Vēja vārds

SEŠDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . vējš un sievietes iedomas

DIVAS NAKAMĀS DIENKOPAS jaunais apmetnis sildīja mani atkārto­tajos ceļojumos uz Imri, kuros man nekādi neizdevās sastapt Dennu. Man vienmēr bija kāds iemesls doties pāri upei: jāaizņemas grāmata no Devi, jāēd pusdienas kopā ar Threpi, jāuzstājas ar priekšnesumu “Eolijā”. Taču īstais iemesls bija Denna.

Kilvins pārdeva manus atlikušos izstarotājus, apdegumi pamazām sadzija, un mans noskaņojums uzlabojās. Varēju atļauties dažas grez­nības, piemēram, ziepes un jaunu kreklu sadegušā vietā. Šodien biju devies uz Imri nopirkt basala skaidiņas, kas man bija vajadzīgas paš­reizējam projektam: lielai simpātijas lampai ar diviem izstarotājiem, kurus biju paturējis pats sev. Cerēju gūt pieklājīgu peļņu.

Varbūt jums šķiet savādi, ka materiālus saviem meistarojumiem es pastāvīgi iegādājos viņā upes pusē, taču bēdīgā patiesība bija tāda, ka tirgotāji Universitātes tuvumā nereti izmantoja studentu kūtrumu un paaugstināja cenas. Ja varēju ietaupīt pāris peniju, man bija vērts doties tālākā gājienā.

Izdarījis savu darāmo, es devos uz “Eoliju”. Deohs, kā parasti, stā­vēja ierastajā vietā pie ieejas, atspiedies pret durvīm. Es cītīgi skatos, vai neparādīsies tava meitene, viņš teica.

Juzdamies aizkaitināts, ka man tik skaidri var redzēt cauri, es at­rūcu: Viņa nav mana meitene.

Deohs pabolīja acis. Lai tā būtu! Sacīsim: tā meitene. Denna, Dianna, Daienne… vienalga, kā viņa kuro reizi sevi nosauc. Neesmu redzējis viņu ne pa gabalu, ne tuvumā. Esmu pat apvaicājies, bet jau veselu dienkopu neviens viņu nekur nav manījis. Acīmredzot aizceļo­jusi no pilsētas. Tā viņa mēdz darīt. Viens mirklis, un projām.

Centos neizrādīt savu vilšanos. Nevajadzēja pūlēties, es teicu.

- Lai nu kā, tomēr paldies!

- Es netaujāju tikai tevis dēļ, Deohs atzinās. Man arī pašam viņa patīk.

- Ak tā? es atjautāju, cik vienaldzīgi spēdams.

- Neskaties tā uz mani! Es neesmu nekāds sāncensis. Deohs grei­zi pasmaidīja. Vismaz tagad vairs ne. Kaut arī es neesmu no jums. Universitātes gudreļiem, mēnesi skaidrās debesīs es saredzu gluži labi. Man pietiek prāta, lai pa otram lāgam nebāztu roku tajā pašā ugunskurā.

Samulsis vēl vairāk nekā iepriekš, pūlējos savilkt seju vienaldzīgā izteiksmē. Parasti es nejauju emocijām tik skaidri izpausties uz āru.

- Tātad jūs ar Dennu…

- Stančions joprojām nerimstas zāģēt mani par to, ka esmu apli­dojis divreiz jaunāku meiteni par sevi. Viņš mulsi paraustīja platos plecus. Un tomēr viņa man joprojām patīk. Pēdējā laikā es jūtos pret viņu apmēram tā, kā justos pret savu mazo māsiņu.

- Cik sen tu viņu pazīsti? es nespēju apvaldīt ziņkāri.

- Es nevaru pat sacīt, ka viņu patiešām pazīstu, puis. Bet pirmoreiz satiku viņu pirms… pirms diviem gadiem, vai? Nē, tik sen ne, var­būt pirms gada un vēl mazliet… Deohs izlaida abas plaukstas caur gaišajiem matiem un izstaipījās, izliekdams muguru. Spēcīgie roku muskuļi izspīlēja kreklu. Tad viņš ar spēju, skaļu nopūtu atslābinājās un pārlaida skatienu gandrīz tukšajam pagalmam. Rosība sāksies tikai pēc pāris stundām. Varbūt ienāksi un dosi vecam vīram iespēju kopīgi pasēdēt un iedzert? Viņš piešķieba galvu uz bāra pusi.

Es paskatījos uz Deohu: garš, muskuļots, iededzis vīrietis. Vecam vīram? Es teiktu, ka tev visi mati un zobi vēl ir vietā! Cik gadu tev varētu būt, kādi trīsdesmit, vai?

- Nekas vīrietim neliek justies tik vecam, kā to spēj jauna sieviete. Viņš uzlika roku man uz pleca. Nāc, iedzersim kādu kausu! Aiz­gājām pie garās sarkankoka letes, un Deohs murminādams pārlūkoja pudeles. “Alus atmiņu deldē, brendijs sūrumu dedz, vīns turpretī vismaigāk sāpošu sirdi sedz.” Viņš apklusa un, saraucis pieri, paska­tījās uz mani. Tālāk es neatceros. Un tu?

- Šo es nekad neesmu dzirdējis, es teicu. Bet Tekams apgalvo, ka no visiem dzērieniem vienīgi vīns esot piemērots atmiņām. Viņš teica, ka labs vīns saglabājot skaidrību un koncentrēšanos, bet reizē ļaujot tīkami iekrāsot atmiņas.

- Pareizi teikts! Deohs sacīja un, pameklējies plauktos, izvilka pudeli, pacēla to pret lampu un palūkojās cauri stiklam. Skatīsim viņu rozā gaismā, labi? Viņš paņēma divas glāzes un aizveda mani uz savrupu nišu telpas kaktā.

