisu, otrā vas­kadrānas saini, iežogodams viņu kā starp diviem grāmatu turētājiem. Ja viņa miegā sagrozīsies, tie neļaus pievelties pārāk tuvu pelēkakmens malai.

Aizgājis akmens arkas otrā malā, pievērsu skatienu ziemeļiem. De­besis joprojām klāja biezi mākoņi, un ārpus ugunskura gaismas loka nekas nebija saskatāms.

Uzmanīgi taustīdamies, es sameklēju auklas gabalu, ko biju nolicis uz pelēkakmens virsmas. Otrs auklas gals bija piesiets pie koka spaiņa, kas atradās lejā, pusceļā starp ugunskuru un pelēkakmeņiem. Visvairāk es baidījos no tā, ka draks var nejauši sadragāt spaini, pirms saodis sveķu smaku. Biju iecerējis tādā gadījumā uzvilkt spaini augšā, kur tas būtu drošībā, un pēc tam nolaist vēlreiz. Denna bija pasmējusies par manu plānu un nosaukusi to par cāļu makšķerēšanu.

Skaļi lauzdamies cauri koku audzēm, draks uzrāpās kalnā. Tas apstā­jās ugunskura gaismas lokā. Tumšās acis sarkani gailēja, un melnās zvīņas meta sarkanus atspulgus. Ar dobjiem sēcieniem tas sāka iet apkārt ugunskuram, lēni grozīdams galvu turp un atpakaļ. Tas izpūta

plašu uguns mutuli, un es prātoju, vai tas jāuztver kā sveiciens vai kā izaicinājums.

Zvērs metās pie mūsu ugunskura. Kaut gan no attāluma biju to vērojis gana ilgi, joprojām brīnījos, cik strauji tik milzīgs radījums spēj pārvietoties. Tas apstājās pie paša ugunskura, paošņāja gaisu un taisnā ceļā devās pie atstātā spaiņa.

Kaut gan spainis bija no izturīga koka un tā tilpums varēja būt vismaz divi galoni, blakus draka masīvajai galvai tas izskatījās sīks kā tējas tase. Zvērs vēlreiz paošņāja, tad ar pumu pagrūda spaini, un tas apgāzās.

Spainis ripodams apmeta pusloku, bet lipīgo sveķu masu es biju iestampājis stingri. Draks paspēra vēl vienu soli un sakampa mutē spaini ar visu tā saturu.

Jutos tik atvieglots, ka gandrīz aizmirsu palaist vaļā auklu. Tā strauji izslīdēja man no rokas, kad draks sāka košļāt spaini, drupinādams to ar saviem masīvajiem zobiem. Pēc brīža milzīgais radījums izslēja galvu gaisā, tad atkal to nolaida un ļāva lipīgajai masai ielīt rīklē.

Man izlauzās dziļa atvieglojuma nopūta, un es apsēdos uz akmens, skatīdamies, kā nezvērs riņķo ap ugunskuru. Tas izpūta zilu liesmu mutuli, tad vēl vienu un pēc tam pagriezās un velšus ievēlās ugunī, vārtīdamies un drupinādams pussadegušo pagaļu kaudzi.

Kad ugunskurs bija saplacināts, draks atkārtoja tās pašas darbības, ko bijām redzējuši iepriekš. Tas sameklēja izmētātos malkas gabalus, vārtījās virs tiem, līdz tie nodzisa, un pēc tam apēda atlikumu. Es gandrīz spēju iztēloties, kā šie norītie malkas gabali un zari ievada dennera sveķus dziļāk zvēra māgā, sajauc tos ar pārējo saturu, sasmal­cina, palīdzot izšķīst…

Apmēram stundas ceturksni es vēroju draka darbošanos ap uguns­kuru. Biju cerējis, ka tik ilgā laikā sekas būs jau manāmas. Pēc maniem aprēķiniem, briesmonis bija apēdis seškārtīgu nāvējošu devu. Tagad vajadzētu sākties neilgai eiforijai un mānijai. Šīm sākotnējām stadijām sekotu delīrijs, paralīze, koma un nāve. Biju aprēķinājis, ka tam visam vajadzētu beigties stundas laikā, varbūt vēl agrāk.

