Vēja vārds

SEŠDESMITĀ NODAĻA . Veiksme

NĀKAMAJĀ DIENĀ ES DEVOS uz eksāmenu dienas izlozi, cīnīdamies ar savām pirmajām paģirām. Gurdens un vieglu nelabumu pakrūtē iestājos īsākajā rindā un centos neievērot kņadu, kas valdīja apkārt, simtiem studentu staigāja tur un atpakaļ, pirka, pārdeva, kaulējās un bez mitas sūdzējās par izlozēto eksāmena laiku.

- Kvouts, Arlidena dēls! es teicu, kad beidzot biju izstāvējis rin­du. Sieviete ar garlaikotu sejas izteiksmi atzīmēja manu vārdu, un es izvilku no melnā samta maisa savu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Heptena. Dienas vidus”. Tātad vēl piecas dienas pietiekami daudz laika, lai sagatavotos eksāmenam.

Taču atpakaļceļā uz “Steliņģiem” man prātā iešāvās kāda doma. Cik ilga gatavošanās man patiesībā vēl vajadzīga? Un pats galvenais: cik daudz es vēl varu apgūt, ja man liegta pieeja Arhīviem?

Apsvēris šo domu, es pacēlu roku virs galvas, izstiepis īkšķi un vidējo pirkstu: tas bija signāls, ka mans izlozētais laiks ir pēc piecām dienām un es esmu gatavs to pārdot.

Itin drīz pie manis piesteidzās nepazīstama studente. Ceturtā diena! viņa paziņoja, pacēlusi savu eksāmena plāksnīti. Došu tev apmaiņai džotu. Es papurināju galvu. Viņa paraustīja plecus un de­vās projām.

Pēc brīža man tuvojās Galvens, viens no “Medikas” Re’lariem. Viņš bija izslējis gaisā rādītājpirkstu, dodams zīmi, ka eksāmens jākārto šajā pēcpusdienā. Loki zem viņa acīm un raižpilnā sejas izteiksme lika domāt, ka tik drīzam pārbaudījumam viņš nejūtas gatavs. Kā būtu ar pieciem džotiem?

- Es gribētu veselu talantu…

Galvens saprotoši pamāja, virpinādams pirkstos savu plāksnīti. Ce­na bija godīga. Neviens nevēlējās doties uz eksāmenu pirmajā pēc­pusdienā. Varbūt vēlāk. Es vēl drusku paskatīšos.

Vērodams viņu aizejam, es klusībā brīnījos, kādu atšķirību dzīvē var ienest viena vienīga diena. Vakar pieci džoti man būtu nozīmējuši veselu bagātību. Bet šodien mans maks bija krietni piebriedis…

Kamēr es kavējos neskaidrās atmiņās par to, cik īsti esmu iepriek­šējā vakarā nopelnījis, ieraudzīju tuvojamies Vilemu un Simmonu. Zem Vilema melnīgsnējās keldieša sejas bija jaušams neveselīgs bālums. Spriedu, ka arī viņš arimredzot cieš no mūsu iepriekšējā vakara uzdzī­ves sekām.

Turpretī Simmons izskatījās tikpat možs un apmierināts kā vien­mēr. Uzmini: kurš izlozēja šo pēcpusdienu? Viņš ar rokas mājienu norādīja man pāri plecam. Ambrozs un vairāki viņa draugi! Šādos brīžos es spēju ticēt Visuma taisnīgumam.

Pagriezies pārlaidu acis pūlim un, vēl neredzēdams Ambrozu, iz­dzirdēju viņa balsi: …no tā paša maisa, tātad lozes nebija kārtīgi sajauktas. Viņiem pienāktos sākt visas šīs stulbās izdarības vēlreiz no gala un…

Ambrozs un vairāki viņa labi ģērbušies draugi lēni gāja garām pā­rējiem, lūkodamies pēc paceltas rokas. Kad viņi atradās pēdas desmit no manis, Ambrozs beidzot paskatījās lejup un aptvēra, ka izslietā roka ir manējā.

Viņš spēji apstājās, sarauca pieri, tad nodārdināja rejošus smieklus.

- Ak, nabaga zēn, tev ir tik daudz brīva laika un nav nekādu iespēju to izmantot! Vai Lorrens joprojām nelaiž tevi atpakaļ?

- Āmurs un rags, Vilems man blakus gurdi noteica.

Ambrozs pasmaidīja. Paklausies! Es par tavu plāksnīti došu puspe-

niju un vienu no saviem vecajiem krekliem. Tad tev vismaz būs, ko uzvilkt, kad mazgāsi upē savu vienīgo kreklu! Draugi viņam aiz mugu­ras ieķiķinājās, ar skatienu nomērodami mani no galvas līdz kājām.

