Vēja vārds

SEŠDESMIT SESTĀ NODAĻA . Gaistoša viela

NĀKAMAJĀ RĪTĀ pamodos agri, satraukts par gaidāmo tikšanos ar Dennu. Zinādams, ka nav jēgas vairs pūlēties aizmigt, devos uz “Frak­ciju”. Iepriekšējā vakara dāsnie tēriņi bija atstājuši man kabatā tieši trīs penijus, un es nepacietīgi vēlējos izmantot sava jauniegūtā stā­vokļa priekšrocības.

Parasti es “Frakcijā” strādāju vakaros. No rītiem šī vieta bija citāda. Tur darbojās tikai piecpadsmit vai divdesmit censoņi, kas strādāja pie saviem individuālajiem projektiem. Vakaros cilvēku parasti bija divtik daudz. Kilvins, kā parasti, sēdēja savā kabinetā, taču kopējā gaisotne bija brīvāka: valdīja rosība, bet nebija drudžainas nervozitātes.

Darbnīcas kaktā redzēju Felu, kura rūpīgi tēsa vulkāniskā stikla ga­balu prāva maizes klaipa lielumā. Gluži saprotams, ka nebiju viņu šeit redzējis agrāk, ja viņa mēdza ierasties darbnīcā tik agrā rīta stundā.

Par spīti Maneta brīdinājumam, nolēmu pirmajā patstāvīgajā pro­jektā pagatavot porciju zilo izstarotāju. Jā, darbs bija sarežģīts, jo tajā vajadzēja izmantot kaulu darvu, toties šos darinājumus varētu samērā ātri pārdot, un darāmais, uzmanīgi strādājot, prasītu tikai četras vai piecas stundas. Tātad es ne vien laikus paspēšu aiziet uz “Eoliju”, lai pusdienlaikā tiktos ar Dennu, bet varbūt arī saņemšu nelielu avansu no Kilvina un uz tikšanos varēšu doties ar zināmu naudas summu makā.

Savācu nepieciešamos darbarīkus un iekārtojos vienā no tvaiku nosūkšanas nišām pie austrumu sienas. Izvēlējos vietu blakus skalotājam divkāršas stiprības stikla tvertnei ar piecsimt galonu tilpumu -, kas noteiktos attālumos bija izvietoti pa visu darbnīcu. Ja, strādājot tvaika nosūkšanas nišā, gadījās uzšļakstīt sev bīstamu vielu, varēja vienkārši pagriezt tvertnes rokturi un noskaloties ar vēsa ūdens strūklu.

Protams, ja rīkošos uzmanīgi, skalotājs man nebūs vajadzīgs. Tomēr katram gadījumam patīkami bija apzināties, ka tas ir tepat blakus.

Iedarbinājis tvaika nosūcējus, devos pie darbgalda, uz kura stāvēja kaulu darvas tvertne. Kaut gan es zināju, ka tā nav bīstamāka par

akmens zāģi vai saķepināšanas iekārtu, spldigā metāla trauks mani darīja mazliet nervozu.

Turklāt šodien kaut kas izskatījās citādi nekā parasti. Garām gāja viens no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem, un es viņu uz bridi apturēju. Džeksima sejā bija jaušams gurdums, kas raksturīgs lielākajai daļai artefakcijas meistaru darbā pie lielākiem projektiem: it kā viņi atliktu miegu uz vēlāku laiku, kad darbs būs galā.

- Vai tur vajadzēja būt tik lielam apsarmojumam? es jautāju, no­rādīdams uz darvas tvertni. Tās malas klāja smalki, balti sarmas veido­jumi, līdzīgi sīkiem zariņiem. Gaiss ap metāla virsmu gluži vai mirgoja no aukstuma.

Džeksims paskatījās un paraustīja plecus. Labāk lai aukstuma par daudz nekā par maz, viņš teica un bez īpašas jautrības iesmē­jās. He, he! Blīkš!

