Vēja vārds

SEŠDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Mūzām mainīgais vējš

NĀKAMO DIENU es aizvadīju ar kailām kājām un bez apmetņa, domā­dams drūmas domas par savu pašreizējo dzīvi. Mans bēdīgais stāvoklis ātri gaisināja varoņa lomas spožumu. Man bija tikai viena apvalkāta apģērba kārta. Mani apdegumi nebija nopietni, tomēr tie nemitējās sāpēt. Man nebija naudas ne pretsāpju līdzekļiem, ne jaunām drē­bēm. Es košļāju rūgtu vītola mizu, un tikpat rūgts bija mans noskaņo­jums.

Nabadzība karājās man kaklā kā smags akmens. Vairāk nekā jebkad es izjutu atšķirību starp sevi un pārējiem studentiem. Ikvienam, kas mācījās Universitātē, kaut kur bija kāds drošs atbalsts. Simmona vecāki bija Aturas aristokrāti. Vilems nāca no bagātu tirgotāju ģimenes Šaldā. Ja viņiem rastos grūtības, viņi varētu aizņemties naudu ar ģimenes kredīta palīdzību vai aizrakstīt vēstuli uz mājām.

Es turpretī nevarēju pat atļauties kurpes. Man bija tikai viens krekls. Kā es varēju cerēt, ka pavadīšu Universitātē vēl vairākus gadus, kas vajadzīgi, lai kļūtu par pilntiesīgu arkanistu? Kā es varēju cerēt uz augstāku izglītības pakāpi, ja man nebija pieejami Arhīvi?

Līdz dienas vidum mans noskaņojums bija satumsis tiktāl, ka pus­dienlaika pārtraukumā kļuvu skarbs pret Simmonu un mēs ķīvējāmies gluži kā vecs laulāts pāris. Vilems turējās savrup un apdomīgi nepacēla acis no ēdiena. Beidzot, laikam jau gribēdami mazināt manu draņķīgo omu, viņi aicināja mani rītvakar doties pāri upei, lai noskatītos “Trīs penijus par vēlēšanos”. Es piekritu, jo biju dzirdējis, ka spēlētāji rādot Feltemi oriģināllugu, nevis kādu no pārstrādātajām versijām. Tā atbilda manam noskaņojumam: tajā bija daudz melna humora, traģēdijas un nodevības.

Pēcpusdienā uzzināju, ka Kilvins ir pārdevis jau pusi no maniem izstarotājiem. Tā kā bija paredzams, ka jauno apstākļu dēļ tie ilgāku laiku būs pēdējie zilie izstarotāji, cena uzkāpa augstu, un mana daļa mazliet pārsniedza pusotru talantu. Man bija aizdomas, ka Kilvins ir

mazliet pārspīlējis cenu, un tas aizskāra manu pašlepnumu, tomēr pašreizējā stāvoklī es nemēģināju skatīties dāvātam zirgam zobos.

Diemžēl arī tas neuzlaboja manu garastāvokli. Tagad es varēju atļau­ties nopirkt kurpes un lietotu apmetni. Ja atlikušo dimestra daļu strā­dāšu, acis nepaceldams, varbūt sakrāšu tik daudz, lai samaksātu gan procentus, kas jāmaksā Devi, gan turpmāko mācību maksu. Tomēr šī doma nesagādāja prieku. Vairāk nekā jebkad es apzinājos savu nedrošo stāvokli. Tikai nieka solis šķīra mani no izputēšanas.

Noskaņojumam kļūstot arvien drūmākam, es nolēmu izlaist padzi­ļinātās simpātijas nodarbību un doties pāri upei uz Imri. Kaut cik gaisināt manas melnās domas spēja vienīgi cerība, ka varētu ieraudzīt Dennu. Man vajadzēja viņai paskaidrot, kāpēc toreiz neierados uz mūsu norunāto satikšanos.