Es rādīju vienaldzīgu seju, nevēlēdamies sagādāt viņam ganda­rījumu. Patiesībā es sāpīgi apzinājos to, ka man ir tikai divi krekli, un pēc diviem mācību dimestriem abi sāk izskatīties diezgan bēdīgi. Novalkāti. Turklāt es tiešām tos mazgāju upē, jo man nekad neatlika naudas veļas mazgātavai.

- Es tomēr atteikšos! bezbēdīgi atmetu. Tavu kreklu apakšdaļa ir pārāk koši iekrāsota, lai atbilstu manai gaumei. Paraustīju pats sava krekla priekšpusi, lai darītu skaidrāku savu vārdu nozīmi. Vairāki studenti tuvumā iesmējās.

- Es nesapratu, Simmons klusi sacīja Vilemam.

- Tas ir mājiens, ka Ambrozam ir… Vilems bridi sastomījās,

- …Edamete tass, slimība, ko dabū no maukām. No tās rodas pleķi…

- Labi, labi sapratu, Simmons aši attrauca. Fū! Un Ambrozs labprāt valkā zaļu.

Tikmēr Ambrozs bija piespiedis sevi pasmieties kopā ar pārējiem par manu joku. Labi, tas bija pelnīts, viņš noteica. Nu tad dosim nabagiem penijus! Viņš izvilka maku un to sapurināja. Cik tu gribi?

- Piecus talantus, es teicu.

Viņš sastindzis blenza uz mani, neatvēris maku līdz galam. Tā bija satriecoša summa. Vairāki vērotāji no malas piebikstīja cits citam ar elkoni, acīmredzot cerēdami, ka es piespiedīšu Ambrozu samaksāt daudzkārt vairāk, nekā mans izlozētais laiks bija vērts.

- Piedošanu! es teicu. Vai vajadzētu pārveidot to penijos? Visiem bija labi zināms, ka Ambrozs iepriekšējos eksāmenos nav ticis galā ar aritmētikas daļu.

- Tas ir smieklīgi! Ambrozs teica. Pēcpusdiena nav tālu, un tev ļoti veiksies, ja dabūsi kaut vai vienu talantu!

Es māksloti paraustīju plecus. Esmu ar mieru nolaist līdz četriem.

- Tu nolaidīsi līdz vienam! Ambrozs nepiekāpās. Es neesmu idiots.

Dziļi ievilcis elpu, es nopūtos, tēlodams samierināšanos. Laikam jau neizdosies izspiest no tevis… teiksim, vienu un četrus? es jautāju, iekšēji viebdamies pats par savu žēlabaino balsi.

Ambrozs pasmaidīja savu haizivs smaidu. Vai zini ko? viņš augstsirdīgi sacīja. Došu tev vienu un trīs. Man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību.

- Paldies, ser! es pazemīgi teicu. Es to augsti novērtēju. Jutu, ka pūlī uzšalc vilšanās par manu sunisko tieksmi pēc Ambroza naudas.

- Nav par ko! Ambrozs pašapmierināti atbildēja. Vienmēr prie­cājos palīdzēt trūkumcietējiem.

- Vintasas naudā tas būs divi nobli, seši biti, divi peniji un četri šimi.

- Es pats māku pārrēķināt! viņš atcirta. Esmu ceļojis pa pasauli kopā ar tēva svītu kopš bērnu dienām. Zinu, ko nozīmē nauda.

- Protams, zini, es vainīgi piešķiebu galvu. Tas bija muļķīgi no manas puses. Ziņkāri paskatījos uz viņu. Tātad tu esi bijis ari Modegā?

- Bez šaubām! viņš izklaidīgi atmeta, meklēdams makā atbilstošās monētas. Esmu viesojies ari Keršenas augstajā galmā. Divas reizes.

- Vai tā ir taisnība, ka Modegas aristokrāti uzskata kaulēšanos par apkaunojošu rīcību no augstdzimušu pilsoņu puses? es nevainīgi apjautājos. Ja pareizi atceros, viņi to uzskatot par drošu zīmi, ka cilvēks ir vai nu no zemas kārtas, vai arī nonācis galējā trūkumā…

Ambrozs paskatījās uz mani un pārtrauca rakņāties monētās. Viņa acis samiedzās šaurāk.

- Ja tā ir patiesība, tad tu esi bezgala laipns, ka nolaidies līdz manam līmenim tīrā prieciņa dēļ. Es veltīju viņam zobgalīgu smaidu.

- Mums, Edema Rū ļaudīm, ļoti patīk kaulēties. Apkārt atskanēja paklusu smieklu murdoņa. Šobrīd mūs vēroja vairāki duči studentu.

- Nekā tamlīdzīga! Ambrozs atcirta.

Es uzklāju sejai raižpilnu masku. Ā, lūdzu piedošanu, milord! Es nezināju, ka tevi piemeklējuši grūti laiki. Paspēru dažus soļus tuvāk un sniedzu viņam savu eksāmena plāksnīti. Ņem, tu vari to dabūt par puspeniju! Arī man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību. Stāvēju Ambrozam tieši pretī, pastiepis veiksmīgo lozi.

