Vēja vārds

ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA. drauga asinis

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos agri, nomazgājos un “Ēstūzī” aši kaut ko iekodu. Tā kā līdz pusdienlaika pērienam man tikpat nebija ko darīt, pēc tam bezmērķīgi klaiņoju pa Universitātes teritoriju. Izstai­gāju vairākas aptiekas un dzērienu veikalus, apbrīnoju teicami koptos zālienus un dārzus.

Beidzot apsēdos kādā plašā pagalmā uz akmens sola. Tā kā biju pārāk noraizējies, lai darītu kaut ko derīgu, es vienkārši sēdēju, prie­cājos par jauko laiku un skatījos, kā vējš dzenā pār bruģakmeņiem dažas papīra skrandas.

Itin drīz šurp atstaigāja Vilems un, negaidījis uzaicinājumu, apsēdās man blakus. Raksturīgie keldieša tumšie mati un acis itin kā darīja viņu mazliet vecāku par mani un Simmonu, tomēr viņa izskatā joprojām bija kaut kas no neveikla zēna, kas vēl nav saradis ar pieauguša vīrieša ārieni.

- Nervozē? viņš jautāja bez skarbās pieskaņas, ko balsij mēdz piešķirt siaru akcents.

- Patiesībā cenšos par to nedomāt, es atbildēju.

Vilems kaut ko norūca. Kādu bridi abi klusēdami vērojām garāmejo­šos studentus. Daži no tiem pārtrauca sarunas un norādīja uz mani.

Man ātri apnika viņu uzmanība. Vai tu pašlaik kaut ko dari?

- Sēžu, viņš vienkārši atbildēja. Elpoju.

- Gudri teikts. Es saprotu, kāpēc tu esi Arkanuma biedrs. Vai nāka­mās stundas laikā tu esi aizņemts?

Viņš paraustīja plecus un jautājoši paskatījās uz mani.

- Vai vari man parādīt, kur meklēt maģistru Arvilu? Viņš teica, lai es aizejot pie viņa… pēc tam.

- Protams, Vilems atbildēja, pamādams uz vienu no pagalma izejām. “Medikas” māja atrodas Arhīvu otrā pusē.

Mēs apgājām apkārt masīvajai celtnei bez logiem, kurā bija izvietoti Arhīvi. Vilems apstājās. Re, tā ir “Mediķa”! Viņš norādīja uz lielu

ēku ar dīvainiem apveidiem. Tā mazliet atgādināja “Centru”, taču bija augstāka un ne tik izkliedēta.

- Lielāka, nekā biju gaidījis, es domīgi teicu. Vai tā visa pare­dzēta medicīnas mācīšanai?

Viņš papurināja galvu. Liela daļa ir atvēlēta slimnieku kopšanai. Tur nevienu neatraida tikai tāpēc, ka viņš nevar samaksāt.

- Tiešām? Es vēlreiz pārlaidu skatienu “Medikas” ēkai, domādams par maģistru Arvilu. Tas ir apbrīnojami.

-Tur nav jāmaksā iepriekš, Vilems paskaidroja.-Kad izveseļojies… Viņš uz mirkli apklusa, un es saklausīju nepārprotamu zemtekstu: “ja izveseļojies”, tad kārto rēķinus! Ja tev nav naudas, tad strādā, līdz parāds ir… Vilems pārtrauca teikumu. Kā pareizi tulkot sheyem? viņš jautāja, paceldams plaukstas ar augšup pavērstām delnām un kustinādams tās augšup un lejup kā svaru kausus.

- Līdzsvarots? es mēģināju palīdzēt.

Vilems papurināja galvu. Nē. Sheyem. Viņš uzsvērti atkārtoja vārdu un novietoja plaukstas vienādā līmeni.

- Ā! Es atdarināju viņa kustību. Nolīdzināts.

Vilems pamāja ar galvu. Tu strādā, līdz parāds “Medikai” ir nolī­dzināts. Tikai retais aiziet no turienes, nenokārtojis parādu.

