Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . klintis

PAMODOS, NEATCERĒDAMIES, pa kuru laiku esmu aizmidzis. Denna mani saudzīgi purināja. Nekusties pārāk strauji! viņa brīdināja.

- Līdz lejai ir tālu.

Es lēni izstaipījos, un gandrīz ikviens muskulis manā ķermenī sū­dzējās par vakardienas slikto apiešanos. Augšstilbi un apakšstilbi bija kļuvuši par cietiem, sāpīgiem kamoliem.

Tikai tad pamanīju, ka man mugurā atkal ir apmetnis. Vai es tevi pamodināju? es jautāju Dennai. Nevaru atcerēties…

- Savā ziņā jā, viņa atbildēja. Tu iesnaudies un uzvēlies tieši man virsū. Ne aci nepamirkšķināji, kad es tevi izlamāju… Denna apklusa un noskatījās, kā es lēni izslienos kājās. Ak kungs, tu taču izskaties pēc artrīta mocīta vectēva!

- Tu jau zini, kā tas mēdz būt, es teicu. Vislielākais stīvums ir tieši pēc pamošanās.

Denna pasmīnēja. Mums, sievietēm, parasti nav tādu problēmu. Vērojot mani, viņas seja kļuva nopietna. Nudien, tas laikam nav nekāds joks!

- Vakar, pirms satiku tevi, es noauļoju zirgā sešdesmit jūdzes, es paskaidroju. Neesmu radis tā darīt. Un, kad vakarā lēcu te augšā, diezgan nejauki atsitos pret akmeni.

- Vai tev sāp?

- Un kā vēl! es atbildēju. It sevišķi visur.

- Ai! Denna ievaidējās un pacēla plaukstas pie mutes. Tavas skaistās rokas!

Paskatījos lejup un sapratu, par ko viņa runā. Vakardienas dru­džainajos pūliņos uzrāpties uz pelēkakmens biju pamatīgi savainojis plaukstas. Profesionālās mūziķa tulznas bija pa lielākai daļai pasar­gājušas pirkstu galus, bet locītavu kauliņi bija stipri saskrāpēti un asiņaini. Nebiju to pamanījis, jo citas vietas sāpēja krietni jūtamāk.

Man iedrebējās sirds, to redzot, bet, kad savilku pirkstus dūrē un atkal atlaidu vaļā, sapratu, ka plaukstas ir tikai sāpīgi saskrambātas

un ievainojumi nav nopietni. Būdams mūziķis, es pastāvīgi baidījos, ka varētu kaut ko nodarīt plaukstām, un mans artefakcijas darbs šis bažas pastiprināja vēl vairāk. Nav tik ļauni, kā izskatās, es teicu.

- Cik sen mūsu draks jau ir projām?

- Vismaz pāris stundu. Aizčāpoja tūlīt pēc saullēkta.

Paskatījos lejup no pelēkakmens arkas augstā skatlaukuma. Iepriek­šējā vakarā kalna virsotnē bija pleties līdzens zaļas zāles klajums. Šorīt tā atgādināja kaujas lauku. Vietām zāle bija nomīdīta, vietām nosvi­lināta līdz īsiem rugājiem. Vietās, kur milzu ķirzaka bija vārtījusies vai vilkusi smago ķermeni pāri velēnām, zemē stiepās dziļas vagas.

Nokāpt no pelēkakmens izrādījās grūtāk nekā tikt tajā augšā. Arkas augstākā mala atradās apmēram divpadsmit pēdu virs zemes pārāk augstu, lai mēģinātu nolēkt. Citkārt es par to nebūtu bēdājis, taču paš­laik, būdams stīvs un apdauzījies, baidījos, ka lēciens izdosies neveikls un es sastiepšu potīti.

Beigu beigās mums izdevās nokāpt, izmantojot par pagaidu virvi mana ceļamaisa siksnu. Kamēr Denna, stingri atbalstījusies, turēja vienu tās galu, es nolaidos lejā. Maiss, protams, pārplīsa, un mani piederumi izbira zemē, tomēr es tiku līdz lejai, iemantojis tikai zāles traipu uz drēbēm.

Pēc tam Denna nošļūca lejup gar akmens sānu, cieši iekrampējusies arkas augšmalā, un es satvēru viņu aiz kājām, lai slīdējums izdotos lēni. Kaut gan ķermenis viscaur sāpēja no sasitumiem, šis darbības ievērojami pacilāja manu noskaņojumu.

Savācu mantas, paņēmu diegu un adatu un sāku šūt saplēsto ceļamaisu. Denna drīz atgriezās no īsas pastaigas pa mežu un šurpceļā pacēla mūsu atstāto segu. Nezvērs, iedams tai pāri, bija atstājis tajā vairākus nagu izplēstus robus.

- Vai tu kaut ko tādu esi redzējusi? es jautāju, izstiepdams plaukstu.

Denna savilka uzacis. Cik reižu es esmu dzirdējusi šo teikumu? Pasmīnēju un iedevu viņai melno, neparasto pikuci, ko biju dabūjis no skārdnieka. Viņa to ziņkāri nopētīja. Vai tas ir magnētakmens?

- Brīnos, ka tu to pazīsti.

- Es kādreiz pazinu cilvēku, kurš tādu izmantoja par papīra presi. Denna nopūtās. Viņš mēdza īpaši uzsvērt: kaut gan tas esot ļoti vēr­tīgs retums, viņš to lietojot papīra preses vietā. Viņa nicīgi nosēcās.

- Aprobežots tips! Vai tev ir kaut kas no dzelzs?

- Pameklē tur! es norādīju uz savu kaudzē sabērto mantību.

Kaut kam noteikti jābūt.

Denna apsēdās uz viena no zemajiem pelēkakmeņiem un bridi ro­taļājās ar magnētakmeni un salauztu metāla sprādzi. Es nesteidzīgi sašuvu ceļamaisu un no jauna piestiprināju siksnu, drošības labad izdarīdams vairākus papildu dūrienus.

Denna šķita pilnīgi iegrimusi magnētakmens apbrīnošanā. Kā tas darbojas? viņa jautāja, atņemdama sprādzi nost un ļaudama tai pievilkties atpakaļ. No kurienes rodas tāda vilkme?

- Tur ir kaut kas līdzīgs galvaniskam spēkam, es teicu un sasto­mījos. Patiesībā tas ir tikai smalkāks veids, kā pateikt, ka man par to nav ne jausmas.

- Interesanti, vai tam patīk dzelzs tāpēc, ka tas pats ir no dzelzs? viņa prātoja, tuvinādama magnētakmenim savu sudraba gredzenu un redzēdama, ka pievilkšanās nenotiek. Ja kāds atrastu magnētakmeni no misiņa, vai tam patiktu misiņa priekšmeti?