Ceļā uz “Eoliju” nopirku zemus zābakus, kas bija ērti staigāšanai un pietiekami silti gaidāmajiem ziemas mēnešiem. Līdz ar to mans maks atkal bija gandrīz iztukšots. Iziedams no kurpnieka darbnīcas, es drūmi pārskaitīju atlikumu: trīs džoti un viens drabs. Tarbeanas ielās aizvadītajā laikā es biju spējis ietaupīt vairāk naudas…

♦ ♦ ♦

- Šodien tu esi ieradies īstajā brīdī! Deohs teica, kad es tuvojos “Eolijai”. Tur tevi jau gaida.

Jutu, ka man sejā parādās muļķīgs smaids. Uzsitis viņam uz pleca, es devos iekšā.

Taču tur pie galdiņa mani gaidīja nevis Denna, bet Fela. Blakus stāvēja Stančions, sarunādamies ar viņu. Redzēdams mani ienākam, viņš pamāja ar roku un atgriezās savā ierastajā vietā pie bāra letes, iepriekš garāmejot draudzīgi paplikšķinājis man pa plecu.

Ieraudzījusi mani, Fela strauji piecēlās un steidzās man pretī. Brīdi man šķita, ka viņa kritīs manos apkampienos, it kā mēs būtu no jauna satikušies mīlētāji kādā samākslotā aturiešu traģēdijā. Tomēr viņa tik­pat spēji apstājās, un tumšie mati uz muguras sašūpojās. Fela izskatījās tikpat jauka kā vienmēr, tikai vienu augsto vaiga kaulu apēnoja liels, violets zilums.

- Ak vai! es iesaucos, paceldams roku līdzjūtīgā žestā. Vai tas radās, kad es tevi nometu uz grīdas? Lūdzu, atvaino!

Fela neticīgi paskatījās uz mani, tad iesmējās. Vai tu atvainojies par to, ka iznesi mani no uguns elles?

- Tikai par to daļu, kad zaudēju samaņu un nometu tevi zemē. Tas notika tīrās muļķības dēļ. Aizmirsu aizturēt elpu un ierāvu plaušās slikto gaisu. Vai tev ir vēl citi ievainojumi?

- Tikai tur, kur tos publiskā vietā nevaru rādīt, viņa atbildēja, mazliet saviebdamās un izdarīdama gurnu kustību, kas mani jūtami samulsināja.

- Ceru, ka nav pārāk ļauni.

Fela savilka seju piktā izteiksmē. Kā tad! Ceru, ka nākamreiz tu būsi prasmīgāks. Glābjot meitenei dzīvību, jārikojas daudz maigāk.

- Pareizi teikts, es sacīju, mazliet nomierinājies. Uzskatīsim šo reizi par treniņu.

Brīdi valdīja saviļņojuma piesātināts klusums, un Felas smaids maz­liet noplaka. Viņa pastiepa roku man pretī, tad sastomījās un ļāva tai nokrist atpakaļ gar sāniem. Nopietni, Kvout, es… tas bija briesmī­gākais, kas ar mani jebkad noticis. Visapkārt uguns…

Fela pievēra acis un nolaida skatienu. Es zināju, ka miršu. Zināju pavisam skaidri. Bet stāvēju sastingusi kā… kā pārbiedēts trusis. Viņa paskatījās augšup, ar plakstiņiem notraukdama asaras, un sejā atkal parādījās pievilcīgais smaids. Un pēkšņi uzradies tu, izskrēji cauri ugunij! Neko tik apbrīnojamu es nebiju piedzīvojusi. Tas bija kā… Vai tu esi redzējis “Daeoniku”?

Es smaidīdams pamāju ar galvu.

- Tas bija gluži kā tajā skatā, kur Tarsus izlaužas no elles. Tu izniri no uguns, un es tūlīt zināju, ka viss būs labi. Viņa paspēra pussoli tuvāk un uzlika plaukstas uz manas rokas. Cauri kreklam es jutu viņas pieskāriena siltumu. Es tur būtu nomirusi… Viņa samulsusi aprā­vās. Bet nu jau es sāku atkārtoties.

Es papurināju galvu. Tā nebija. Es tevi redzēju. Tu meklēji izeju.

