Vēja vārds

DIVPADSMITĀ NODAĻA . bilžu mīklas gabaliņi

ĪSI PIRMS VASARAS BEIGĀM es nejauši dzirdēju sarunu, kas izrāva mani no laimīgās neziņas stāvokļa. Būdami bērni, mēs reti domājam par nākotni. ŠI nevainīgā vientiesība ļauj mums justies brīvākiem un laimīgākiem, nekā jebkad spēj justies pieaugušie. Diena, kad sākam raizēties par nākotni, ir diena, kurā mēs atstājam bērnību aiz mugu­ras.

Tuvojās vakars, un mūsu trupa bija apmetusies ceļa malā. Abentijs bija uzdevis man jaunu simpātijas vingrinājumu ar nosaukumu “prin­cips, kā pārvērst mainīgu karstumu pastāvīgā kustībā” vai tamlīdzīgu pretenciozu apzīmējumu.

Tas bija sarežģīti, tomēr man bija izdevies visas daļas kā bilžu miklas gabaliņus sakārtot īstajās vietās. Uzdevums man bija prasījis piecpadsmit minūtes, un no Abentija balss toņa es nopratu, ka viņš tam paredzējis vismaz trīs vai četras stundas.

Tā nu es devos viņu meklēt. Daļēji tādēļ, lai saņemtu nākamo uzde­vumu, un daļēji tādēļ, lai izbaudītu tīkamo pašapziņu.

Atradu Abentiju pie manu vecāku ratiem. Viņu balsis es izdzir­dēju krietni agrāk nekā ieraudzīju viņus pašus. Sākumā tās skanēja kā neskaidra murdoņa, kā tālīna mūzika tāda mēdz izklausīties saruna, kamēr vārdi vēl nav saprotami. Taču, pienācis tuvāk, es skaidri saklau­sīju vienu vārdu. Čandriāni.

To izdzirdējis, es spēji apstājos. Ikviens trupā zināja, ka mans tēvs strādā pie kādas dziesmas. Viņš jau vairāk nekā gadu bija cītīgi vācis senus stāstus un dzejoļus no iedzīvotājiem katrā pilsētā, kurā iegrie­zāmies uzstāties.

Vairākus mēnešus tie bija stāsti par Lanri. Pēc tam viņš sāka vākt ari senus stāstus par fejām, leģendas par ļauniem gariem un šļūceņiem. Tad viņš sāka uzdot jautājumus par čandriāniem…

Tas bija pirms vairākiem mēnešiem. Pēdējā pusgada laikā tēvs bija taujājis vairāk par čandriāniem un mazāk par Lanri, Līru un pārējiem.

Lielāko daļu dziesmu, ko mans tēvs sāķa sacerēt, viņš pabeidza vienas sezonas laikā, bet šī bija ieilgusi un kavējās nepabeigta jau otro gadu.

Jums būtu jāzina vēl kaut kas: tēvs nekad neļāva izskanēt nevienam dziesmas vārdam vai skaņai, iekams tā nebija pilnīgi gatava. Vienīgā uzticības persona bija mana māte, jo viņa bija daļa no ikvienas tēva rakstītās dziesmas. Mūzikas gudrība nāca no tēva. Skaistākie dziesmas vārdi bija mātes nopelns.

Dažas dienkopas vai mēneši pirms jaunradītas, gatavas dziesmas noklausīšanās tikai kāpināja interesi un piešķīra gaidām tīkamu sa­traukumu. Taču pēc gada pacilātība sāk noplakt. Tagad bija pagājis jau pusotrs gads, un cilvēki kļuvuši vai traki aiz ziņkārības. Reizēm tas izraisīja skarbu vārdu apmaiņu, ja kādu pieķēra grozāmies pārāk tuvu mūsu ratiem tieši tādā brīdī, kad tēvs un māte strādāja pie dziesmas.

Tā nu es pievirzījos tuvāk savu vecāku ugunskuram, cenzdamies iet tik klusi, cik vien iespējams. Noklausīšanās ir nelāgs netikums, taču vēlāk es esmu nodevies krietni sliktākiem paradumiem.

- …neko daudz par viņiem, dzirdēju Benu sakām. Bet esmu gatavs mēģināt.

