Vēja vārds

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. Ar apskaidrotu skatienu

ES IZGĀJU NO BĀRA smaidīdams, gluži aizmirsis, ka joprojām atrodos Ostmalā un esmu apdraudēts. Līksmā pacilātībā domāju par to, ka drīz man būs izdevība dzirdēt vēl kādu stāstu. Ļoti ilgu laiku nebiju zinājis, ko nozīmē ar prieku kaut ko gaidīt. Atgriezos savā ielas stūrī un trīs stundas turpināju ubagot, nesaņemdams par savām pūlēm pat nodilušu šima gabalu. Taču arī tas nespēja nomākt manu labo noskaņojumu. Rīt būs Sēru diena, bet parīt mani gaida stāsti!

Tomēr, sēdēdams ielas stūrī, es pamazām jutu pacilātībai cauri spraucamies nepatīkamu neomulības adatiņu. Tādu kā atgādinājumu, ka tiecos aizmirst kaut ko svarīgu kaut ko tādu, kas varētu apēnot manu reto prieka brīdi. Centos šīs izjūtas neievērot, atbīdīt sānis, tomēr tās urdīja mani gan tajā, gan nākamajā dienā, uzmācīgas kā ods, ko nevaru ne ieraudzīt, ne nosist. Līdz dienas beigām man bija skaidrs, ka esmu kaut ko aizmirsis. Kaut ko tādu, ko Skarpi bija minējis savā stāstā.

Jums, protams, nav grūti to iedomāties, jo jūs ērti klausāties pār­domātu un sakarīgi izklāstītu stāstu. Bet atcerieties, ka es gandrīz trīs gadus biju dzīvojis Tarbeanā gluži kā dzīvnieks. Mans prāts vietām aizvien vēl bija kā aizmidzis, un sāpīgās atmiņas palēnām pārklājās ar putekļu kārtu aiz aizmirstības durvīm. Biju pieradis no tām vairīties tāpat, kā kroplis pierod nebalstīt auguma svaru uz ievainotās kājas.

Nākamajā dienā man uzsmaidīja veiksme: no kādu ratu aizmugu­res izdevās nozagt lupatu saini un pārdot to lupatu uzpircējam par četriem dzelzs penijiem. Biju pārāk izsalcis, lai raizētos par rītdienu, tāpēc nopirku biezu siera šķēli un karstu desu, un piedevām veselu klaipu maizes un siltu ābolu pīrāgu. Visbeidzot, pakļaudamies īslaicīgai iegribai, aizgāju līdz tuvējās viesnīcas sētas durvīm un iztērēju pēdējo peniju par krūzi stipra alus.

Apsēdos ielas pretējā pusē uz maiznīcas pakāpieniem, vēroju cil­vēkus, kas steidzās man garām, un tiesāju gardāko maltīti pēdējo

mēnešu laikā. Drīz krēsla pārtapa tumsā un izdzertais alus iesita galvā patīkamu reiboni. Bet, kad ēdiens bija apmierinājis prasīgo māgu, mani atkal atgriezās nemierīgā kņudoņa, vēl stiprāka nekā iepriekš. Pikti saraucu pieri, jo kaut kas gribēja sabojāt manu visādā ziņā lie­lisko dienu.

Tumsa sabiezēja arvien melnāka, un drīz viesnīca otrā ielas pusē kļuva par mirdzošu gaismas laukumu. Pie viesnīcas durvīm grozījās vairākas sievietes. Klusi sarunādamās, viņas zīmīgi uzlūkoja garām­ejošos vīriešus.

Izdzēru pēdējo alus malku un grasījos iet pāri ielai, lai atdotu krūzi, bet tad pamanīju pa ielu tuvojamies lāpas gaismu. Ieskatījies ciešāk, pazinu tehliešu priestera pelēko ietērpu un nolēmu palikt uz vietas, kamēr viņš paiet garām. Tā kā biju iedzēris alu Sēru dienā un pavisam nesen zadzis, spriedu, ka no garīdzniekiem būtu prātīgāk turēties pēc iespējas tālāk.