- Varbūt tam patiktu varš un cinks, es teicu. Tie ir misiņa sastāvā. Apgriezu ceļamaisu uz labo pusi un sāku kravāt mantas. Denna atdeva man magnētakmeni un aizgāja līdz izbradātajai uguns­kura vietai.

- Pirms promiešanas tas briesmonis apēda visu malku, viņa teica.

Arī es piegāju paskatīties. Ugunskura vietas tuvākā apkārtne bija

saārdīta kā kara lauks, it kā tai pāri būtu joņojis vesels jātnieku leģions. Ar zābaka purngalu pabakstīju prāvu, otrādi apmestu velēnas gabalu un noliecos kaut ko pacelt. Paskaties uz šo!

Denna pienāca tuvāk, un es parādīju viņai atradumu. Tā bija viena no draka zvīņām gluda un melna, gandrīz manas plaukstas lielumā un ar asaru lāses apveidiem. Vidū tā bija puscollu bieza un virzienā uz malām kļuva plānāka.

Pasniedzu to Dennai. Tā jums, godātā milēdij! Piemiņai.

Denna pasvārstīja to plaukstā. Smaga! viņa atzina. Es samek­lēšu kādu ari tev… Viņa pagājās atpakaļ un pavandīja ugunskura atliekas. Šķiet, ka tas zvērs kopā ar malku ir aprijis ari dažus akme­ņus. Es zinu, ka vakar tos sanesu vairāk, lai iežogotu ugunskura vietu.

- Ķirzakas pastāvīgi ēd akmeņus, es sacīju. Tie viņām palīdz sagremot ēdienu. Akmeņi iekšās to samaļ. Denna neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir taisnība. Vistas dara to pašu.

Viņa pašūpoja galvu, novērsās un turpināja bakstīt izrakņāto zemi.

- Vai zini, es sākumā itin kā cerēju, ka tu šo satikšanos pārvērtīsi dziesmā. Bet, jo vairāk tu runā par visām šim lietām, jo vairāk es par to šaubos. Govis un vistas. Kur paliek tavas dramatiskās dotības?

- Patiesība nemīl pārspīlējumus, es teicu. Ja vien nemaldos, šī zvīņa pārsvarā ir no dzelzs. Kā es varu to padarīt dramatiskāku nekā īstenībā?

Denna pacēla zvīņu tuvāk pie acīm, lai nopētītu to uzmanīgāk.

- Tu joko!

Es pasmīnēju. Visi šie klintsakmeņi mums apkārt ir pilni dzelzs. Draks ēd akmeņus, un tie guzā pamazām sadrūp. Metāls lēnām uzsūcas kaulos un zvīņās. Paņēmu zvīņu un aizgāju līdz tuvākajam pelēkakmenim. Radījums katru gadu nomet ādu un pēc tam to apēd, tā paturēdams dzelzi sevi. Pēc divsimt gadiem… Es pieklaudzināju ar zvīņu pie akmens. Atskanēja džinkstošs troksnis, kaut kas vidējs starp zvana un glazēta māla lausku šķindām.

Atdevu zvīņu Dennai. Agrāk, kad cilvēki vēl nepazina mūsdienu raktuves, tie droši vien medīja šos zvērus dzelzs dēļ. Varu iedomāties, ka pat šodien dažs alķīmiķis par tādām zvīņām vai kauliem būtu gatavs šķirties no krietnas summas. Organiska dzelzs ir liels retums. Ar to viņi droši vien spēj darīt visādus brīnumus.

Denna vēlreiz paskatījās uz zvīņu savā plaukstā. Tu esi uzvarē­jis. Tu tomēr spēj sacerēt dziesmu! Pēkšņi viņai kaut kas iešāvās prātā un tumšās acis pacilāti iemirdzējās. Iedod man vēlreiz savu magnētakmeni!

Izvilku to no maisa un iedevu Dennai. Viņa tuvināja tam zvīņu, un abi priekšmeti ar tādu pašu šķindošu skaņu sakļāvās kopā. Denna pasmaidīja un, atgriezusies ugunskura vietā, sāka bīdīt magnētakmeni pa izvandītajām paliekām, meklēdama citas zvīņas.

Es paskatījos uz ziemeļu klintīm. Man nepatīk pavēstīt sliktas ziņas, es teicu, norādīdams uz tikko jaušamu dūmu mākoni, kas cēlās virs kokiem, bet tur kaut kas gruzd. Mieti, kurus es vakar iespraudu zemē, lai noteiktu virzienu, ir pazuduši, bet man šķiet, ka tieši tajā pusē mēs vakar redzējām zilo gaismu.

Denna virzīja magnētakmeni turp un atpakaļ virs ugunskura atlie­kām. Draks nevarēja būt vainīgs pie tā, kas notika Motenu mājās. Viņa norādīja uz izrakņāto zemi un velēnām. Tur nekā tamlīdzīga nebija.

- Es nedomāju par Motenu mājām, es teicu. Domāju, varbūt kāds pazudis patrons mēģināja kurināt uguni…

Dennas seja sastinga. Un draks to pamanīja.

- Nesatraucies! es mierināju. Ja tas cilvēks ir tik gudrs, kā tu stāsti, tad viņš noteikti ir atradis drošu patvērumu.

- Parādi, kur ir drošs patvērums no tāda nezvēra! Denna drūmi atmeta un atdeva man magnētakmeni. Iesim paskatīties!

* * *

Līdz vietai, virs kuras no kokiem vijās caurspīdīgā dūmu strūkla, bija tikai dažas jūdzes, tomēr mums klājās grūti. Bijām savainojušies un noguruši, un nevienam no mums nebija ilūziju par to, ko ierau­dzīsim, nonākuši galā.

Iedami apēdām manu pēdējo ābolu un pusi no atlikušā plāceņa. Es noplēsu vairākus bērza tāss gabalus, un mēs ar Dennu tos plucinā­jām un košļājām. Apmēram pēc stundas mani kāju muskuļi bija tiktāl atlabuši, ka iešana vairs nesagādāja sāpes.

Tuvojoties meklētajai vietai, mūsu gaita palēninājās. Viļņotos pau­gurus nomainīja asas klintsradzes un drupaniem akmeņiem klātas no­gāzes. Vajadzēja kāpt augšup un lejup vai mest lielus līkumus un dažkārt atgriezties agrākajā vietā, pirms atradām ceļu tālāk.

Turklāt uzmanību piesaistīja dažādi atradumi. Nejauši uzgājām audzi ar gatavām pīlādžogām, un tā aizkavēja mūs gandrīz veselu stundu. Drīz pēc tam atradām strautu, pie kura padzērāmies, atpū­tāmies un noskalojāmies. Manu izsapņoto grāmatu scenāriju atkal izjauca apstāklis, ka strauts bija tikai sešas collas dziļš. Pārāk sekls, lai tajā varētu īsti mazgāties.

Kad beidzot sasniedzām meklēto vietu, bija agra pēcpusdiena, un tas, ko tur ieraudzījām, nepavisam nelīdzinājās tam, ko mēs bijām gaidījuši.