- Priecājos, ka varu aprunāties par to ar skolotu cilvēku. Mana tēva spēcīgais baritons kontrastēja ar Bena tenoru. Mani ir nogur­dinājuši visi šie māņticīgie laucinieki, un…

Kāds piemeta ugunij malku, un liesmu spraksti apslāpēja tēva turp­mākos vārdus. Cik aši vien spēdams, es aizskrēju un paslēpos savu vecāku ratu kulbas ēnā.

- …it kā es ar šo dziesmu vajātu rēgus. Lipināt kopā tādu stāstu bija gauži aplama iedoma. Kaut es nekad to nebūtu sācis!

- Muļķības! sacīja mana māte. Tas būs tavs labākais darbs, un tu to zini.

- Tātad tu domā, ka visa pamatā ir viens, sākotnēji patiess stāsts, no kura radušies pārējie? jautāja Bens. Vēsturiska liecība par Lanri?

- Visas pazīmes vedina tā domāt, tēvs atbildēja. Tas ir apmēram tā, it kā tu vērotu duci mazbērnu un redzētu, ka desmit mazbērniem ir zilas acis. Tu zini, ka arī tavai vecmāmiņai bija zilas acis. Tā es esmu darījis jau agrāk, un man tas padodas. Līdzīgā veidā es uzrakstīju “Zem mūriem”. Bet… Es dzirdēju, kā viņš nopūšas.

- Kur tad īsti ir tā nelaime?

- Šis stāsts ir senāks, paskaidroja māte. Viņš jūtas tā, ir kā vērotu mazmazmazbēmus.

- Un tie ir izkaisīti pa visām malām! tēvs sūrojās. Un, kad beigu beigās es kādu atrodu, tam ir piecas acis: divas zaļas, viena zila, viena brūna un viena zaļgani dzeltena. Bet nākamajam ir tikai viena acs, un tā maina krāsu. Kā lai es no tā izdaru secinājumus?

Bens nokremšļojās. Apgrūtinoša analoģija, viņš teica. Bet par čandriāniem tu vari droši smelties ziņas no manis. Es par viņiem gadu gaitā esmu dzirdējis daudz stāstu.

- Visupirms man jāuzzina, cik viņu ir pavisam, sacīja tēvs. Lie­lākā daļa stāstu apgalvo, ka septiņi, bet īstas vienprātības nav. Daži saka: trīs, citi saka: pieci, un “Feliora krišanā” to ir veseli trīspadsmit, pa vienam uz katru Aturas priesteri un vēl viens uz visiem pārvaldī­tājiem kopā.

- Skaitu es tev varu pateikt, sacīja Bens. Septiņi. Tam tu diezgan droši vari ticēt. Chaen-dian nozīmē “kopā septiņi”. Čendiani čandriāni.

- To es nezināju, tēvs teica. Chaen. Kas tā par valodu? Illiešu, vai?

- Izklausās pēc temu valodas, sacīja māte.

- Tev ir laba dzirde, Bens viņai teica. Patiesībā tā ir temiešu valoda. Temu valodas priekštece, radusies apmēram tūkstoš gadu agrāk.

- Nu, tas vismaz ievieš kādu skaidrību, tēvs sacīja. Žēl, ka nepa­jautāju tev pirms mēneša. Tomēr diez vai tu zini, kāpēc viņi dara to, ko dara? No tēva balss toņa es nojautu, ka atbildi viņš nemaz negaida.

- Jā, tā ir pati sarežģītākā mīkla, vai ne? Bens novilka, guldzoši sevī pasmiedamies. Manuprāt, tieši tas dara viņus baisākus par citiem stāstos dzirdētiem briesmoņiem. Rēgs meklē atriebību, dēmons meklē tavu dvēseli, šļūcenis ir izbadējies un nosalis. Tas itin kā dara viņus mazāk biedējošus. To, ko cilvēks saprot, viņš var censties kontrolēt. Bet čandriāni ir kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Tikai iznī­cināšana. Bez jēgas un bez iemesla. Bez ritma un bez atskaņām.