Viņa galvu sedza kapuce, un starp mums zibēja lāpas uguns, tāpēc es nevarēju saredzēt viņa seju. Viņš piegāja pie netālu stāvošo sieviešu pulciņa, un pāri ielai atplūda klusu sarunu murdoņa. Es skaidri dzirdēju monētu šķindoņu un ierāvos dziļāk durvju nišas ēnā.

Tehlietis pagriezās un devās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija nācis. Es sēdēju nekustēdamies, lai nepiesaistītu viņa uzmanību, lai nebūtu spiests reibonī bēgt. Taču šoreiz viņš turēja lāpu otrā pusē. Viņa seju es tomēr neredzēju, jo zem kapuces melnēja tikai ēna. Tikai ēna.

Tehlietis aizgāja tālāk, nepamanījis mani vai varbūt nelikdamies zinis. Bet es paliku sēžam, jo nespēju izkustēties no vietas. Redzētais tēls vīrietis ar kapuci galvā un ēnā paslēptu seju bija atrāvis manī kādas durvis, un pa tām ar joni plūda ārā atmiņu straume. Atcerējos citu vīrieti ar tukšām acīm un rēgainu smaidu, atcerējos asinis uz viņa zobena. Ogli, kura balss skanēja kā salts vējš: “Vai šis ir tavu vecāku ugunskurs?”

Bet es nedomāju par viņu, es domāju par vīrieti, kuru biju redzējis viņam aiz muguras. Par to, kurš klusēdams sēdēja pie ugunskura. Par vīrieti, kura seju slēpa ēna. Par Haliaksu. Tas bija pusaizmirstais tēls, kas urdīja manas apziņas dziļumus, kopš biju noklausījies Skarpi stāstu.

Aizskrēju uz savu jumta patvērumu un ietinos lupatu segā. Stāsta un atmiņu daļas lēnām saplūda kopā. Sāku sevī pieļaut neiespējamas patiesības. Čandriāni bija reālas būtnes. Haliakss bija reāla būtne. Ja

Skarpi stāsts bija patiess, tad Lanre un Haliakss bija viens un tas pats cilvēks. Čandriāni bija nogalinājuši manus vecākus un visu trupu. Kāpēc?

Apziņas virspusē uzpeldēja vēl citas atmiņas. Iztēlē redzēju, kā vīrietis ar ogļmelnajām acīm nometas uz ceļgala man pretī. Viņa seja ir neizteiksmīga, viņa balss ir asa un ledaina. “Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas,” viņš bija teicis.

Čandriāni bija nogalinājuši manus vecākus tāpēc, ka tie vāca stāstus par viņiem. Viņi bija nogalinājuši visu manu trupu dziesmas dēļ. Es augu nakti nosēdēju nomodā, un galvā man virpuļoja gandrīz vienīgi šīs domas. Lēnām aptvēru, ka tā ir patiesība.

Ko es darīju pēc tam? Vai zvērēju, ka atradīšu viņus un nogalināšu par to, ko viņi izdarījuši? Var jau būt. Bet pat tad, ja tā bija, es sirds dziļumos sapratu, ka tas nav iespējams. Tarbeana bija man iemācījusi dzīves nežēlīgo prakticismu. Nogalināt čandriānus? Nogalināt Lanri? Kā gan es varētu kaut vai tuvoties tādam mērķim? Lielākas cerības būtu nozagt mēnesi no debesīm. To es vismaz zinātu, kur tumsā meklēt.

Tomēr kaut ko es varēju darīt. Apņēmos nākamajā dienā iztaujāt Skarpi par īsto patiesību, kas slēpjas aiz viņa stāstiem. Tas nebija daudz, bet tas bija viss, ko varēju darīt. Atriebību vajadzēja aizmirst vismaz pagaidām. Taču man bija cerība uzzināt patiesību.

Cieši pieķēries šai cerībai, aizvadīju nakts tumšās stundas līdz brī­dim, kad debesīs parādījās saule un es ieslīgu miegā.