Vēja vārds

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. Starpspēle — Vajadzīgs iemesls

KVOUTS PAMĀJA Hronistam, lai tas noliek rakstāmspalvu, un izstai­pījās, saņemdams kopā virs galvas paceltos pirkstus. Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi to atcerējos, viņš teica. Ja gribi izdibināt iemeslu, kāpēc es kļuvu tas Kvouts, kuru daudzina stāstos, tev laikam jāmeklē šeit.

Hronists sarauca pieri. Kā to lai saprot?

Kvouts krietnu brīdi klusēja, lūkodamies uz savām plaukstām. Vai zini, cik reižu mūžā es esmu piekauts?

Hronists papurināja galvu.

Pacēlis galvu, Kvouts pasmīnēja un nevērīgi paraustīja plecus. Arī es nezinu. Varētu domāt, ka kaut kam tādam ir noteikti jāiesēžas at­miņā. Varētu domāt, ka es atcerēšos visus savus lauztos kaulus. Varētu domāt, ka atcerēšos visas šuves un pārsējus. Viņš papurināja galvu.

- Neatceros. Bet es atceros to mazo zēnu, kurš šņukstēja tumsā. Pēc visiem šiem gadiem atceros skaidri kā šodien.

Hronists savilka uzacis. Tu pats teici, ka neko nebūtu varējis palīdzēt.

- Būtu varējis, Kvouts nopietni sacīja, bet es neko nedarīju. Tā bija mana izvēle, kuru es nožēloju līdz šai dienai. Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Kvouts atstūma krēslu no galda. Man šķiet, ka pietiks stāstīt par Tarbeanas tumšo pusi. Viņš piecēlās un vēlreiz pamatīgi izstaipījās, aizlicis rokas aiz galvas.

- Kāpēc, Reši? Bastam spēji izlauzās jautājums. Kāpēc tu tur paliki, ja tur bija tik briesmīgi?

Kvouts pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Kurp es varēju iet, Bast? Visi, kurus es pazinu, bija miruši.

- Visi ne, Basts iebilda. Vēl bija Abentijs. Tu varēji doties pie viņa!

- Līdz Halovfellai bija vairāki simti jūdžu, Bast, Kvouts gurdi atmeta un, aizgājis uz istabas viņu malu, nostājās aiz bāra letes.

- Vairāki simti jūdžu bez tēva kartēm, kas norādītu pareizo virzienu. Vairāki simti jūdžu bez ratiem, kuros varētu sēdēt vai gulēt. Bez jeb­kādas palīdzības, bez naudas un bez kurpēm. Laikam jau tas nebija neiespējami. Tomēr jaunam zēnam, kas vēl nav atguvies no vecāku zaudējuma…

Kvouts papurināja galvu. Nē. Tarbeanā es varēju vismaz ubagot vai zagt. Vasaru man kaut kā ar grūtībām bija izdevies pārlaist mežā. Bet kā būtu ziemā? Viņš papurināja galvu. Es būtu nosalis vai nomiris badā.

Stāvēdams aiz letes, Kvouts piepildīja savu kausu un no dažādiem trauciņiem pievienoja tam mazas šķipsniņas garšvielu, tad ar dompilnu sejas izteiksmi aizgāja līdz lielajam akmens kamīnam. Tev, protams, taisnība. Jebkur citur būtu bijis labāk nekā Tarbeanā.

Pievērsis skatienu ugunij, viņš paraustīja plecus. Bet visi mēs esam ieradumu vergi. Daudz vieglāk ir sēdēt pazīstamajā alā, ko esi sev izracis. Varbūt man tas šķita pat taisnīgi. Tas bija mans sods par to, ka nebiju klāt un nepalīdzēju, kad ieradās čandriāni. Sods par to, ka nenomiru, kad man vajadzēja mirt kopā ar savu ģimeni.

Basts pavēra muti, tad atkal to aizvēra un sarauktu pieri raudzījās galda virsmā.

Kvouts paskatījās pār plecu un iecietīgi pasmaidīja. Es nesaku, ka tas ir saprātīgi, Bast. Emocijas pēc savas dabas nemēdz būt saprā­tīgas. Tagad es tā vairs nejūtos, bet toreiz jutos. Es atceros. Viņš atkal pievērsās ugunij. Bena mācības ir darījušas manu atmiņu tik skaidru un asu, ka man reizēm jāuzmanās, lai sev neiegrieztu.

Paņēmis no kamīna malas karstakmeni, Kvouts iemeta to savā koka kausā. Ar skaļu šņācienu tas nogrima dibenā. Istabu piestrāvoja dedzi­nātu krustnagliņu un muskatrieksta smarža.

Kvouts devās atpakaļ pie galda, maisīdams sidru ar karoti garā kātā. Jāatceras ari tas, ka mans prāts nebija gluži skaidrs. Daudzējādā ziņā es joprojām dzīvoju šokā, varētu teikt, miegā. Bija vajadzīgs kaut kas vai kāds, kas mani pamodinātu.

Viņš pamāja Hronistam, kas viegli sapurināja rakstāmspalvu un noņēma tintnīcas vāciņu.

Kvouts atlaidās krēsla atzveltnē. Man vajadzēja, lai kāds atgādi­nātu to, ko biju aizmirsis. Man bija vajadzīgs iemesls, lai dotos projām. Pagāja gadi, pirms es satiku kādu, kurš to spēja. Viņš ar smaidu paskatījās uz Hronistu. Pirms es satiku Skarpi.