Vēja vārds

ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA. degošais stikls

“FRAKCIJA” ATRADĀS TUR, kur tapa gandrīz visi Universitātes meistaramatnieclbas darinājumi. Ēkā bija izvietotas stikla pūtēju, galdnieku, podnieku un stiklinieku darbnicas. Turpat bija ari pilnībā aprīkota smēde un kausētava, par kādu varētu sapņot ikviens metāla apstrā­dātājs.

Kilvina darbnīca atradās Artefakcijas namā jeb, kā to sarunvalodā biežāk mēdza dēvēt, “Frakcijā”. Tā bija plaša kā graudu noliktava, un tajā bija vismaz divi duči masīvu koka darbgaldu, apkrauti ar neskai­tāmiem un vārdā nenosaucamiem rīkiem un aizsāktiem darbiem. Darb­nīca bija “Frakcijas” centrs, un darbnīcas centrs bija Kilvins.

Kad ierados tajā, Kilvins darbojās ar saliektu dzelzs stieni, acīmre­dzot cenzdamies piešķirt tam vēlamos apveidus. Ieraudzījis mani, viņš atstāja to stingri iestiprinātu darbgaldā un, slaucīdams rokas kreklā, panācās man pretī.

Pārlaidis man kritisku skatienu, Kilvins noprasīja: Vai tev nekas nekait, E’lir Kvout?

Pirms brīža biju devies klejojumos pa apkārtni un sameklējis košļā­šanai piemērotu vītola mizu. Mugura joprojām svila un kņudēja, taču to varēja pieciest. Nē, viss kārtībā, maģistr Kilvin.

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir labi. Tavā vecumā nedrīkst bēdāt par tādiem sīkumiem. Drīz atkal būsi vesels kā rutks.

Kamēr centos izdomāt pieklājīgu atbildi, manu uzmanību piesaistīja kaut kas virs galvas.

Kilvins palūkojās turp, kur kavējās mans skatiens. Kad viņš pama­nīja, kam esmu pievērsis acis, platajā, bārdainajā sejā parādījās smaids.

- Manas skaistules!

Augstu starp augstajām darbnīcas jumta spārēm ķēdēs karājās ap­mēram pussimts stikla bumbu. Tās bija dažāda izmēra, tomēr neviena neizskatījās lielāka par cilvēka galvu.

Un tās dega.

Redzēdams manu sejas izteiksmi, Kilvins pamāja ar roku. Nāc! viņš teica un aizveda mani līdz šaurām kaltas dzelzs kāpnēm. Uzkāpuši pa tām, mēs nokļuvām uz metāla laipu labirinta, kas pletās divdesmit piecas pēdas virs zemes, šaurajiem celiņiem stiepjoties dažādos vir­zienos starp masīvajiem jumta balstiem. Kādu laiku līkumojuši starp koka un dzelzs konstrukcijām, mēs nokļuvām pie pakārtajām stikla lodēm, kuru iekšienē liesmoja uguns.

- Šīs ir manas lampas! Kilvins ar rokas mājienu norādīja.

Tikai tad es aptvēru šo darinājumu būtību. Dažās lodēs bija šķid­rums un dakts gandrīz kā parastās lampās, taču lielākā daļa no tām man bija pavisam nepazīstami veidojumi. Vienā lodē mutuļoja tikai pelēki dūmi, kuros ik pa brīdim uzzibēja dzirkstis. Citā redzēju degli, kas karājās tukšā gaisā lejup no sudraba stieples un dega ar nekustīgu baltu liesmu, kaut gan lodē, šķiet, nebija nekāda degmateriāla.

Viena blakus otrai karājās divas ļoti līdzīgas bumbas, un vienīgā atšķi­rība bija tāda, ka vienā dega zila, bet otrā kvēli oranža liesma. Dažas lodes bija mazas kā plūmes, citas lielas kā melones. Vienā no bumbām rēgojās kaut kas līdzīgs melnai oglei un balta krīta gabalam, un vietā, kur abi tie saskārās, uz visām pusēm zibēja neganta sarkana liesma.

Kilvins ilgi ļāva man lūkoties un tikai pēc krietna laika pienāca tuvāk. Keldaru vidū klejo leģendas par mūžīgi degošām lampām. Es ticu, ka cilvēka prasmei tādas kādreiz ir bijušas pieejamas. Desmit gadus esmu centies atrast šo iespēju. Esmu izgatavojis daudz lampu. Dažas no tām ir ļoti labas un deg ļoti ilgi. Viņš paskatījās uz mani.

- Tomēr neviena nav degusi mūžīgi.

Viņš devās pa laipu tālāk un apstājies norādīja uz vienu no pakār­tajām lodēm. Vai tu šo pazīsti, E’lir Kvout? Lodes iekšienē redzēju tikai zaļgani pelēku vaska gabalu, ko laizīja zaļgani pelēka liesmas mēle. Es papurināju galvu.

- Hmm… Tev būtu jāpazīst. Baltā litija sāls. Es to izdomāju trīs dienkopas pirms tavas ierašanās pie mums. Līdz šim rezultāts ir bijis labs divdesmit četras dienas, un es ceru, ka būs vēl daudz vairāk. Viņš vēlreiz pētoši paskatījās uz mani. Tas, ka tu uzņemšanas pār­baudē to uzminēji, man bija liels pārsteigums, jo šis atklājums man prasīja desmit gadu. Tavs otrais minējums, proti, nātrija eļļa, nebija tik veiksmīgs. To es izmēģināju jau pirms vairākiem gadiem. Rezultāts bija vienpadsmit dienu.

Kilvins devās tālāk un, aizgājis līdz rindas galam, norādīja uz tukšu lodi, kurā dega nekustīga balta liesma. Septiņdesmit dienas! viņš lepni teica. Neceru, ka šis būs īstais atrisinājums, jo cerība ir muļķu spēle. Bet, ja šī lampa degs sešas dienas ilgāk, tā būs pati labākā, kādu esmu radījis pēdējo desmit gadu laikā.

Krietnu bridi Kilvins lūkojās tajā ar neparasti maigu sejas izteiksmi.

Tomēr cerības es neloloju. Viņa balsī skanēja cieta apņēmība. Es veidoju jaunas lampas un veicu jaunus mērījumus. Tas ir vienīgais ceļš, kā virzīties uz priekšu.

Neteicis vairs ne vārda, Kilvins noveda mani lejā uz darbnīcas pamatstāvu. Nonācis tur, viņš pagriezās pret mani. Rokas! viņš pavē­loši teica un gaidoši pacēla pats savas milzīgās plaukstas.

īsti nesaprazdams, ko viņš vēlas, es pavērsu pret viņu paceltas rokas. Kilvins saņēma manas plaukstas savējās, un viņa satvēriens bija pārsteidzoši maigs. Apvērsis manas plaukstas otrādi, viņš tās uzmanīgi nopētīja. Tev ir keldara plaukstas, viņš teica ar tādu kā nenovīdīgu komplimentu. Pēc tam viņš pacēla man pretī savējās. Viņam bija resni pirksti un platas delnas. Kilvins tās savilka dūrēs, un tās atgādināja drīzāk veserus nekā sažņaugtas plaukstas. Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai šīs plaukstas iemācītos izskatīties pēc keldara plaukstām. Tu esi veiksminieks. Tu šeit strādāsi! Tikai neparastais galvas atmetiens piešķīra skarbajam rūcienam jautājošu aicinājuma pieskaņu.

- Ai jā! Tas ir, paldies, ser. Jūtos pagodināts, ka jūs…

Kilvins pārtrauca mani ar nepacietīgu žestu. Ja tev dzimst kāda ideja par mūžīgi degošu lampu, nāc šurp pie manis! Ja tava galva ir tikpat gudra, kādas izskatās tavas rokas… Biezajā bārdā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, bet tumšajās acīs uzdzirkstīja nepārpro­tams prieks. Mazliet vilcinādamies, Kilvins rotaļīgi, gandrīz ķircinoši turpināja: Ja tā būs… viņš atkārtoja un izslēja pirkstu, kura gals bija tikpat iespaidīgs kā vesera gals, tad es un manējie parādīsim tev brīnumu lietas!

* * *

- Svarīgi ir jau sākumā izdomāt, kuram jāpiebrauc, Simmons teica. Maģistrs ir tas cilvēks, kurš izvirza studentu Re’lara pakāpei. Tāpēc jāizvēlas viens no viņiem un jālien tam bez ziepēm.

- Burvīgi! Sovojs sausi izmeta.

Sovojs, Vilems, Simmons un es sēdējām pie savrupa galdiņa Ankera kroga tālākajā malā, nošķīrušies no Savaldīšanas vakara pūļa un sarunu dūkoņas, kas pildīja telpu. Pirms divām dienām man bija noņemtas šuves, un mēs atzīmējām manu pirmo pilno dienkopu Arkanuma sa­stāvā.

Neviens no mums nebija sevišķi iereibis. Tomēr jāpiebilst, ka neviens no mums nebija ari sevišķi skaidrā prātā. Noteikt mūsu konkrēto vietu starp abiem šiem stāvokļiem nozīmētu spēlēties ar bezmērķīgiem pie­ņēmumiem, tāpēc es lieki netērēšu tam laiku.

- Es vienkārši cenšos būt spīdeklis, Sovojs teica, un gaidu, lai maģistri paši to pamanītu.

- Cik veiksmīga šī taktika bija ar Mandragu? Vilems jautāja, veltīdams viņam vienu no saviem retajiem smaidiem.

Sovojs drūmi paskatījās uz Vilemu. Mandrags ir ēzelis!

-Tad jau skaidrs, kāpēc tu draudēji viņam ar jājampātagu, Vilems teica.

Es apspiedu smieklus, aizsegdams muti ar plaukstu. Vai tiešām tu tā darīji?

- Viņi tev nestāsta visu! Sovojs apvainots attrauca. Mandrags apturēja manu izvirzīšanu un palaida garām citu studentu! Viņam bija izdevīgāk izmantot mani par līgumstrādnieku, nevis iecelt par Re’laru!

- Un tu viņam piedraudēji ar jājampātagu.

- Mēs sastrīdējāmies, Sovojs vēsi teica. Un man nejauši rokā bija pātaga.

- Tu to pavicināji pret viņu! Vilems atgādināja.

- Es nupat biju jājis ar zirgu! Sovojs iekarsa. Ja es būtu klases priekšā drātējies un pavicinājis pret viņu korseti, neviens par to īpaši nedomātu.

Bridi pie mūsu galda valdīja klusums.

- Es gan pašlaik par to domāju, Simmons noteica, un abi ar Vilemu ierēcās smieklos.

Sovojs apspieda smaidu un pagriezās pret mani. Vienā ziņā Simam ir taisnība. Svarīgi ir koncentrēt spēkus vienā virzienā. Citādi kļūsi kā Manets, mūsu mūžīgais E’lirs. Viņš piecēlās un izlīdzināja apģērbu.

- Nu, kā es izskatos?

Sovojs nebija moderni ģērbies vārda tiešajā nozīmē, jo viņš labprā­tāk ievēroja Modegas stilu nekā vietējos paradumus. Tomēr nevarēja noliegt, ka izsmalcinātie zīda un samta pasteļtoņi dara viņa ārieni itin efektīgu.

- Kāda tam nozīme? Vilems atjautāja. Gribi savaldzināt Simu, vai?

Sovojs pasmaidīja. Diemžēl esmu spiests jūs pamest. Man ir noru­nāta tikšanās ar dāmu, un es šaubos, vai turpmākās gaitas atvedīs mūs šajā pilsētas malā.

- Tu neteici, ka tev ir tikšanās! Simmons protestēja. Mēs neva­ram spēlēt “stūrus” trijatā!

Tas, ka Sovojs vispār bija sēdējis kopā ar mums, no viņa puses nozīmēja ievērojamu piekāpšanos. Viņš bija nicīgi vīpsnājis par Vilema un Simmona vietas izvēli. Ankera krogs bija pietiekami vienkāršs, lai tajā varētu dabūt lētus dzērienus, tomēr tas bija pietiekami augstā līmenī, lai nebūtu jābažījas, ka kāds var uzsākt kautiņu vai apvemt tev drēbes. Man tur patika.

- Jūs esat labi draugi un patīkama kompānija, Sovojs teica. Bet neviens no jums nav sieviete un neviens no jums, izņemot varbūt vienīgi Simmonu, nav skaists. Simmons pamirkšķināja viņam ar aci.

- Sakiet godīgi: kurš no jums atteiktos pamest draugus, ja viņu gai­dītu sieviete?

Mēs negribīgi, bet piekrītoši noņurdējām. Sovojs pasmaidīja, atseg­dams ļoti baltus un līdzenus zobus. Es teikšu, lai meitene atnes jums vēl dzeramo, viņš pagriezdamies apsolīja. Lai tas mazina skaudrās bēdas par manu aiziešanu!

- Viņš nav slikts puisis, es domīgi sacīju, kad Sovojs bija projām.

- Vismaz uz aristokrātu kopējā fona.

Vilems piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš itin kā apzinās, ka ir labāks par citiem, bet neizturas nicinoši, jo zina, ka tā nav viņa vaina.

- Nu tad kuram tu grasies pielabināties? Simmons jautāja, atbal­stīdams elkoņus uz galda. Varu iedomāties, ka tas nebūs Hemme.

- Arī Lorrens ne, es rūgti piebildu. Desmitkārt nolādētais Ambrozs! Es ļoti būtu gribējis strādāt Arhīvos.

- Arī Branders atkrīt, Simmons teica. Ja Hemmem uz kādu ir zobs, Branders viņu vienmēr atbalstīs.

- Ko tu saki par rektoru? Vilems jautāja. Un par valodniecību? Tu jau tagad proti siaru valodu, kaut arī tev ir atbaidošs akcents.

Es papurināju galvu. Varbūt vajadzētu izvēlēties Mandragu? Ķī­mijā man ir liela pieredze. Tas būtu neliels solis pretī alķīmijai.

Simmons iesmējās. Visi domā, ka ķīmija un alķīmija ir ļoti līdzī­gas, bet tā tas nav. Tās nav pat radniecīgas. Abas tikai nejauši dzīvo vienā mājā.

Vilems domīgi pamāja ar galvu. Tas ir trāpīgi sacīts.

- Turklāt Mandrags pagājušajā dimestrī pieņēma ap divdesmit jau­nu E’liru. Dzirdēju viņu pukojamies, cik ļoti esot apkrāvies.

-Ja tu izvēlēsies “Mediķu”, tev būs jāiet garš ceļš, Vilems teica.

- Arvils ir tiepīgs vīrs, ciets kā čuguna lietnis. Viņu nevar locīt. Vi­lems pavadīja teikto ar roku kustībām, atdarinādams liekšanu vai dru­pināšanu. Seši dimestri E’lira pakāpē. Astoņi dimestri Re’lariem. Desmit dimestru El’thes pakāpē.

- Vismaz, Simmons piebilda. Mola ir viņa Re’lars jau gandrīz trīs gadus.

Mēģināju iztēloties, kā varētu sagrabināt sešu gadu mācību maksu.

- Diez vai man pietiktu pacietības, es teicu.

Parādījās viesmīle ar dzērienu paplāti. “Ankers” bija tikai pa pusei pilns, tāpēc meitene nebija pārmēru noskraidījusies, tomēr vaigos viņai ziedēja rozes. Jūsu godājamais draugs samaksāja par šo un nākamo devu, viņa paskaidroja.

- Man Sovojs patīk arvien labāk! sacīja Vilems.

- Tomēr viņš nesamaksāja par grābstīšanos gar manu dibenu! Meitene atkāpās, neļaudama Vilemam paņemt dzēriena glāzi, un pēc kārtas ieskatījās mums visiem acīs. Ceru, ka jūs visi trīs pirms promiešanas nokārtosiet šo parādu.

Simmons stomīgi atvainojās. Viņš… viņš nedomāja… viņa kultūr­vidē tā ir ierasta lieta…

Viesmīle pablisināja acis, bet viņas sejas izteiksme mazliet atmaiga.

- Nu, bet šajā kultūrvidē ir ierasts atvainoties ar pieklājīgu dzeram­naudu. Pasniegusi Vilemam dzēriena glāzi, viņa pagriezās un devās projām, balstīdama tukšo paplāti pret gurnu.

Noskatījāmies viņai pakaļ, un katrs no mums kavējās savās privā­tajās domās.

- Es ievēroju, ka Sovojs ir atguvis savus gredzenus, pēc brīža es pārtraucu klusumu.

- Viņam vakar vakarā lieliski veicās basata spēlē, Simmons pa­skaidroja. Sešas reizes dubultoja likmi un beigās savāca banku.

- Uz Sovoja veselību! Vilems pacēla savu skārda krūzi. Lai veiksme palīdz viņam turēties mācībās un izmaksāt mums dzeramos! -

Saskandinājām un iedzērām, un Vilems atgriezās pie iepriekš pārru­nātā jautājuma. Tātad tev atliek Kilvins un Elksa Dals. Viņš pacēla divus pirkstus.

- Un ko jūs sakāt par Elodinu? es pārtraucu.

Abi neizpratnē paskatījās uz mani. Ko mēs sakām par Elodinu? Simmons pārjautāja.

- Viņš šķiet diezgan lādzīgs, es teicu. Varbūt es varu mācīties viņa vadībā?

Simmons skaļi iesmējās. Vilems atturīgi pasmaidīja. Nu? es neatlaidos.

- Elodins neko nemāca, Simmons paskaidroja. Varbūt vienīgi augstākā līmeņa dīvainības.

- Kaut kas taču viņam ir jāmāca! es iebildu. Viņš ir maģistrs!

- Simmonam taisnība. Elodins ir sperts. Vilems pieklaudzināja sev pie deniņiem.

- Ķerts, Simmons izlaboja.

- Ķerts, Vilems atkārtoja.

- Viņš patiešām šķiet mazliet… savāds, es teicu.

- Nudien, tev ātri pielec! Vilems sausi izmeta. Nav nekāds brīnums, ka iekļuvi Arkanumā tik jaunos gados.

- Nomierinies, Vil, viņš te ir bijis tikai nepilnu dienkopu! Simmons pagriezās pret mani. Pirms pieciem gadiem Elodins bija rektors.

- Elodins? Es nespēju noslēpt neticību. Bet viņš ir ļoti jauns un… Aprāvos, negribēdams sacīt vārdu, kas pirmais bija uz mēles: jucis.

Simmons pabeidza teikumu manā vietā: …ģeniāls. Un tik jauns nemaz nav, ja ņem vērā, ka viņš iestājās Universitātē nepilnu četrpa­dsmit gadu vecumā. Simmons paskatījās uz mani. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija pilntiesīgs arkanists. Pēc tam viņš dažus gadus palika šeit par gilleru.

- Par gilleru? es pārtraucu.

- Gilleri ir arkanisti, kuri paliek Universitātē, Vilems paskaidroja.

- Viņi māca studentus. Vai tu pazīsti Kammaru no “Frakcijas”?

Es papurināju galvu.

- Tāds garš un rētains. Vilems norādīja sev uz vienu sejas pusi.

- Tikai viena acs.

Drūmi pamāju ar galvu. Kammaru bija grūti nepamanīt. Viņa sejas kreiso pusi krustām šķērsām klāja rētas, kas stiepās visos virzienos, atstājot melnajos matos un bārdā kailas svītras. Virs kreisās acs viņš

nēsāja pārsēju. Kammars bija staigājošs apliecinājums tam, cik bīstams ir “Frakcijas” darbs. Esmu redzējis. Vai viņš ir pilntiesīgs arkanists?

Vilems apstiprinoši pamāja. Kilvina galvenais palīgs. Viņš māca sigaldriju jaunākajiem studentiem.

Simmons nokremšļojās. Kā jau teicu, Elodins iestājās Universi­tātē agrāk nekā jebkurš cits, kļuva par visjaunāko arkanistu un par visjaunāko rektoru.

- Un tomēr tev jāpiekrīt, es sacīju, ka viņš ir pārāk dīvains, lai varētu būt rektors.

- Toreiz viņš tāds nebija, Simmons nopietni atbildēja. Par rek­toru viņš kļuva, pirms tas notika.

Tā kā turpinājums nesekoja, es pamudināju: Tas?

Vilems paraustīja plecus. Kaut kas. Viņi par to nerunā. Elodinu iespundēja Trakūzī, līdz viņa prāts kaut cik noskaidrojās.

- Man nepatīk par to domāt, Simmons teica, neveikli sagrozīda­mies krēslā. Saproti, šeit katru dimestri vairākiem studentiem aizkrīt bēniņi. Viņš paskatījās uz Vilemu. Atceries Slitu? Vilems drūmi pamāja ar galvu. Tas var notikt ar jebkuru no mums.

Kādu laiku abi novērstiem skatieniem klusējot malkoja dzērienu. Gribēju iztaujāt viņus sīkāk, taču nojautu, ka šis ir ļoti vārīgs temats.

- Lai nu kā, Simmons klusi sacīja, esmu dzirdējis, ka Elodinu nemaz neesot izlaiduši no Trakūža. Viņš esot izbēdzis.

- Par to nav jābrīnās, es teicu. Tik izcilu arkanistu neviens ne­var noturēt sprostā.

- Vai tu esi tur bijis? Simmons jautāja. Trakūzis ir būvēts tieši ar mērķi noturēt arkanistus aiz atslēgas. Akmens pie akmeņa. Sargi pie logiem un durvīm. Viņš papurināja galvu. Nevaru iedomāties, kā no turienes kāds spēj izkļūt, kaut vai viņš būtu maģistrs.

- Bet mēs esam aizmaldījušies no takas, Vilems enerģiski teica, atgriezdamies pie iesāktā temata. Kilvins ir uzņēmis tevi “Frakcijā”. Ja radīsi labu iespaidu, tā būs tev drīzākā izdevība kļūt par Re’laru. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums abiem. Piekrītat?

- Piekrītam, Simmons atbildēja.

Es pamāju ar galvu, taču domas man riņķoja neapturamā virpulī. Domāju par Taborlinu Lielo, kas zināja visu lietu vārdus. Domāju par stāstiem, kurus Tarbeanā bija stāstījis Skarpi. Viņš netika pieminējis arkanistus un runāja tikai par vārdniekiem.

Un es domāju par Elodinu, par Vārdu maģistru. Par to, kā varētu viņam tuvoties.