- Nē. Es vienkārši stāvēju. Kā muļķa meitene no pasakām, ko man kādreiz lasīja māte. Es tās necietu. Es vienmēr jautāju: “Kāpēc viņa nemēģina izgrūst raganu pa logu? Kāpēc viņa neiebaro tam briesmo­nim indi?” Tagad Fela skatījās grīdā sev pie kājām un mati krita viņai pār seju. Viņas balss pieklusa arvien vairāk, līdz beidzot izklausījās gluži pēc nopūtas. “Kāpēc viņa vienkārši sēž un gaida, līdz kāds viņu izglābs? Kāpēc viņa neglābjas pati?”

Uzliku savu plaukstu viņējai, cerēdams viņu nomierināt. To darī­dams, sajutu kaut ko neparastu. Felas plauksta nebija maiga un trausla, kā biju gaidījis. Tā bija stipra un raupja skulptores plauksta, kas pazina garas, grūtas stundas darbā ar āmuru un kaltu.

- Tā nav meitenes roka, es teicu.

Fela paskatījās augšup, un viņai acis iemirdzējās asaras. Viņa satrū­kusies iesmējās, bet drīzāk tas bija šņuksts. Es… ko?

Es apmulsis pietvīku, jo sapratu, ka esmu pateicis aplamību, tomēr saņēmos. Tāda roka nav vārgai princesei, kura sēž, darinādama mež­ģīnes un gaidīdama, kad princis ieradīsies viņu glābt. Tāda roka ir sievietei, kura norāptos no torņa pa virvi, kas savīta no pašas matiem, un izglābtos vai ari nogalinātu savu gūstītāju briesmoni miegā. Es ieskatījos viņai acīs. Tāda roka ir sievietei, kura pati izskrietu cauri ugunij, ja neierastos es. Varbūt viņa apdedzinātos, bet izglābtos.

Pacēlu Felas plaukstu pie lūpām un noskūpstīju. Man šķita, ka tas jādara. Lai nu kā, es priecājos, ka varēju palīdzēt, smaidīdams teicu. Tātad tu saki… kā Tarsus?

Mani atkal apžilbināja viņas smaids. Kā Tarsus, kā Drosmīgais Princis un Orens Velsiters reizē! Fela smiedamās atbildēja. Viņa sa­spieda manu plaukstu. Nāc šurp! Es gribu tev kaut ko parādīt.

Fela aizvilka mani pie galdiņa, kur bija sēdējusi iepriekš, un pasnie­dza man saritināta auduma gabalu. Es jautāju Vilemam un Simmonam, ko tev varētu uzdāvināt, un man šķita, ka varētu noderēt… Viņa apklusa, pēkšņi sakautrējusies.

Tas bija apmetnis. Sulīgi tumšs meža zaļums, labas kvalitātes audums, elegants piegriezums. Tas nebija pirkts no kāda sīkumu tir­gotāja mantu vezuma. Tas bija apmetnis, kādu man nebūtu cerību jebkad nopirkt pašam.

- Es liku drēbniekam iešūt tajā daudzas mazas kabatiņas, Fela nervozi teica. Sims un Vils minēja, ka tas esot ļoti svarīgi.

- Tas ir brīnum skaists, es teicu.

Felas seja atkal iemirdzējās smaidā. Izmēri man bija jāmēģina uzminēt, viņa atzinās. Pielaiko, vai derēs! Izņēmusi apmetni no manām rokām, viņa pienāca pavisam tuvu un aplika to man ap pleciem, izliecot rokas gluži kā apskāvienā.

Es stāvēju, Felas vārdiem izsakoties, kā pārbiedēts trusis. Viņa at­radās tik tuvu, ka es jutu viņas siltumu, un, kad viņa pieliecās, lai sakārtotu apmetni man uz pleca, viena krūts pieskārās manai rokai. Stāvēju nekustīgs kā statuja. Pāri Felas plecam telpas viņā malā pie durvīm redzēju Deohu, kura sejā rotājās plats smīns.

