Vēja vārds

TRĪSDESMITĀ NODAĻA. “Saplēstais Sējums ”

IZKĀRTNE VIRS DURVĪM vēstīja: “Saplēstais Sējums”. Es uztvēru to par labvēlīgu zīmi un devos iekšā.

Pie rakstāmgalda sēdēja vīrietis. Nolēmu, ka viņš ir veikaliņa īpaš­nieks. Viņš bija garš un kalsns, ar pašķidriem matiem. Pacēlis galvu no kantorgrāmatas, viņš paskatījās uz mani ar tādu kā aizkaitinātu sejas izteiksmi.

Nolēmis netērēt laiku smalkumiem, es piegāju pie rakstāmgalda un pasniedzu viņam grāmatu. Cik jūs man dosiet par šo?

Vīrietis ar profesionālu skatienu to pārlapoja, aptaustīja pirkstos papīru, pārbaudīja iesējumu. Tad viņš paraustīja plecus. Dažus džotus.

- Tai ir lielāka vērtība! es sašutis teicu.

- Vērtība ir tāda, cik tu vari par to dabūt, viņš lietišķi atbildēja.

- Varu dot tev pusotra talanta.

- Es gribu divus talantus un iespēju mēneša laikā to atpirkt.

Vīrietis strupi, rejoši iesmējās. Šis nav lombards! Viņš ar vienu

roku pabīdīja grāmatu pāri galdam atpakaļ pie manis un ar otru paņēma rakstāmspalvu.

- Divdesmit dienās?

Brīdi vilcinājies, viņš vēlreiz uzmeta grāmatai īsu, paviršu skatienu un izņēma naudas maku. No tā viņš izvilka divus smagus sudraba talantus. Tik daudz naudas vienkop es nebiju redzējis ļoti, ļoti sen.

Vīrietis pastūma naudas gabalus pāri galdam. Es apvaldīju vēlēša­nos tos acumirklī pagrābt un teicu: Man vajadzēs kvīti.

Šoreiz viņš nopētīja mani ar tik ilgu un ciešu skatienu, ka es sāku mazliet nervozēt. Tikai tad aptvēru, kāds es izskatos viņa acīs noskrandis, gadiem nemazgājies ielas puika, kurš vēlas saņemt kvīti par acīmredzami nozagtu grāmatu.

Pēc kāda laika viņš vēlreiz vienaldzīgi paraustīja plecus un kaut ko uzšvīkāja uz papīra gabala. Zem rakstītā viņš pavilka svītru un pamāja man ar rakstāmspalvu. Paraksties šeit!

Es paskatījos uz papīru. Teksts bija tāds:

"Es, zemāk parakstījies, ar šo apliecinu, ka neprotu ne rakstīt, ne lasīt."

Paskatījos uz veikaliņa īpašnieku. Viņš rādīja nopietnu seju. Iemērcu spalvu trauciņā un rūpīgi uzvilku burtus “A.S.”, it kā tie būtu iniciāļi.

Vīrietis vēdinādams nosusināja tinti un pastūma “kvīti” pāri galdam pie manis. “Ko nozīmē “A”? viņš jautāja ar tikko jaušamu smaidu.

- “Anulēšana”, es atbildēju. Tas nozīmē atzīt par spēkā neesošu vai nederīgu, un parasti to attiecina uz līgumu. Un “S” ir “sadedzinā­šana”. Tas nozīmē iemest kādu ugunī. Vīrietis skatījās uz mani ar trulu neizpratni sejā. Džanpujā sadedzināšana ir sods par dokumentu viltošanu. Manuprāt, tas attiecas ari uz viltotām kvītīm.

Nepakustējos, lai paņemtu naudu vai kvīti. Brīdi valdīja saspringts klusums.

- Šeit nav Džanpuja, viņš beidzot teica, uzklājis sejai rāmi saval­dīgu izteiksmi.

- Taisnība, es piekritu. Jūs teicami orientējaties mahinācijās. Varbūt man vajadzētu pierakstīt arī “M”.

Viņš vēlreiz īsi un rejoši iesmējās, tad smiekli pārtapa smaidā. Tu mani pārliecināji, jaunais cilvēk! Sameklējis tīru papīru, viņš nolika to man priekšā. Uzraksti kvīti, un es to parakstīšu.

Paņēmu rakstāmspalvu un uzrakstīju: “Es, zemāk parakstījies, pie­krītu atdot šī dokumenta uzrādītājam grāmatu “Retorika un loģika” ar ierakstu “Kvoutam”, saņemot pretī divus sudraba penijus, ar nosa­cījumu, ka viņš uzrāda šo kvīti pirms…”

Es paskatījos augšup. Kas šodien par dienu?

- Šudena. Trīsdesmit piektais datums.

Biju atradinājies sekot dienām un datumiem. Dzīvojot uz ielas, katra diena ir ļoti līdzīga pārējām, vienīgi Heptenā cilvēki mēdz būt drusku vairāk iedzēruši un Sēru dienā ir drusku devīgāki nekā cit­kārt.

Bet, ja šodien bija trīsdesmit piektais datums, man bija atliku­šas tikai piecas dienas, lai nokļūtu līdz Universitātei. No Bena biju uzzinājis, ka uzņemšana notiek tikai līdz Ugunskura dienai. Ja es to nokavētu, būtu jāgaida divi mēneši līdz nākamā mācību perioda sāku­mam.

Ierakstīju kvītī datumu un novilku līniju pārdevēja parakstam. Kad pasniedzu viņam papīru, vīrietis izskatījās diezgan apmulsis. Vēl vai­rāk: viņš nepamanīja, ka kvītī talantu vietā ierakstīti peniji. Talanti bija ievērojami vērtīgāki. Tas nozīmēja, ka viņš ir piekritis atdot man grāmatu par krietni mazāku naudu, nekā to nopircis.

Mans gandarījums noplaka, kad attapos, cik tas viss ir bezjēdzīgi. Vienalga, vai tie būtu talanti vai peniji, man taču nepietiks naudas, lai atpirktu grāmatu pēc divām dienkopām. Ja viss izdosies labi, es jau rīt būšu projām no Tarbeanas.

Kaut arī kvīts bija nevērtīga, tā tomēr mazināja sūrumu par šķir­šanos no pēdējās lietas, kas man bija atlikusi no bezrūpīgajām bērnu dienām. Uzpūtu papīra lapai, rūpīgi to salocīju, ieliku kabatā un pa­ņēmu abus savus sudraba talantus. Jutos pārsteigts, kad vīrietis atsvei­cinādamies sniedza man roku.

Viņš vainīgi pasmaidīja. Piedod par to kvīti! Bet tu izskatījies pēc tāda, kas diez vai nāks atpakaļ. Viņš viegli paraustīja plecus. Še, ņem! Manā plaukstā iegula vara džots.

Nospriedu, ka viņš tomēr nav caurcaurēm slikts cilvēks. Uzsmaidīju viņam un pēkšņi gandrīz vai jutos vainīgs par sīko blēdību, ko biju ierakstījis kvītī.

Jutos vainīgs ari par trim nozagtajām rakstāmspalvām, taču šīs izjūtas bija ļoti īslaicīgas. Un, tā kā nevarēju iedomāties ērtu ceļu, kā atdot tās atpakaļ, pirms promiešanas nozagu ari tintes pudelīti.