Vēja vārds

SEPTĪTĀ NODAĻA PAR SĀKUMIEM UN LIETU vārdiem

“CEĻAKMENĪ” IEPLŪDA saules gaismas straume. Tā bija vēsa, spirgta gaisma, īsti piemērota sākumiem. Tā aizspraucās garām dzirnavnie­kam, kas iedarbināja ūdensratu jaunajai dienai. Tā apgaismoja ēzi, ko kalējs iededzināja pēc četru dienu auksta metāla darbiem. Tā pārslīdēja vezumos iejūgtiem zirgiem un asiem, mirdzošiem sirpju asmeņiem, kas gatavībā gaidīja rudens dienas sākumu.

Ielijuši “Ceļakmenī”, gaisma apspīdēja Hronistu un pieskārās sāku­mam viņa sejā neaprakstītai lapai, kas gaidīja stāsta pirmos vārdus. Gaisma pārplūdināja bāru un iededza starp krāsainajām pudelēm tūk­stoš sīku varavīkšņu sākumus, tad uzkāpa pa sienu līdz zobenam, itin kā meklēdama pašu pēdējo sākumu.

Bet, kad gaisma aizskāra zobenu, nekas vairs neliecināja par sā­kumu. Patiesībā zobena atstarotā gaisma bija blāva, nespodra un gadu simteņus veca. Raudzīdamies tajā, Hronists atcerējās: kaut gan šis ir jaunas dienas sākums, šobrīd ir vēls rudens un laiks kļūst arvien auk­stāks. Zobena spīdums zinoši vēstīja, ka rītausma ir niecīgs sākums salīdzinājumā ar gadalaika beigām, ar visa gada beigām.

Hronists atrāva skatienu no zobena, aptverdams, ka Kvouts nupat ir kaut ko teicis, taču viņš nebija to sadzirdējis. Kā, lūdzu?

- Kā cilvēki parasti pasniedz savus stāstus? Kvouts atkārtoja jautājumu.

Hronists paraustīja plecus. Lielākā daļa vienkārši pastāsta man to, ko atceras. Vēlāk es pierakstu notikumus pareizā secībā, izmetu lieko, izklāstu saturu skaidrāk un vienkāršāk, un tamlīdzīgi.

Kvouts sarauca pieri. Nedomāju, ka man tas derēs.

Hronists atturīgi pasmaidīja. Stāstnieki mēdz būt dažādi. Viņi grib, lai stāsti paliktu nepārveidoti. Bet viņi grib arī uzmanīgu klausītāju. Es parasti noklausos un pierakstu vēlāk. Man ir gandrīz precīza atmiņa.

- “Gandrīz precīza” man neder. Kvouts piespieda pirkstu pie lū­pām. Cik ātri tu spēj rakstīt?

Hronists viszinīgi pasmaidīja. Ātrāk, nekā cilvēks spēj runāt.

Kvouts savilka vienu uzaci. Es labprāt gribētu to redzēt.

Hronists atvēra somu. Viņš izņēma no tās balta, plāna papīra žūksni un pudelīti tintes. Rūpīgi visu sakārtojis, viņš iemērca rakstāmspalvu tintē un gaidoši paskatījās uz Kvoutu.

Kvouts mazliet saliecās krēslā uz priekšu un sāka ātri runāt. Es esmu. Mēs esam. Viņa ir. Viņš ir. Viņi būs. Hronista rakstāmspalva skrāpējot lēkāja pa lapu, un Kvouts tai sekoja ar ieinteresētu ska­tienu. Es, Hronists, ar šo paziņoju, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt. Neaudzināts. Bezbailība. Kovārnis. Kvarcs. Glazūra. Egoliants. Lhin ta Lu soren hea. “Reiz dzīvoja atraitne glīta, augstiem tikumiem apveltīta. Kā pareizos priekšrakstos likts, viņa kārtīgi gāja pie bikts…” Kvouts saliecās uz priekšu, skatīdamies, kā Hronists pieraksta teikto. Inte­resanti… Labi, vari beigt!