Fela atkāpās, kritiski nopētīja mani, tad atkal pienāca tuvāk un sakārtoja dažas krokas apmetņa aizdarē man uz krūtim. Tev tas piestāv! viņa sacīja. Krāsa izceļ tavas acis. Tās gan nav īpaši jāiz­ceļ. Dzīvākais zaļums, kādu es šodien esmu redzējusi. Kā gabaliņš no pavasara.

Kad Fela vēlreiz atkāpās, lai apbrīnotu savu dāvanu, es ieraudzīju pa “Eolijas” durvīm izslīdam pazīstamu stāvu. Denna! Tikai īsu mirkli redzēju viņas profilu, bet pazinu viņu tikpat noteikti kā pats savas rokas. Varēju tikai minēt, cik daudz viņa ir redzējusi un kādus seci­nājumus no tā izdarījusi.

Mana pirmā impulsīvā vēlme bija mesties ārā pa durvīm viņai pakaļ. Paskaidrot, kāpēc neesmu ieradies uz mūsu norunāto satikšanos pirms divām dienām. Atvainoties. Pateikt, ka sieviete, kura bija aplikusi man rokas, tikai pasniedza man dāvanu, ka vairāk nekā tur nebija.

Fela izlīdzināja apmetni man uz pleca un paraudzījās uz mani ar mirdzošām acīm, kurās tikai pirms īsa brīža bija riesušās asaras.

- Tas der lieliski, es teicu, saņemdams audumu pirkstos un pa­plezdams apmetni plašāk. Daudz labāks, nekā es būtu pelnījis, un tev nevajadzēja tā darīt, tomēr paldies!

- Es gribēju apliecināt, cik augstu vērtēju to, ko tu izdarīji. Viņa atkal pieskārās man pie rokas. Tas patiesībā ir tīrais sīkums. Ja varu vēl kaut ko darīt tavā labā, vari lūgt jebkādu pakalpojumu. Tikai iegrie­zies… Viņa apklusa un jautājoši pavērās manī. Vai tev nekas ne­kait?

Paskatījos viņai garām uz durvīm. Denna tagad noteikti ir jau pro­jām. Es viņu vairs nepanāktu.

- Nē, viss kārtībā, es meloju.

* * *

Fela izmaksāja man dzeramo, un kādu laiku mēs sarunājāmies par dažādiem sīkumiem. Biju pārsteigts, uzzinot, ka viņa pēdējos mēnešus ir strādājusi Elodina vadībā. Fela greba viņam skulptūras, un par to viņš savukārt palaikam mēģināja viņu mācīt. Stāstīdama viņa izteiksmīgi pablisināja acis. Elodins bija pamodinājis viņu nakts vidū un aizvedis uz pamestu akmeņlauztuvi pilsētas ziemeļos. Viņš bija ielicis Felai kurpēs slapju mālu un licis visu dienu tajās staigāt. Viņš pat… Fela pietvīka, papurināja galvu, un stāsts aprāvās. Es jutu ziņkārību, bet

negribēju likt viņai justies neveikli, tāpēc vairāk neko nejautāju, un mēs abi vienojāmies, ka Elodins ir vairāk nekā pa pusei jucis.

Visu šo laiku es raudzījos uz durvīm, veltīgi cerēdams, ka Denna varētu atgriezties un es viņai varētu pastāstīt visu patiesību.

Beidzot Fela devās atpakaļ uz Universitāti, uz abstraktās matemāti­kas nodarbību. Es paliku “Eolijā”, malkodams dzērienu un gudrodams, kā varētu izlīdzināt attiecības ar Dennu. Man būtu gribējies kārtīgi piedzerties, bet to es nevarēju atļauties, tāpēc, saulei rietot, lēni kli­boju atpakaļ pāri upei.

* * *

Tikai tad, kad gatavojos doties kārtējā gājienā pa “Centra” ēkas jumtiem, es aptvēru dažu Kilvina teikto vārdu nozīmi. Ja jau lielākā daļa kaulu darvas bija aizplūdusi lejā cauri restēm…

Auri! Viņa mitinājās tuneļos zem Universitātes ēkām. Es metos uz “Mediķu”, cik ātri spēdams, par spīti gurdumam un sāpīgajiem ievai­nojumiem. Pusceļā man laimējās sastapt Molu, kas gāja cauri vienam no iekšpagalmiem. Iesaucos un pamāju ar roku, lai pievērstu viņas uzmanību.