Es drūmi iesmējos. Par to nav jābrīnās. Kāda jēga būtu aizbēgt no arkanista, kuram ir dažas piles tavu asiņu?

Mēs aizstaigājām līdz citam iekšpagalmam. Tā vidū slējās karoga masts, zem kura atradās akmens sols. Man nebija jāvaicā, kurš pēc stundas pie tā tiks piesiets. Tuvumā grozījās apmēram simt studentu, ar savu izturēšanos piešķirdami gaidāmajam notikumam dīvainu svētku gaisotni.

- Parasti tik liels pūlis nesalasās, Vilems gluži kā atvainodamies teica. Bet vairāki maģistri ir atcēluši nodarbības.

- Droši vien Hemme un Branders.

Vilems pamāja ar galvu. Hemme apvainojumus neaizmirst. Ar izteiksmīgu pauzi viņš ļāva nojaust noklusēto zemtekstu. Hemme drīz būs klāt ar visu savu svītu. Teikuma beigas Vilems izrunāja lēnām. Vai tas ir pareizais vārds? Svīta?

Es pamāju ar galvu, un Vilema sejā parādījās izklaidīgs apmieri­nājums. Tad viņš sarauca pieri. Tas man atsauc atmiņā kādu jūsu valodas dīvainību. Cilvēki bieži prasa man ceļu uz Tinuē. Un beigās saka: “Kāds ir ceļš uz Tinuē?” Kā to saprast?

Es pasmaidīju. Tā ir valodas idioma. Tas nozīmē…

- Es zinu, ko nozīmē idioma, Vilems mani pārtrauca. Kā saprast šo konkrēto teicienu?

- Hmm, es drusku samulsis novilku. Tas ir kaut kas līdzīgs sveicienam. Tāpat kā jautājums: “Kā tev šodien klājas?” Vai: “Kā iet?”

- Arī tā ir idioma, Vilems norūca. Jūsu valoda ir pieblīvēta ar muļķībām. Nezinu, kā jūs vispār saprotat cits citu. Kā iet? Kas iet? Uz kurieni iet? Viņš papurināja galvu.

- Acīmredzot uz Tinuē. Es plati pasmīnēju. Tuan volgen oketh ama, sacīju, izmantodams vienu no savām iecienītajām siaru idio­mām. Tā nozīmē “neļauj tam sevi tracināt”, bet burtiskā tulkojumā “nebāz tā dēļ sev karoti acī”.

Devāmies ārā no pagalma un kādu laiku bezmērķīgi klejojām pa Universitātes apkārtni. Vilems parādīja man vēl dažas vērā ņemamas ēkas, tostarp vairākus labus krodziņus, alķīmijas korpusu, keldiešu veļas mazgātavu un gan likumīgos, gan nelikumīgos priekanamus. Pagājām garām Arhīvu neizteiksmīgajām akmens sienām, garām muci­nieka darbnīcai, grāmatu sietuvei, aptiekai…

Man iešāvās prātā kāda doma. Vai tu pārzini ārstniecības augus?

Viņš papurināja galvu. Man labāk padodas ķīmija, un dažreiz mēs ar Lelli rokam pa Arhīviem.

- “Rokamies”, es izlaboju, uzsvērdams galotni. “Rokam” nozīmē kaut ko citu. Kas ir Lelle?

Vilems brīdi klusēja. Grūti aprakstīt. Paskaidrojuma vietā viņš atmeta ar roku. Patiesībā tas ir Lellis. Gan es kādreiz jūs iepazīsti­nāšu. Ko tu gribi zināt par ārstniecības augiem?

- Patiesībā neko. Vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu? Viņš pamāja ar galvu, un es parādīju uz tuvējo aptieku. Ieej un nopērc man divus skrupulus nālrauta! Iedevu viņam divus dzelzs drabus.

- Ar tiem vajadzētu pietikt.

- Kāpēc es? Vilems piesardzīgi jautāja.

- Tāpēc, ka es negribu, lai tur tas vīrs skatās uz mani ar izteiksmi “tu esi pārāk jauns”. Es saraucu pieri. Šodien es negribu sev to uzkraut.