Tam es varēju tikai piekrist un nospriedu, ka varbūt darbnīca tik agri no rīta mēdz būt vēsāka. Neviens ceplis vēl nebija iededzināts, un gandrīz visas ēzes melnēja tukšas.

Atkārtoju galvā visu iepildīšanas norisi, pārliecinādamies, ka neko neesmu aizmirsis, un sāku uzmanīgi rīkoties. Gaiss bija tik auksts, ka redzēju savu dvašu. Mani nosvīdušie pirksti lipa pie tvertnes stip­rinājumiem, gluži kā ziņkārīga bērna mēle palaikam lielā salā pielīp pie sūkņa roktura.

Ielēju apmēram unci biezā, eļļainā šķidruma blīvi noslēdzamā pude­lītē un ātri to aizvākoju. Pēc tam atgriezos savā darba vietā un ķēros pie materiālu sagatavošanas. Pēc dažām sasprindzinājuma pilnām mi­nūtēm sāku ilgo un piesardzīgo zilo izstarotāju apstrādes procesu.

Divas stundas vēlāk man aiz muguras atskanēja balss, kas novērsa manu uzmanību no darāmā. Balss nebija īpaši skaļa, bet tajā jautās tāda nopietnība, kam “Frakcijā” nedrīkst nepievērst uzmanību.

Balss teica: Ak, mans Dievs!

Šābrīža darāmais man vispirms lika paskatīties uz kaulu darvas tvertni. Sajuzdams uz muguras aukstus sviedrus, es ieraudzīju, ka no viena tvertnes stūra sūcas melns šķidrums un, tecēdams lejā pa darbgalda kāju, krājas peļķē uz grīdas. Galda kājas masīvais koks bija gandrīz saēsts, un es dzirdēju klusus pakšķus un sprakstus, peļķei sākot vārīties. Spēju domāt tikai par Kilvina vārdiem demonstrējuma laikā: Viela ir ne vien ārkārtīgi kodīga, bet gāzveida stāvoklī, saskaroties ar gaisu, uzliesmo…

Gandrīz tajā pašā bridi, kad paskatījos turp, kāja sabruka un darb­galds sasvērās uz vienu pusi. Spīdīgā metāla kanna noripoja lejā. Saskaroties ar akmens grīdu, metāls bija tik auksts, ka tajā neradās ne plaisas, ne iedobumi: tas vienkārši sašķīda kā stikls. Daudzi tumšā šķidruma galoni lielā straumē izplūda pa darbnīcas grīdu. Telpu pie­pildīja sprakstošs, burbuļojošs troksnis: kaulu darva virs siltās akmens grīdas sāka vārīties.

Tālredzīgais izgudrotājs, kas pirms daudziem gadiem bija projek­tējis “Frakciju”, darbnīcā bija izvietojis apmēram divus dučus noteku, kam vajadzēja atvieglot grīdas kopšanu un aizvadīt satecējušo šķid­rumu. Turklāt darbnīcas akmens grīda bija veidota mainīga slīpuma joslās un lēzenas ieplakas palīdzēja aizvadīt šķidrumu uz notekām. Tādējādi pēc tvertnes saplīšanas eļļainais šķidrums plašā straumē aiz­plūda divos virzienos pretī divām dažādām notekām. Tajā pašā laikā tas sāka vārīties, veidojot biezus, zemus mākoņus, melnus kā darva, kodīgus un gatavus jebkurā brīdi uzliesmot.

Iesprostota starp abiem šiem briestošajiem melnās miglas vāliem, satriekta, pavērtu muti stāvēja Fela, kas bija strādājusi savrup no citiem pie tālāka galda darbnīcas kaktā. Viņa bija ģērbusies praktis­kās darba drēbēs plānās biksēs un vieglā linu kreklā līdz elkoņiem atlocītām piedurknēm. Viņas garie, tumšie mati bija pakausī sasieti astē, kas tomēr sniedzās gandrīz līdz jostasvietai, ja Felu sasniegtu liesmas, viņa aizdegtos kā lāpa.