Mola nopētīja mani ar aizdomīgu skatienu. Tu, cerams, negrasies dziedāt man serenādi? viņa noprasīja, man tuvojoties.

Pārvietodams lautu uz pleca, es papurināju galvu. Es gribēju kaut ko lūgt. Par kādu paziņu, kam varbūt vajadzīga palīdzība.

Viņa gurdi nopūtās. Tev jāiet…

- Es nevaru iet pēc palīdzības uz “Mediķu”! Manā balsi ieska­nējās bažīgi toņi. Lūdzu, Mola! Apsolu, ka tas nevilksies ilgāk par pusstundu, bet mums jārikojas tūlīt. Baidos, ka varbūt ir jau par vēlu.

Kaut kas manā balsī viņu pārliecināja. Kas noticis ar tavu paziņu?

- Varbūt apdegumi, varbūt skābe, varbūt dūmi. Tas pats, ko vakar piedzīvoja cilvēki “Frakcijā”. Varbūt ir vēl ļaunāk.

Mola gatavībā sakustējās. Es aiziešu uz savu istabu pēc aptieciņas.

- Ja neiebilsti, es pagaidīšu tepat. Apsēdos uz tuvējā sola. Bez manis tev tas izdosies ātrāk.

Gaidīdams centos nedomāt par saviem apdegumiem un zilumiem un, kad Mola atgriezās, aizvedu viņu līdz “Centra” dienvidrietumu sienai ar trim dekoratīviem skursteņiem. Pa šiem mēs varam tikt augšā uz jumta.

Viņa uzmeta man ziņkārīgu skatienu, tomēr nolēma pagaidām pa­turēt jautājumus pie sevis.

Lēni uzrāpos līdz skurstenim, balstīdams kājas un rokas pret ak­meņu radzēm. Šis bija viens no vieglākajiem ceļiem uz “Centra” jumtu. Izvēlējos to gan tāpēc, ka nezināju, vai Mola ir veikla kāpēja, gan tāpēc, ka pats savu ievainojumu dēļ pašlaik nejutos atbilstošā formā.

Mola panāca mani uz jumta. Viņai mugurā joprojām bija tumšais “Medikas” apģērbs, bet virs tā viņa bija uzmetusi pelēku apmetni, ko paņēmusi savā istabā. Es izvēlējos apkārtceļu, lai mēs varētu iet pa jumta drošākajām vietām. Vakars bija tumšs, bet skaidrs, un mūsu ceļu apgaismoja mēness sirpis.

-Ja es tevi nepazītu, Mola teica, kad gājām apkārt augstam ķie­ģeļu skurstenim, es domātu, ka tu mani gribi ievilināt klusā vietā nepiedienīgu nolūku dēļ.

- Un kāpēc tu domā, ka tā nav? es nebēdīgi atvaicāju.

- Tu neesi tāda tipa cilvēks, viņa atbildēja. Turklāt tu knapi vari paiet. Ja tu mēģinātu kaut ko pasākt, es tevi nogrūstu no jumta.

- Necenties saudzēt manas jūtas! es pasmiedamies attraucu. No jumta tu mani varētu nogrūst pat tad, ja es nebūtu pa pusei kroplis.

Paklupu pret neredzamu izcilni un gandrīz nokritu, jo ievainojumu dēļ manām reakcijām trūka vajadzīgā asuma. Apsēdos uz neliela jumta paaugstinājuma un gaidīju, līdz īslaicīgais reibonis pāries.

- Tev nav labi? Mola jautāja.

- Laikam jau nav, es atbildēju un piespiedu sevi piecelties. Mums jānokļūst tur, tajā jumta malā. Bet varbūt labāk būs, ja tu pagaidām paliksi tepat un izturēsies klusu. Drošības dēļ.

Es aizgāju līdz jumta malai. Paskatījos lejā uz dzīvžoga krūmiem un ābeli. Apkārtējie logi bija tumši.