Ar zināmu nožēlu lūkojos, kā draks saberž un apdzēš izmētātās ugunskura paliekas. Tas bija izcils dzīvnieks. Man ļoti negribējās to nonāvēt, tāpat kā negribējās pazudināt ofalu sešdesmit talantu vēr­tībā. Tomēr nebija nekādu šaubu, kas notiktu, ja notikumiem ļautu risināties savā vaļā. Es nevēlējos ņemt uz sirdsapziņas daudzu nevai­nīgu cilvēku nāvi.

Drīz draks mitējās ēst. Tas tikai valstījās virs izmētātajiem zariem, slāpēdams liesmas. Pašlaik zvērs kustējās enerģiskāk, un tas liecināja, ka dennera sveķi sāk iedarboties. Tad atskanēja paklusi, dobji rūcieni. Rrrūciens. Rrrūciens. Zilas uguns šalts. Apvēliens. Rrrūciens. Apvēliens.

Beidzot no ugunskura bija atlicis tikai mirgojošu ogļu klājiens. Tāpat kā iepriekš draks iekārtojās virs tā un apgūlās, apslāpējot kalna vir­sotnē jebkādu gaismu.

Bridi tas mierīgi gulēja. Tad atkal atskanēja rūciens. Rrrūciens. Rrrū­ciens. Uguns šalts. Draks, nemierīgi dīdīdamies, iespieda vēderu dziļāk oglēs. Ja šis bija mānijas sākums, viss notika pārāk lēni, lai es varētu justies mierīgs. Biju cerējis, ka šajā laikā jau pilnā sparā izpaudīsies delīrijs. Vai tiešām biju izvēlējies pārāk nelielu devu?

Kad acis pamazām aprada ar tumsu, es pamanīju kādu citu, tālu gaismas avotu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka vējš aizpūtis mākoņus un virs pamales izniris mēness. Taču, novērsis skatienu no draka un pagriezies atpakaļ, ieraudzīju kaut ko pavisam citu.

Dienvidrietumu pusē, nepilnu divu jūdžu attālumā, pilnā spožumā mirdzēja Trebonas pilsētiņa. Tā nebija bāla sveču gaisma no māju lo­giem: pret tumšajām debesīm plandījās lielas liesmas. Mirkli man šķita, ka pilsēta ir aizdedzināta.

Brīdi vēlāk es sapratu iemeslu: šovakar taču bija ražas svētki! Pil­sētas vidū liesmoja milzīgs ugunskurs, un mazāki ugunskuri dega pie daudzām mājām, kuru iemītnieki dzīrās cienāt nogurušos strādniekus ar sidru. Cilvēki cilās dzēriena kausus un sviedīs uguni savus šļūceņus lelles, kas darinātas no kviešu kūļiem, miežu saišķiem, sausiem stiebriem. Lelles, kam strauji un spoži jāuzliesmo. Ar šo rituālu cilvēki atzīmēja gada beigas, un tam vajadzēja atvairīt dēmonus.

Aiz muguras dzirdēju pūķa rūcienu. Paskatījos atpakaļ. Tāpat kā es, tas bija pagriezis muguru Trebonai un raudzījās uz ziemeļu tum­šajām klintīm.

Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr atzīšos, ka tobrīd es skaitīju lūgšanu. No visas sirds lūdzos Tehlu un visus tā eņģeļus, lai tie liek drakam nomirt klusi ieslīgt miegā un nomirt, nepagriežoties atpakaļ un neieraugot pilsētas ugunskurus.

Gaidīju vairākas bezgalgaras minūtes. Brīdi man šķita, ka draks ir aizmidzis, bet, ieskatoties ciešāk, pamanīju, ka milzīgā galva viegli kustas augšup un lejup, augšup un lejup. Jo vairāk manas acis aprada ar tumsu, jo spožāki šķita Trebonas ugunskuri. Bija pagājusi pus­stunda, kopš draks notiesāja sveķu devu. Kāpēc tas aizvien vēl nebija miris?

Gribēju sviest lejā atlikušo sveķu porciju, tomēr neuzdrīkstējos to darīt. Ja draks pagriezīsies pret mani, tas pagriezīsies uz dienvidiem, uz pilsētiņas pusi. Pat tad, ja es nosviestu sveķu maisu nezvēram tieši priekšā, tas varētu sakustēties un mainīt stāvokli. Varbūt vienīgi…

Tad draks izgrūda negantu rēcienu dobju un mežonīgu, kādu bijām dzirdējuši iepriekš. Nešaubījos, ka to varēja dzirdēt arī Trebonā. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka tas bijis dzirdams pat Imrē. Paskatījos uz Dennu. Viņa miegā sakustējās, taču nepamodās.