Pamazām cilvēki aptvēra notiekošo un telpā sacēlās drudžains troks­nis. Pavēles mijās ar panikas kliedzieniem. Daudzi nosvieda darbarīkus un skraidīdami klupa pār aizsāktu projektu piederumiem.

Fela nebija ne iekliegusies, ne saukusi palīgā, tāpēc viņas bīstamo stāvokli biju pamanījis tikai es. Man zibenīgi kļuva skaidrs: ja var ticēt Kilvina izklāstam un paraugdemonstrējumam, visa darbnīca pēc nepilnas minūtes pārvērtīsies liesmu un indīgas miglas jūrā. Nedrīks­tēja zaudēt nevienu mirkli…

Paskatījos uz tuvāko darbgaldu, cerēdams starp juceklīgajiem piede­rumiem ieraudzīt kaut ko noderīgu. Bet tur nekā nebija, tikai izmētāti bazalta gabali, vara stiepļu spoles, stikla puslode ar iesāktu gravējumu, kurai droši vien vajadzēja kļūt par vienu no Kilvina lampām…

Un vienā acumirklī es aptvēru, kas darāms. Sagrābu stikla puslodi un triecu to pret vienu no bazalta klučiem. Tā saplīsa, un es satvēru plānu, izliektu stikla lausku apmēram plaukstas lielumā. Ar otru roku paķēru no galda savu apmetni un metos garām tvaika nosūcējiem.

Piespiedis īkšķi pie lauskas malas, sajutu nepatīkamu tirpoņu un pēc tam asas sāpes. Zinādams, ka pirksts kļuvis asiņains, pārvilku to stiklam un nosaucu sasaistes vārdus. Pieskrējis pie skalošanas ierīces, nosviedu lausku uz grīdas, koncentrējos un spēcīgi uzminu tai ar kāju, ar papēdi saberzdams to druskās.

No galvas līdz kājām mani sagrāba neaprakstāms aukstums. Tas nebija parasts aukstums, kādu rokas, kājas un āda jūt ārā aukstā zie­mas dienā. Tas satricināja mani kā pērkona grāviens. Sajutu to uz mēles, plaušās un aknās.

Taču es panācu gribēto. Skalotāja divkāršās stiprības stikls sasprāga neskaitāmās daļās, un es aizmiedzu acis, sargādams tās no sīkajām šķembām. Piecsimt galonu ūdens straume iebelza man kā milzu dūre, izmērcējot mani līdz ādai un atsitot soli atpakaļ. Nākamajā brīdī es skrēju starp galdiem uz priekšu.

Kaut gan biju rīkojies zibenīgi, ar to nepietika. Darbnīcas kaktā uzplaiksnīja žilbinoša asins krāsas uguns, un miglas mākonī sāka iz­platīties dīvaini stūrainas, baisi sarkanas liesmu mēles. Tūlīt uguns sakarsēs pārējo darvu, un tā uzvārīsies vēl īsākā laikā. Tas savukārt radīs vairāk miglas, vairāk uguns un vairāk karstuma.

Kamēr es skrēju, uguns auga augumā. H izplatījās gar abām dar­vas straumēm, kas plūda uz notekām. Liesmas iedegās cita pēc citas ar satriecošu sparu un straujumu, veidojot divus uguns aizkarus, kas nošķīra darbnīcas tālāko kaktu no pārējās telpas. Sarkanās mēles bija jau pacēlušās manā augumā un kļuva arvien lielākas.

Fela bija aizskrējusi no sava darbgalda un, virzīdamās gar sienu, steidzās turp, kur melnēja viena no grīdas notekām. Tā kā kaulu darva plūda lejup caur notekas restēm, pie pašas sienas vēl bija sprauga, ko neaizpildīja uguns un migla. Fela jau gandrīz bija to sasniegusi, kad no restēm burbuļodams izplūda tumšs miglas mākonis. Ar izbiedētu kliedzienu viņa atkāpās atpakaļ. Migla dega jau izplūdes laikā, pār­vēršot visu apkārtni uguns paltī.