* * *

Tā bija norobežota ieplaka, ko ieskāva klintis. Es saku “ieplaka”, taču īstenībā to drīzāk varēja saukt par milzīgas pēdas nospiedumu kalna nogāzē. Vienā pusē tai stiepās augsta melnu klinšu siena, bet otrā stāva krauja. Mēs ar Dennu mēģinājām tajā iekļūt no divām dažādām nepieejamām pusēm, līdz beidzot atradām īsto taku. Par laimi, diena bija bez vēja, un dūmi kā taisna šautra kāpa skaidrajās, zilajās debesīs. Ja tie nebūtu rādījuši ceļu, diez vai mums būtu izdevies atrast meklēto vietu.

Kādreiz tas droši vien bija pievilcīgs meža stūrītis, taču pašlaik te izskatījās tā, it kā pāri būtu gājusi viesuļvētra. Daudzi koki bija nolauzti, izrauti ar saknēm, apdeguši un sadragāti. Zemi šķērsoja dziļas vagas, visapkārt mētājās izvandītas velēnas un akmeņi, it kā ieplaku būtu centies uzart kāds nelabā apsēsts zemnieks.

Pirms divām dienām es nebūtu spējis uzminēt, kas tik ļoti varējis saārdīt apkārtni. Bet pēc visa, ko biju redzējis pagājušajā naktī…

- Un tu teici, ka viņi esot nekaitīgi? Denna jautāja, pagriezusies pret mani. Te taču ir notikusi neprātīga plosīšanās!

Mēģinājām līkumot cauri drūmajai postažai. Baltie dūmi kāpa gaisā no dziļas bedres, ko bija atstājusi izrauta, apgāzta kļava. Sakņu vietā bedres dibenā kūpēja tikai dažas gruzdošas ogles.

Ar zābaka purngalu dīki iespārdīju bedrē vēl dažas zemes pikas.

- Nu, labā ziņa ir vismaz tāda, ka tava patrona šeit nav. Bet sliktā ziņa… Aprāvos un dziļi ievilku elpu. Vai jūti šo smaku?

Denna ieelpoja un pamāja ar galvu, nepatikā saraukusi degunu.

Uzrāpos uz apgāztās kļavas stumbra un paskatījos apkārt. Vējš mainīja virzienu, un smaka kļuva spēcīgāka: tajā vēdīja kaut kas no puvekļiem un līķiem.

- Man šķiet, tu teici, ka viņi neēdot gaļu, Denna sacīja, nemierīgi lūkodamās apkārt.

Nolēcu no koka stumbra un aizgāju līdz klinšu sienai. Pie tās apgāzta gulēja neliela baļķu būda. Puvuma smaka šeit bija vēl spēcīgāka.

- Tā nu tas ir! Denna teica, pārlaizdama skatienu postažai. Ne­pavisam neizskatās, ka te būtu ciemojies nekaitīgs radījums.

- Mēs taču nezinām, vai pie tā vainojams draks! es iebildu. Ja šeit notika čandriānu uzbrukums, uguns varēja pievilināt draku, un tas saārdīja apkārtni, cenzdamies apdzēst liesmas.

- Tu domā, ka to izdarīja čandriāni? Denna jautāja. Tas nemaz nesaskan ar to, ko esmu par viņiem dzirdējusi. Viņi uzliesmo kā zibens un pēc tam pazūd. Viņi nemēdz ierasties, iedegt ugunskurus un atgriez­ties vēlāk, lai paveiktu vēl šo to.

- Es nezinu, ko domāt. Bet divas sagrautas mājas… Es sāku pār­lūkot izvandītos rakumus. Tā vien liekas, ka starp tām jābūt kādai saistībai.

Pēkšņi Denna strauji ievilka elpu. Sekodams viņas skatienam, es ieraudzīju, ka no vairāku resnu baļķu apakšas slejas nekustīga roka.

Piegāju tuvāk. Gaisā pacēlās mušu bars, un es aizsedzu muti ar plaukstu, bezcerīgi mēģinādams atvairīt smaku. Viņš ir miris apmē­ram pirms divām dienkopām. Es pieliecos un pacēlu sapinušos koka un metāla mudžekli. Paskaties uz šo te!

- Atnes šurp, tad paskatīšos.

Aiznesu to līdz vietai, kur stāvēja Denna. Priekšmets bija salauzīts gandrīz līdz nepazīšanai. Tas ir stops.

- Necik daudz tas viņam nav palīdzējis, Denna teica.

- Vispirms gribas jautāt, kāpēc tas viņam vispār bija, es teicu, pētīdams biezu zilgana tērauda gabalu, kas acīmredzot bija kalpojis par šķērsi. Tas nav parasts medību loks. Tas domāts, lai nogalinātu bruņās tērptu cilvēku no liela attāluma. Tādus nav atļauts nēsāt.

Denna nicīgi nosēcās. Tādi likumi šajos apvidos netiek ievēroti. Tu pats to zini.

Es paraustīju plecus. Lai nu kā, tas ir bijis dārgs un sarežģīts darinājums. Kāpēc lai cilvēks, kurš dzīvo mazā būdiņā ar klona grīdu, gādātu sev desmit talantu vērtu loku?

- Varbūt viņš zināja par draku, Denna minēja, nervozi skatīdamās apkārt. Es neiebilstu, ja ari man pašlaik būtu tāds loks.

Es papurināju galvu. Draki ir bailīgi. Viņi netuvojas cilvēkiem.

Denna zobgalīgi paskatījās uz mani un pamāja uz sadragāto būdu.

- Padomā par citiem savvaļas dzīvniekiem! es teicu. Visi sav­vaļas radījumi vairās no saskarsmes ar cilvēku. Tu pati teici, ka nekad neesi dzirdējusi par drakiem. Tam ir savs iemesls.

- Varbūt tas radījums bija traks?

Tāda doma mani apstulbināja. Tas būtu briesmīgi. Pārlaidu ska­tienu izpostītajai apkārtnei. Bet kā to varētu noteikt? Vai tādam rāpulim vispār var parādīties putas?

Denna neveikli sagrozījās, skatienam nemierīgi skraidot pa ieplaku.

- Vai šeit ir vēl kaut kas, ko tu gribi redzēt? Jo man pilnīgi pietiek. Es negribu atrasties šeit, kad tas briesmonis atkal atnāks šurp!

- Kaut kas manī čukst, ka vajadzētu to vīru piedienīgi apglabāt…

Denna papurināja galvu. Tik ilgi es šeit nepalikšu! Mēs varam

pastāstīt par to pilsētiņā, un lai kāds parūpējas. Tas zvērs var uzras­ties jebkurā brīdi!

- Bet kāpēc? es jautāju. Kāpēc viņš vispār nāk atpakaļ? Es pastiepu roku. Lūk, tas koks ir nolauzts jau pirms veselas dienkopas, bet šis te izrauts no zemes tikai pirms pāris dienām…

- Kāpēc tas tevi interesē? Denna jautāja.