- Manā dziesmā būs gan viens, gan otrs, tēvs teica ar drūmu apņēmību balsī. Šķiet, ka pēc visa šī ilgā laika es esmu atklājis viņu rīcības iemeslu. Esmu to izvilinājis no daudzu stāstu druskām un kripatiņām. Tieši tas mani urda un nedod mieru: vēl jātiek galā ar šo grūtāko daļu un jāizdibina neskaitāmi sīkumi, kas tik ļoti nomāc manu prātu.

- Tu domā, ka zini iemeslu? Bens ar interesi jautāja. Kāda ir tava teorija?

Tēvs klusi pasmējās pie sevis. Nu nē, Ben, tev būs jāpaciešas tāpat kā pārējiem! Esmu izlējis pārāk daudz sviedru, radot šo dziesmu, lai atklātu tās dvēseli un būtību, pirms tā ir pilnīgi gatava.

Es nepārprotami dzirdēju sarūgtinājumu Bena balsī. Esmu pār­liecināts, ka tā ir tikai izsmalcināta viltība, ar ko tu gribi piespiest mani ceļot sev līdzi! viņš pikti norūca. Es nevarēšu doties projām, iekams nebūšu dzirdējis visu šo tumšo noslēpumu.

- Nu tad palīdzi mums to pabeigt! sacīja mana māte. Čandriānu zīmes ir vēl viens svarīgs pavediens, ko mēs nespējam izdibināt. Pēc visu teiktā, pastāv zīmes, kas brīdina par viņu klātbūtni, taču nav vienprātības par to, kādas tās ir.

- Ļaujiet padomāt… Bens novilka. Protams, nenoliedzama pa­zīme ir zila liesma. Bet es neesmu pārliecināts, ka to var piedēvēt vie­nīgi čandriāniem. Dažos nostāstos tā ir dēmonu zīme. Citos to saista ar Fae zemes būtnēm vai dažādām maģijas izpausmēm.

- Zila liesma liecina arī par sliktu gaisu raktuvēs, piebilda mana māte.

- Tiešām? tēvs pārjautāja.

Viņa pamāja ar galvu. Ja lukturis deg ar zilu gaismu, kļūst skaidrs, ka gaiss ir piesātināts ar sprādzienbīstamu gāzi.

- Dievs žēlīgais, sprādzienbīstama gāze raktuvēs! tēvs novai­dējās. Atliek nodzēst lampu un maldīties melnā tumsā vai ari ļaut tai degt un saspridzināt visu apkārtni. Izklausās vēl briesmīgāk par jebkādiem dēmoniem.

- Turklāt varu jums atzīties, ka daži arkanisti reizēm izmanto iepriekš sagatavotas sveces vai lāpas, lai atstātu iespaidu uz lētticī­giem pilsētu ļautiņiem, neveikli noklepodamies, teica Bens.

Māte iesmējās. Atceries, ar ko tu runā, Ben! Mēs nekad neņemam ļaunā, ja cilvēks prot pasniegt meistarīgu priekšnesumu. Patiesībā tieši zilas sveces mums lieliski noderētu, kad nākamreiz izrādīsim “Daeoniku”. Tas ir, ja tu dažas tādas būtu paglabājis savos ratos.

- Padomāšu, ko varu darīt, Bens atbildēja, un viņa balsī ieskanē­jās uzjautrinājums. Hm, citas zīmes… Ir dzirdēts, ka tiem varot būt acis kā kazai, acu varot vispār nebūt vai ari tās esot melnas. Tādus apgalvojumus es esmu dzirdējis vairākkārt. Vēl stāsta, ka augi vīstot un mirstot, ja tuvumā parādoties čandriāni. Koks trūdot, metāls rūsē­jot, ķieģeļi drūpot… Viņš bridi klusēja. Tiesa, es nezinu, vai tās ir vairākas zīmes vai viena kopēja zīme.

- Tagad tu sāc aptvert, kādās grūtībās es esmu nokļuvis, tēvs drūmi teica. Un vēl paliek jautājums, vai visas šis zīmes piemīt viņiem visiem vai katram ir konkrētas savējās?

- To es tev esmu jau teikusi! māte nepacietīgi atgādināja. Katram no viņiem ir viena īpaša zīme. Tas šķiet vissaprātīgākais minējums.