Draks ņipri nokūleņoja no ogļu paklāja gluži kā draiskulīgs kucēns. Vietvietām ogles joprojām gailēja, un to blāvajā gaismā es redzēju milzeni apveļamies otrādi un palecamies. Žokļu kampiens tukšā gaisā… Pagrieziens…

- Nē! es izdvesu. Nē, nē, nē!

Draks raudzījās uz Trebonu. Redzēju, kā pilsētiņas ugunskuru plan­došās liesmas atspīd tā milzīgajās acīs. Briesmonis izspļāva augstu zilas uguns šalti. Izmisis atkal sev jautāju: vai tas ir sveiciens vai izaicinājums?

Un tad nezvērs pilnā sparā metās lejup pa kalna nogāzi, brāzdamies uz priekšu ar jukuša radījuma aklo neprātu. Dzirdēju koku Ierakstus un brīkšķus. Tos pavadīja jauns rēciens.

Ieslēdzis simpātijas lampu, piesteidzos pie Dennas un spēcīgi viņu sapurināju. Denna! Denna! Tev jāceļas!

Viņa gandrīz nepakustējās.

Pacēlu viņas plakstiņu un apskatīju acs zīlīti. Tajā vairs nebija agrākā gurduma, un tā strauji sarāvās, reaģējot uz gaismu. Tātad dennera sveķu iedarbība beigusies. Šis bija tikai pārgurums, un no tā nebija iemesla baidīties. Lai justos drošs, es pacēlu abus viņas plakstiņus un pašūpoju lampu turp un atpakaļ.

Jā, acu zīlītes bija kārtībā. Dennai nekas nedraudēja. Itin kā apstip­rinādama manu pārliecību, viņa nikni pablisināja acis un aizgriezās projām no gaismas, murminādama kaut ko neskaidru un dāmai pavi­sam nepiedienīgu. Visu es nesapratu, bet vārdus “mauku tirgonis” un “sūdabrālis” dzirdēju vairākas reizes.

Pacēlu viņu uz rokām kopā ar segām un uzmanīgi nokāpu lejā. Novietoju viņu starp arkas akmeņiem. Kustēšanās viņu, šķiet, mazliet izrāva no miega. Denna?

- Mmm? viņa miegaini nomurmināja, un acis zem aizvērtajiem plakstiņiem gandrīz nesakustējās.

- Denna! Draks iet lejā uz Trebonu! Man kaut kas jādara…

Es aprāvos. Daļēji tāpēc, ka Denna nepārprotami bija atkal ieslīgusi nemaņā, un daļēji tāpēc, ka nesapratu, ko man vajadzētu darīt.

Bet kaut kas bija jādara. Normālā stāvokli draks vairītos tuvoties pilsētai, taču šis radījums bija sazāļojies un mānijas pārņemts, un es nezināju, kā tas reaģēs uz ražas svētku ugunskuriem. Ja draks sāks plosīties pa pilsētiņu, tā būs mana vaina. Kaut kas jādara!

Uzsteidzos pelēkakmeņu arkas virsotnē, paķēru abus maisus un metos atpakaļ lejā. Apgriezu otrādi savu ceļamaisu un izbēru visu tā saturu zemē. Pagrābis loka bultas, ievīstīju tās savā saplēstajā kreklā un iebāzu ceļamaisā. Iemetu tajā arī cieto dzelzs zvīņu, tad iestūmu brendija pudeli vaskadrānas maisā, lai tā nesaplīstu, un visu kopā iebāzu ceļamaisā.

Mana mute bija izkaltusi, tāpēc aši iedzēru malku no ādas pudeles, aizdarīju to un atstāju atlikumu Dennai. Pamostoties viņa būs ļoti izslāpusi.

Uzmetu ceļamaisu plecā un piesēju to šķērsām pāri mugurai. Tad ieslēdzu simpātijas lampu, paņēmu cirvīti un metos skriet.

Man bija jānogalina pūķis.