- Čandriānu dēļ! es apņēmīgi noteicu. Gribu zināt, kāpēc viņi ir bijuši šeit. Vai viņiem ir vara pār drakiem?

- Es nedomāju, ka čandriāni ir bijuši šeit, Denna iebilda. Varbūt viņi bija Motenu mājās. Bet šis ir kāda jukuša radījuma darbs. Viņa ilgi un pētoši ielūkojās man sejā. Es nezinu, ko tu šeit gribēji atrast. Bet domāju, ka tu to neatradīsi.

Es papurināju galvu un vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei. Man ir tāda nojauta, ka šim visam ir sakars ar Motenu saimniecību.

- Manuprāt, tu gribi, lai tāds sakars būtu, Denna saudzīgi sacīja.

- Bet tas cilvēks ir miris pirms krietna laika. Tu pats tā teici. Un atce­ries, kāda bija Motenu mājas durvju stendere un dzirdināmā sile! Viņa noliecās un paklaudzināja pa kādu no sagrautās būdas baļķiem. Skaņa liecināja, ka koks ir pilnīgi vesels. Un paskaties uz loka šķērsi: metāls nav sarūsējis! Čandriāni nav šeit bijuši.

Sajutu pakrūtē bezcerīgu tukšumu. Apzinājos, ka Dennai ir tais­nība. Sirds dziļumos es apjautu, ka cenšos tverties pie katra salmiņa. Un tomēr man šķita, ka nedrīkstu padoties, iekams esmu izmēģinājis visas iespējas.

Denna saņēma mani aiz rokas. Nāc, iesim! Viņa pasmaidīja un vilka mani projām. Viņas plauksta vēsa un gluda gulēja manējā. Mēs taču varam darīt daudz ko interesantāku, nevis dzīt pēdas…

Biezokni atskanēja skaļš lūstošu koku troksnis: krrrak-krr-rrakt! Denna atlaida manu roku un pagriezās turp, no kurienes bijām nākuši.

- Nē… viņa izdvesa. Nē, nē, nē…

Piepešie draka draudi izrāva mani no domām un atsauca tiešajā tagadnē. Būs labi! centos mierināt Dennu. Tas zvērs nekur nespēj uzkāpt. Tas ir pārāk smags.

- Kur uzkāpt? Kokā? Kokus tas lauž un dragā tīrā prieka pēc!

- Tas nespēj uzkāpt klintīs. Es norādīju uz klinšu sienu ieplakas malā. Nāc…

Mēs aizsteidzāmies līdz klinšu sienas pamatnei, līkumodami starp dziļajām vagām un kāpdami pāri koku stumbriem. Aiz muguras dzir­dēju dobju, pērkonam līdzīgu rūcienu. Pametu skatienu pār plecu atpakaļ, taču draks joprojām slēpās kaut kur kokos.

Izlauzāmies līdz klintīm, un es sāku meklēt vietu, pa kuru mēs abi varētu tikt augšā. Drudžainā steigā izspraukušies cauri bieziem etiķkoku zariem, ieraudzījām svaigi izvandītu zemes valni. Te pavisam nesen bija kārpījies draks.

- Skaties! Denna norādīja uz plaisu klinti. Sprauga bija dziļa un apmēram divas pēdas plata pietiekami liela, lai tajā ielīstu cilvēks, taču nepieejama milzīgam rāpulim. Klints sienā bija redzamas lielas nagu pēdas, un izvandītajā zemē mētājās akmeņu atlūzas.

Mēs ar Dennu ielīdām šaurajā spraugā. Ala bija tumša, un vie­nīgā gaisma tajā ieplūda no niecīgas zilu debesu strēles virs galvas. Rāpdamies biju spiests vietām pagriezties sāniski, lai tiktu pa eju uz priekšu. Atvilcis plaukstas no sienām, redzēju, ka tās klāj melnu sodrēju kārta. Acīmredzot draks, nespēdams ielīst šaurajā ejā, bija iepūtis tajā uguns mutuli.

Tikai krietnu kabalu tālāk sprauga kļuva mazliet platāka. Tur ir pakāpieni! Denna iesaucās. Es kāpšu augšā. Ja tas briesmonis pūtīs mums pakaļ uguni, tā netiks augstāk par šo eju.

Viņa devās augšup, un es sekoju. Pakāpieni bija primitīvi, bet stipri, un pēc divdesmit pēdām tie izveda mūs līdzenā vietā. No trim pusēm mūs ieskāva tumšas akmens sienas, bet sagrautā būda un izrautie koki no šejienes bija skaidri pārredzami. Pie klints sienas stāvēja pieslieta koka kaste.

- Vai tu redzi, kas tur notiek? Denna jautāja, raudzīdamās lejup.

- Negribas domāt, ka es nobrāzu ceļgalus, bēgdama no neesošām briesmām!

Izdzirdēju trulu būkšķi un sajutu mugurā karsta gaisa vilni, kas plūda no lejas. Draks atkal ierūcās, un šaurajā ejā zem mums ieplūda vēl viena uguns šalts. Pēc tam atskanēja spēja, neganta čerkstoņa: satracinātais milzenis ar nagiem skrāpēja klints pamatni.

Denna izteiksmīgi paskatījās uz mani. Nekaitīgs gan!

- Tas nemeklē mūs, es teicu. Tu taču redzēji: tas ir skrāpējis šīs klintis jau sen pirms mūsu ierašanās.

Denna apsēdās. Kas šī ir par vietu?

- Kaut kas līdzīgs skatlaukumam, es atbildēju. No šejienes var pārredzēt visu ieleju.

- Skaidrs, ka šis ir skatlaukums! viņa nopūtās. Bet es runāju par vietu kopumā.

Atvēru koka kasti, kas bija atslieta pret klints sienu. Tajā atradās rupja vilnas sega, pilna ādas pudele, mazliet kaltētas gaļas un ducis draudīgi asu loka bultu.

- Nezinu, es atzinos. Varbūt tas vīrs šeit no kaut kā slēpās.

Troksnis lejā apklusa. Uzmanīgi pārliecāmies pār klints malu un

paskatījāmies uz izpostīto ieplaku. Draks bija atvirzījies no sienas. Tas lēni devās projām, un milzīgais ķermenis atstāja zemē dziļu vagu.

- Tas nekustas tik ātri kā vakar vakarā, es teicu. Varbūt tas tiešām ir nevesels.

- Varbūt tikai noguris, visu dienu pūlēdamies mūs atrast un noga­lināt. Denna paskatījās uz mani. Apsēdies! Tu mani dari nervozu. Mēs tikpat drīzumā nevarēsim nekur iet.

Es apsēdos, un mēs noskatījāmies, kā draks lēni aizlien līdz iepla­kas vidum. Pierāpies klāt pēdas trīsdesmit augstam kokam, tas bez redzamas piepūles nogāza to zemē.