- Lūdzu, neatsakies! Es vienmēr priecājos palīdzēt trūkumcietējiem.

Ambroza acis meta zibeņus. Paturi pats un aizrijies! viņš man uzšņāca. Un atceries to, kad ēdīsi kārtējās pupas un mazgāsi kreklu upē! Es joprojām būšu tepat, kad tu vilksies projām no šejienes ar tukšām rokām un vēl tukšākām kabatām! Viņš apsviedās un devās projām iespaidīgs aizskarta pašlepnuma iemiesojums.

Man apkārt atskanēja aplausi. Cienīgi paklanījos uz visām pusēm.

- Kā tu to vērtētu? Vilems jautāja Simmonam.

- Divi Ambroza labā. Trīs Kvouta labā. Simmons paskatījās uz mani. Patiesībā tas nebija tavs labākais sniegums.

- Pagājušajā naktī nedabūju kārtīgi izgulēties, es paskaidroju.

- Ar katru tādu reizi tu palielini atmaksu, ko beigās riskē dabūt, sacīja Vilems.

- Mēs varam tikai riet viens uz otru, es teicu. Maģistri par to ir parūpējušies. Jebkāda galējība nozīmētu izslēgšanu “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Kāpēc es, pēc jūsu domām, neesmu viņam pilnīgi sabojājis dzīvi?

- Varbūt aiz slinkuma? minēja Vilems.

- Slinkums ir viena no manām labākajām īpašībām, es nebēdīgi atbildēju. Ja es nebūtu slinks, varētu papūlēties un atrast Edamete tass tulkojumu un justies sāpīgi aizskarts, atklājot, ka tas nozīmē “Edemas piles”. Es atkal pacēlu roku, izslējis īkšķi un vidējo pirkstu.

- Bet man labāk tīk domāt, ka tas ir tiešs slimības nosaukuma tulkojums: “nemserria”, un tādējādi nesagādāt liekus draudus mūsu draudzībai.

Beigu beigās es pārdevu savu lozi izmisušam Re’laram no “Frakci­jas”, vārdā Džeksims. Pēc pamatīgas kaulēšanās iztirgoju to par sešiem džotiem un vēl konkrēti nenosauktu pakalpojumu tuvākajā nākotnē.

Eksāmeni pagāja apmēram tā, kā varēja gaidīt, ja ņem vērā, ka man nebija laika papildus mācīties. Hemmem joprojām bija zobs uz mani. Lorrens izturējās vēsi. Elodins bija nolaidis galvu uz galda un šķita aizmidzis. Man tika noteikta mācību maksa sešu talantu apmērā, un tas man radīja interesantu situāciju…

* * *

Garais ceļš uz Imri bija gandrīz tukšs. Saules stari spraucās caur koku zariem, un vējš nesa līdzi tikko jaušamu vēsumu, kas atgādināja par rudens tuvumu. Vispirms es devos uz “Eoliju”, lai paņemtu savu lautu. Iepriekšējā vakarā Stančions bija uzstājis, lai es atstāju to turpat un garā mājupceļa skurbumā nenodaru tai kādu kaitējumu.

Tuvodamies “Eolijai”, es ieraudzīju Deohu, kas stāvēja, atspiedies pret ārdurvju stenderi, un virpināja pār pirkstu kauliņiem naudas ga­balu. Mani ieraudzījis, viņš pasmaidīja: Nu sveiks! Kad redzēju, kā tu aiziedams līgojies, nodomāju, ka tu ar saviem draugiem ieklunkurosi tieši upē.

- Mēs līgojāmies dažādos virzienos, es paskaidroju, tāpēc viss izlīdzinājās.

Deohs iesmējās. Tava dāma ir tur iekšā.

Centos neielaist sejā tvīkumu un klusībā nobrīnījos, kā viņš zina, ka es te cerēju satikt Dennu. Diez vai es varu saukt viņu par savu dāmu. Sovojs galu galā bija mans draugs.

Deohs paraustīja plecus. Sauc, kā gribi, bet Stančions ir savācis viņu pie sevis uz bāra letes. Es tavā vietā pasteigtos, pirms viņš kļūst pārāk aktīvs un sāk praktizēt pirkstu vingrinājumus.

Manī uzbangoja dusmas, un es ar pūlēm noriju dažus spēcīgus vārdus. Mana lauta. Viņš runāja par manu lautu. Ātri iesteidzos iekšā: jo īsāku bridi Deohs redzēs manu seju, jo labāk.

Apstaigāju visus trīs “Eolijas” stāvus, bet Denna nekur nebija redzama. Toties es saskrējos ar grāfu Threpi, kas iepriecināts aicināja mani apsēsties.

- Nez, vai es varētu pierunāt tevi kādreiz paviesoties manā mājā? Threpe kautrīgi vaicāja. Gribu sarīkot nelielas vakariņas, un daži mani paziņas ļoti vēlētos ar tevi iepazīties. Viņš pamirkšķināja ar aci. Runas par tavu priekšnesumu jau ir izskanējušas diezgan tālu.