- Tātad tu kādu laiku esi bijis draugos ar Dennu, es atgādināju, kamēr viņš lēja mums glāzēs bāli sarkanu vīnu.

Deohs atspieda muguru pret sienu. Brīžam biju, brīžam ne. Atklāti sakot, biežāk ne.

- Kāda viņa bija tolaik?

Deohs ilgi pārdomāja atbildi, piešķirdams jautājumam lielāku no­zīmi, nekā es biju gaidījis. Viņš iedzēra malku vīna. Tāda pati, viņš beidzot teica. Laikam tak bija jaunāka, bet arī tagad viņa neizskatās necik vecāka. Mani vienmēr pārsteidza, ka viņa ir vecāka par saviem gadiem. Deohs sarauca pieri. Ne jau veca, drīzāk es teiktu…

- Vairāk nobriedusi? es ierosināju.

Viņš papurināja galvu. Nē. Bet es nezinu īsto vārdu. Tas ir apmē­ram tā, it kā tu skatītos uz lielu ozolu. Tu jūti bijību ne jau tāpēc, ka tas ir vecāks par citiem kokiem vai garāks. Vienkārši tam piemīt kaut kas tāds, kā citiem kokiem nav. Komplicētība, stabilitāte, nozīmība. Deohs pikti sarauca pieri. Sasodīts, muļķīgāku salīdzinājumu būtu grūti atrast.

Jutu, ka man sejā parādās smaids. Prieks redzēt, ka es neesmu vienīgais, kurš nespēj iekļaut viņu vārdos.

- Iekļaut viņu nevar nekur, Deohs piekrita un izdzēra savu atli­kušo vīnu. Paņēmis pudeli, viņš viegli piesita tās kaklu manai glāzei. Es to iztukšoju, un viņš vēlreiz piepildīja abas glāzes.

- Tolaik viņa bija tikpat nevaldāma un neaprēķināma, viņš tur­pināja. Tikpat skaista kā tagad, piesaistīja skatienus un tricināja sirdis. Viņš vēlreiz paraustīja plecus. Kā jau teicu, gandrīz tāda pati kā tagad. Pievilcīga balss, vieglas kustības, aša valoda, tikpat vīriešu apbrīnota, cik sieviešu nicināta.

- Nicināta? es pārjautāju.

Deohs paskatījās uz mani tā, it kā nesaprastu manu jautājumu.

- Sievietes Dennu neieredz, viņš vienkārši teica, it kā atkārtodams to, ko mēs abi jau zinām.

- Neieredz? Tāda doma man šķita satriecoša. Kāpēc?

Deohs neticīgi paskatījās uz mani un skaļi iesmējās. Kungs tētīt, tu patiešām neko nezini par sievietēm! Citkārt par tādu piezīmi es noskaistos, taču Deohs bija pati labsirdība. Padomā taču! Viņa ir skaista un valdzinoša. Vīrieši dīdās ap viņu kā brieži riestā. Viņš nebēdīgi pameta ar roku. Skaidrs, ka sievietes to necieš.

Atcerējos, ko Simmons pirms nepilnas dienkopas bija teicis par Deohu: Viņš atkal ir pamanījies dabūt visskaistāko sievieti Pietiek tādu redzēt, lai vīrietis liktos neciešams. Viņa man vienmēr ir likusies diez­gan vientuļa, es teicu. Varbūt tieši tāpēc.

Deohs nopietni pamāja ar galvu. Tur ir sava patiesība. Nekad neesmu redzējis viņu citu sieviešu sabiedrībā, un ar vīriešiem viņas veiksme ir tāda pati kā… Viņš apklusa, meklēdams salīdzinājumu.

- Kā… pie velna! Deohs bezcerīgi nopūtās.

- Tu droši vien zini teicienu: atrast trāpīgu salīdzinājumu ir tikpat grūti kā… Es savilku seju domīgā izteiksmē. Tikpat grūti kā… Bez skaņas nevarīgi noplātīju rokas.

Deohs iesmējās un vēlreiz piepildīja mūsu glāzes. Es pamazām sāku atslābināties. Starp vīriem, kas cīnījušies ar vieniem un tiem pašiem ienaidniekiem un pazinuši vienas un tās pašas sievietes, palaikam pastāv biedriskums, kādu neatrast citu cilvēku attiecībās. Vai viņa arī tolaik mēdza pazust? es jautāju.

Deohs apstiprinoši pamāja ar galvu. Nekāda brīdinājuma, tikai pēkšņi ir projām. Reizēm kādu dienkopu. Reizēm vairākus mēnešus.

- “Nav nosakāms vēja un sievietes iedomu lidojums,” es citēju. Biju cerējis, ka tas izklausīsies dziļdomīgi, taču tas izlauzās drīzāk kā sarūgtinājums. Vai tev ir nojausma, kāpēc viņa tā dara?

- Esmu par to domājis, Deohs domīgi novilka. Daļēji, manuprāt, iemesls ir viņas daba. Varbūt viņā vienkārši mājo klejotāju asinis.

Pēc šiem vārdiem mans nemiers mazliet pierima. Trupas gados mans tēvs palaikam bija licis novākt apmetni un doties projām no pilsētas, kaut gan mēs bijām draudzīgi uzņemti un publika bija dāsna. Vēlāk viņš bieži bija skaidrojis man iemeslus: dusmīgs konstebla ska­tiens, pārāk daudz dievinošu nopūtu no pilsētas jaunajām sievām…

Bet dažreiz iemesla vispār nebija. Mēs, Rū cilts, esam dzimuši ceļotāji, dēls. Kad asinis liek man klejot, es tām ļaujos un uzticos.