* * *

Kā neprātīgs skrēju cauri kokiem, un lampas gaisma tikpat neprātīgi lēkāja man priekšā, atsedzot šķēršļus ceļā tikai mirkli pirms paklup­šanas. Nav brīnums, ka nokritu zemē un kādu laiku kūleņu kūleņiem ripoju lejup pa nogāzi. Piecēlies tūlīt sameklēju lampu, bet cirvīti pa­metu turpat, prāta dziļumos saprazdams, ka sadursmē ar draku tas nebūs nekāds palīgs.

Pēc vēl diviem kritieniem es nokļuvu uz ceļa un, ierāvis galvu plecos kā sprinteris, metos pilsētas gaismu virzienā. Zināju, ka draks spēj kustēties ātrāk par mani, tomēr cerēju, ka to kavēs biezoknis vai varbūt tas izvēlēsies nepareizu virzienu. Ja es pagūtu aizskriet līdz pilsētiņai pirmais, varētu brīdināt cilvēkus, likt tiem piesargāties…

Bet, līdzko ceļš izveda no kokiem klajumā, es ieraudzīju, ka ugu­nis kļuvušas spožākas, negantākas. Tur dega mājas. Dzirdēju draka atkārtotos rēcienus, kas mijās ar kliedzieniem un spalgu sasaukšanos.

Ieskriedams pilsētiņā, palēnināju gaitu, cenzdamies atgūt elpu. Tad pa mājas sienu uzrāpos vienā no nedaudzajiem otrā stāva jumtiem, lai redzētu, kas īsti notiek.

Ugunskurs pilsētas laukumā bija izsvaidīts uz visām pusēm. Dažas tuvējās mājas un veikalu ēkas bija iedragātas kā satrunējušas mucas, un pa tām drudžaini raustījās liesmu mēles. Virs vairāku jumtu koka lubiņām lēkāja iznicinoša uguns. Ja vakarā nebūtu lijis lietus, šobrīd liesmotu jau visa pilsēta, nevis tikai atsevišķas ēkas. Tomēr tas bija tikai neilga laika jautājums.

Draku es neredzēju, bet dzirdēju rīboņu, ko izraisīja nezvēra val­stīšanās degošas mājas drupās. Redzēju augstu virs jumtiem paceļa­mies zilu liesmu mākoni un dzirdēju vēl vienu baisu rēcienu. Noplūdu sviedriem no galvas līdz kājām. Kurš zina, kas pašlaik risinās indes apdullinātajā briesmoņa galvā?

Visur drūzmējās cilvēki. Daži vienkārši stāvēja, neziņā apjukuši, citi panikā skrēja uz baznīcu, cerēdami rast patvērumu augstajā akmens ēkā vai zem milzīgā dzelzs rata, kas karājās virs baznīcas durvīm, solīdams drošību no dēmoniem. Taču baznīcas durvis bija slēgtas, un patvērums bija jāmeklē citur. Daži skatījās notiekošajā pa logu, rau­dādami un šausmu pārņemti, bet apbrīnojami daudzi saglabāja vēsu prātu un, sameklējuši spaiņus, izveidoja rindu no pilsētas ūdens cis­ternas, kas atradās virs rātsnama jumta, līdz tuvākajai degošajai ēkai.

Un tieši tāpat, kā to saprata viņi, arī es sapratu, kas darāms. Jutos tā, it kā pēkšņi būtu nokļuvis uz skatuves. Pazuda bailes, izgaisa vil­cināšanās. Palika tikai loma, kuru man jāprot nospēlēt.

Uzlēcu uz tuvākā jumta un pārskrēju pāri vairākiem citiem jum­tiem, līdz sasniedzu māju blakus pilsētas laukumam, kuras jumtu bija aizdedzinājusi izmētātā ugunskura pagale. Nolauzu no jumta malas biezu degošas lubiņas gabalu un skrēju tālāk uz rātsnama jumta pusi.

Kad līdz tam bija atlikuši vairs tikai divi jumti, es paslīdēju. Pārāk vēlu aptvēru, ka esmu uzlēcis uz viesnīcas jumta, ko veidoja nevis koka dakstiņi, bet māla flīzes, kas lietū kļuvušas slidenas. Krizdams cieši turēju rokā degošo lubiņu, negribēdams to kritiena laikā pazau­dēt. Slīdējums aprāvās gandrīz pie pašas jumta malas, un es paliku guļam, sirdij dobji dauzoties krūtis.