Sajutu pakrūtē nepatīkamas bažas, taču zināju, ka draudzēšanās ar aristokrātiem ir viens no neizbēgamiem ļaunumiem. Es jutīšos pagodināts, milord.

Threpe saviebās. Vai noteikti jāsaka “milord”?

Diplomātija ir svarīga daļa ceļojošu aktieru dzīvē, un titulu un pakāpju ievērošana ir nozīmīga diplomātijas daļa. Etiķete, milord! es ar nožēlu atbildēju.

- Uzspļaut etiķetei! Threpe neiecietīgi atmeta. Etiķete ir cilvēku izdomāts noteikumu kopums, kas ļauj viņiem sabiedrībā būt rupjiem citam pret citu. Vispirms es piedzimu kā Denē, pēc tam kļuvu Threpe un tikai visbeidzot grāfs. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Varbūt mēs varētu palikt pie Denē vai, vienkāršības labad, pie Dena?

Es vilcinājos.

- Vismaz šeit, viņš lūdza. Ja šajās telpās kāds sāk ar mani “lordot”, es jūtos kā nezāle puķu dobē.

Atlika piekrist. Ja jūs tā jūtaties labāk, Den.

Threpe pietvīka, it kā es būtu izteicis komplimentu. Nu tad pa­stāsti man kaut ko par sevi! Kur tu dzīvo?

- Upes pretējā pusē, es izvairīgi atbildēju. “Steliņģu” guļamlāvas nebija nekāds krāšņais variants. Kad Threpe jautājoši paskatījās uz mani, es paskaidroju: Esmu Universitātes students.

- Tu mācies Universitātē? viņš acīmredzamā neizpratnē pārjau­tāja. Vai tagad tur māca ari mūziku?

Tāda doma man gandrīz izvilināja smieklus. Nē, nē. Es esmu Arkanuma loceklis.

Jau nākamajā brīdī es nožēloju, ka esmu to pateicis. Grāfs atlaidās dziļāk sēdeklī un veltīja man neomulīgu skatienu. Tu esi burvis?

- Ai nē! es attraucu. Es vienkārši studēju. Saprotiet, valodnie­cību, matemātiku… Apzināti izraudzījos divus nevainīgākos kursu apzīmējumus, kuri ienāca prātā, un šķita, ka Threpe mazliet nomie­rinās.

- Es biju iedomājies, ka tu esi… viņš atstāja teikumu pusceļā un mazliet noskurinājās. Kāpēc tu tur studē?

Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Es… Man vienmēr ir gribējies mācīties. Ir tik daudz neizzinātu jautājumu…

- Bet tev tas nav vajadzīgs! Tas ir, es gribēju teikt… Grāfs meklēja atbilstošus vārdus. Spriežot pēc tā, kā tu spēlē, tavs patrons noteikti ir mudinājis tevi pievērsties mūzikai…

- Man nav patrona, Den, es atbildēju ar biklu smaidu. Saprotiet, ne jau tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tādu iespēju.

Viņa reakcija bija citāda, nekā es gaidīju. Kāda sasodīta neveiksme! Viņš spēcīgi trieca plaukstu pret galdu. Es iedomājos, ka tevi kāds piesardzības labad slēpj un nerāda citiem. Šoreiz pret galdu atsitās dūre. Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!

Kaut cik atguvis savaldīšanos, viņš paskatījās uz mani. Piedod! Es vienkārši… Bezcerīgi noplātījis rokas, Threpe izdvesa skumju nopūtu.

- Vai tu esi dzirdējis teicienu: “Viena sieva, un tu esi laimīgs, divas, un tu sāc nogurt…”

Es pamāju ar galvu. “…trīs, un viņas sāk ienīst cita citu…”

- “…četras, un viņas sāk ienīst tevi,” Threpe pabeidza. Nu redzi, tas pats ir divtik spēkā attiecībā uz patroniem un viņu mūziķiem. Es nupat pievācu trešo, jaunu flautistu, kas cīnās pēc atzīšanas. Viņš nopūtās un papurināja galvu. Viņi ķīvējas kā kaķi maisā, raizēdamies, ka nesaņem pietiekami daudz uzmanības. Ja vien es būtu zinājis, ka parādīsies tu, es būtu pagaidījis.

- Jūs man glaimojat, Den.

- Patiesībā es speru pats sev pa pakaļu, Threpe nopūtās, un viņa sejā parādījās vainīga izteiksme. Tas nav taisnīgi. Sefrans labi dara savu darbu. Viņi visi ir labi mūziķi un izturas labvēlīgi pret mani, tieši tāpat kā izturētos sievas. Threpe uzmeta man vainīgu skatienu. Ja mēģināšu ievest starp viņiem ari tevi, man par to būs ellīgi jāmaksā. Biju jau spiests melot par mazo dāvaniņu, ko tev iedevu vakar vakarā.