Pēc tam draks sāka to ēst un vispirms notiesāja lapas. Pēc tam tas nograuza zarus manas rokas resnumā un darīja to tik nepiespiesti kā aita, kas skrubina zāli. Kad koka stumbrs bija kļuvis kails, es spriedu, ka ēdājs mitēsies. Taču tas tikai iekodās ar milzīgo, plakano muti stum­bra vienā galā un izlieca masīvo kaklu. Stumbrs ieplaisāja un pārlūza, un draka mutē palika liels, bet pieveicams kumoss, kas gandrīz vesels pazuda platajā rīklē.

Mēs ar Dennu izmantojām piespiedu atelpas brīdi paši savai mal­tītei. Notiesājām plāceni, desu un atlikušos burkānus. Es vilcinājos ķerties pie kastē atrastā ēdiena, jo nevarēju izslēgt iespēju, ka ieplakas iemītnieks bijis savā veidā traks.

- Es joprojām brīnos, ka neviens šajā apkārtnē nav to redzējis, Denna teica.

- Kaut ko cilvēki palaikam droši vien ir redzējuši, es sacīju. Pēc cūkgana vārdiem, visi zinot, ka šajos mežos ir bīstami klejot. Droši vien viņi ir pieņēmuši, ka te mājo dēmons, vai sadomājušies līdzīgas blēņas.

Denna pameta skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi uzjaut­rinājumā savilkās. Un to saka puisis, kurš te ieradies, meklēdams čandriānus!

- Tas ir citādi, es dedzīgi iebildu. Es nestaigāju apkārt, stāstī­dams pasakas par fejām un taustīdams dzelzi. Esmu šeit, lai izdibinātu patiesību. Meklēju ziņas, kas nāktu no uzticamākiem avotiem nekā daudz reižu atkārtoti nostāsti.

- Es negribēju tevi aizskart, Denna samulsusi teica un paskatījās lejā. Šis patiešām ir neticams radījums.

- Kad es lasīju par viņu, uguns spļaušanai īsti neticēju, es atzi­nos. To es uzskatīju par pārspīlējumu.

- Par lielāku pārspīlējumu nekā ķirzaka piekrauta vezuma lielumā?

- Auguma izmēri ir kaut kas cits. Bet uguns spļaušana nav dabiska. Kaut vai tāpēc, ka rodas jautājums: kur šī uguns glabājas? Nedeg taču radījuma iekšās!

- Vai tas tavā grāmatā nebija paskaidrots? Denna jautāja.

- Autors izteica dažus minējumus, bet tas bija viss. Viņš nevarēja noķert dzīvu eksemplāru, lai to izpētītu sīkāk.

- Tas ir saprotams, Denna piekrita, vērodama, kā draks nevērīgi apgāž citu koku un sāk ēst ari to. Kādā tīklā vai būri tādu nezvēru būtu iespējams iesprostot?

- Tomēr viņš izvirzīja dažas interesantas teorijas, es teicu. Vai tu zini, ka govju mēsli izdala gāzi, kas spēj degt?

Denna paskatījās uz mani un iesmējās. Nē. Patiešām?

Es smīnēdams pamāju ar galvu. Lauku bērni mīl pielaist svaigai govs karašai uguni un skatīties, kā tā deg. Tāpēc lauksaimniekiem, kuri uzglabā mēslus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Gāze var sakrāties un eksplodēt.

- Es esmu pilsētas meitene, Denna ieķiķinājās. Mēs tādas spēles nespēlējām.

- Tu esi zaudējusi daudz izpriecu, es teicu. Autors pieļāva iespēju, ka draks glabā līdzīgu gāzi kaut kādā pūslī sev iekšās. Gal­venais ir jautājums, kā viņš to aizdedzina. Autors izteica interesantu domu par arsēnu. No ķīmijas viedokļa tā ir itin sakarīga. Arsēns un deggāze savienojoties uzliesmo. Tā purvos rodas uguntiņas. Tomēr man grūti tam ticēt. Ja ķermenī būtu tik daudz arsēna, dzīvnieks noindētos.

- Hmm, Denna novilka, vērodama draku, kas joprojām rosījās lejā.

- Bet, ja padomā, lai aizdedzinātu gāzi, vajadzīga tikai sīka dzirk­stele, es turpināju. Un netrūkst dzīvnieku, kuri spēj radīt pietie­kami daudz galvaniska spēka, lai izraisītu dzirksteli. Piemēram, daži zuši spēj ģenerēt tik spēcīgu lauku, kas nonāvē cilvēku, un to garums ir tikai dažas pēdas. Es pamāju uz draku. Tik milzīgs radījums noteikti būtu spējīgs radīt dzirksteli.

Biju cerējis, ka mana atjautība atstās iespaidu uz Dennu, taču viņas uzmanību, šķiet, bija pārāk piesaistījis skats lejā.

- Tu laikam nemaz neklausies, ko es stāstu.

- Drusku jau klausos, viņa atbildēja un smaidīdama paskatījās uz mani. Tas ir, es visu gluži labi saprotu. Viņš ēd koku. Koks deg. Kāpēc lai viņš nevarētu spļaut uguni?

Kamēr es domāju, ko uz to atbildēt, Denna izstiepa roku pret ieplaku. Paskaties uz tiem kokiem tur lejā! Vai tie neizskatās dīvaini?

- Ja nu vien tāpēc, ka ir izraustīti un pa pusei apēsti, es atbil­dēju. Neko citu es neredzu.

- Ieskaties, kā tie izvietoti! To ir grūti redzēt, jo viss ļoti izvandīts, tomēr šķiet, ka tie auguši rindās. It kā tos kāds būtu iestādījis.

Tagad, kad viņa bija uz to norādījusi, es redzēju, ka daļa koku laikam tiešām pirms draka ierašanās ir auguši rindās. Ducis rindu, un katrā rindā pa divdesmit kokiem. Tagad no tiem bija palikuši galvenokārt stumbeņi vai tukšas bedres.

- Kāpēc lai cilvēks stādītu kokus meža vidū? Denna prātoja.

- Nav taču augļudārzs… Vai tu redzēji kādus augļus?

Es papurināju galvu.

- Un tie ir vienīgie koki, kurus draks ir lauzis un ēdis, viņa teica.

- Ieplakas vidū ir liels notīrīts laukums. Citus kokus viņš ir tikai nogā­zis, bet tieši šos gāza un ēda. Viņa samiedza acis. Kas ir tas koks, ko viņš pašlaik grauž?

- No šejienes grūti pateikt, es sacīju. Kļava? Vai drakam patīk saldums?

Kādu laiku mēs skatījāmies, tad Denna piecēlās kājās. Lai nu kā, viņš vairs laimīgā kārtā negrasās nākt šurp un pūst mums mugurā uguni. Iesim un paskatīsimies, kas atrodas tās šaurās ejas otrā galā! Tur varētu būt kāda izeja no šejienes.