- Manas mīļotās sievas iecienītā teorija! tēvs teica. Bet tā ne­saskan ar visu pārējo. Dažos stāstos zila liesma ir vienīgā zīme. Citi vēsta, ka lopi sākot trakot, bet nekādas zilas liesmas neesot. Vēl citos stāstos parādās cilvēks ar melnām acīm un lopi trako, un ir ari zila liesma.

- Es tev esmu jau teikusi, kā tas ir izskaidrojams! māte sacīja aizkaitinātā toni, kas liecināja, ka līdzīgi strīdi viņiem bijuši jau agrāk.

- Viņiem nav visiem vienmēr jāturas kopā. Viņi var klejot pa trim vai pa četriem. Ja viens no viņiem apslāpē uguns spožumu, rodas iespaids, ka to spēj un dara viņi visi. Tieši tāpēc ir radušies atšķirīgi stāstu varianti. Gan viņu skaits, gan īpašās zīmes ir dažādas atkarībā no tā, kā viņi sagrupējušies.

Tēvs kaut ko nedzirdami norūca pie sevis.

- Tev ir laimējies dabūt gudru sievu, Arliden, Bens ierunājās, pārtraukdams saspringto klusumu. Par kādu cenu tu viņu pārdotu?

- Diemžēl viņa man vajadzīga darbam. Bet, ja tevi interesē īster­miņa noma, mēs droši vien varam vienoties… Šajā vietā viņu pār­trauca mīksts būkšķis, kam sekoja apspiests un mazliet sāpīgs tēva smējiens viņa pazīstamajā, sulīgajā baritonā. Vai tev nāk prātā vēl kādas citas zīmes?

- Spriežot pēc dzirdētā, pieskāriens liecina, ka viņi ir auksti. Es gan nekādi nevaru iedomāties, kā to iespējams noskaidrot. Esmu dzirdējis, ka viņu tuvumā nedegot nekādas ugunis. Tas ir pilnīgā pretrunā ar stāstiem par zilo liesmu. Tas varētu…

Vējš pieņēmās spēkā un sparīgi sašūpoja kokus. Šalcošās lapotnes noslāpēja Bena pēdējos vārdus. Es izmantoju troksni, lai pielavītos vēl dažus soļus tuvāk.

- …“ēnas gūstā”, bet ej nu sazini, ko tas nozīmē, vējam pierimstot, dzirdēju tēva balsi.

Bens paklusi norūcās. Ari es to nevaru pateikt. Reiz dzirdēju stāstu, kurā viņus it kā esot nodevušas ēnas, jo tās stiepušās nepareizā virzienā, pretī gaismai. Un kādā citā stāstā izskanēja teiciens, ka viens no viņiem esot “pienaglots ēnai”. “Tāds un tāds, kas pienaglots ēnai”. Ek, sasodīts, nekādi nevaru atcerēties viņa vārdu…

- Ja runa ir par personu vārdiem, man raizes sagādā vēl viens jau­tājums, sacīja tēvs. Esmu savācis pāris duču, par kuriem labprāt apspriestos ar tevi. Galvenais ir…

- Patiesībā, Arliden, Bens viņu pārtrauca, es būtu pateicīgs, ja tu tos neizrunātu skaļi. Tas ir, personu vārdus. Vari ierakstīt tos smil­tīs, ja vēlies, vai arī es atnesīšu tev tāfelīti, bet es justos daudz labāk, ja tu nevienu no tiem neizrunātu. Drošs paliek drošs, kā mēdz sacīt.

Iestājās dziļš un ilgs klusums. Es sastingu pusceļā, atrāvis vienu kāju no zemes, jo baidījos, ka mani var sadzirdēt.

- Beidziet abi uz mani tā skatīties! Bens ērcīgi teica.

- Mēs tikai jūtamies pārsteigti, Ben, atskanēja manas mātes maigā balss. Tu nemaz neatgādini māņticīgu cilvēku.

- Es neesmu māņticīgs, Bens atbildēja. Es tikai esmu piesar­dzīgs. Tur ir atšķirība.

- Protams, sacīja tēvs. Es nebūt nedomāju…

- Pietaupi to saviem maksātspējīgajiem klientiem, Arliden! Bens viņu pārtrauca, un viņa balsī skanēja nepārprotams aizkaitinājums.

- Tu esi pietiekami labs aktieris, lai mācētu to noslēpt, tomēr es ļoti labi jūtu, ja kāds mani tur par ķertu!