Hronists vēlreiz pasmaidīja un noslaucīja rakstāmspalvu audekla lupatiņā. Uz priekšā noliktās lapas stiepās gara nesaprotamu zīmju rinda. Vai tas ir kāds šifrs? Kvouts balsī prātoja. Ļoti rūpīgs darbs. Varu derēt, ka tu reti sabojā kādu lappusi. Viņš pagrieza lapu, lai ciešāk nopētītu rakstīto.

- Es nekad nesabojāju nevienu lappusi, Hronists augstprātīgi sacīja.

Nepacēlis skatienu, Kvouts pamāja ar galvu.

- Ko nozīmē “egoliants”? Hronists jautāja.

- Mmm? Ā, neko. Es to izdomāju. Gribēju redzēt, vai nepazīstams vārds samazinās ātrumu. Viņš izstaipījās un pievilka krēslu Hronis­tam tuvāk. Līdzko tu man būsi pastāstījis, kā to izlasīt, mēs varēsim sākt.

Hronista sejā bija lasāmas šaubas. Tas ir ļoti sarežģīti… Redzē­dams Kvouta sarauktās uzacis, viņš nopūtās. Labi, es mēģināšu.

Hronists dziļi ievilka elpu un stāstīdams sāka rakstīt uz papīra zīmes. Runājot mēs lietojam apmēram piecdesmit dažādas skaņas. Katrai no tām es esmu piešķīris savu apzīmējumu, kas sastāv no viena vai diviem rakstāmspalvas vilcieniem. Tas ir ļoti drošs paņēmiens. Es varētu mierīgi pierakstīt arī valodu, kuru pat nesaprotu. Viņš norā­dīja uz papīru. Šie te ir dažādi patskaņi.

- Visas līnijas ir vertikālas, Kvouts teica, vērīgi lūkodamies lapā.

Hronists mirkli klusēja, novirzīts no iesāktās domu gaitas. Nu… jā.

- Tātad līdzskaņi būs horizontāli? Un tie savienosies šādos grupē­jumos? Paņēmis spalvu, Kvouts uzvilka uz papīra vairākas zīmes.

- Gudri izdomāts! Vienam vārdam to nevajadzēs vairāk par diviem vai trim.

Hronists klusēdams vēroja Kvoutu.

Kvouts to nemanīja, jo visu uzmanību bija pievērsis papīra lapai.

- Ja šis ir “ar”, tad tam jābūt “au”. Viņš pārvilka pirkstu Hronista uzrakstītajām zīmēm. “A”, “au”, “ai”, “ā”. Līdzīgi jābūt ar “e” kombi­nācijām. Kvouts pamāja pie sevis un iespieda rakstāmspalvu atpakaļ Hronista plaukstā. Pastāsti par līdzskaņiem!

Gluži apstulbis, Hronists sāka tos rakstīt uz papīra, vienlaikus no­saukdams katru skaņu. Pēc brīža Kvouts paņēma rakstāmspalvu un turpināja zīmju virkni pats, aicinādams apjukušo Hronistu izlabot, ja viņš kaut kur kļūdītos.

Hronists skatījās un klausījās, kamēr virkne bija pabeigta. Visa no­rise no sākuma līdz beigām bija prasījusi apmēram piecpadsmit minū­tes. Kļūdu nebija.

- Apbrīnojami veiksmīga sistēma! Kvouts atzinīgi noteica. Ļoti loģiska. Vai tu pats to izgudroji?

Hronists stīvi raudzījās zīmju grupās uz papīra lapas Kvouta priekšā un ierunājās tikai pēc krietna brīža. Beidzot, neatbildējis uz jautājumu, viņš vaicāja: Vai tu patiešām iemācījies temiešu valodu vienā dienā?

Kvouts tikko jaušami pasmaidīja un pievērsa skatienu galdam. Tas ir sens stāsts. Biju to gandrīz aizmirsis. Īstenībā tas prasīja pusotras dienas. Pusotras dienas, izlaižot miegu. Kāpēc tu jautā?