- Auri! es klusi iesaucos. Vai tu esi tur? Brīdi pagaidīju, satraukdamies arvien vairāk. Auri, vai tu esi ievainota?

Atbildes nebija. Es klusi nolamājos.

Mola sakrustoja rokas. Man šķiet, ka esmu bijusi pietiekami pacie­tīga. Varbūt tu man pastāstīsi, kas te notiek?

- Nāc līdzi, un es pastāstīšu! Ierāpos ābelē un sāku uzmanīgi kāpt lejā. Pēc tam gar dzīvžogu aizgāju līdz dzelzs restēm. No tām vēdīja tikko jaušama, bet neatslābstoša smaka: kaulu darvas amonjaks. Parāvu restes un pacēlu tās dažas collas augšup, bet tad tās kaut kur aizķērās. Es šeit pirms dažiem mēnešiem ar kādu sadraudzējos, paskaidroju Molai, nervozi mēģinādams iebāzt plaukstu starp stie­ņiem. Viņa dzīvo tur lejā. Man bail, ka viņa varētu būt cietusi. No “Frakcijas” pa notekām aizplūda pamatīga daļa darvas.

Mola brīdi klusēja. Izklausās, ka tu runā nopietni. Es taustījos pa tumšo tukšumu zem restēm, mēģinādams izdibināt, kā Auri tās aizdarījusi. Bet kāda cilvēciskā būtne ir spējīga tur dzīvot?

- Izbiedēta būtne, es atbildēju. Būtne, kas baidās no skaļiem trokšņiem, no cilvēkiem un no atklātām debesīm. Man vajadzēja gan­drīz mēnesi, lai izvilinātu viņu no pazemes ejām, un vēl vairāk, lai piedabūtu viņu runāt.

Mola nopūtās. Ja neiebilsti, es apsēdīšos. Viņa aizgāja līdz ne­tālajam soliņam. Visu dienu esmu bijusi uz kājām!

Es turpināju pētīt un taustīt restes, taču, lai kā centos, neatradu nekādu āķi vai citu aizdari. Mans satraukums augtin auga, un, ieķēries stieņos, es sāku tos drudžaini raustīt. Dobjām metāliskām skaņām sekoja tikpat metāliskas atbalsis, taču atvērt restes man neizdevās.

- Kvout? atskanēja pazīstama balss, un, paskatījies augšup, es ieraudzīju Auri stāvam uz jumta malas. Viņas siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm un kuplie mati kā mākonis ietvēra sīko seju.

-Auri! Mans sasprindzinājums saucienā izlauzās uz āru, un nāka­majā mirklī mani pārņēma ļengans nespēks. Kur tu biji?

- Debesīs bija mākoņi, viņa vienkārši atbildēja un panācās pa jumtu uz ābeles pusi. Tāpēc es izgāju ārā pameklēt tevi. Bet tagad atkal spīd mēness, tāpēc es eju atpakaļ.

Auri nolaidās lejā pa koku, bet sastinga uz vietas, ieraudzījusi uz sola apmetnī ievīstīto Molas stāvu.

- Es atvedu līdzi draugu, Auri, sacīju, cik maigi vien iespējams.

- Ceru, ka tev nav iebildumu.

Iestājās ilgs klusums. Vai viņš ir labsirdīgs?

- Tā ir viņa. Un, jā, viņa ir labsirdīga.

Auri sasprindzinājums mazliet atslāba, un viņa paspēra dažus soļus uz manu pusi. Es tev atnesu putna spalvu, kurā ir pavasara vējš, bet, tā kā tu aizkavējies… viņa nopietni paskatījās uz mani, tās vietā tu dabūsi monētu. Auri pacēla naudas gabalu izstieptā rokā, turēdama to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tā gādās par tavu drošību tumsā. Vismaz tik, cik tas iespējams. Monētas apveidi atgādināja aturiešu grēksūdzes piederumu, bet mēness gaismā tā mirdzēja kā sudrabs. Nekad agrāk tādu monētu es nebiju redzējis.