Mēs nokāpām lejā pa pakāpieniem un lēni rāpāmies tālāk pa šauro, līkumoto spraugu līdz ejas galam. Apmēram divdesmit pēdas tālāk tā mūs izveda nelielā kalnu aizā, ko no visām pusēm iežogoja stāvas sienas.

Izejas no šejienes nebija, tomēr skaidri varēja noprast, ka šai vietai ir bijusi sava nozīme. Kāds bija to attīrījis no augiem un cieši noblietējis zemi. Virs divām ugunskura bedrēm uz ķieģeļu paaugstinājumiem stāvēja lielas metāla pannas. Tās mazliet atgādināja kastroļus, kādos mēdz kausēt taukus. Taču šis pannas bija platas, plakanas un seklas, gluži kā lielu pīrāgu cepamās plātis.

- Nudien, te kādam bijusi kāre uz saldumiem! Denna iesmējās.

- Tas vīrs šeit ir darinājis kļavas konfektes. Vai tecinājis sīrupu.

Piegāju tuvāk, lai apskatītu pavardu vietas. Tuvumā mētājās spaiņi tādi, kuros varētu vākt kļavu sulu, lai no tās vārītu sīrupu. Atvēru mazas, pussagruvušas nojumes durvis un ieraudzīju tajā vēl citus spaiņus, garas koka lāpstiņas sulas maisīšanai, skrāpjus, ar kuriem iztukšot pannas…

Tomēr kaut kas šeit šķita aplam. Mežā auga daudz kļavu. Kāpēc lai vajadzētu tās īpaši stādīt? Un kāpēc bija jāizvēlas tik nomaļa vieta?

Varbūt tas vīrs vienkārši bija drusku ķerts. Izklaidīgi paņēmu vienu no skrāpjiem un pārlaidu tam skatienu. Tā mala bija nomelnējusi, it kā ar to būtu kasita darva…

- Ēēē! Denna man aiz muguras iesaucās. Cik rūgts! Laikam viņš to ir piededzinājis.

Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju Dennu stāvam pie vienas no uguns­kuru bedrēm. Viņa bija izkasījusi no pannas lielu lipīgas vielas kamolu un iebāzusi gabalu mutē. Tas bija melns, nevis sarkanīgi dzeltens kā kļavu sīrups.

Piepešā atklāsmes brīdī es sapratu, ko tas nozīmē. Neēd!

Denna izbrīnījusies paskatījās uz mani. Nemaz nav tik slikts! viņa teica, un skaņas neskaidri vēlās cauri lipīgajam kumosam. Diez­gan dīvains, bet garša ir patīkama.

Piesteidzos klāt un izsitu tumšo kamolu viņai no rokas. Dennas acis nikni iezibsnījās man pretī. Spļauj ārā! es uzkliedzu. Tūlīt! Tā ir inde!

Aizkaitinājumu Dennas sejā acumirklī nomainīja izbailes. Viņa at­vēra muti un ļāva tumšās masas kamolam nokrist zemē. Pēc tam viņa izspļāva siekalas biezas un melnas. Iespiedu viņai rokās ūdens pudeli. Izskalo muti! es uzsaucu. Izskalo un izspļauj!

Denna paņēma pudeli, bet tad es atcerējos, ka tā ir tukša. Pusdienu maltītē mēs bijām to iztukšojuši.

Skriešus metos projām un, izlīdis pa šauro eju, uzsteidzos augšā pa akmens pakāpieniem. Paķēru kastē atstāto ādas pudeli un metos atpkaļ lejā uz mazo klinšu iedobi.

Denna sēdēja zemē plati ieplestām acīm un izskatījās ļoti bāla. Iespiedu ādas pudeli viņai rokās, un viņa iedzēra malku tik strauji, ka aizrijās, brīdi rīstījās un pēc tam to izspļāva.

Iebāzu roku ugunskura bedrē, rakdamies pelnos, cik dziļi vien spēju, līdz uztaustīju apakšā nesadegušas ogles. Izvilku virspusē pilnu sauju. Sapurināju plaukstu, notraukdams lielāko daļu pelnu, un pagrūdu mel­nos ogļu gabalus viņai pretī. Ēd! es pavēlēju.

Viņa palūkojās uz mani ar tukšu, nesaprotošu skatienu.

- Dari, ko saku! Es sakratīju saujā saņemtās ogles. Ja tu tās neapēdīsi un nenorīsi, es sagrūdīšu tev tās rīklē ar varu! Iebāzu pāris gabalu pats sev mutē. Redzi, tā! Klausi un dari! Mans pavēlošais tonis pārtapa lūgumā. Denna, uzticies man!

Viņa paņēma dažus ogles gabalus un iebāza tos mutē. Acis bālajā sejā pieplūda asarām, viņa sakošļāja dažus cietos kumosus un vieb­damās iedzēra ūdens malku, lai dabūtu tos lejā.

- Viņi šeit audzē nolādēto ofalu! es teicu. Kāds idiots biju, ka neredzēju to agrāk!

Denna mēģināja kaut ko sacīt, bet es viņu pārtraucu. Nerunā! Ēd ogli! Cik vien māga ņem pretī!

Plati ieplestām acīm raudzīdamās manī, Denna nopietni pamāja ar galvu. Viņa košļāja, drusku aizrijās un norija ogles porciju, uzdzerot tai virsū vēl vienu ūdens malku. Citu pēc citas viņa ātri apēda vēl vairākas ogles porcijas, tad atkal izskaloja muti.

- Kas ir ofals? viņa klusi jautāja.

- Narkotiska viela. Šie ir dennerkoki. Tu nupat apēdi lielu dennera sveķu devu! Es apsēdos viņai blakus. Man trīcēja rokas. Piespiedu plaukstas pie kāju stilbiem, lai tās apvaldītu.

Denna klusēja. Visi zina, ko nozīmē dennera sveķi. Tarbeanā sēt­niekiem nereti nācās vest projām no Piekrastes šķērsielām un kāpņu telpām pārcentīgu lietotāju sastingušos līķus.

- Cik daudz tu noriji? es jautāju.

- Es tikai košļāju to kā īrisu, Denna nobālusi atbildēja. Man tas vēl drusku ir ieķēries zobos.

Es ieskatījos ūdens pudelē. Turpini skalot! Viņa paskaloja ūdeni starp vaigiem, tad izspļāva un atkārtoja visu vēlreiz. Mēģināju minēt, kāds narkotisko vielu daudzums varētu būt iekļuvis viņas organismā, taču iespēju bija pārāk daudz. Nezināju, cik viņa norijusi un cik sveķi bijuši tīri, ja brūvētāji vispār pūlējušies tos filtrēt vai attīrīt.

Denna skaloja muti, ar mēli tīrīdama zobus. Tl, tagad esmu kār­tībā.