- Tātad es esmu kaut kas līdzīgs mīļākajai? es smīnēdams pavai­cāju.

Threpe guldzoši pasmējās. Nepārcentīsimies ar analoģijām! Drīzāk es būšu tev tāds kā savedējs. Palīdzēšu tev tikt pie kārtīga patrona. Es piecdesmit jūdžu apkārtnē pazīstu visus, kuriem ir pareizās asinis vai nauda, tāpēc tas nevarētu sagādāt grūtības.

- Tā būtu ļoti vērtīga palīdzība, es nopietni teicu. Sabiedrī­bas slāņi šajā upes pusē man ir pamatīga mīkla. Tad man piepeši uzzibsnīja kāda doma. Starp citu, vakar vakarā es šeit iepazinos ar jaunu dāmu, bet neko lielu par viņu neuzzināju. Ja jūs šo pilsētu pazīstat… Cerību pilns, ļāvu teikumam aprauties.

Threpe uzmeta man viszinīgu skatienu. A, saprotu!

- Nē, nē, nē! es protestēju. Tā ir meitene, kas dziedāja līdzi manam priekšnesumam. Mana Aloina. Es cerēju viņu atrast, lai varētu izteikt cieņu un atzinību.

Threpe paskatījās uz mani tā, it kā īsti neticētu maniem vārdiem, tomēr acīmredzot nevēlējās ielaisties sīkākos apcerējumos. Tas ir sa­protams. Kā viņu sauc?

- Dianna. Šķita, ka Threpe gaida kaut ko vairāk. Tas ir viss, kas man zināms.

Threpe neapmierināti nosēcās. Kāda viņa izskatījās? Kaut vai no­dziedi to, ja vajadzīgs!

Jutu, ka man vaigos kāpj sārtums. Viņai bija tumši mati, apmē­ram tik gari. Ar plaukstu norādīju mazliet zemāk par plecu. Jauna sieviete ar gaišu sejas ādu. Threpe joprojām gaidoši raudzījās uz mani. Skaista!

- Skaidrs, Threpe domīgi norūca, berzēdams lūpas. Vai viņai bija talanta stabulītes?

- Es nezinu. Varbūt.

- Vai viņa dzīvo šajā pilsētā?

Es vēlreiz paraustīju plecus, neslēpdams nezināšanu un juzdamies arvien muļķīgāk.

Threpe iesmējās. Ja gribi, lai palīdzu, tev jāpastāsta man krietni vairāk. Viņš pameta skatienu pār manu plecu. Pagaidi, re, kur nāk Deohs! Ja kāds spēs tev atrast vajadzīgo meiteni, tad vienīgi viņš. Threpe pacēla roku. Deoh!

Deohs pienāca pie mums un atspiedās pret galdiņu. Kā varu jums palīdzēt?

- Mūsu jaunajam dziedonim vajadzīga neliela informācija par dā­mu, ar ko viņš vakar esot iepazinies.

- Neteikšu, ka tas mani pārsteidz, jo vakar te apgrozījās krietns bariņš pievilcīgu būtņu. Un dažas no viņām apvaicājās par tevi. Deohs man pamirkšķināja ar aci. Kura tad bija tā, kas tevi piesaistīja?

- Ne jau tādā nozīmē! es protestēju. Viņa bija tā, kura pievieno­jās manam dziedājumam. Viņai bija brinum jauka balss, un es cerēju viņu atrast, lai mēs vēl kaut kad varētu kopā padziedāt.

- Es laikam saprotu, par kādu padziedāšanu ir runa. Deohs veltīja man platu, viszinīgu smaidu.

Jutu, ka pietvīkstu, un atkal saslējos niknā protestā.

- Nomierinies, zēn, es tak turēšu mēli aiz zobiem! Neteikšu neko pat Stančionam, kas nadzīgi izlaiž valodas pa visu pilsētu. Viņam pie­tiek ieraut vienu kausu, lai sāktu klačoties kā skolas skuķis. Deohs gaidoši paskatījās uz mani.

- Viņa bija slaida, ar dziļām, izteiksmīgām kafijas krāsas acīm, es pavēstīju, pat neattapdamies ieklausīties, kā tas skan. Steidzos runāt tālāk, iekams Threpe vai Deohs nav paguvuši mani izzobot. Un viņu sauca Dianna.

- Āāā! Deohs novilka, lēni pamādams pie sevis, un viņa smaids kļuva itin kā sājāks. Laikam jau man vajadzēja to uzminēt.

- Vai viņa dzīvo tepat? jautāja Threpe. Man šķiet, ka es viņu nepazīstu.