- Bet galvenais laikam tomēr ir viņas dzīves apstākļi, Deohs tur­pināja.

- Apstākļi? es ziņkāri pārjautāju. Mūsu kopējās sarunās Denna nekad nebija ieminējusies par savu pagātni, un es vienmēr biju pie­sardzīgs un nemēģināju viņu skubināt. Labi zināju, ko nozīmē nevē­lēšanās kavēties pagātnē.

- Redzi, viņai nav ne ģimenes, ne iztikas līdzekļu. Nav pastāvīgu draugu, kas palīdzētu izkļūt no grūtībām, ja tādas rodas.

- Arī man ir tāpat, es norūcu, mazliet saīdzis izdzertā vīna iespaidā.

- Tur ir liela atšķirība, Deohs atteica ar vieglu pārmetumu balsī.

- Vīrietim ir daudz iespēju lauzt pasaulē ceļu. Tu esi izcīnījis vietu Universitātē, un, pat ja nebūtu, tev būtu citas iespējas. Viņš palūko­jās uz mani ar viszinīgu skatienu. Kādas iespējas ir jaunai, skaistai meitenei, kurai nav ģimenes? Nav pūra, nav māju?

Viņš sāka skaitīt, saliekdams pirkstus. Var ubagot un pārdoties uz ielas. Var kļūt par kāda bagātnieka mīļāko, un tie ir tie paši vēži citā kulītē. Un mēs zinām, ka mūsu Denna nav tāda sieviete, kas ļautu sevi uzturēt un kļūt kādam par rotaļlietu.

- Ir pieejami arī citi darbi, es teicu, paceldams pirkstus tāpat kā viņš. Šuvēja, audēja, apkalpotāja…

Deohs nicīgi nošņācās un uzmeta man sašutušu skatienu. Beidz, puis, tev taču ir vairāk saprašanas! Tu labi zini, ko nozīmē strādāt tādās vietās. Un labi zini: skaista meitene, kurai nav ģimenes, beigu beigās tiek izmantota tāpat kā ielasmeita, tikai par darbu saņem mazāku algu.

Pēc šī pārmetuma es mazliet pietvīku, laikam pat vairāk nekā pa­rasti, jo sevi lika manīt vīns. Tas mazliet notrulināja lūpas un pirkstu galus.

Deohs vēlreiz piepildīja glāzes. Uz viņu nedrīkst skatīties no aug­šas tāpēc, ka viņa dodas turp, kurp viņu nes vējš. Viņai jāizmanto izdevība ikreiz, kad tā rodas. Ja viņai ir iespēja ceļot kopā ar cilvēkiem, kuriem patīk viņas dziedāšana, vai ar kādu tirgoni, kurš cer, ka tāda glīta sejiņa palīdzēs pārdot viņa krāmus, kā var meitenei pārmest, ka viņa pazūd no pilsētas? Un pat tad, ja viņa mazliet izmanto savu pievilcību, es arī par to viņu nenicināšu. Jauni cilvēki viņu aplido, pērk viņai dāvanas, kleitas, rotaslietas. Deohs paraustīja masīvos plecus. Ja viņa tās pārdod, lai iegūtu iztikas līdzekļus, tur nav nekā ļauna. Tās ir dāvanas, kas dotas no brīva prāta, un viņa ar tām var rīkoties pēc savas patikas.

Deoha skatiens ieurbās manī. Bet ko lai viņa dara, ja kāds kungs kļūst pārāk familiārs? Vai ari sadusmojas, ka viņa liedz to, ko viņš uzskata par nopirktu un samaksātu? Kur viņa tad var tverties? Viņai nav ne ģimenes, ne draugu, ne stāvokļa. Nav izvēles. Atliek vienīgi atdoties tādam, kaut ari negribot… Deoha seja kļuva drūma. Vai pazust. Ātri nozust un atrast drošākus apstākļus. Kāds tad brīnums, ja viņu ir grūtāk notvert nekā vēja dzītu lapu?

Viņš papurināja galvu, lūkodamies lejup uz galdu. Nē, es viņu neapskaužu par tādu dzīvi. Un netiesāju viņu. Deoha runas plūdi šķita izsmēluši viņa spēkus un atstājuši vietā nelielu mulsumu. Nepaceldams skatienu pret mani, viņš teica: Es viņai palīdzētu, ja vien viņa to ļautu. Tad viņš īsi paskatījās uz mani un neveikli pasmaidīja. Bet viņa nav no tām, kas paliktu kādam pateicību parādā. Ne drusciņas. Ne mata tiesu. Viņš nopūtās un vienmērīgi izlēja pēdējās pudeles paliekas abās glāzēs.

- Tu man parādīji viņu jaunā gaismā, es atklāti sacīju. Man kauns, ka neredzēju to pats.

- Bet es jau esmu tev gabalu priekšā! Deohs nebēdīgi attrauca.

- Esmu pazinis viņu ilgāku laiku.

- Lai nu kā, paldies! es teicu un pacēlu glāzi.

Deohs pacēla savējo. Uz Daiennes veselību! viņš sacīja. Uz viņas pievilcību!

- Uz Dennas veselību un uz viņas dzīvesprieku!

- Uz jaunību un nepadevību!

- Uz gudrību un skaistumu!

- Uz viņu, ko visi meklē, bet kas vienmēr ir viena! Uz visu meklēto, bet vienmēr vientuļo!

- Uz gudro un negudro! es teicu. Uz jautro un skumjo!

- Ak, tēvu dievi! Deohs bijīgi sacīja. Gādā, lai viņa vienmēr paliek tāda: nemainīga, neizprotama un pasargāta no ļaunuma!

Iztukšojām glāzes un nolikām tās uz galda.