- Es par to dzirdēju Universitātē. Nekad tam īsti neticēju. Hronists atkal paskatījās uz sava šifra atveidojumu Kvouta rūpīgajā rokrakstā.

- Visu?

Kvouta seja pauda neizpratni. Ko?

- Vai tu iemācījies visu valodu?

- Ne. Protams, nē! Kvouts diezgan pikti atmeta. Tikai daļu no tās. Tiesa, pamatīgu daļu, bet, manuprāt, visu nevar iemācīties nevienā jomā un valodā nepavisam ne.

Kvouts saberzēja plaukstas. Nu, vai tu esi gatavs?

Hronists papurināja galvu, it kā gribēdams ieviest tajā skaidrību, tad paņēma jaunu papīra lapu un piekrītoši pamāja.

Kvouts pacēla roku, likdams Hronistam saprast, ka vēl nav jāraksta, un teica: Es nekad šo stāstu nevienam neesmu stāstījis un domāju, ka nekad nevienam arī neatkārtošu. Viņš paliecās krēslā uz priekšu.

- Pirms mēs sākam, tev jāatceras, ka es esmu no the Edema Rū cilts. Mēs stāstījām stāstus, pirms nodega Kaluptena. Pirms bija izgudrotas grāmatas, kur tos pierakstīt. Pirms bija radusies mūzika. Kad iedegās pirmais ugunskurs, mēs, Rū cilts, sēdējām zibošu liesmu gaismā un šķetinājām stāstus.

Viesnīcnieks veltīja Hronistam ciešu skatienu. Es zinu, ka tu esi pazīstams kā izcils stāstu krājējs un notikumu pierakstītājs. Kvouta skatiens kļuva ciets kā krams un ass kā stikla lauska. Tad zini: tu nedrīksti mainīt nevienu vārdu no tā, ko es teikšu! Ja tev šķitīs, ka aizklīstu domās, ka novirzos no temata, tad atceries, ka patiesīgi stāsti reti iet taisnāko ceļu.

Hronists svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu, pūlēdamies iztēloties prātu, kas spējis stundas laikā uzlauzt viņa zīmju šifru. Prātu, kas spē­jis iemācīties valodu vienā dienā.

Kvouts draudzīgi pasmaidīja un aplaida skatienu istabai, itin kā iezī­mēdams to atmiņā. Hronists iemērca rakstāmspalvu tintē, un Kvouta acis pievērsās savām kopā sakļautajām plaukstām un kavējās tur, līdz viņš bija trīs reizes dziļi ievilcis elpu.

Tad viņš sāka runāt.

- Savā ziņā tas sākās toreiz, kad es dzirdēju viņu dziedam. Viņas balss saplūda un sajaucās ar manējo. lā bija kā viņas dvēseles portrets: nevaldāma kā uguns, asa kā stikla lauska, salda un dzidra kā āboliņš.

Kvouts papurināja galvu. Nē. Tas sākās Universitātē. Es devos mācīties maģiju, tādu, par ko biju dzirdējis stāstos. Taborlina Lielā ma­ģiju. Es gribēju uzzināt vēja vārdu. Gribēju uguni un zibeni. Gribēju atbildes uz desmittūkstoš jautājumiem un pieeju to arhīviem. Taču tas, ko es sastapu Universitātē, ļoti atšķīrās no stāstiem, un es jutos dziļi vīlies.

Bet patiesais sākums, man šķiet, slēpjas iemeslos, kuri mani aizveda uz Universitāti. Negaidīti uguns uzliesmojumi krēslā. Cilvēks, kura acis līdzinās ledum akas dibenā. Asiņu un degošu matu smaka. Čandriāni. Viņš pie sevis pamāja ar galvu. Jā, domāju, ka tieši tas bija visa sākums. Daudzējādā ziņā tas ir stāsts par čandriāniem.

Kvouts papurināja galvu, it kā gribēdams atvabināties no kādas tumšas domas. Tomēr šķiet, ka man jāatkāpjas vēl tālākā pagātnē. Ja šai lemts būt grāmatai par maniem veikumiem, es nežēlošu laiku. Ja ari atmiņas par mani nebūs glaimojošas, tās vismaz kaut cik saskanēs ar patiesību.