- Gan tu atcerētos, ja būtu viņu saticis, sacīja Deohs. Bet nē, es nedomāju, ka viņa dzīvo šajā pilsētā. Es viņu redzu tikai laiku pa laikam. Viņa ir ceļotāja te ierodas šeit, te atkal pazūd. Viņš paber­zēja pakausi un veltīja man skumīgu smaidu. Nudien nezinu, kur tu varētu viņu atrast. Esi uzmanīgs, puis, tā ir sieviete, kas var nozagt tavu sirdi! Vīrieši krīt viņas priekšā gar zemi kā kvieši no sirpja pieskāriena.

Es paraustīju plecus, it kā mani tādi banāli sīkumi nespētu aizskart, un jutos atvieglots, kad Threpe pievērsās tenkām par kādu vietējo padomnieku. Es klusībā smīkņāju par šīm pļāpām, līdz iztukšoju savu kausu, un pēc tam atvadījos un devos projām.

* * *

Pusstundu vēlāk es stāvēju uz pakāpieniem Devi durvju priekšā, cenzdamies neielaist nāsīs pretīgo skārņa smaku no lejasstāva. Trešo reizi pārskaitīju naudu, kas bija manā rīcībā, un pārdomāju savas izvēles iespējas. Es varēju samaksāt visu parādu un pēc tam vēl atļauties mācību maksu, taču tad man vairs nepaliktu ne pliks penijs. Man bija jānokārto vēl citi parādi, un, lai cik ļoti gribēju izkļūt no Devi žņaugiem, es nepa­visam nevēlējos sākt jauno mācību periodu ar pilnīgi tukšu kabatu.

Durvis atvērās tik spēji, ka es satrūkos. Šaurajā šķirbā parādījās aizdomu pilnā Devi seja, taču tā atplauka smaidā, līdzko viņa pazina mani. Ko tu te slapsties? viņa noprasīja. Kungi parasti klauvē. Atvērusi durvis, viņa ar rokas mājienu aicināja mani tālāk.

- Kavējos, apsverot savas iespējas, es teicu, noskatīdamies, kā Devi aizbultē durvis no iekšpuses. Viņas istaba izskatījās apmēram tāda pati kā iepriekšējā reizē, tikai šodien tā smaržoja pēc kanēļa, nevis pēc lavandas. Ceru, ka nesagādāšu tev neērtības, ja šajā dimestrī samaksāšu tikai procentus?

- Nepavisam ne, Devi laipni atbildēja. Es labprāt skatos uz to kā uz savu ieguldījumu. Viņa ar rokas mājienu norādīja uz krēslu.

- Turklāt tas nozīmē, ka varēšu tevi atkal redzēt. Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik man ir maz apmeklētāju.

- Tam iemesls laikam ir šī vieta, nevis tava iestāde, es teicu.

Devi sarauca degunu. Es zinu. Sākumā apmetos šeit tāpēc, ka

telpas bija lētas. Tagad pienākums liek te palikt, jo klienti zina, kur mani atrast.

Es noliku uz galda divus talantus un pabīdīju tos viņai pretī. Vai drīkstu uzdot jautājumu?

Devi uzmeta man draisku, pacilātu skatienu. Vai tas būs nepie­dienīgs jautājums?

- Mazliet, es atzinos. Vai kāds ir mēģinājis par tevi ziņot?

- Hmm… Devi saslējās krēslā taisni. To var uztvert dažādi. Viņa savilka uzaci virs vienas ledaini zilās acs. Vai tu mēģini man draudēt vai jautā aiz ziņkārības?

- Aiz ziņkārības, es steigšus atbildēju.

- Tad klausies, ko es tev teikšu! Viņa pamāja uz manu lautu.

- Nospēlē man kādu dziesmu, un es tev pastāstīšu patiesību.

Es pasmaidīju, atvēru futrāli un izņēmu lautu. Ko tu gribētu dzirdēt?

Viņa brīdi domāja. Vai tu proti nospēlēt “Ej projām no pilsētas, skārdniek”?

Nospēlēju prasīto; tas bija ātri un viegli izdarāms. Devi aizrautīgi pievienojās piedziedājumam un beigās smaidīdama sita plaukstas kā jauna meitene.

Atskatoties uz notikušo, jāteic, ka viņa tāda patiešām bija. Tolaik viņa šķita vecāka sieviete, pieredzējusi un pašpārliecināta. Turpretī man vēl nebija apritējuši pilni sešpadsmit gadi.

- Vienreiz gadījās, Devi atbildēja uz manu jautājumu, kamēr es ievietoju lautu futrālī. Pirms diviem gadiem kāds jauns kungs, li’lirs, nosprieda, ka gudrāk būs paziņot konsteblam, nevis maksāt savu parādu.

Es paskatījos uz viņu. Un?

- Un viss. Devi nevērīgi paraustīja plecus. Viņi atnāca šurp, izjautāja mani un pārmeklēja dzīvokli. Protams, nekādus pierādījumus apsūdzībai neatrada.

- Protams.

- Nākamajā dienā jaunais džentlmenis pastāstīja konsteblam patie­sību. Viņš esot visu to izdomājis, jo es esot atraidījusi viņa roman­tiskos centienus. Devi pasmīnēja. Konstebls nebija sajūsmā, un jaunajam cilvēkam bija jāmaksā sods par sievietes, cienījamas pilsones, apmelošanu.

Es nespēju apvaldīt smaidu. Nevaru sacīt, ka es būtu ļoti… Paliku pusceļā, jo ieraudzīju kaut ko tādu, ko agrāk nebiju pamanījis. Norādīju uz viņas grāmatplauktu. Vai tā ir Malkafa “Visas matērijas pamats”?

-Jā gan! Devi lepni atbildēja. Pavisam jauna grāmata. Daļa no parāda. Viņa pamāja uz plaukta pusi. Vari droši ieskatīties!

Piegāju pie grāmatplaukta un paņēmu grāmatu. Ja es būtu varējis no tās mācīties, tad nebūtu iekritis uz vienu no šodienas eksāmena jautājumiem.

- Es domāju, ka tev visas grāmatas ir pieejamas Arhīvos, Devi teica ar jaušamu skaudību balsī.

Es papurināju galvu. Man tur aizliedza iet, paskaidroju viņai.

- Arhīvos esmu pavadījis kopā apmēram divas stundas, un krietna daļa no šī laika pagāja, kamēr mani nosvētīja un izmeta pa durvīm.

Devi lēni pamāja ar galvu. Biju to dzirdējusi, bet nekad nevar zināt, cik baumās ir patiesības. Tad jau mēs ar tevi esam līdzīgā stāvoklī.

- Es teiktu, ka tavs stāvoklis ir mazliet labāks, es sacīju, pārlū­kodams viņas plauktus. Tev šeit ir Tekams, un tev ir “Heroborica”. Pārskatīju visus virsrakstus, meklēdams kaut ko, kur varētu būt ziņas par Amiru vai čandriāniem, taču neko daudzsološu neredzēju. Tev ir arī “Parasto draku pārošanās paradumi”. To es biju līdz pusei izlasījis, bet tad mani izsvieda ārā.

- Šis ir pēdējais izdevums, Devi lepni sacīja. Tajā ir jaunas gravīras un nodaļa par Faen-Moite.

Pārlaidu pirkstus grāmatas muguriņai un atkāpos no plaukta. La­ba bibliotēka!

- Es domāju gan! viņa ķircinoši attrauca. Ja apsoli, ka tev būs tīras rokas, vari šad tad atnākt kaut ko palasīt. Ja nāksi ar visu lautu un man kaut ko nospēlēsi, varbūt es ļaušu tev pat kādu grāmatu aizņemties, tikai tā būs laikus jāatnes atpakaļ. Viņa dāvāja man valdzinošu smaidu. Mums, izstumtajiem, jāturas kopā.

Iedams garo ceļu atpakaļ uz Universitāti, es neziņā prātoju, vai Devi mēģina ar mani flirtēt vai vienkārši izturas draudzīgi. Kad visas trīs jūdzes bija pieveiktas, es joprojām nebiju atradis nekādu skaidru atbildi. Es biju gudrs, topošs varonis ar tik stipru Alaru kā Ramstona tērauda stienis. Tomēr visupirms es biju piecpadsmit gadus vecs zēns. Attiecībā uz sievietēm biju tikpat nevarīgs kā biezoknī apmaldījies jērs.

* * *

Atradu Kilvinu viņa kabinetā, kur viņš greba stikla puslodē rūnas, gatavodams vēl vienu piekaramo lampu. Klusi pieklauvēju pie atvēr­tajām durvīm.

Viņš paskatījās uz mani. E’lir Kvout, tu izskaties labāk.

Tikai pēc brīža es aptvēru, ka viņš salīdzina mani ar to zēnu, kāds es biju pirms trijām dienkopām, kad Vilema iejaukšanās dēļ viņš man aizliedza strādāt “Frakcijā”. Paldies, ser! Es arī jūtos labāk.

Kilvins mazliet piešķieba galvu.

Pastiepu roku pēc maka. Es gribētu nokārtot savu parādu.

Kilvins nosēcās. Tu man neko neesi parādā. Viņš atkal pievērsās galdam un savam iesāktajam darbam.

- Nu tad darbnīcai, es neatlaidos. Jau labu laiku esmu izmantojis jūsu labsirdību. Cik esmu parādā par materiāliem, ko lietoju mācekļa laikā kopā ar Manetu?

Kilvins nepārtrauca darbošanos. Vienu talantu, septiņus džotus un trīs.

Tāda precizitāte mani samulsināja, jo Kilvins nebija ieskatījies nolik­tavas rēķinu grāmatā. Gluži vai baidījos domāt par to, ko šis lācim līdzīgais vīrs nemitīgi nēsā sev līdzi galvā. Izņēmu no maka nosaukto naudas summu un noliku monētas puslīdz brīvā vietā uz galda.