- Es vienkārši nebiju to gaidījis, Ben, tēvs teica ar tādu kā vai­nas pieskaņu balsī. Tu esi skolots vīrs, un man ir bezgala apnikuši visi tie ļautiņi, kas cenšas pieskarties dzelzij vai sašķiebt alus kausu, līdzko es pieminu čandriānus. Es gluži vienkārši darinu stāstu, nevis nodarbojos ar tumšām mākslām.

- Labi, uzklausi mani līdz galam! Jūs abi man pārāk labi patīkat, lai es ļautu jums uzskatīt sevi par vecu stulbeni, Bens teica. Tur­klāt es vēlāk gribētu ar jums pārrunāt vēl kaut ko svarīgu, tāpēc man vajadzēs, lai jūs mani ņemtu nopietni.

Vējš arvien pieņēmās spēkā, un es izmantoju trokšņainās brāz­mas, lai noietu vēl dažus pēdējos soļus. Uzmanīgi aizlavījos garām savu vecāku ratu stūrim un paskatījos cauri lapotnes aizkaram. Visi trīs sēdēja pie ugunskura. Bens bija apmeties uz celma, ietinies savā brūnajā, skrandainajā apmetni. Mani vecāki sēdēja viņam pretī, māte bija atspiedusies pret tēva plecu, un abus sildīja ap pleciem vaļīgi uzmesta sega.

Bens no māla krūkas ielēja ādas krūzē dzērienu un pasniedza to manai mātei. Viņa elpa runājot garoja. Kāds noskaņojums pret dēmo­niem valda Aturas iedzīvotāju vidū? viņš jautāja.

- Aturieši jūtas iebiedēti. Tēvs pieklaudzināja sev pa deniņiem.

- Visa tā reliģija ir atmiekšķējusi viņiem smadzenes!

- Un kā ir Vintasā? Bens vaicāja. Tur liela iedzīvotāju daļa ir tehlieši. Vai ari viņi jūtas tāpat?

Māte papurināja galvu. Tur tādas iedomas neņem pārāk nopietni. Dēmoni viņiem labāk patīk tēlainā nozīmē.

- No kā tad vintasieši baidās gada tumšajā laikā?

- No Fae zemes būtnēm! māte atbildēja.

- No draugariem! vienlaikus sacīja tēvs.

- Jums abiem taisnība: viss atkarīgs no tā, kurā apvidū jūs atro­daties, Bens teica. Un vēl ir Kopvalstibas iedzīvotāji, kas smīkņā gan par vienu, gan otru iedomām. Viņš ar žestu pamāja uz koku lapotnēm. Tomēr rudens pusē viņi ir piesardzīgi un nerādās šeit, jo baidās piesaistīt šļūceņu uzmanību.

- Tā nu tas ir, sacīja tēvs. Būt labam ceļojošam aktierim nozīmē zināt, kā noskaņoti viņa skatītāji.

- Tu joprojām domā, ka man galvā kaut kas ir samežģījies, Bens teica ar uzjautrinājumu balsī. Paklausies, ja rīt mēs iebrauktu Birenā un kāds tev teiktu, ka mežos klīst šļūceņi, vai tu viņam ticētu? Tēvs papurināja galvu. Un, ja to teiktu nevis viens, bet divi cilvēki? Tēvs vēlreiz papurināja galvu.

Bens paliecās uz priekšu no sava celma sēdekļa. Bet, ja ducis cilvēku tev visā nopietnībā apgalvotu, ka apkārt pa laukiem klejo šļū­ceņi un tie ēd…

- Skaidrs, ka es viņiem neticētu, tēvs aizkaitināts attrauca. Tas ir smieklīgi!

- Protams, smieklīgi, Bens piekrita un pacēla pirkstu. Bet gal­venais jautājums ir šāds: vai tu dotos mežā?

Tēvs krietnu brīdi sēdēja kluss un nekustīgs, kavēdamies domās.

Bens pamāja ar galvu. Tu būtu muļķis, ja nepievērstu uzmanību brīdinājumiem, ko izsaka puse pilsētas. Pat tad, ja tu netici tam, kam tic viņi. Labi, tu nebaidies no šļūceņiem, bet no kā tu baidies?

- No lāčiem.

- No bandītiem.

- Saprātīgas, pamatotas bailes, kādas ceļotājam ir neizbēgamas, Bens teica. Bailes, ko pilsētiņu iedzīvotāji neatzīst. Katrā vietā mā­jo sava māņticība, un visi smejas par to, ko domā citi tur viņā upes pusē. Viņš nopietni paskatījās uz maniem vecākiem. Bet vai kāds no jums jebkad ir dzirdējis humoristisku dziesmu vai stāstu par čandriāniem? Varu saderēt, ka neesat.

Māte, brīdi padomājusi, papurināja galvu. Tēvs iedzēra prāvu malku un atbildēja tikpat noliedzoši.

- Es nebūt nesaku, ka čandriāni ir tepat kaut kur apkārtnē un var uzrasties kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Bet cilvēki visur baidās no viņiem. Parasti tādām bailēm ir iemesls.

Bens pasmīnēja un sašķieba savu māla krūzi, izliedams pēdējās alus paliekas zemē. Un vārdi ir dīvaina parādība. Bīstama parādība. Viņš atkal izteiksmīgi paskatījās uz abiem sarunu biedriem. To es zinu pavisam noteikti, jo esmu skolots cilvēks. Pat tad, ja esmu mazdrusciņ māņticīgs… Viņš paraustīja plecus. Bet tā ir mana izvēle. Es esmu vecs. Jums man jāizdabā.

Tēvs domīgi pamāja ar galvu. Savādi, es taču nekad nebiju ievēro­jis, ka pret čandriāniem visur ir vienāda attieksme. To man vajadzēja pamanīt. Viņš papurināja galvu, it kā gribēdams noskaidrot domas.

- Pie vārdiem mēs droši vien varam atgriezties vēlāk. Par ko tu gribēji ar mums runāt?

Biju sagatavojies lavīties projām, iekams neesmu pieķerts, taču Bena nākamie vārdi mani apturēja uz vietas, pirms paguvu paspert kaut vienu soli.

- Droši vien jums to ir grūti saskatīt, jo jūs esat viņa vecāki un tā tālāk. Bet jūsu Kvouts ir neparasti gaišs zēns. Bens no jauna piepildīja krūzi un pasniedza to manam tēvam, taču tēvs atteicās. Patiesību sakot, “gaišs” nav atbilstošs vārds: tas neizsaka ne pusi no viņa spējām.

Māte pār krūzes malu vērīgi lūkojās Benā. Tas redzams katram, kurš pavada kādu laiku ar viņu kopā, Ben. Nevaru iedomāties, kāpēc tas kādam būtu īpaši jāuzsver. Vismazāk jau tev.

- Man šķiet, ka jūs īsti nenovērtējat situāciju, Bens teica, izstiepis kājas gandrīz līdz pašai ugunij. Cik viegli viņš iemācījās spēlēt lautu?

lēvs šķita diezgan izbrīnījies par šādu negaidītu sarunas pavēr­sienu. Diezgan viegli, un tad?

- Cik viņam bija gadu?

Bridi tēvs domīgi plucināja bārdu. Klusumā kā flautas mūzika atska­nēja mātes balss: Astoņi.

- Padomājiet, kad jūs paši iemācījāties spēlēt! Vai atceraties, cik jums toreiz bija gadu? Vai atceraties, kādas jums tolaik bija grūtības? Tēvs joprojām plucināja bārdu, bet viņa seja bija kļuvusi domīga un skatiens aizklīdis tālumā.

Abentijs turpināja: Varu saderēt, ka viņš apguva katru akordu, katru pirksta kustību jau pēc pirmā paskaidrojuma un nebija nekādas aizķeršanās vai žēlošanās. Un, ja viņš tomēr kļūdījās, tad ne vairāk kā vienu reizi, vai ne?

Tēvs šķita kļuvis mazliet nemierīgs. Pa lielākai daļai jā, bet ari viņam bija savas grūtības tāpat kā visiem citiem. Kaut vai ar Mi ma­žoru. Viņam bija daudz grūtību ar lielajiem un mazajiem akordiem.

Viņu pārtrauca mātes maigā balss: Es ari to atceros, mīļais, bet man šķiet, ka iemesls bija viņa mazās plaukstas. Viņš bija ļoti jauns…

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ilgi tas viņu nekavēja, Bens klusi teica. Viņam patiešām ir izcilas plaukstas. Mana māte teiktu: maga pirksti.

Tēvs pasmaidīja. Tās viņš ir mantojis no savas mātes. Smalkas, bet stipras, izcili piemērotas katlu beršanai, vai ne, sieva?

Māte viņu iepļaukāja, tad satvēra vienu no viņa plaukstām savējā un, izpletusi to, rādija Benam. Viņš tās ir mantojis no sava tēva. Graciozas un maigas, izcili piemērotas jaunu, augstdzimušu meiteņu pavedināšanai. Tēvs mēģināja protestēt, bet māte viņā neklausījās.

- Kad mūsu zēns, puisis ar tādām acīm un rokām, sāks medīt dāmas, neviena sieviete pasaulē nevarēs justies droša.

- Aplidot, nevis medīt, mīļā, tēvs uzmanīgi izlaboja.

- Tīrā vārdu izvēle, māte atmeta ar roku. Tās ir un paliek medī­bas, un, kad pakaļdzīšanās beigusies, es laikam nožēlotu tās šķīstās sievietes, kurām izdevies aizbēgt. Māte atspiedās pret tēva plecu, joprojām turēdama viņa roku sev klēpī. Tad viņa mazliet atgāza galvu atpakaļ, un tēvs, sapratis mājienu, noliecās un noskūpstīja viņas mutes kaktiņu.

- Āmen! sacīja Bens un kā salutēdams pacēla krūzi.

Tēvs ar otru roku aptvēra mātes plecus un cieši tos saspieda. Es tomēr nesaprotu, ko īsti tu gribi mums sacīt, Ben.

- Tā viņš apgūst it visu, zibenīgi un gandrīz bez kļūdām. Varu derēt, ka viņš prot ikvienu dziesmu, ko jūs viņam kaut reizi esat dziedājuši. Manu ratu saturu viņš pārzina labāk par mani pašu.

Pacēlis krūku, Bens izņēma aizbāzni. Bet tas nav tikai atmiņas jautājums. Viņš saprot! Pusi no visa, ko esmu gribējis viņam skaidrot, viņš jau iepriekš ir izdibinājis pats.

Bens piepildīja mātes krūzi. Viņam ir vienpadsmit gadu. Vai jūs esat redzējuši tāda vecuma zēnu, kurš runātu tā kā viņš? Protams, lielā mērā to ir veicinājusi dzīve šādā attīstībai labvēlīgā gaisotnē. Ar rokas mājienu Bens norādīja uz apkārtējiem ratiem. Tomēr lielākajai daļai zēnu vienpadsmit gadu vecumā domas nesniedzas tālāk par to, kā prasmīgi mest akmeņus vai vēzēt kaķi aiz astes.

Mātes smiekli ieskanējās kā zvaniņi, taču Abentijs rādija nopietnu seju. Tā ir patiesība, kundze. Man ir bijuši gados vecāki audzēkņi, kas būtu laimīgi, ja spētu aptvert kaut pusi no tādām zināšanām. Viņš pasmīnēja. Ja man būtu tādas plaukstas kā tam puikam un ceturtā daļa no viņa prāta, es visu gadu ēstu maltītes no sudraba traukiem!

Iestājās klusuma bridis. Tad klusi atskanēja manas mātes balss: Es atceros, kā viņš tikko mācījās staigāt, būdams pavisam vēl mazulītis. Viņš vēroja, nemitīgi vēroja. Skatījās dzidrām, spožām actiņām, un šķita, ka tās grib aprīt visu pasauli. Mātes balss mazliet iedrebējās. Tēvs apskāva viņas plecus, un māte atspieda galvu viņam pret krūtīm.

Nākamais klusuma bridis bija ilgāks. Biju jau sācis prātot, kā aiz­lavīties projām, kad izdzirdēju tēva jautājumu: Ko tu mums ieteiktu darīt? Mulss izbrīns viņa balsī jaucās ar tēva lepnumu.

Bens draudzīgi pasmaidīja. Tikai to, lai jūs padomājat, kādu izvēli varēsiet viņam piedāvāt, kad pienāks īstais laiks. Pasaule viņu pieminēs kā vienu no labākajiem.

- No kādiem labākajiem? tēvs jautājoši atrūca.

- No labākajiem jebkurā izvēlētajā jomā. Ja viņš paliks šeit, nav šaubu, ka kļūs par nākamo Iljenu.

Tēvs pasmaidīja. Iljens ir ceļojošu aktieru varoņtēls. Vienīgais pa­tiesi slavenais cilvēks visā Edema Rū cilts vēsturē. Visas mūsu senākās un labākās dziesmas ir viņa dziesmas.

Vēl vairāk: ja ticat stāstiem, Iljens savā mūžā no jauna izgudroja lautu. Būdams izcils lautas spēlētājs, Iljens pārveidoja arhaisko, vāro, nepakļāvīgo galma lautu par krāšņo, daudzveidīgo septiņu stigu lautu, ko mēs lietojam šodien. Tie paši stāsti vēsta, ka paša Iljena lautai esot bijušas astoņas stīgas.

- Iljens! Man patīk šī doma, sacīja mana māte. Karaļi no tālām zemēm nāk klausīties mana mazā Kvouta spēli…

- Viņa mūzika aptur krogu ķīviņus un robežu karus, Bens smai­dīdams turpināja.

- Savvaļas sievietes gulstas viņam klēpī, jūsmīgi papildināja mans tēvs, un atspiež krūtis pret viņa galvu.

Iestājās saspringts klusums. Tad lēni ierunājās mana māte, un viņas balsij bija tāda kā griezīga pieskaņa. Tu laikam gribēji teikt: savvaļas zvēri gulda galvu viņam klēpī.

- Ak tā?

Bens noklepojās un turpināja: Ja viņš nolems kļūt par arkanistu, varu derēt, ka viņš saņems karaļgalma piedāvājumu, pirms būs sasnie­dzis divdesmit četru gadu vecumu. Ja ieņems galvā, ka jākļūst par tir­gotāju, nešaubos, ka līdz mūža beigām viņš iegūs savā īpašumā pusi pasaules.

Tēvs sarauca uzacis. Bens pasmaidīja un teica: Par to gan nerai­zējieties! Viņš ir pārāk zinātkārs, lai kļūtu par tirgotāju.

Bens apklusa, šķiet, ļoti nopietni pārdomādams savus nākamos vār­dus. Redziet, viņu noteikti pieņemtu Universitātē. Protams, tikai pēc gadiem. Parasti tas notiek septiņpadsmit gadu vecumā, tomēr es nešaubos, ka…

Nākamos Bena vārdus es nedzirdēju. Universitātē! Biju pieradis do­māt par to apmēram tā, kā vairākums bērnu domā par Fae valstības galmu, par mītisku vietu, kas domāta tikai sapņošanai. Skola mazas pilsētiņas lielumā! Desmitreiz desmittūkstoš grāmatu! Cilvēki, kuri zinātu atbildes uz jebkuru jautājumu, ko es varētu uzdot…

Kad atkal pievērsu uzmanību viņiem, valdīja klusums.

Tēvs raudzījās lejup uz māti, kas bija ieritinājusies viņam padusē.

- Ko tu par to saki, sieva? Vai gadījumā neesi pirms divpadsmit gadiem pārgulējusi ar kādu klejojošu Dievu? Tas būtu izskaidrojums mūsu mazajai mīklai.

Māte viņam rotaļīgi iesita, bet viņas sejā kavējās domīga izteiksme.

- Ja labi padomā, jā, reiz vakarā pirms divpadsmit gadiem pie manis tiešām ieradās kāds neparasts vīrietis. Viņš aizrāva mani ar skūpstiem, ar skanīgām dziesmām un mūziku. Viņš nolaupīja manu nevainību

un aiznesa mani sev līdzi. Viņa bridi apklusa. Bet viņam nebija sarkanu matu. Tas nevarēja būt viņš.

Viņa draiski uzsmaidīja tēvam, kurš izskatījās mazliet samulsis. Tad māte viņu noskūpstīja. Un viņš noskūpstīja māti.

Tieši tādus es vēlos viņus atcerēties šodien. Aizlavījos projām, galvā riņķojot domām par Universitāti.