Līdz brīdim, kad Vilems atgriezās, es aiz nepacietības un bažām vairs nespēju nostāvēt uz vietas. Pārdevējs bija aizņemts, Vilems paskaidroja, redzēdams manu satraukumu, un pasniedza man mazu papīra paciņu un izdoto sīknaudu. Kas tas ir?

- Līdzeklis māgas nomierināšanai, es atbildēju. Brokastis negrib man lāgā turēties iekšā, un es nevēlos pēršanas laikā apvemties.

Netālajā krodziņā nopirku mums abiem sidru un ar savējo noskaloju lejā nālrautu, cenzdamies neviebties par rūgto, kaļķaino garšu. Drīz izdzirdējām, kā zvanu tornis dimdina pusdienas laiku.

- Man laikam jāiet uz nodarbību, Vilems teica, cenzdamies runāt nevērīgi, taču viņa balss izklausījās gandrīz aizžņaugta. Viņš paskatījās uz mani, un samulsusī seja zem tumsnējās ādas šķita mazliet nobā­lusi. Man nepatīk asinis. Viņš izmocīja smaidu. Manas asinis… drauga asinis…

- Neesmu gan iecerējis izliet daudz asiņu, es teicu. Bet esi mierīgs! Tu man palīdzēji izturēt grūtāko daļu: gaidīšanu. Paldies!

Mēs šķīrāmies, un es centos apslāpēt vainas apziņu. Vilems bija pazinis mani tikai trīs dienas, tomēr visiem spēkiem centies man palī­dzēt. Viņš būtu varējis iet vieglāko ceļu un turēt uz mani greizu prātu par to, ka esmu tik drīz uzņemts Arkanumā, kā darīja daudzi citi. Taču viņš bija veicis patiesa drauga pienākumu, palīdzēdams man aizvadīt grūtu laiku, un es biju atmaksājis viņam ar meliem.

* * *

Tuvodamies karoga mastam, jutu pūļa daudzo skatienu smagumu. Cik cilvēku tur bija? Divi simti? Trīs simti? Kad sasniegts noteikts daudzums, skaitļi zaudē nozīmi un paliek tikai pūļa masa bez sejas.

Skatuves treniņš palīdzēja man turēties stalti, spītējot visu ska­tieniem. Stingrā solī izgāju cauri čukstu murdoņas jūrai. Necentos izturēties pārlieku lepni, jo zināju, ka tas noskaņotu klātesošos pret mani. Taču neizrādīju arī nekādu nožēlu. Izturējos tā, kā bija mācījis mans tēvs, bez baiļu un nožēlas izpausmēm sejā.

Iedams es jutu, ka uz mani sāk spēcīgi iedarboties nālrauts. Mana apziņa bija pilnīgi skaidra, bet viss apkārtējais iemirdzējās gandrīz vai sāpīgā spožumā. Kad tuvojos pagalma vidum, man šķita, ka laiks palē­nina ritumu. Katrā soli, atspiezdams pēdu pret bruģakmeni, redzēju, kā no tām paceļas mazs putekļu mākonītis. Jutu, kā vēja pūsma satver mana apmetņa apakšmalu un palien zem tā, dzesējot sviedriem klāto muguru. īsu brīdi man šķita: ja vien gribētu, es varētu saskaitīt sejas apkārtējā pūlī gluži kā puķes pļavā.

Vienīgais maģistrs, ko redzēju sanākušo vidū, bija Hemme. Viņš stāvēja pavisam tuvu stabam un ar savu pašapmierināto sejas izteiksmi atgādināja cūku. Rokas viņš bija sakrustojis uz krūtīm, un melnās maģistra tērpa piedurknes vaļīgi karājās lejup gar sāniem. Sastapis manu skatienu, viņš savilka lūpas tikko jaušamā smīnā, un es zināju, ka tas domāts man.

Es apņēmos drīzāk nokost sev mēli nekā sagādāt viņam gandarī­jumu, ļaujot redzēt, ka esmu nobijies vai pat noraizējies. Veltīju viņam platu, pašapzinīgu smaidu un tūlīt novērsu skatienu, it kā viņš mani ne mazākā mērā neinteresētu.