Es piespiesti iesmējos. Tu nepavisam neesi kārtībā! Tev visa mute ir melna. Tu izskaties pēc bērna, kas spēlējies ogļu tvertnē.

- Tu pats neizskaties labāk! viņa atcirta. Tu esi melns kā skur­steņslauķis! Pastiepusi roku, viņa pieskārās manam kailajam plecam. Laikam es, steigdamies pēc ādas pudeles, pret kādu akmens šķautni biju saplēsis kreklu. Denna nevarīgi pasmaidīja, bet izbiedētajās acīs nebija nekādas smaida atblāzmas. Kāpēc man vajadzēja piebāzt vē­deru ar oglēm?

- Ogles ir līdzīgas sūklim, es teicu. Tās uzsūc narkotikas un indes.

Viņas seja kļuva mazliet gaišāka. Visas?

Mana pirmā vēlēšanās bija samelot, tomēr nolēmu to nedarīt.

- Lielāko daļu. Tu tās apēdi ļoti drīz. Tāpēc tām vajadzētu uzsūkt visu kaitīgo, ko tu paguvi norīt.

- Cik daudz tās uzsūks?

- Apmēram sešas daļas no desmit, es atbildēju. Cerēsim, ka drusku vairāk. Kā tu jūties?

- Man bail, viņa atzinās. Krata drebuļi… Bet citādi viss kā parasti. Viņa nervozi sakustējās un uzlika plaukstu uz lipīgā sveķu gabala, ko es iepriekš biju izrāvis viņai un nometis zemē. Aizgrūdusi to pro­jām, viņa drudžaini noslaucīja roku biksēs. Cik drīz mēs uzzināsim?

- Es nezinu, cik tas bija attīrīts, es teicu. Ja viela vēl nebija apstrādāta, tā iedarbosies pēc ilgāka laika. Tas būtu labi, jo tad sekas izpaustos garākā laika posmā.

Sataustīju viņai uz kakla pulsu. Tas bija ļoti straujš, bet pēc tā neko nevarēju spriest. Ari mans pulss bija straujš. Paskaties šurp! es teicu, pacēlu roku un vēroju viņas acis. To zīlītes gausi reaģēja uz gaismu. Uzliku plaukstu viņai uz galvas ar ieganstu, ka gribu mazliet pacelt viņas plakstiņu, un stingri piespiedu pirkstu pie ziluma ap viņas deniņu. Viņa nesarāvās un neizrādīja ne mazākās sāpju pazīmes.

- Agrāk man šķita, ka esmu to tikai iedomājusies, Denna teica, skatīdamās uz mani. Bet tavas acis patiešām maina krāsu. Parasti tās ir koši zaļas ar zeltainu apli apkārt…

- Tās es esmu mantojis no mātes, es sacīju.

- Bet es tevi uzmanīgi vēroju. Kad tu vakar salauzi sūkņa rokturi, tās kļuva nespodri zaļas, duļķainas. Un tad, kad tas cūkgans nicīgi izteicās par Rū cilti, tās uz brīdi satumsa. Sākumā domāju, ka to izraisa apgaismojuma maiņa, bet tagad redzu, ka tā nav.

- Cik savādi, ka tu to pamanīji! es sacīju. Līdz šim to bija teicis vēl tikai viens cilvēks, mans vecais skolotājs. Un viņš bija arkanists, tāpēc pamanīt un ievērot bija daļa no viņa amata prasmes.

- Bet mana amata prasme ir ievērot to, kas attiecas uz tevi. Denna mazliet šķelmīgi piešķieba galvu. Cilvēki droši vien bieži pievērš uzmanību taviem matiem. Tie ir neparasti spilgti. Ļoti pievilcīgi… un piesaista skatienu. Un tev ir ļoti izteiksmīga seja. Tu to vienmēr kon­trolē tāpat kā acis. Bet krāsu tu nespēj ietekmēt. Viņa tikko jaušami pasmaidīja. Pašlaik tās ir bālas. Kā zaļgana salna. Laikam tu esi ļoti nobijies.

- Droši vien tā ir vecmodīga kaisle, es teicu, cik skarbi vien spē­dams. Ne jau bieži skaista meitene pielaiž mani sev tik tuvu.

- Tu vienmēr proti stāstīt ļoti skaistus melus, Denna sacīja, aiz­griezdamās no manis un pievērsdama skatienu plaukstām. Vai es miršu?

- Nē, es noteikti atbildēju. Nepavisam ne.

- Vai tu varētu… Viņa vēlreiz paskatījās uz mani un pasmaidīja. Acīs mirdzēja valgums, taču viņa neļāva vaļu asarām. Vai tu varētu to vēlreiz pateikt skaļi?

- Tu nemirsi! es atkārtoju, celdamies kājās. Nāc, iesim paska­tīties, vai mūsu draugs ir jau projām!

Centos gādāt, lai viņa kustētos un pievērstu uzmanību kaut kam citam, tāpēc mēs abi vēlreiz padzērāmies un devāmies apakaļ uz savu skatlaukumu. Draks gulēja, saritinājies saulē.

Izmantoju izdevību pārlikt atrasto segu un kaltēto gaļu savā ceļamaisā. Agrāk mani mocīja sirdsapziņa, ja pievācu kaut ko no miruša cilvēka, es teicu. Bet tagad…

- Tagad mēs vismaz zinām, kāpēc viņš slēpās nekurienes vidū ar šaujamo loku, skatlaukumu un tā tālāk, sacīja Denna. Viena neliela mīkla ir atrisināta!

Gribēju aizsiet ceļamaisu, bet tad, brīdi padomājis, ieliku tajā arī loka bultas.

- Kam tās vajadzīgas? Denna nesaprata.

- Tās kaut ko maksā, es atbildēju. Esmu parādā kādai bīstamai personai. Man noderēs ikviens penijs… Nepabeidzis pievērsos citai domai.

Denna paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa iedomājusies tieši to pašu. Vai tev ir nojausma, cik varētu maksāt šie sveķi? viņa jautāja.

- īsti nav gan, es teicu, domās kavēdamies pie trīsdesmit pannām pusdienu šķīvja lielumā: visām tām dibenā melnēja lipīga, sarecējusi sveķu kārta. Šķiet, diezgan daudz. Pamatīgi daudz.

Denna neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Kvout, es īsti nezinu, kā uz to skatīties. Esmu redzējusi meitenes, kas kļuvušas atka­rīgas. Bet man vajadzīga nauda! Viņa rūgti iesmējās. Pašlaik man nav pat otras drēbju kārtas. Viņas sejā iegula raižpilna izteiksme.

- Bet es nezinu, vai man pēc tās ir tik liela vajadzība.