- Ļauj man nopirkt nākamo pudeli! es teicu. Tā gan izsmeltu manu ilgi krāto kredītu bārā, bet man Deohs iepatikās arvien labāk, un es nespēju pieļaut domu, ka neatmaksāšu viņam ar tādu pašu labvēlību.

- Ūdens, akmens un debesis! viņš nošķendējās un saberzēja seju.

- To es neuzdrīkstos. Vēl viena pudele, un mēs saulrietu sagaidīsim upē.

Es pamāju viesmīlei. Muļķības! Vienkārši pasūtīsim kaut ko tādu, kas neuzdzen raudulību.

* * *

Atceļā uz Universitāti es nepamanīju, ka man seko. Varbūt visas manas domas aizņēma Denna un nekam citam neatlika vietas. Varbūt es tik ilgi biju dzīvojis civilizētu dzīvi, ka grūtā pieredzē iemantotie Tarbeanas refleksi bija sākuši izzust.

Droši vien savu iespaidu bija atstājis arī kazeņu brendijs. Mēs ar Deohu vēl ilgi bijām sarunājušies un par abiem izdzēruši pusi pude­les. Pārējo biju paņēmis līdzi, jo zināju, ka tas ir Simmona iecienītais dzēriens.

Galu galā nav svarīgi, kāpēc es viņus nepamanīju. Iznākums no tā nemainījās. Gāju pa trūcīgi apgaismotu Ņūholleinas posmu, kad sajutu pakausī trulu triecienu un nākamajā brīdī mani, svešas rokas apdullinātu, ievilka šaurā sānielā.

Apdullis biju tikai īsu mirkli, bet, kad atguvos, manu muti bija aizspiedusi masīva plauksta.

- Nu tā, murmuli! milzenis no aizmugures iešņāca man ausī. Tu esi zem naža! Ja spārdīsies, dabūsi to ribās! Vari nešaubīties! Zem kreisās rokas sajutu vieglu dunča smailes dūrienu. Pārbaudi pēc meklētāja! viņš sacīja otram uzbrucējam.

Ieliņas pustumsā varēju saskatīt tikai neskaidru, garu stāvu. Svešais pielieca galvu un ieskatījās sev plaukstā. Nevaru pateikt…

- Tad aizdedzini sērkociņu! Mums jāzina skaidri.

Manas bažas sāka pārtapt panikā. Šis nebija parasts uzbrukums laupīšanas dēļ. Viņi pat nebija pārbaudījuši manas kabatas, meklējot naudu. Te slēpās kaut kas cits.

- Skaidrs, ka tas ir viņš! garais nepacietīgi teica. Darām, kas darāms, lai drīzāk ir miers! Man salst.

- Nemuldi! Pārbaudi tagad, kad var apskatīt tuvumā! Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām. Es negribu vēlreiz nošaut greizi kā Anilinā.

- Kā man tas riebjas! noteica garais un sāka taustīties kabatās, acīmredzot meklēdams sērkociņu.

- Idiots! izmeta vīrietis man aiz muguras. Mums jānostrādā tīri! Un vienkārši. Neķēpājoties ar maldinošiem aprakstiem. Nesau­cot nevienu vārdā. Necenšoties maskēties. Jāatrod īstais un jāpieliek punkts!

Mani biedēja viņu sarunas lietišķais tonis. Šie vīri bija profesionāļi. Piepeša apjauta man pačukstēja, ka Ambrozs beidzot ir parūpējies, lai es viņu nekad vairs neapgrūtinātu.

īsu bridi manas domas riņķoja nesakarīgā juceklī, un tad es izda­rīju vienīgo, ko spēju iedomāties: nosviedu zemē pustukšo brendija pudeli. Tā sašķīda pret bruģakmeņiem, un naksnīgajā gaisā uzvirmoja kazeņu smarža.

- Vareni! garais vīrietis iešņācās. Tu vēl varētu ļaut viņam iedimdināt zvanu!

Uzbrucējs aiz muguras ciešāk sagrāba mani aiz kakla un vienreiz kārtīgi sapurināja. Apmēram tā varētu darīt ar nepaklausīgu kucēnu.

- Šito tu izbeidz! viņš pikti uzsauca.

Es ļengani atslābināju augumu, cerēdams iemidzināt viņa mod­rību, tad koncentrējos un nomurmināju sasaistes vārdus pret vīrieša masīvo plaukstu.

- Pie visiem nešķīstajiem! vīrietis izmeta. Ja pats iekāpsi stiklos, tā būs tikai tava… āāāāāāā\ viņš bailēs iekliedzās: brendija peļķe pie mūsu kājām bija aizdegusies.

Izmantoju uzbrucēja acumirklīgo apjukumu un izrāvos no viņa tvēriena. Taču nebiju kustējies pietiekami ātri. Pirms metos bēgt, viņa nazis ievilka man virs ribām garu, sāpīgu svītru.

Tomēr bēgšana nebija ilga. Aklās šķērsielas galā pacēlās augsta ķieģeļu siena. Tajā nebija ne durvju, ne logu, nevienas iespējamas slēptuves vai kājas atbalsta, kas palīdzētu uzrāpties augšā. Biju nokļu­vis slazdā.

Pagriezies redzēju, ka abi vīri nosprostojuši ieliņas brīvo galu. Lie­lākais nikni purināja kāju, cenzdamies apdzēst uguni.