Beidzot es biju paskrējis garām pēdējam darbgaldam. Nepalēninā­dams soli, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un lēcu pāri miglas vālam, cenzdamies neļaut baisajai, kodīgajai masai skart manas kājas. Sajutu sejā un plaukstās acumirklīgu, spēcīgu karstumu, tomēr slapjais ap­ģērbs neļāva man apdedzināties vai aizdegties.

Tā kā biju aizvēris acis, lēciens beidzās neveikli un es atsitu gurnu pret tuvākā darbgalda akmens virsmu. Nepievērsdams tam uzmanību, skrēju pie Felas.

Vairīdamās no uguns, viņa bija atkāpusies uz darbnīcas ārsienas pusi un tagad lūkojās mani ieplestām acīm, priekšā paceltām rokām, kā gribēdama aizsargāties. Nolaid rokas! es iekliedzos un skrēju pie viņas, plati izpletis pilošo apmetni un stiepdams to viņai pretī. Nezinu, vai Fela dzirdēja mani caur liesmu dārdiem, bet viņa saprata. Nolaidusi rokas, viņa tuvojās apmetnim.

Pieskrējis viņai klāt, pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka uguns izplatās vēl straujāk, nekā biju gaidījis. Melna kā darva, migla krājās virs grīdas vairāk nekā pēdas augstumā. Liesmas plandījās tik augstu, ka es vairs nespēju ne saskatīt uguns sienas pretējo pusi, ne uzminēt, cik tā plata.

Uzmetu Felai apmetni, pilnīgi ietīdams viņas galvu. Man vajadzēs iznest tevi ārā! es iesaucos, vīstīdams viņu slapjajā audumā. Ja mēģināsi brist, tu sadedzināsi kājas. Viņa kaut ko atbildēja, bet vārdus noslāpēja slapjā apmetņa kārtas un uguns rūkoņa.

Es satvēru Felu un nevis pacēlu viņu uz rokām sev priekšā kā Dro­smīgais Princis no pasaku grāmatas, bet pārmetu pār plecu kā kar­tupeļu maisu. Juzdams plecā cieši spiežamies viņas gurnu, skriešus metos pretī ugunij. Karstums svilināja seju, un es pacēlu brīvo roku, lai to aizsargātu, izmisīgi cerēdams, ka slapjās bikses pasargās manas kājas pret kodīgo miglu.

Tieši pirms lēciena uguni es dziļi ievilku elpu, bet gaiss bija sīvs un kodīgs. Sāku klepot un, ienirdams uguns sienā, ierāvu plaušās vēl vienu malku svilinošā gaisa. Migla kodīgi ieskāva manas kājas, un visapkārt trakoja liesmas; es skrēju un klepodams ierāvu arvien vairāk dedzinošā gaisa. Man reiba galva un mutē jautās amonjaka garša. Kādā tālīnā prāta daļiņā uzzibēja doma; protams, gaistoša viela.

Tad viss pazuda tukšumā.

* * *

Kad atguvos, mana pirmā doma nebija tāda, kā jūs varētu gaidīt. Bet varbūt tā tomēr nesagādās īpašu pārsteigumu, ja paši esat reiz bijuši jauni.

- Kāda pašlaik ir stunda? es drudžaini noprasīju.

- Pirmais zvans pēc pusdienlaika, atbildēja sievietes balss. Ne­mēģini celties!

Es atkritu atpakaļ. Man jau pirms stundas vajadzēja būt “Eolijā”, lai satiktos ar Dennu!

Nelaimīgs, ar smeldzošu kamolu pakrūtē, es pārlaidu skatienu ap­kārtnei. Spēcīgā antiseptiku smaka gaisā liecināja, ka atrodos kaut kur “Medikas” telpās. To apstiprināja arī gulta, kas bija gana ērta gulēšanai, bet ne tik ērta, lai tajā gribētos vāļāties bez iemesla.