- Es domāju par aptiekāriem, aši paskaidroju. Viņi šo vielu pārvērstu zālēs. Tas ir spēcīgs pretsāpju līdzeklis. Cena gan nebūtu ne tuvu tik augsta kā tad, ja mēs piedāvātu to citiem gribētājiem, tomēr puse no klaipa būtu labāk nekā…

Denna plati pasmaidīja. Es labprāt ņemtu pusi no klaipa. Jo vai­rāk tāpēc, ka mans neizprotamais, mīklainais patrons šķiet pazudis.

Mēs atgriezāmies mazajā klinšu ielokā. Šoreiz, rāpdamies ārā no šaurās ejas, es redzēju tvaicējamās pannas citādā gaismā. Tagad katra no tām nozīmēja ievērojamu papildinājumu kabatai. Nākamā dimestra mācību maksa, jauns apģērbs, nokārtots parāds Devi…

Redzēju, ka Denna raugās uz paplātēm ar tikpat alkainu skatienu, taču viņas acis šķita tādas kā aizplīvurotas. Ar to es varētu ērti dzīvot veselu gadu, viņa teica, un ne no viena nebūtu atkarīga.

Aizgāju uz darbarīku nojumi un sameklēju mums katram skrāpi. Pēc cītīga vairāku minūšu darba bijām savēluši visas melnās, lipīgās pikas kopējā muskusmelones lieluma kamolā.

Denna mazliet nodrebinājās un smaidīdama paskatījās uz mani. Viņas vaigos rotājās sārtums. Es pēkšņi jūtos ļoti labi! Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa notrina plaukstas pret piedurknēm. Patiešām ļoti labi! Diez vai to varēja izraisīt tikai doma par naudu.

- Tas ir dennera sveķu iespaids, es teicu. Bet laba zīme ir tā, ka līdz sekām pagāja diezgan ilgs laiks. Ja tas būtu noticis agrāk, būtu iemesls raizēties. Es nopietni paskatījos uz viņu. Tagad klausies! Tev noteikti man jāpasaka, ja jutīsi kādu smagumu krūtīs vai kļūs grūtāk elpot. Ja nekas tāds nenotiks, viss būs kārtībā.

Denna pamāja ar galvu, tad ievilka krūtīs lielu malku gaisa un to izelpoja. Pie visaugstā un žēlīgā Ordala, es jūtos brīnišķīgi! Viņa bažīgi paskatījās uz mani, tomēr nespēja apvaldīt platu smaidu. Vai tagad es kļūšu atkarīga?

Es noraidoši papurināju galvu, un Denna atviegloti uzelpoja. Vai tu zini, kas ir pats trakākais? Man bail, ka varu kļūt atkarīga, bet es nebē­dāju par to, ka man ir bail. Nekad agrāk tā neesmu jutusies. Nav nekāds brīnums, ka mūsu lielais, zviņotais draugs nāk šurp atkal un atkal…

- Žēlīgais Tehlu! es iesaucos. Man tas pat neienāca prātā. Tieši tāpēc viņš skrāpēja klintis un centās šeit ielauzties. Viņš pazīst sveķu smaržu. Viņš ir grauzis šos kokus jau vairākas dienkopas pa trim vai četriem dienā.

- Pasaules milzīgākais narkomāns nāk šurp pēc kārtējās devas! Denna iesmējās, bet tad viņas sejā ieskanējās bailes. Cik koku tur vēl bija atlicis?

- Divi vai trīs, es teicu, domās skatīdams tukšo bedru un aplauzīto celmu rindas. Bet, kamēr esam šeit, tas varbūt ir apēdis vēl kādu.

- Vai tu esi redzējis atkarīgu lietotāju, kad tam vajadzīga deva? Denna satriekta jautāja. Viņi pilnīgi zaudē prātu!

- Zinu, es atbildēju, atcerēdamies meiteni no Tarbeanas, kuru biju redzējis kailu dejojam sniegā.

- Kā tev šķiet, ko tas briesmonis darīs, kad koku vairs nebūs?

Krietnu bridi es klusēdams domāju. Ies meklēt jaunus. Un būs

neprātīgi izmisis. Draks zina, ka pēdējā vieta, kur viņš atrada kokus, bija blakus būdai, kas oda pēc cilvēkiem… Mums viņš jānogalina!

- Jānogalina? Denna iesmējās, tad aizspieda ar plaukstām muti.

- Ar manu dziedošo balsi vai ar tavu vīra bravūru? Viņa sāka neap­valdīti ķiķināt, kaut gan joprojām spieda abas plaukstas pie mutes.

- Ak Dievs, piedod man, Kvout! Cik ilgi es būšu tāda kā tagad?

- Es nezinu. Ofala sekas ir eiforija…

- Pats redzi! Viņa smaidīdama pamirkšķināja man ar aci.

- Tai seko mānija, delīrija murgi, ja deva bijusi liela, un pēc tam pagurums.

- Varbūt es beidzot naktī kārtīgi izgulēšos, Denna teica. Bet tu taču nedomā nopietni, ka vari nogalināt tādu zvēru! Ar ko tu to izdarīsi? Ar nosmailinātu mietu?

- Tam nedrīkst ļaut skraidīt savā vaļā! Trebona atrodas tikai piecu jūdžu attālumā. Un atsevišķas saimniecības ir vēl tuvāk. Padomā, kādu postu tas var nodarīt!

- Bet kā tu to izdarīsi? Denna atkārtoja. Kā vispār tādu bries­moni iespējams nogalināt?

Pagriezos pret nelielo darbarīku nojumi. Ja tam vīram būtu pieticis prāta nopirkt rezerves šaujamloku, tad mums būtu laimējies… Sāku pārcilāt rīkus, mezdams tos ārā pa durvīm. Maisāmās lāpstiņas, spaiņi, skrāpji, lāpsta, vēl vairāki spaiņi, muca…

Tā bija nelielas alus muciņas lielumā. Iznesu to no nojumes un atlauzu vāku. Mucas dibenā gulēja vaskadrānas maiss, un tajā bija ievīstīta liela melnu, lipīgu dennera sveķu porcija, vismaz četras reizes lielāka par devu, ko mēs ar Dennu bijām savākuši no pannām.

Izvilku maisu un, nometis to zemē, atvēru galu, lai parādītu saturu Dennai. Viņa ieskatījās maisā, ieelsojās un sāka sajūsmā lēkāt. Tagad es varēšu nopirkt sev poniju! viņa smiedamās iesaucās.

- Nezinu, kā būs ar poniju, es atbildēju, cenzdamies galvā rēķi­nāt, bet, pirms mēs sadalām naudu, es gribētu par šo nopirkt tev labu pusarfu. Tev nevajag nožēlojamu liru!

- Jā! Denna iesaucās un nākamajā brīdī ar abām rokām satvēra mani neapvaldītā, līksmā skāvienā. Un tev mēs dabūsim… Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani, un melni notrieptā seja atradās pavisam tuvu manējai. Ko tu gribētu?

Pirms es paguvu atbildēt vai sakustēties, lejā neganti ierēcās draks.

./