Arī man svila kreisā kāja, bet es tam nepievērsu uzmanību. Nieka apdegums būtu mazākā bēda; ļaunāk būs, ja es zibens ātrumā neat­radīšu izeju. Vēlreiz paskatījos apkārt, bet šķērsiela bija tracinoši tīra. Tajā nebija pat kārtīgas atkritumu kaudzes, kurā varētu atrast iero­cim līdzīgu rīku. Drudžaini pārbaudīju savu kabatu saturu un pūlējos kaut ko izdomāt. Vara stieples nepalīdzēs. Sāls… vai varētu iesviest to viņiem acīs? Nē. Kaltēts ābols, rakstāmspalva un tinte, marmora bumbiņa, aukla, vasks…

Masīvais vīrietis beidzot bija apdzēsis liesmas, un abi piesardzīgi devās pa ieliņu uz manu pusi. Degošās brendija peļķes gaismas loks meta zibošus atspulgus uz nažu asmeņiem.

Joprojām pārlūkodams savas daudzās kabatas, uzgāju priekšmetu, ko pirmajā brīdī pat nepazinu. Tad atcerējos tas bija maisiņš ar basala skaidiņām, ko biju nopircis savas simpātijas lampas gatavošanai.

Basais ir viegls, sudrabains metāls, noderīgs dažiem sakausējumiem, kurus es gribēju izmantot jaunajai lampai. Manets, allaž piesardzīgais skolotājs, mēdza mums izskaidrot katra materiāla varbūtējo bīstamību. Ja basais sakarst līdz noteiktai temperatūrai, tas deg ar spēcīgu, baltu liesmu.

Steigšus atraisīju maisiņu. Diemžēl nezināju, vai man tas izdosies. Sveces dakti vai spirtu aizdedzināt ir viegli. Tiem vajadzīgs tikai koncentrēts karstuma kūlis. Citādi ir ar basalu. Lai to aizdedzinātu, vajadzēja ļoti daudz karstuma, tāpēc es nebaidījos nēsāt to kabatā.

Viri pienāca vēl dažus soļus tuvāk, un es plašā lokā sviedu tiem pretī sauju basala skaidiņu. Centos trāpīt pēc iespējas tuvāk viņu sejām, bet uz to daudz nevarēju cerēt. Skaidiņām nebija jūtama svara, un tikpat sekmīgi varētu mest irdena sniega sauju.

Nolaidis vienu roku lejā pie liesmām, kas zibēja man ap kāju, es sakopoju uzmanību uz Alaru. Lielā, degošā brendija peļķe uzbrucē­jiem aiz muguras iezibsnījās un nodzisa, atstājot ieliņu melnā tumsā. Tomēr karstuma vēl nebija pietiekami daudz. Izmisuma neprātībā es pieskāros savam asiņainajam sānam, koncentrējos un jutu, ka mani sagrābj baiss aukstums: es ņēmu vajadzīgo siltumu no savām asi­nīm.

Ieliņas melnumu pāršķēla balta, žilbinoša gaisma. Biju aizvēris acis, taču pat cauri plakstiņiem jutu basala caururbjošo spožumu. Tumsā atskanēja spalgs šausmu brēciens. Kad atvēru acis, redzēju pretī raus­tāmies vienīgi zilus, rēgainus apveidus.

Brēciens pārtapa klusā vaidā, un tad atskanēja dobjš būkšķis, it kā viens no vīriem būtu nokritis zemē. Garākais uzbrucējs pārbiedēts stenēja un šņukstēja: Ak Dievs, Tam, manas acis! Es esmu akls!

Pēc brīža mana redze noskaidrojās tiktāl, ka sāku saskatīt izplūdu­šas ielas kontūras. Redzēju ari abu uzbrucēju tumšos apveidus. Viens bija nokritis ceļos un ar plaukstām aizsedzis seju, otrs nekustīgi gulēja zemē gabalu tālāk. Izskatījās, ka viņš ir ietriecies ar galvu zemā jumta spārē ieliņas galā un zaudējis samaņu. Atlikušās basala skaidiņas, izkai­sītas pār bruģakmeņiem, sprēgāja kā mazas, zilgani baltas zvaigz­nītes.

Vīrietis, kurš tupēja uz ceļiem, šķita tikai apžilbināts, bet tādam stāvoklim vajadzēja vilkties vēl vairākas minūtes, un tajās man bija jātiek pietiekami tālu projām. Es lēni virzījos viņam garām, cenzda­mies spert soļus bez trokšņa. Vīrietis atkal ierunājās, un mana sirds strauji salēcās.

- Tam? Vīrieša balss bija spalga un izbiedēta. Goda vārds, Tam, es esmu akls! Tas puika trāpīja man ar zibeni! Redzēju, kā viņš nometas četrrāpus un ar plaukstām sāk taustīties apkārt. Tev bija taisnība, mums nevajadzēja nākt šurp! Nav gudri ielaisties ar šiem ļautiņiem!

Ar zibeni. Protams! Viņš neko nezināja no īstas maģijas. To atskār­stot, man radās jauna doma.

Dziļi ievilku elpu un sasparojos. Kas jūs sūtīja? es dobji nopra­sīju Taborlina Lielā balsī. Mans tēvs to bija pratis krietni izteiksmīgāk, tomēr ari man izdevās gluži labi.

Garais vīrietis izmisis ievaimanājās un pārstāja taustīties apkārt.

- Ai, ser! Nedariet neko tādu…

- Otrreiz es nejautāšu! es viņu dusmīgi pārtraucu. Saki, kas jūs sūtīja! Un, ja melosi, es to zināšu!

- Es nezinu viņa vārdu, uzbrucējs steigšus atbildēja. Mēs saņe­mam tikai pusi monētas un matu. Mēs nezinām vārdus. Mēs pat nesa­tiekamies. Es zvēru…

Matu! Tas, ko viņi bija nosaukuši par “meklētāju”, acīmredzot bija savdabīgs, rīkstītei līdzīgs kompass. Kaut gan tik sarežģītus priekš­metus es nepratu pagatavot, galvenie principi man bija zināmi. Ja ierīcē ir ievietots mans mats, tā norādīs uz mani, lai kur es atras­tos.

-Ja vēl kaut reizi jūs abus redzēšu, es izsaukšu kaut ko pamatīgāku par uguni un zibeni! es draudīgi teicu, virzīdamies uz ieliņas izeju. Ja varētu atņemt viņiem meklētāju, nebūtu vairs jāraizējas, ka mani atkal var izsekot. Viss notika tumsā, un es biju uzlicis kapuci. Viņi, visticamāk, pat nezināja, kāds es izskatos.

- Paldies, ser, vīrietis murmulēja. Zvēru, ka jūs vairs neredzēsiet pat mūsu ēnas! Paldies…

Es paskatījos uz nokritušo uzbrucēju. Viena no viņa bālajām plauks­tām skaidri iezīmējās pret bruģakmeņiem, bet tā bija tukša. Paskatī­jos apkārt, prātodams, vai viņš nometis meklētāju zemē. Nē, drīzāk viņš varētu būt ievīstījis to apģērbā. Aizturējis elpu, pievirzījos tuvāk. Sataustīju viņa apmetni un meklēju kabatas, taču lielākā daļa apmetņa bija piespiesta viņam zem muguras. Uzmanīgi satvēru gulētāju aiz pleca un sakustināju…

Tieši tajā brīdī vīrietis izdvesa klusu vaidu un apvēlās apkārt. Viņa roka ļengani nokrita uz bruģa, trāpīdama man pa kāju.

Man gribētos sacīt, ka es tikai pakāpos soli atpakaļ, jo zināju, ka garais uzbrucējs joprojām ir apdullis un pusakls. Man gribētos sacīt, ka es saglabāju mieru un veiksmīgi iebiedēju viņus vēl vairāk vai vismaz pirms promiešanas pateicu kaut ko dramatisku un asprātīgu.

Taču tā nebūtu patiesība. Patiesība bija tāda, ka es metos projām kā pārbiedēts briedis. Noskrējis tumsā vismaz ceturtdaļjūdzi un apžil­bināto acu dēļ neko neredzēdams, atsitos ar pieri pret zirgu slitu un sāpīgi sabruku zemē. Kādu laiku paliku guļam apdauzījies, asiņains, pusakls. Tikai pēc tam aptvēru, ka neviens man nedzenas pakaļ.

Uzslējos kājās, lādēdams sevi par tādu muļķību. Ja es būtu sagla­bājis vēso saprātu, būtu varējis atņemt viņiem meklēšanas ierīci un turpmāk būtu drošībā. Tā kā tas nebija noticis, vajadzēja domāt par citiem drošības līdzekļiem.

Devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, bet, tur nokļuvis, pārliecinā­jos, ka visi logi ir tumši un durvis aizslēgtas. Tāpēc, joprojām drusku ieskurbis, turklāt ievainots, uzrāpos augšā līdz savam logam, atbīdīju bultu un parāvu rāmi… taču logs nepadevās.

Bija pagājusi vismaz vesela dienkopa, kopš es pēdējo reizi atgrie­zos viesnīcā tik vēlu, lai vajadzētu izmantot ieeju pa logu. Vai eņģes būtu ierūsējušas?

Atspiedies pret sienu, izvilku savu rokaslampu un ieslēdzu visblā­vāko apgaismojumu. Tikai tad ieraudzīju, ka loga šķirbā stingri iespiests kāds priekšmets. Vai tiešām Ankers aizsprostojis logu ar ķīli?

Bet, kad pieskāros nezināmajam priekšmetam, jutu, ka tas nav no koka. Tas bija vairākkārt salocīts papīrs. Izvilku to, un logs viegli pade­vās. Es ierāpos istabā.

Mans krekls bija sabojāts, bet, novilcis to, es jutos atvieglots. Ievai­nojums nebija dziļš tas bija nepatīkams un sāpīgs, bet vieglāks nekā pēc kādreizējā pēriena. Arī Felas dāvātais apmetnis bija cietis, un tas mani tracināja, taču, saprātīgi novērtējot situāciju, varēju teikt, ka to salāpīt būs vienkāršāk nekā savas iekšas. Nolēmu izdevīgā gadījumā pateikties Felai, ka viņa izvēlējusies labu, biezu audumu.

Tomēr lāpīšanai vajadzēs pagaidīt. Abi uzbrucēji, ļoti iespējams, bija jau atguvušies no pirmā izbīļa, ko tiem sagādāju, un atkal lavījās man pa pēdām.

Izrāpos pa logu atpakaļ, atstājis apmetni istabā, lai nenotraipītu to ar asinīm. Cerēju, ka vēlā stunda un mana ietrenētā slapstīšanās prasme neļaus mani pamanīt svešām acīm. Grūti pat iztēloties, kādas baumas sāktos, ja kāds mani redzētu puskailu un asiņainu vēlā nakts laikā kāpelējam pa jumtiem.

Savācu sauju nokritušu lapu un virzījos pretī staļļa jumtam, kas bija vērsts pret karoga masta pagalmu blakus Arhīviem.

Blāvajā mēness gaismā redzēju lejā virs pelēcīgajiem bruģakme­ņiem virmojam tumšas, bezveidīgas lapotņu ēnas. Izlaidu plaukstu caur matiem, un man pirkstos palika vairākas vaļīgas šķipsnas. Pēc tam es ar nagiem noskrāpēju piciņu darvas no salaiduma vietas jumtā un ar to pielīmēju matus kādai no kritušajām lapām. To pašu atkārtoju reizes desmit, ikreiz nomezdams lapu no jumta, un noskatījos, kā vēja virpulis trakulīgā dejā aizrauj tās pāri pagalmam.

Pasmaidīju, iztēlodamies, kā vajātāji tagad varēs līst ārā no ādas, lai izprastu daudzās pretrunīgās zīmes, ko tiem rādīs dažādos virzienos aizlidojušās lapas.

Biju izvēlējies tieši šo pagalmu, jo šeit vējš riņķoja neparastāk nekā citās vietās. To biju ievērojis tikai tad, kad no kokiem sāka raisīties rudens lapas. Tās dejoja pār bruģi sarežģītā, haotiskā rakstā te uz vienu, te citu pusi, neveidojot nekādu iepriekš nosakāmu zīmējumu.

Pēc tam kad vēja dīvainības bija pamanītas, tām vairs nevarēja nepievērst uzmanību. Patiesībā skats no šādas jumta vietas bija gandrīz vai hipnotizējošs. Apmēram tāpat skatienu varētu sagūstīt plūstošs ūdens vai nometnes ugunskura liesmas.

Šonakt, būdams paguris un ievainots, jutu, ka šis skats mani atpū­tina. Jo ilgāk lūkojos, jo mazāk juceklīgs tas man likās. Patiesībā es sāku pat apjaust, ka vēja virpulis pagalmā veido plašu, apslēptu rakstu. Haotisks tas šķita tikai tāpēc, ka bija apbrīnojami komplicēts. Turklāt izskatījās, ka tas nemitīgi mainās. Tas bija raksts, ko veido allaž mai­nīgi raksti. Tas bija…

- Tu nodarbojies ar mācībām ļoti vēlā stundā! man aiz muguras atskanēja klusa balss.

Iztrūkos no pārdomām un saspringu gatavībā mesties projām. Kurš varēja šeit uzkāpt tā, lai es viņu nemanītu?

Tas bija Elodins. Maģistrs Elodins. Viņš bija ģērbies salāpītās biksēs un platā kreklā. Dīki pamājis man ar roku, viņš apsēdās jumta malā uz sakrustotām kājām tik nevērīgi, it kā mēs būtu satikušies krogā pie dzēriena kausa.

Elodins paskatījās lejup uz pagalmu. Šonakt ir sevišķi interesanti, vai ne?

Sakrustoju rokas uz krūtīm, neveiksmīgi cenzdamies apsegt kailās, asiņainās krūtis. Tikai tad ievēroju, ka asinis man uz plaukstām ir sakaltušas. Cik daudz laika es šeit jau biju pavadījis, dīki vērojot vēju?

- Maģistr Elodin, es teicu, bet tad apklusu. Nesapratu, ko šādā situācijā varētu sacīt.

- Mēs visi šeit esam draugi. Vari droši uzrunāt mani pirmajā vārdā: par Maģistru. Rāmi pasmīnējis, viņš atkal pievērsa skatienu pagalmam.

Vai tiešām viņš nav pamanījis, kādā stāvoklī esmu? Vai mēģina izturēties laipni? Varbūt… Es papurināju galvu. Par Elodinu prātot vai minēt bija veltīgi. Labāk par visiem citiem es zināju, ka Elodins ir pilnīgi un galīgi jucis.

- Sensenos laikos, Elodins rāmi ierunājās, nenovērsdams ska­tienu no pagalma, kad cilvēki runāja citādās valodās, šo vietu sauca Quoyan Hayel. Vēlāk viņi to nosauca par Jautājumu Zāli, un studenti izgudroja spēli: rakstīja uz papīra lapiņām jautājumus un palaida tās vējā. Klīda valodas, ka atbildi varot noteikt pēc vēja, kas pūta pāri laukumam. Viņš norādīja uz ejām starp pelēkajām ēkām. Jā. Nē. Varbūt. Kaut kur. Drīz.

Tad viņš paraustīja plecus. Bet tā bija pilnīga kļūda. Aplams tulko­jums. Viņi domāja, ka Quoyan ir agrāka quetentan forma: jautājums. Bet tā tas nav. Quoyan nozīmē “vējš”. Un nosaukums ir atbilstošs: Vēja Nams.

Es brīdi gaidīju, lai redzētu, vai viņš grib vēl kaut ko piebilst. Kad nekas nesekoja, lēni piecēlos kājās. Tas ir interesanti, Maģistr… Sastomījos, nebūdams skaidrībā, cik nopietni viņš iepriekš ir izteicies par savu uzrunu. Bet tagad man jāiet.

Elodins izklaidīgi pamāja ar galvu un izdarīja rokas kustību, ko varēja saprast gan kā atvadu sveicienu, gan kā vēlēšanos mani aizraidīt. Viņa skatiens ne mirkli nenovērsās no pagalma un allaž mainīgā vēja.

* * *

Atgriezies savā Ankera viesnīcas istabā, es ilgi sēdēju tumsā, pūlē­damies izdomāt, ko darīt tālāk. Manas domas bija sagriezušās miglainā virpulī. Biju pārguris, ievainots un joprojām mazliet reibuma apdulli­nāts. Adrenalīns, kas iepriekš bija uzturējis manus spēkus, sāka mokoši atplūst. Ievainotais sāns dedzināja un smeldza.

Dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas. Līdz šim biju rīkojies, instinktu vadīts, bet tagad vajadzēja visu rūpīgi pārdomāt.

Vai varu meklēt maģistru palīdzību? īsu bridi man krūtīs uzvilnīja cerība, bet tad tā atkal noplaka. Nē, man taču nav nekādu pierādījumu, ka viss notikušais ir Ambroza pirksts. Vēl vairāk: ja es izstāstītu viņiem visu, kas noticis, man būtu jāatzlstas, ka esmu izmantojis simpātijas maģiju, lai apžilbinātu un apdedzinātu uzbrucējus. Kaut ari tā bija pašaizsardzība, mana rīcība tiktu vērtēta kā nepārprotama ļaunprā­tība. Lai saglabātu Universitātes reputāciju, ne viens vien students bija izslēgts ari par nenozīmīgākiem nodarījumiem.

Nē. Es nedrīkstēju riskēt ar iespēju, ka mani var izslēgt. Ja dotos uz “Mediķu”, tur man uzdotu pārāk daudz jautājumu. Un, ja man uzliktu šuves, drīz visi uzzinātu par manu ievainojumu. Tādā gadījumā Ambrozs uzzinātu, cik tuvu viņš ticis veiksmei. Daudz labāk būtu radīt iespaidu, ka esmu palicis neskarts.

Man nebija ne jausmas, cik ilgi Ambroza nolīgtie slepkavas man ir sekojuši. Viens no viņiem bija teicis: “Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām.” Tātad viņi varbūt zināja, ka esmu apmeties šeit, Ankera viesnīcā. Iespējams, ka šī vairs nebija droša vieta.

Aizbultēju logu un aizvilku aizkaru un tikai tad iededzu savu rokaslampu. Gaismā pamanīju aizmirsto papīra gabalu, ko biju atradis loga spraugā. Atlocīju to un lasīju rakstīto:

“Kvout!

Kāpiens uz šejieni ir tieši tāda izprieca, par kādu Tu to iztēloji. Tomēr iekļūšana pa logu prasīja zināmu laiku. Tā kā nesastapu Tevi mājās, neņem ļaunā, ka aizņēmos papīru un tinti šai vēstulei. Tā kā Tu pašlaik nespēlē lautu Ankera viesiem vai rātni neguli savā gultā, ciniska būtne varētu taujāt, ko tu dari šajā vēlajā stundā un vai Tev nav kas slikts aiz ādas. Diemžēl man šovakar būs jāiet mājās bez pavadoņa, kas nodrošinātu ērtības un patīkamu sabiedrību.

Man Tevis pietrūka iepriekšējā Savaldīšanas vakarā, ko pavadīju “Eolijā” viena, tomēr uzsmaidīja cita veiksme: es iepazinos ar kādu interesantu cilvēku. Viņš ir ļoti neparasta personība, un es alkstu nepacietībā pastāstīt Tev par viņu to mazumiņu, ko esmu uzzinājusi. Varbūt mūsu nākamajā tikšanās reizē?

Pašlaik mana apmešanās vieta ir Imrē, viesnīcā “Gulbis un Gulta”. Lūdzu, apciemo mani līdz šī mēneša 23. dienai, un mēs kopā paēdīsim

savas ieplānotās un aizkavētās pusdienas. Pēc tam man vajadzēs doties savās darīšanās.

Tava draudzene un mācekle kramplaužu amatā

Denna

pstscrpt Lūdzu, nesatraucies, ka es varētu būt pamanījusi, cik nožēlojamā stāvoklī ir Tava gultas veļa, un no tā varētu izdarīt seci­nājumus par Tavu raksturu.”

Šodien bija mēneša 28. diena. Uz vēstules nebija datuma, bet tā acīmredzot bija šeit atradusies vismaz pusotru dienkopu. Utad viņa to atstājusi jau pāris dienu pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā.

Mēģināju tikt skaidrībā, kā jūtos pēc šī atklājuma. Glaimots, ka viņa ir mani meklējusi? Saniknots, ka vēstule atradusies tikai šodien? Un par to “personību”, ar ko viņa iepazinusies…

Šajā brīdī tā visa man bija par daudz nogurums, ievainojums, mazliet vēl arī reibums. Izmantodams savu mazgājamo bļodu, es ātri iztīrīju seklo brūci un pats uzliku dažas šuves, tomēr nevarēju ievai­nojuma vietai pietiekami ērti piekļūt. Brūce atkal sāka asiņot, un es atrāvu dažas tīras strēmeles no saplēstā krekla, lai uzliktu kaut ko līdzīgu pārsējam.

Asinis. Manu uzbrucēju rīcībā joprojām bija palicis meklēšanas kom­pass, un uz naža es noteikti biju atstājis savas asinis. Meklēšanas ierīcē asinis būtu daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā vienkāršs mats, tātad viņi var mani atrast pat tad, ja nezina manu apmešanās vietu, un pirmītējie piesardzības soļi tur neko nelīdzētu.

Sāku ātri rīkoties un sametu ceļamaisā visas vērtīgākās lietas, jo nezināju, kad varēšu šeit atgriezties. Zem papīru kaudzes atradu ne­lielu saliekamo nazi, ko biju laimējis no Simmona “stūru” spēlē un pēc tam aizmirsis. Nopietnā sadursmē tas būtu nenozīmīgs rīks, tomēr vairāk nekā nekas.

Pēc tam, paķēris lautu un apmetni, nolavījos lejā uz virtuvi, kur man laimējās atrast tukšu Velegena vīna trauku ar platu kaklu. Veiksme nebija nekāda dižā, bet šobrīd es priecājos par katru noderīgu sīkumu.

Devos austrumu virzienā un šķērsoju upi, tomēr neaizgāju gluži līdz Imrei. Pagriezos uz dienvidiem, kur Omethi upes krastā slējās daži doki, noplukusi viesnīca un vairākas neizskatīgas mājas. Tā bija maza osta, kas apkalpoja Imres pilsētu, pārāk niecīga, lai tai būtu savs vārds.

Iemurcīju savu asiņaino kreklu vīna traukā un aizdarīju tā kaklu ar simpātijas vasku, lai tas nelaistu cauri ūdeni. Tad iemetu to Omethi upē un noskatījos, kā tas lēni aizviļņo līdzi straumei. Ja slepkavas mēģinās atrast mani ar asiņu palīdzību, tiem radīsies iespaids, ka es steidzos bēgt uz dienvidiem. Jācer, ka viņi dosies turp.

ļ