Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . “parasto draku pārošanās paradumi”

- TAS IR PŪĶIS! Denna čukstus iesaucās. Lai Tehlu stāv mums klāt un mūs sargā! Tas ir pūķis!

- Tas nav pūķis, es teicu. Nekādu pūķu vispār nav.

- Paskaties taču! viņa izdvesa. Re, kur tas ir! Re, kāds izskatās milzīgs, briesmīgs pūķis!

- Tas ir Draccus, es teicu.

- Tas ir milzenis! Dennas balsi ieskanējās histērija. Tas ir milzīgs pūķis, un tas nāks šurp un mūs apēdīs!

- Tas neēd gaļu, es apgalvoju. Tas ir zālēdājs. Kaut kas līdzīgs milzīgai govij.

Denna paskatījās uz mani un iesmējās. Tie nebija histēriski smiekli; tie bija bezpalīdzīgi smiekli, raksturīgi cilvēkam, kurš dzirdējis kaut ko tik jocīgu, ka nespēj sevi apvaldīt. Viņa aizspieda muti ar plaukstu un brīdi kratījās smieklos, ļaujot caur pirkstiem izplūst tikai paklusiem šņācieniem.

Lejā vēlreiz uzzibsnīja zila uguns. Dennas smiekli aprāvās pusē, un viņa atvilka plaukstu no mutes. Ieplestām acīm paskatījusies uz mani, viņa drebošā balsī klusi izgrūda: Aāāāāā!

Mēs abi tik īsā laikā bijām pārdzīvojuši emocijas no pārbīļa līdz drošības izjūtai, ka bijām gatavi smieties tīrā atvieglojuma dēļ. Kad Denna atkal sāka raustīties smieklos, slāpēdama tos ar plaukstām, ari es viņai pievienojos, cenzdamies pēc iespējas netrokšņot. Gulējām uz akmens kā divi uzjautrināti bērni, kamēr lejā milzu nezvērs rūca un ošņāja gaisu ap mūsu ugunskuru, palaikam izgrūzdams liesmu šaltis.

Pēc vairākām minūtēm mēs atguvām savaldīšanos. Denna notrausa asaras no acīm un ievilka dziļu, drebošu elpu. Viņa piespiedās man ciešāk, ar kreiso sānu cieši piekļaudamās mana ķermeņa labajai pusei. -Paklausies! viņa čukstus teica, kamēr mēs abi skatījāmies pāri akmens bluķa malai. Tāds radījums nevar pārtikt no zāles. Tas ir milzīgs! Tam nekad nepietiks ēdamā. Un paskaties, kāda tam mute! Kādi zobi!

- Tieši tā. Zobiem ir plakana virsma, tie nav asi. Tas zvērs grauž kokus. Veselus kokus. Pati redzi, kāds tas ir milzenis! Kur tas lai atrastu tik daudz gaļas? Tam vajadzētu ik dienas aprit desmit briežus. Tas vispār nespētu izdzīvot!

Denna pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Pie velna, kā tu to zini?

- Lasīju Universitātē, es atbildēju. Grāmatā, ko sauca “Parasto draku pārošanās paradumi”. Tuvināšanās laikā tie dveš uguni. Tāpat kā putni dižojas ar greznām spalvām.

- Vai tu gribi teikt, ka tas tur, lejā… Denna bridi bez skaņas kustināja lūpas, meklēdama vārdus, …meklē pārošanos ar mūsu ugunskuru? Mirkli šķita, ka viņa atkal ļaus vaļu smiekliem, taču viņa nodrebinājās, dziļi ievilka elpu un savaldījās. Nu, tas man noteikti jāredz…

Mēs jutām, ka akmens zem mums notrīc līdz ar zemi tā pamatos. Tajā pašā brīdī apkārtne kļuva ievērojami tumšāka.

Lūkodamies lejā, redzējām, ka milzu radījums vārtās ugunskurā kā cūka dubļu peļķē. Zeme drebēja no nezvēra smagajām kustībām, un ogles zem tā čerkstot saplaka un apdzisa.

- Tas briesmonis sver droši vien… Denna prātodama apklusa un papurināja galvu.

- Piecas tonnas, es minēju. Vismaz piecas.