Nometies ceļos, es atvēru lautas futrāli un izņēmu no tā nelielu sainīti. Te ir daži tomāti, pupas un vēl kaut kas īpašs. Pacēlu mazu maisiņu, par kuru pirms pāris dienām biju atdevis lielāko dalu savas naudas: neparedzētie notikumi tad vēl nebija sākušies. Tas ir jūras sāls.

Auri to paņēma un ieskatījās mazajā ādas apvalkā. Tas gan ir jauki, Kvout! Kas sāli dzīvo?

Trīs minerāli, es nodomāju. Hroms, basais, malijs, jods… viss, kas vajadzīgs tavam organismam, taču to nevar iegūt no āboliem un maizes vai pārējā, ko tev izdodas sagrabināt, kad es nevaru tevi atrast.

- Zivju sapņi, es teicu. Un jūrnieka dziesmas.

Auri apmierināta pamāja ar galvu un apsēdās, izklādama savu ne­lielo galdautiņu un ar ierasto rūpību sakārtodama uz tā ēdienu. Norau­dzījos, kā viņa sāk ēst un iemērc zaļo pupas pāksti sālī, tad nokož kumosu. Izskatījās, ka viņa nav cietusi no negadījuma sekām, taču blāvajā mēness gaismā to bija grūti pateikt. Man vajadzēja zināt pavi­sam skaidri. Vai tev nekas nekait, Auri?

Viņa piešķieba galvu un ziņkāri paskatījās uz mani.

- Šeit izcēlās liels ugunsgrēks. Prāva daļa no degošās vielas ieplūda notekās. Vai tu to redzēji?

- Augstais Dievs, jā! viņa atsaucās plati ieplestām acīm. Plūda pa visām malām, cirslīši un jenoti bēga kur kurais, lai tiktu ārā!

- Vai tevi tas neskāra? es jautāju. Vai tu neapdedzinājies?

Auri papurināja galvu, smaidīdama viltīgu bērna smaidu. Nē, nē!

Mani tas nevarēja aizsniegt.

- Vai tu biji tuvu ugunij? es jautāju. Vai ieelpoji dūmus?

- Kāpēc lai es elpotu dūmus? Auri paskatījās uz mani gluži kā uz plānprātiņu. Tagad visa Apakšzeme ož pēc kaķu mīzaliem. Viņa sarauca degunu. Izņemot “Lejgalu” un “Pazemi”.

Mans satraukums sāka pierimt, bet es pamanīju, ka Mola uz soliņa nemierīgi sakustas. Auri, vai mana draudzene drīkst pienākt tuvāk?

Auri roka ar pacelto pupas pāksti apstājās un sastinga pusceļā uz muti, bet tad viņa nomierinājās un pamāja ar galvu, smalkajiem matiem saviļņojoties visapkārt galvai.

Es pamāju Molai ar roku, un viņa lēni nāca uz mūsu pusi. Jutu neomulīgas bažas, kāda būs šī satikšanās. Man bija vajadzējis vairāk par mēnesi saudzīgi labināt Auri, lai viņa iznāktu no sava mi­tekļa pazemes ejās zem Universitātes. Baidījos, ka nepiemērota Molas reakcija var aizbaidīt Auri atpakaļ pazemē, kur es nekad viņu vairs nespētu atrast.

Es norādīju uz Molu. Tā ir mana draudzene Mola.

- Sveiki, Mola! Auri viņai uzsmaidīja. Tev ir tādi paši saulaini mati kā man. Vai gribi ābolu?

Mola rādīja piesardzīgi neizteiksmīgu seju. Paldies, Auri! Labprāt.

Auri pielēca kājās un aizskrēja līdz vietai, kur ābeles zari piekļāvās jumta malai. Pēc tam viņa skriešus metās atpakaļ pie mums, un mati plīvoja viņai aiz muguras kā karogs vējā. Viņa iedeva Molai ābolu.

- Tajā iekšā ir vēlēšanās, Auri lietišķi sacīja. Vispirms labi padomā, ko vēlies, un tikai tad kod! To pateikusi, viņa apsēdās agrākajā vietā un, cītīgi košļādama, apēda vēl vienu pupas pāksti.