Kilvins uzmeta tām skatienu. E’lir Kvout, es uzticos, ka šī nauda ir iegūta godīgā ceļā.

Viņa balss bija tik nopietna, ka izvilināja man smaidu. Es to nopelnīju vakar Imrē ar spēlēšanu.

- Vai par mūziku tajā upes krastā tik labi maksā?

Apvaldīju vēl vienu smaidu un nevērīgi paraustīju plecus. Nezinu, vai man tik labi veiksies katru vakaru. Es to darīju pirmoreiz.

Izdvesis kaut ko starp nicīgu un piktu sēcienu, Kilvins atkal pievēr­sās darbam. Tev sāk pielipt Elksas Dala pašpārliecība. Viņš rūpīgi ievilka stiklā jaunu līniju. Vai es pareizi saprotu, ka tu vakaros vairs nestrādāsi pie manis?

Jautājums mani tā samulsināja, ka es bridi aizturēju elpu. Es nedomāju… es atnācu parunāt ar jums par… Par iespēju atgriezties darbnīcā. Doma, ka varētu vairs nestrādāt pie Kilvina, man nebija pat ienākusi prātā.

- Acīmredzot tava mūzika ir ienesīgāka nekā šis darbs. Kilvins zīmīgi paskatījās uz noliktajām monētām.

- Bet es gribu šeit strādāt! es skumīgi iebildu.

Kilvina seja atplauka platā, gaišā smaidā. Tas ir labi! Es negribētu atdot tevi otrai upes pusei. Mūzika ir laba lieta, bet metāls dzīvo ilgāk. Viņš uzsita ar diviem milzīgajiem pirkstiem pa galdu, izteiksmīgi akcentēdams savu domu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, kurā turēja nepabeigto lampu, un raidīja mani projām. Ej! Nenokavē darbu, citādi es likšu tev vēl vienu dimestri spodrināt pudeles un berzt rūdu!

Iedams projām, es domāju par Kilvina vārdiem. Pirmo reizi nespēju pilnībā piekrist viņa teiktajam. Metāls rūsē, es nodomāju, bet mūzika dzīvo mūžīgi.

Laiks pierādīs, kuram no mums bija taisnība.

* * *

Aizgājis no “Frakcijas”, es taisnā ceļā devos uz “Zirgu un četrotni”, ko pamatoti uzskatīja par labāko viesnīcu šajā upes pusē. Tās saimnieks bija drukns vīrietis ar kailu galvu, vārdā Kaverins. Parādīju viņam savas talanta stabulītes, un piecpadsmit patīkamas minūtes mēs pavadījām vienošanās sarunās.

Gala iznākums bija tāds, ka par spēlēšanu trīs vakarus katrā dienkopā es saņemšu brīvu istabu un uzturu. Viesnīcas virtuve bija tei­cama, un mana istaba būtībā atgādināja nelielu dzīvokli: tajā bija guļamistaba, ģērbistaba un dzīvojamā istaba. Pēc šaurās guļamlāvas “Steliņģos” šis bija krietns kāpiens augšup.

Tomēr vislabākais bija tas, ka es katru mēnesi varēšu nopelnīt di­vus talantus. Zēnam, kurš tik ilgi dzīvojis pilnīgā trūkumā, tā bija līdz smieklīgumam neticama summa. Turklāt es to saņemtu papil­dus dāvanām vai dzeramnaudām, ar ko mani varētu apveltīt bagātie apmeklētāji.

Spēlēšana viesnīcā, darbs “Frakcijā” un iespēja tikt pie bagāta pat­rona nozīmēja, ka man vairs nebūs jākaujas ar nabadzību. Varēšu nopirkt lietas, kas man jau sen bija ļoti vajadzīgas: jaunu drēbju kārtu, piedienīgas rakstāmspalvas un papīru, jaunas kurpes…

Ja jūs nekad neesat pazinuši izmisīgu trūkumu, diez vai spēsiet saprast, cik milzīgs bija mans atvieglojums. Mēnešiem ilgi biju dzīvo­jis bailēs no jauniem sarežģījumiem, zinādams, ka jebkura liksta var mani izputināt pavisam. Bet tagad man vairs nevajadzēs katru dienu un visu laiku raizēties par nākamo mācību maksu vai Devi aizdevuma procentiem. Man vairs nedraudēja briesmas, ka būšu spiests pamest Universitāti.

Paēdu lieliskas vakariņas brieža gaļas steiku ar lapu salātiem un bļodiņu tīkami pikantas tomātu zupas. Tās papildināja svaigi firziķi, plūmes un baltmaize ar saldkrējuma sviestu. Un, kaut gan es to pat netiku lūdzis, man pasniedza vairākas glāzes teicama Vintasas vīna.

Pēc tam devos uz savām istabām un drīz vien iegrimu dziļdziļā miegā, tīksmi baudīdams jaunās pēļa gultas ērto plašumu.