Pagriezu galvu un ieraudzīju pazīstamas zaļas acis, virs kurām cir­tojās īsi, gaiši mati. Ā! Ļāvu galvai atslābt spilvenā. Sveika, Mola!

Mola stāvēja pie augstās, letei līdzīgās virsmas, kas stiepās visap­kārt istabai. Tradicionālās melnās krāsas, ko valkāja “Medikas” darbi­nieki, viņas bālo seju šķietami darīja vēl bālāku. Sveiks, Kvout! viņa atbildēja, turpinādama rakstīt savu ārstēšanas atskaiti.

- Dzirdēju, ka tu beidzot esot paaugstināta El’thes pakāpē, es teicu. Apsveicu! Visiem zināms, ka tu jau sen biji to pelnījusi.

Mola pacēla galvu, un bālās lūpas savilkās atturīgā smaidā. Šķiet, karstums nav kaitējis tavai sudraba mēlei. Viņa nolika rakstāmspalvu.

- Bet kā jūtas viss pārējais?

- Kājas nesāp, bet ir nejutīgas, tāpēc es spriežu, ka esmu apdedzi­nājies, bet tu jau esi tās kaut kā apstrādājusi. Pacēlu palaga malu, paskatījos zem tā un atkal rūpīgi apsedzos. Redzu arī, ka esmu gan­drīz izģērbts. Pēkšņi mani sagrāba panika. Vai Fela izkļuva sveikā?

Mola nopietni pamāja ar galvu un, pienākusi tuvāk, apstājās blakus gultai. Viņai ir daži zilumi no tā, ka tu viņu nometi zemē, un mazliet apsvilinātas potītes. Bet viņa tika cauri vieglāk nekā tu.

- Un pārējie no “Frakcijas”?

- Ņemot vērā apstākļus, apbrīnojami labi. Ir daži apdegumi no kar­stuma vai skābes. Viena saindēšanās ar metālu, bet tā nebija nopietna. Aizdegšanās gadījumos dūmi nodara lielu ļaunumu, bet viela, kas šo­reiz dega, šķiet, neizraisīja daudz dūmu.

- Bet tā izdalīja kaut ko līdzīgu amonjaka tvaikiem. Izmēģinājuma pēc es pāris reižu uzmanīgi ievilku elpu. Tomēr šķiet, ka plaušas es neesmu apdedzinājis, atvieglots sacīju. Pirms atslēdzos, es reizes trīs ievilku elpu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un šķirbā parādījās Simmona galva. Ceru, ka tu neesi pliks?

- Daudz netrūkst, es atbildēju. Bet bīstamākās vietas ir apsegtas.

Aiz viņa ienāca Vilems, kas acīmredzami jutās neveikli. Tu ne

tuvu neesi tik sārts kā iepriekš, viņš teica. Ceru, ka tā ir laba zīme.

- Kājas viņam kādu laiku pasāpēs, bet nekas paliekošs nedraud, sacīja Mola.

- Es tev atnesu citas drēbes, Simmons moži paziņoja. Tavējās vairs nebija nekur liekamas.

- Ceru, ka tu izvēlējies vispiemērotāko no manas plašās gardero­bes? es sausi jautāju, cenzdamies slēpt samulsumu.

Simmons tikai paraustīja plecus par manu asprātību. Tu biji palicis bez kurpēm, bet citas es tavā istabā nevarēju atrast.

- Tāpēc, ka tādu man nav, es atbildēju un paņēmu Simmona atnesto saini. Bet tas nekas. Esmu jau agrāk staigājis basām kājām.

* * *

No sava mazā piedzīvojuma es izkļuvu bez paliekošām sekām. To­mēr kādu laiku man sāpēja visas malas. Uguns bija apdedzinājusi plaukstas un kaklu, un, brizdams cauri uguns miglai, biju ieguvis vi­dēji vieglus skābes apdegumus kāju lejasdaļā.