Mola kādu laiku lūkojās ābolam garām un tikai pēc krietna brīža nokoda kumosu.

Auri ātri pabeidza maltīti un aizsēja ciet sāls maisiņu. Tagad spēlē! viņa pacilāti iesaucās. Spēlē!

Es smaidīdams izvilku no futrāļa lautu un pārlaidu plaukstu stīgām. Par laimi, īkšķis bija ievainots tai rokai, ar kuru jāspēlē akordi, tāpēc tas sagādāja mazāk neērtību.

Skaņodams stīgas, es paskatījos uz Molu. Tu vari iet projām, ja vēlies, es teicu. Negribu nejaušības pēc spēlēt tev serenādi.

- Nē, neej vis! Auri pagriezās pret Molu, un viņas seja izskatījās ārkārtīgi nopietna. Viņa balss ir kā pērkona negaiss, un viņa rokas pazīst ikvienu noslēpumu, kas noglabāts zem vēsās, tumšās zemes.

Molas lūpu kaktiņos ievilkās tikko jaušams smaids. Tad jau es laikam gribēšu palikt.

Tā nu es spēlēju viņām abām, kamēr zvaigznes virs galvas turpināja savu mūžīgo, vienmērīgo gaitu.

* * *

- Kāpēc tu nevienam to nestāstīji? Mola jautāja, kad mēs pār jumtiem devāmies atpakaļ.

- Man šķita, ka tur nevienam nav jāiejaucas, es atbildēju. Ja viņa gribētu, lai cilvēki zina, kur viņa ir, tad droši vien pastāstītu viņiem to pati.

- Tu taču saproti, ko es domāju! Mola pikti izmeta.

- Es saprotu, ko tu domā, es nopūtos. Bet kāds no tā būtu la­bums? Viņa jūtas laimīga tur, kur ir.

- Laimīga? Molas balsī skanēja pilnīga neticība. Viņa dzīvo skrandās un pusbadā. Viņai vajadzīga palīdzība! Vajadzīgs ēdiens un apģērbs.

- Ēdienu es viņai atnesu, es sacīju. Un atnesīšu ari apģērbu, līdzko… Sastomījos, negribēdams atzīt savu nožēlojamo nabadzību. Vismaz atklātos vārdos ne. Līdzko man tas būs iespējams.

- Kāpēc jāgaida? Ja vien tu kādam pastāstītu…

- Protams! es sarkastiski atmetu. Nav šaubu, ka Džamisons mestos šurp ar šokolādes kasti un dūnu pēli, līdzko uzzinātu, ka zem viņa Universitātes mitinās izsalkusi, pa pusei jukusi studente. Viņi to vienkārši piebeigtu, tu taču zini!

- Nav teikts… Mola pat īsti necentās iebilst, labi zinādama, ka es runāju patiesību.

- Saproti, Mola, ja kāds nāks viņu meklēt, viņa kā trusis iebēgs dziļāk pazemes alās. Tie viņu tikai aizbaidīs, un es zaudēšu jebkādu iespēju viņai palīdzēt.

Mola noskatījās lejup uz mani, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Nu labi. Pagaidām lai viss paliek, kā ir. Bet tev vajadzēs mani vēlreiz atvest šurp, jo es gribu atnest viņai kaut ko no savām drēbēm. Tās gan būs viņai par lielu, tomēr labākas nekā pašreizējās skrandas.

Es papurināju galvu. Nesanāks! Pirms pāris dienkopām es atnesu viņai lietotu kleitu. Viņa teica, ka valkāt citu cilvēku drēbes esot pretīgi.

Mola izskatījās samulsusi. Viņa neizskatījās pēc keldietes. Nepa­visam ne.

- Varbūt viņa vienkārši ir tā audzināta.

- Vai tu pašlaik jūties kaut cik labāk?

- Jā, es meloju.

- Bet tu drebi! Mola pastiepa roku. Atbalsties pret mani!

Savilcis sev apkārt jauno apmetni, es satvēru viņas elkoni un lēni

devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu.