ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA. starpspēle — Citāds klusums

BASTS SĒDĒJA “Ceļakmens” viesnīcā, pūlēdamies nekustīgi noturēt rokas klēpi. Kopš Kvouta pēdējiem vārdiem viņš bija saskaitījis piec­padsmit elpas vilcienus, un šķietami nevainīgais klusums, kas bija ieskāvis visus trīs vīrus kā dzidra ūdens ezers, sāka aptumšoties un pārtapt citādā klusumā. Basts vēlreiz ievilka elpu sešpadsmit! un centās sasparoties, gaidīdams bridi, no kura bija baidījies.

Sacīt, ka Basts nekad no kā nebaidījās, nebūtu pagodinājums, jo ne no kā nebaidās vienīgi muļķi un priesteri. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņu spēja satraukt tikai ļoti nedaudzas lietas un parādības. Viņam, piemēram, nepavisam nepatika augstums. Un spēcīgie vasaras negaisi, kas šajā apvidū palaikam aptumšoja debesis un izrāva no zemes dažu dziļi iesakņojušos ozolu, lika viņam justies neomulīgi sīkam un bez­palīdzīgam.

Lai nu kā, Basts nebija no bailīgajiem, un patiesībā viņu īsti nebie­dēja ne vētras, ne augstas kāpnes pat skraeli ne. Basts bija drosmi­nieks, kas gandrīz nepazina bailes. Viņš reti nobālēja, bet, ja nobālēja, tad tikai uz īsu bridi.

Jā, protams, Bastam nebūt nepatika doma, ka viņam kāds varētu nodarīt pāri. Teiksim, iedurt ar asu nazi vai apdedzināt karstās oglēs. Tomēr tas, ka viņš nelabprāt domāja par tādām asiņainām iespējām, nenozīmēja, ka viņš no tām baidītos. Viņš gluži vienkārši negribēja, lai kaut kas tāds notiktu. Lai justu no kaut kā patiesas bailes, par to ir īpaši jādomā. Un, tā kā Basta domas nomoda brīžos nekas tamlīdzīgs neapgrūtināja, viņa sirdi nebija patiesu baiļu.

Tomēr sirdis var mainīties. Pirms desmit gadiem viņš bija kāpis augstā rennela kokā, lai saplūktu augļus patīkamai meitenei, un zars bija izslīdējis no plaukstas tvēriena. Pirms lejupkritiena Basts bija minūti nenosakāmi ilgu minūti karājies ar galvu uz leju. Un tajā nenosakāmi ilgajā minūtē viņā bija iemājojušas sīkas bailes, kas pēc tam vairs nebija viņu pametušas.

Apmēram tāpat Basts gluži nesen bija iepazinis jaunas bailes. Pirms gada viņš bija juties tik bezbailīgs, cik vien cilvēks ar veselu saprātu var vēlēties, taču tagad Basts baidījās no klusuma. Nevis no ikdienišķā klusuma, kas iestājas tāpēc, ka tuvumā nav nekādas kustības, nav nekā tāda, kas izraisītu troksni. Basts juta bailes no dziļā, gurdā klusuma, kāds palaikam savilkās ap viņa skolotāju kā neredzams līķauts.

Basts vēlreiz ievilka elpu septiņpadsmit. Zinādams, ka dziļais klusums teju teju pārņems istabu, viņš pūlējās apslāpēt tieksmi lauzīt rokas. Viņš gaidīja, kad tas kristalizēsies un izslies zobus visapkārt vēsajam mieram, kas valdīja “Ceļakmenī”. Viņš zināja, kā tas tuvosies: kā sals, kas izstrāvo no ziemas pārņemtas zemes, sastindzinādams dzidro ūdeni, ko agrīns atkusnis atstājis ratu grambās.

Bet, pirms Basts vēlreiz paguva ievilkt elpu, Kvouts krēslā izslējās taisni un pamāja, lai Hronists ņem rokā rakstāmspalvu. Juzdams, ka klusums aiztraucas projām, spēji paceldamies spārnos kā tumšs, izbie­dēts putns, Basts gandrīz apraudājās.

Kvouts nopūtās, un viņa nopūta pauda itin kā piktumu, itin kā samierināšanos. Man jāatzīstas, viņš teica, ka īsti nezinu, kā uzsākt stāsta nākamo daļu.

Baidīdamies, ka klusums var pārlieku ieilgt, Basts žigli ieminējās:

- Varbūt vispirms tu varētu vienkārši pārstāstīt pašu svarīgāko? Pēc tam, ja vajadzīgs, vari atgriezties atpakaļ un šo to izklāstīt sīkāk.

- It kā tas būtu tik vienkārši! Kvouts skarbi atcirta. Kas ir pats svarīgākais? Mana maģija vai mana mūzika? Mans gandarījums vai manas aplamības?

Basts tumši pietvīka un iekoda lūpā.

Kvouts spēji izgrūda elpu. Piedod, Bast! Tas ir labs padoms, un beigu beigās es allaž pārliecinos, ka tādi ir visi tavi šķietami tukšie ieteikumi. Viņš atgrūda krēslu no galda. Bet, pirms mēs turpinām stāstu, reālajai pasaulei ir savas prasības, ko es ilgāk vairs nevaru neņemt vērā. Lūdzu uz brītiņu mani atvainot!

Arī Hronists un Basts piecēlās kājās, izstaipījās un devās rūpēties paši par savām reālās pasaules prasībām. Basts aizdedzināja lampas. Kvouts atnesa jaunu porciju siera, maizes un cietas, pikantas desas. Kādu laiku vīri ēda, brīžiem mēģinādami uzturēt pieklājīgi ikdienišķu sarunu, tomēr viņu domas kavējās citur pie iesāktā stāsta.

Basts apēda pusi porcijas. Hronists sev atvēlēja mazliet vairāk, taču ari viņš notiesāja visai pieticīgu ēdiena daudzumu. Kvouts apēda pāris kumosu un atsāka runāt.

- Tātad turpinām! Mūzika un maģija. Gandarījums un aplamības. Padomājiet! Kas vajadzīgs mūsu stāstam? Kādas būtiskas daļas tajā pietrūkst?

- Sievietes, Reši, Basts nevilcinādamies atbildēja. Sievietes tavā stāstā gandrīz izpaliek.

Kvouts pasmaidīja. Ne jau sievietes, Bast. Viena sieviete. Tā sie­viete. Kvouts paskatījās uz Hronistu. Nešaubos, ka tu esi dzirdējis dažnedažādas baumu drumstalas. Es tev pastāstīšu patiesību par viņu. Tiesa, neesmu pārliecināts, ka spēšu attaisnot atbildību, kādu uzliek šāds uzdevums.

Hronists paņēma rakstāmspalvu, bet nepaguva iemērkt to tintē, jo Kvouts pacēla roku. Pirms sāku, es gribu pasacīt vēl kaut ko. Esmu jau agrāk dāļājis stāstus, gleznojis vārdu ainas, klāstījis skarbus melus un vēl skarbākas patiesības. Reiz es dziedāju krāsas aklam vīram. Spē­lēju septiņas stundas, un beigās viņš teica, ka esot tās redzējis: zaļu, sarkanu, zeltainu krāsu. Man šķiet, tas bija vieglāks uzdevums par šo, kuru uzņemos tagad. Radīt jūsos sapratni par viņu tikai ar vārdiem. Jūs nekad neesat viņu redzējuši, neesat dzirdējuši viņas balsi. Jūs to nevarat zināt.

Kvouts pamāja Hronistam, aicinādams viņu ņemt rakstāmspalvu.

- Tomēr es mēģināšu. Pašlaik viņa ir aizkulisēs un gaida, kad būs laiks teikt savas rindas. Sagatavosim skatuvi viņas uznācienam…

Загрузка...