Un tad es stāvēju pie karoga masta. Dzirdēju kādu kaut ko skaļi lasām, taču vārdi manās ausīs skanēja tikai kā neskaidra dūkoņa. No­ņēmu apmetni un noliku to uz akmens sola, kas atradās staba pakājē. Tad sāku pogāt vaļā kreklu tik nevērīgi, it kā grasītos iet vannā.

Kāda roka mani apturēja. Vīrietis, kurš bija nolasījis paziņojumu par notiekošo, uzsmaidīja man, it kā gribēdams mierināt. Krekls nav jāvelk nost, viņš teica. Tas drusku mazinās asumu.

- Man nenāk ne prātā sabojāt jaunu, labu kreklu! es atbildēju.

Viņš savādi paskatījās uz mani, paraustīja plecus un izvēra virves

gabalu cauri dzelzs gredzenam mums virs galvas. Man vajadzēs tavas rokas.

Es vienaldzīgi paskatījos uz viņu. Neraizējieties, es nebēgšu pro­jām.

- Tas domāts, lai tu nenokristu, ja gadījumā zaudēsi samaņu.

Šoreiz mans skatiens bija bargs. Ja es zaudēšu samaņu, varēsiet

darīt, ko gribēsiet, es apņēmīgi teicu. Bet pirms tam es neļaušu sevi sasiet.

Kaut kas manā balsī viņu apturēja. Vīrietis vairs nemēģināja iebilst, un es uzkāpu uz akmens sola staba pakājē. Pastiepies satvēru dzelzs gredzenu abās rokās. Tas bija gluds un vēss un kaut kā dīvaini nomie­rināja. Koncentrēdams uz to visu uzmanību, es ieniru Akmens Sirdī.

Dzirdēju cilvēkus atkāpjamies no karoga masta pakājes. Tad pūlis apklusa un vienīgā skaņa bija pakluss švīksts un kraksts: man aiz muguras kāds atvēzēja pletni. Par laimi, man bija piespriests pēriens ar vienkāršu pletni. Tarbeanā biju redzējis, kādā asiņainā putrā cilvēka muguru var pārvērst sešastu pletne.

Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. Nākamajā brīdī, pirms es paspēju sasparoties, atskanēja skaļāks plīkšķis. Jutu, ka man uz muguras iede­gas sarkana uguns svītra.

Sakodu zobus. Tomēr nebija tik ļauni, kā biju gaidījis. Pat pēc visiem piesardzības soļiem es biju paredzējis asākas, skaudrākas sāpes.

Tad sekoja otrais sitiens. Plīkšķis bija skaļāks, un es to dzirdēju drīzāk ar visu ķermeni nekā ar ausīm. Mugura pēkšņi šķita dīvaini ļengana. Aizturēju elpu, zinādams, ka āda ir pārcirsta un asiņo. Brīdi man acu priekšā savērpās sarkana migla, un es atspiedos pret staba raupjo, darvoto koka virsmu.

Trešais sitiens nāca drīzāk, nekā es paguvu tam sagatavoties. Tas ķēra kreiso plecu un ievilka svītru lejup līdz kreisajam gumam. Es sakodu zobus un neļāvu sev izdvest nevienu skaņu. Turēju acis vaļā un redzēju, kā pasaule uz mirkli paslēpjas melnā lokā, bet nākamajā brīdī atgriežas spilgtās, asi iezīmētās kontūras.

Pēc tam, nepievērsdams uzmanību dedzinošajām sāpēm, stingri nostājos uz sola un atlaidu sakrampētos pirkstus no dzelzs gredzena. Pretī pasteidzās jauns vīrietis, it kā gatavodamies mani satvert. Uzmetu viņam niknu skatienu, un viņš atkāpās. Pacēlu kreklu un apmetni, rūpīgi pārliku tos pār roku un devos ārā no pagalma, nepievērsdams uzmanību apklusušajam pūlim.