Gulēdams tur bez elpas, es nometu no kājām zābakus. Tad, juzdams zem tulznainajām pēdām pazīstamo jumtu virsmu, atkal metos skriet, lēcu, skrēju, slīdēju, vēlreiz lēcu. Beidzot, ar vienu roku cieši ieķēries jumta notekcaurulē, veiksmīgi pārsviedos uz rātsnama plakanā jumta.

Joprojām cieši spiezdams plaukstā degošo jumta lubiņu, pa spraišļu kāpnēm uzskrēju līdz cisternas augšdaļai un aizelsies čukstēju patei­cības vārdus nezināmajiem cilvēkiem, kuri tvertni bija atstājuši vaļā.

Lēcienā pāri jumtiem lubiņas liesma bija apdzisusi, atstājot tai gar malu tikai šauru sarkani kvēlojošu joslu. Pūzdams atdzīvināju uguni, un liesma drīz jautri uzzibēja no jauna. Pārlauzu lubiņu uz pusēm un vienu no daļām nosviedu uz plakanā jumta.

Pārlaizdams skatienu pilsētiņai, ievēroju, kur liesmo vislielākā uguns. Vissmagāk skartas bija sešas vietas, kas spoži kvēloja uz tumšo debesu fona. Elksa Dals vienmēr bija teicis, ka visas ugunis ir viena uguns un visas ugunis ir simpātijas pārvaldītāja varā. Labi, tātad visas pilsētas ugunis bija viena uguns. Šī uguns. Šis degošās lubiņas gabals. Nomurmināju sasaistes vārdus un koncentrēju domas uz Alaru. Ar īkšķa nagu steigšus ieskrāpēju kokā ule rūnu, tad doch, pēc tam pesin. Neilgajā laika sprīdī, kas tam bija vajadzīgs, karstā lubiņa kūpēdama liesmoja manā plaukstā.

Aizāķējis pēdu aiz kāpņu spraišļa, es ieliecos dziļi cisternā un ap­dzēsu degošo koka gabalu ūdenī. īsu bridi jutu, kā vēsais ūdens apņem manu plaukstu, bet drīz tas kļuva silts. Kaut gan lubiņa atradās zem ūdens, redzēju tās malā joprojām kvēlojam sarkanu ogli.

Ar otru roku izvilku kabatas nazi, iedūru to lubiņas gabalā un pie­nagloju savu sigaldrijas darinājumu pie cisternas koka sienas zem ūdens. Tas, protams, bija visašāk un primitīvāk darinātais karstuma rijējs, kāds jebkad lietots.

Atgriezies uz kāpnēm un paskatījies apkārt, ar atvieglojumu redzēju, ka pilsēta ir satumsusi. Liesmas bija noplakušas un pa lielākai daļai pārtapušas blāvās oglēs. Es nebiju apdzēsis uguni, tikai pieklusinājis to tiktāl, lai pilsētiņas iedzīvotājiem dotu iespēju darboties tālāk ar spaiņiem.

Tomēr mans darbs bija vēl tikai pusē. Nolēcu no cisternas kāpnēm uz jumta un pacēlu otru, joprojām degošo lubiņas daļu, ko iepriekš biju tur nometis. Tad pa notekcauruli nošļūcu lejā un ar pilnu jaudu metos skriet pa tumšajām ielām un cauri pilsētas laukumam uz tehliešu baznīcas pusi.

Apstājos zem kuplā ozola, kas auga pie baznīcas parādes ieejas, joprojām tērpies pilnā rudens lapu rotā. Nometies ceļos, atrāvu vaļā ceļamaisu un izvilku vaskadrānas saini ar atlikušajiem sveķiem. Izlais­tīju virs tiem brendiju, iztukšojot visu pudeli, un aizdedzināju tos ar degošo lubiņas gabalu. Tie strauji uzliesmoja, un gaisā pacēlās saldeni sīvu dūmu nlutulis.

Tad satvēru zobos lubiņas plakano galu, palēcies ieķēros zemā zarā un sāku rāpties kokā. Tas bija vieglāk nekā cīnīties augšup pa ēkas sienu, un drīz vien biju ticis pietiekami augstu, lai pārlēktu uz platu akmens palodzi baznīcas otrā stāva logu rindā. Nolauzu mazu ozola zariņu un iebāzu to kabatā.

Pa palodzi aizvirzījos līdz vietai, kur pie akmens sienas bija pie­stiprināts milzīgais dzelzs ritenis. Kāpšana pa to veicās ašāk nekā pa spraišļu kāpnēm, kaut gan dzelzs spieķi skaudri saldēja manas joprojām slapjās plaukstas.