Par spīti visam, es aizkliboju trīs garās jūdzes pāri upei uz Imri, negudri cerēdams, ka varbūt Denna mani vēl gaida.

Deohs pētoši nolūkojās, kā es šķērsoju “Eolijas” pagalmu, un nomē­roja mani ar izteiksmīgu skatienu. Ak mūžs, zēn! Tu izskaties kā novēlies no skrejoša zirga! Kur tavas kurpes?

- Labs rīts arī tev! es dzēlīgi atbildēju.

- Pēcpusdiena, nevis rīts, Deohs izlaboja, zīmīgi paskatīdamies augšup uz sauli. Kad mēģināju paiet viņam garām, viņš pacēla roku, lai mani apturētu. Diemžēl viņa ir projām.

- Sasodīts…! es izgrūdu, juzdamies pārāk saguris, lai kārtīgi no­lamātos.

Deohs savilka seju līdzjūtīgā izteiksmē. Viņa apvaicājās par tevi, viņš mierinoši teica. Un ilgi gaidīja, gandrīz veselu stundu. Nekad nebiju redzējis to sievieti tik ilgi gaidām.

- Vai viņa aizgāja ar kādu kopā?

Deohs paskatījās lejup uz savām plaukstām, kurās virpināja vara peniju, laizdams to pāri pirkstu kauliņiem un atpakaļ. Patiesībā viņa nav no tām meitenēm, kas daudz laika pavada vienatnē… Viņš

līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Vairāki dabūja kurvīti, bet beigu beigās viņa aizgāja kopā ar kādu kungu. Es tomēr nedomāju kopā tādā nozīmē, saproti pareizi! Viņa meklē sev patronu, un tas vīrietis izskatījās tieši no tādām aprindām. Sirms, bagāts, tu jau zini, kādi tie izskatās.

Es nopūtos. Ja tev gadās viņu redzēt, pasaki, lūdzu… Bridi klusēdams prātoju, kā lai aprakstu notikušo. Vai tu mācētu pateikt “nenovēršami apstākļi” ar mazliet poētiskāku nokrāsu?

- Domāju, ka mācētu. Pastāstīšu, cik satriekts tu izskatījies, un pie­minēšu ari tavas basās kājas. Tas tev būs piemērots fons turpmākiem pielabināšanās mēģinājumiem.

Es gluži negribot pasmaidīju. Paldies!

- Vai drīkstu izmaksāt tev dzeramo? Deohs piedāvāja. Vēl gan ir diezgan agrs, bet draugs vienmēr ir izņēmums.

Es papurināju galvu. Man jāiet atpakaļ. Sakrājies daudz darāmā.

* * *

Aizkliboju atpakaļ uz “Ankeru” un ieraudzīju, ka kroga telpas ir ļaužu pilnas un visi satraukti runā par ugunsgrēku “Frakcijā”. Nevē­lēdamies atbildēt uz jautājumiem, aizslīdēju līdz attālākam galdiņam, ieslīgu krēslā un palūdzu kādai no viesmīlēm atnest man bļodiņu zu­pas un maizi.

Kamēr tiesāju atnesto ēdienu, manas trenētās ausis uztvēra dažādas apmeklētāju stāstu drumslas. Tikai tobrīd, kad dzirdēju tās no citu cilvēku lūpām, es aptvēru, ko esmu izdarījis.

Biju pieradis, ka citi runā par mani. Kā jau esmu teicis, es cītīgi veidoju pats savu reputāciju. Taču šoreiz bija citādi: šī bija realitāte, nevis mākslīgs veidojums. Cilvēki bija jau sākuši izpušķot stāstīto un jaukt faktus, tomēr stāsta būtība palika nemainīga. Es biju izglābis Felu, izskrējis cauri ugunij un iznesis viņu drošībā. Gluži kā Drosmīgais Princis no pasaku grāmatas.

Pirmo reizi es izjutu, ko nozīmē būt varonim. Izbaudīju slavas garšu un sapratu, ka man tā gluži labi patīk.