Bet ko teiktu mans tēvs, ja dzirdētu mani stāstām šādu stāstu? “Sāc no sākuma!” viņš teiktu. Labi ja gribam stāstu, tad gādāsim, lai tas būtu tāds, kā pienākas!

Kvouts paliecās krēslā uz Hronista pusi.

- Sākums, cik man zināms, bija tāds: Alefs savērpa pasauli no bez­vārdu tukšuma un katrai lietai deva savu vārdu. Vai ari, kā vēsta cits variants, atklāja vārdus, kas visām lietām jau bija.

Hronists īsi iesmējās, taču nepacēla skatienu no papīra lapas un nepārstāja rakstīt.

Kvouts turpināja, un ari viņa sejā vīdēja smaids. Redzu, ka tu smejies. Labi, vienkāršības labad pieņemsim, ka es esmu radīšanas centrs. Tāpēc pārlēksim neskaitāmiem garlaicīgiem stāstiem: impēriju tapšanai un krišanai, varoņteikām, balādēm par traģisku mīlestību. Steigsimies pretī vienīgajam stāstam ar vienīgo patieso vērtību. Viņa smaids kļuva platāks. Manam stāstam.

- Mans vārds ir Kvouts, un Kvothe izrunā gandrīz tāpat kā Quothe. Vārdi ir svarīgi, jo tie daudz pasaka par savu īpašnieku. Man ir bijis vairāk vārdu, nekā jebkurš būtu tiesīgs nēsāt.

Ademi sauc mani par Maedre. Atkarībā no izrunas tas var nozīmēt “Liesma”, “Pērkons” vai “Nolauztais Koks”.

“Liesma” ir saprotams vārds ikvienam, kurš mani redzējis. Man ir spilgti sarkani mati. Ja es būtu piedzimis pārsimt gadu agrāk, mani droši vien būtu sadedzinājuši uz sārta kā dēmonu. Es vienmēr tos īsi apgriežu, bet tie ir nepadevīgi. Līdzko tiem ļauj brīvu vaļu, tie izslējās gaisā, un tad es izskatos gluži kā aizdedzināts.

“Pērkona” iemesls, domājams, ir mans spēcīgais baritons un vērā ņemamais aktiermākslas treniņš agrajos zēna gados.

“Nolauztais Koks” man nekad nav šķitis īsti nozīmīgs vārds. Tiesa, atskatoties atpakaļ, to varētu vismaz zināmā mērā uzlūkot par pra­vietisku.

Mans pirmais skolotājs sauca mani par E’lir, jo es biju gudrs un to apzinājos. Mana pirmā īstenā mīļākā sauca mani par Dulator, jo viņai patika šī vārda skanējums. Mani ir saukuši par Šadikaru, Vieglpirksti un Sešstīgu. Mani ir saukuši par Bezasiņu Kvoutu. Kvoutu Arkanu un Kvoutu Karaļkāvēju. Esmu nopelnījis šos vārdus. Esmu tos pircis un par tiem maksājis.

Tomēr es izaugu ar Kvouta vārdu. Mans tēvs reiz teica, ka tas no­zīmējot “zināt”.

Protams, mani ir saukuši arī daudzos citos vārdos. Lielākā daļa no tiem bijuši neizsmalcināti, bet tikai nedaudzi nākuši nepelnīti.

Es esmu zadzis princeses no dusošiem kapukalnu karaļiem. Es no­dedzināju Trebonas pilsētu. Esmu pavadījis nakti kopā ar Felurianu un saglabājis gan skaidru saprātu, gan dzīvību. Mani izslēdza no Universi­tātes jaunākos gados, nekā lielākajai daļai audzēkņu ļauts tajā iestāties. Es mēness gaismā staigāju pa tādām takām, kurās citi baidās spert kāju pat dienas laikā. Es esmu sarunājies ar dieviem, mīlējis sievietes un rakstījis dziesmas, kuras liek dziedoņiem raudāt.

Varbūt jūs esat dzirdējuši par mani.