Uzkāpu līdz riteņa augšdaļai un no turienes uzrāpos uz visaugstākā pilsētas jumta plakanās virsmas. Ugunis joprojām bija apslāpētas, un kliedzieni pieklusuši līdz šņukstiem un steidzīgām, satrauktiem sau­cieniem. Izņēmu lubiņas gabalu no mutes un pūtu, līdz tas uzliesmoja no jauna. Tad koncentrējos, nomurmināju citus sasaistes vārdus un pacēlu virs liesmas līdzpaņemto ozola zariņu. Pārlaidis skatienu pil­sētai, redzēju, ka mirgojošās ogles kļūst vēl blāvākas.

Pagāja vairāki satraucoši mirkļi.

Tad lejā spēji un spilgti uzliesmoja milzīgais ozols. Tas dega spožāk par tūkstoš lāpām, jo visas lapas bija aizdegušās vienlaikus.

Spožajā gaismā es ieraudzīju draku, kas divas ielas attālāk izslēja galvu. Ierēcies un izgrūdis zilu liesmu mākoni, tas metās uz uguns pusi. Lēkšodams gar stūri, tas spēji ietriecās veikala sienā, kas sabruka gandrīz bez pretestības.

Tuvojoties degošajam ozolam, draks palēnināja gaitu un vēlreiz izpūta vairākus liesmu mutuļus. Lapas strauji iegailējās un apdzisa, atstājot zaros neskaitāmas melnas ogles; tagad koks bija līdzīgs mil­zīgam, apdzisušam svečturim.

Blāvi sarkanīgajā gaismā draks izskatījās gandrīz pēc ēnas. Taču tagad, kad liesmu spožums vairs neapgaismoja apkārtni, redzēju, ka draks sāk neziņā mīņāties. Masīvā ķīļveida galva kustējās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Es izdvesu klusu lāstu. Zvērs nebija pietie­kami tuvu…

Tad draks iešņācās tik skaļi, ka es to dzirdēju, stāvēdams simt pēdu augstāk. Tas bija saodis degošo sveķu saldos dūmus un sāka drudžaini mētāt galvu. Briesmonis ieelsojās, ierūcās un pieslīdēja tuvāk kūpošajai dennera sveķu kaudzei. Nākamajā brīdī tas bez jebkādas vilcināšanās ar negantu lēcienu metās virsū kūpošajam maisam, kas tūlīt pazuda starp milzīgajiem, atplestajiem žokļiem.

Es dziļi ievilku elpu un papurināju galvu, cenzdamies nokratīt gur­duma uzplūdu. īsā laikā vienu pēc otra biju veicis divus diezgan pama­tīgus simpātijas pielietojumus, un tas atstāja apdullinošu iespaidu uz manu apziņu.

Bet, kā mēdz sacīt, izšķirošā ir trešā reize. Sašķēlu savu apziņu divās daļās un pēc zināmas piepūles atdalīju vēl trešo. Te varēja līdzēt vienīgi trīskārša sasaiste.

Kamēr draks kustināja žokļus, cenzdamies norīt lipīgo sveķu masu, es sameklēju ceļamaisā smago, melno zvīņu un izņēmu no apmetņa kabatas magnētakmeni. Skaidri izrunāju sasaistes vārdus un koncen­trējos uz Alaru. Pacēlu zvīņu un magnētakmeni sev priekšā, līdz sajutu pievilkšanās spēku.

Saspringti koncentrēju uzmanību.

Tad palaidu magnētakmeni vaļā. Tas triecās pret dzelzs zvīņu. Man zem kājām atskanēja sprādziens: milzīgais dzelzs ritenis atdalījās no baznīcas sienas.

Lejā gāzās tonna kaltas dzelzs. Ja kāds vērotu notiekošo, viņš pama­nītu, ka ritenis krīt ātrāk, nekā liktu tā smagums. Viņš pamanītu, ka ritenis krīt slīpā leņķī, it kā draks vilktu to pie sevis. Gluži tā, it kā pretī milzīgajam nezvēram to virzītu paša Tehlu atriebīgā roka.

Taču tuvumā nebija neviena vērotāja. Un notikumus nevirzīja Dievs. To darīju vienīgi es.