Vēja vārds

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. starpspēle krodziņa stāsts

PĒC KVOUTA MĀJIENA Hronists noslaucīja rakstāmspalvas galu un izpurināja plaukstu. Basts pamatīgi izstaipījās, atliekdams abas rokas atpakaļ pāri krēsla atzveltnei.

- Biju gandrīz aizmirsis, cik ātri viss notika, Kvouts domīgi teica.

- Šķiet, tie bija pirmie stāsti par mani, kas sāka ceļot apkārt.

- Universitātē tos stāsta joprojām, sacīja Hronists. Esmu dzir­dējis trīs dažādas versijas par to, kā tu vadīji nodarbību. Arī par tavu pēršanu. Vai no turienes nāca tava iesauka “Bezasiņu Kvouts”?

Kvouts pamāja ar galvu. Iespējams.

- Ja esam sākuši uzdot jautājumus, Reši, Basts pabikli sacīja,

- mani interesē, kāpēc tu nemēģināji uzmeklēt Skarpi?

- Kā es to būtu varējis, Bast? Notriepis seju ar kvēpiem un sarīko­jis pārdrošu pusnakts glābšanu? Kvouts īsi iesmējās bez jautrības balsī. Viņš taču bija apcietināts par ķecerību. Mana vienīgā cerība bija tāda, ka viņam Baznīcas aprindās ir patiesi draugi.

Kvouts dziļi ievilka elpu un nopūtās. Tomēr pats vienkāršākais iemesls laikam ir visgrūtāk pieņemams. Patiesība ir tāda, ka es nedzī­voju stāstā.

- Es laikam tevi nesapratu, Reši, Basts apmulsis teica.

- Padomā par visiem stāstiem, ko esi dzirdējis, Bast! Galvenais varonis jauns zēns. Viņam ir nogalināti vecāki. Viņš meklē atriebību. Kas notiek tālāk?

Basts klusēja ar neizpratnes izteiksmi sejā. Viņa vietā atbildēja Hronists: Zēns atrod palīdzību. Gudru, runājošu vāveri. Vecu dzērāju, kas prot meistarīgi rīkoties ar zobenu. Jukušu vientuļnieku meža vidū. Kaut kas tādā garā.

Kvouts apstiprinoši pamāja ar galvu. Tieši tā! Viņš atrod jukušu vientuļnieku meža vidū, apliecina, ka ir vērtīgs skolnieks, un iemācās visu lietu vārdus kā Taborlins Lielais. Ko viņš dara pēc tam, kad ir apguvis šo vareno maģiju?

Hronists paraustīja plecus. Atrod nelietīgos ļaundarus un tos nogalina.

- Protams! Kvouts izteiksmīgi atsaucās. Ātri, viegli un gludi. Kā jau meli. Beigas ir zināmas gandrīz vēl pirms sākuma. Tieši tāpēc mums patīk stāsti. Tie piedāvā skaidrību un vienkāršību, kuras trūkst reālajā dzīvē.

Kvouts paliecās uz priekšu. Ja šis būtu kāds krodziņa stāsts ar puspatiesībām un bezjēdzīgiem piedzīvojumiem, es jums tekoši un aizrautīgi pastāstītu, kā aizvadīju savu Universitātes laiku. Kā uzzi­nāju mūžam mainīgo vēja vārdu, kā devos ceļā un īstenoju atriebību pret čandriāniem. Kvouts noklakstināja pirkstus. Tik vienkārši! Bet tas būtu izklaidējošs stāsts, nevis patiesība. Patiesība ir citāda. Biju apraudājis vecāku nāvi trīs gadus, un sāpju skaudrums bija pārtapis trulā smeldzē.

Kvouts kā samierinādamies atmeta ar roku un saspringti pasmai­dīja. Es jums nemelošu. Bija brīži, kad bezmiega naktīs šaurajā “Ste­liņģu” guļvietā jutos izmisīgi viens, un šķita, ka bēdas mani nosmacēs. Bija brīži, kad ieraudzīju māti ar bērnu rokās vai tēvu smejamies kopā ar dēlu, un manī iekvēlojās negants niknums līdz ar atmiņām par asinīm un degošu matu smaku.

Kvouts paraustīja plecus. Tomēr atriebība manā dzīvē nebija vie­nīgais un galvenais mērķis. Man bija jāpārvar pavisam reāli šķēršļi turpat sev blakus. Nabadzība. Zemā izcelsme. Un ienaidnieki, kurus es iemantoju Universitātē, man bija daudz bīstamāki nekā čandriāni.

Ar rokas mājienu viņš mudināja Hronistu atkal ņemt rokā raks­tāmspalvu. Un tomēr galu galā jāatzīst, ka pat visizpušķotākajos stāstos ir kāds patiesības grauds, jo es patiešām atradu kaut ko ļoti līdzīgu jukušam vientuļniekam meža vidū. Kvouts pasmaidīja. Un patiešām apņēmos uzzināt vēja vārdu.