- Tas var tikt mums klāt. Tas var apgāzt šos akmeņus.

- Nu, nezinu vis, es teicu un uzsitu ar plaukstu pa akmeni, cenz­damies runāt ar pārliecību, ko patiesībā nejutu. Šie akmeņi te stāv jau sen. Mēs esam drošībā.

Vārtīdamies mūsu plašajā ugunskura vietā, pūķis bija izmētājis pa kalna virsotni degošus zarus. Tagad tas aizrāpās līdz pusapdegušam baļķim, kas gruzdēdams gulēja zālē. Zvērs paostīja gaisu, apvēlās uz muguras un saspieda baļķi plakanu. Tad tas piecēlās, vēlreiz apostīja baļķi un to apēda. Tas nekošļāja. Tas norija baļķi veselu, gluži kā varde ierauj barības vadā noķertu circeni.

To pašu radījums atkārtoja vairākas reizes, mezdams apļus ap gan­drīz apdzēsto ugunskuru. Tas paošņāja, pavalstījās virs gruzdošajiem koka gabaliem un, kad tie bija nodzisuši, tos apēda.

- Laikam jau tur ir sava jēga, Denna teica, vērodama pūķi. Tas spļauj uguni un dzīvo mežos. Ja kaut kas neskubinātu to apdzēst ugunskurus, tas ilgi nespētu dzīvot.

- Droši vien tāpēc tas atnāca šurp, es sacīju. Redzēja mūsu ugunskuru.

Kādu laiku ošņājis un vārtījies, draks atgriezās pie saplacinātās ogļu kaudzes, kas bija atlikusi no mūsu ugunskura. Vairākas reizes apgājis tai apkārt, zvērs uzkāpa tai virsū un apgūlās. Es sarāvos, bet pūķis tikai šūpojās turp un atpakaļ kā vista, kas iekārtojas ligzdā. Tagad kalna virsotne bija pilnīgi tumša un to apspīdēja tikai bāla mēness gaisma.

- Kāpēc es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi? Denna jautāja.

- Šie radījumi ir sastopami ļoti reti, es atbildēju. Cilvēki cenšas tos nogalināt, jo nesaprot, ka tie ir samērā nekaitīgi. Un tie vairojas ļoti lēni. Tas tur lejā varētu būt divsimt gadu vecs un tik liels, cik draki vispār mēdz izaugt. Es apbrīnodams raudzījos uz milzīgo radī­jumu. Varu derēt, ka pasaulē ir ne vairāk par pāris simtiem draku tādā augumā.

Mēs vēl bridi lūkojāmies lejup, taču nekāda kustība vairs nebija manāma. Denna plati nožāvājās. Ak dievi, kā es esmu pārgurusi! Drošas nāves apziņa spēj novārdzināt vairāk par visu. Viņa apgriezās uz muguras un pēc tam uz sāniem ar muguru pret mani, cenzdamās atrast ērtu stāvokli. Sasodīts, cik šeit ir auksti! viņa nodrebinājās.

- Varu labi saprast, kāpēc tas briesmonis apmetās virs mūsu ugunskura.

- Mēs varētu nokāpt lejā pēc segas, es ierosināju.

Denna nošņaukājās. Nu nē! Vēlreiz redzami nodrebinādamās, viņa aptvēra sevi ar rokām.

- Ņem! es teicu un piecēlies novilku savu apmetni. Ietinies tajā! Tas nav nekas dižs, tomēr labāks par kailu akmeni. Pastiepu to viņai. Es uzraudzīšu tavu miegu un gādāšu, lai tu nenokriti lejā.

Denna ilgi lūkojās mani, un es nodomāju, ka viņa atteiksies. Tomēr pēc brīža viņa paņēma apmetni un ietinās tajā. Skolotāj Kvout, tu nenoliedzami proti sagādāt meitenei prieku.

- Pagaidi līdz ritam! es teicu. Tas ir tikai sākums.

Klusi sēdēju, cenzdamies nedrebināties, un pēc kāda laika Dennas elpas vilcieni kļuva rāmi un vienmērīgi. Vēroju viņu guļam ar mierīgu labpatiku kā zēns, kurš neapjauš, kāds viņš ir nejēga un nezina, kādu neparedzētu traģēdiju atnesis nākamā diena.