Vēja vārds

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA. zib Ūsas liesmas gaismā

NĀLRAUTA STIMULĒJOŠĀ iespaida uzmundrināts un juzdams tikai nie­cīgas sāpes, es devos uz Arhīviem. Būdams Arkanuma loceklis, es tagad varēju brīvi pētīt visus grāmatu krātuves plauktus un tādu iespēju biju gaidījis jau gadiem ilgi.

Vēl labāk: kamēr vien es nelūdzu skrīvu palīdzību, Arhīvu reģis­trācijas grāmatās nevarēja parādīties neviens ieraksts. Tas nozīmēja, ka varu pētīt čandriānus un Amiru, cik vien sirds vēlas, un neviens, pat maģistrs Lorrens, neko neuzzinās par manām “bērnišķīgajām” interesēm.

Iegājis Arhīvu sarkanīgā apgaismojuma lokā, ieraudzīju pie reģis­trācijas galda sēžam gan Ambrozu, gan Felu. Grūti bija iedomāties vēl savdabīgāku kombināciju.

Ambrozs bija pieliecies viņai klāt un kaut ko klusi stāstīja. Felas seja pauda nepārprotamu neomulību, kas raksturīga sievietei, kura zina, ka ar pieklājīgu atraidījumu viņa neko nepanāks. Vienu roku Ambrozs bija uzlicis Felai uz ceļgala un ar otru aptvēris viņas krēsla atzveltni, ļaujot plaukstai gulēt uz viņas kakla. Acīmredzot viņam tā šķita maiguma un sirsnības izpausme, taču visā Felas augumā bija jaušams iztrūcinātas stirnas sasprindzinājums. Patiesībā Ambrozs turēja meiteni uz vietas, kā varētu aiz spranda turēt suni, lai tas neaizbēgtu.

Kad durvis aiz manis ar būkšķi aizvērās, Fela paskatījās augšup, sastapa manu skatienu un tūlīt novērsās, kautrēdamās par savu ne­veiklo stāvokli. Gluži tā, it kā viņa būtu darījusi kaut ko sliktu. Tādu skatienu es bieži biju redzējis Tarbeanas ielās. Tas iekvēlināja manī senas dusmas.

Devos pie rakstāmgalda ar lielāku troksni, nekā nepieciešams. Galda tālākajā malā gulēja rakstāmspalva, un blakus tai atradās tintnīca un papīra lapa, kam trīs ceturtdaļas aizņēma pārrakstītas un sasvītrotas rindas. Pēc visa spriežot, Ambrozs bija mēģinājis sacerēt dzeju.

Pie pašas galda malas es apstājos un brīdi paliku stāvam. Felas skatiens šaudījās apkārt, uzkrītoši vairoties no manis un Ambroza.

Viņa sakustējās krēslā, jo acīmredzot jutās neērti, taču nevēlējās izraisīt scēnu. Es izteiksmīgi noklepojos.

Ambrozs pār plecu raidīja man saniknotu skatienu. Tu esi draņ­ķīgi izvēlējies laiku, E’lir! Nekādas saprašanas par dziļākiem ritmiem! Piestaigā vēlāk! Viņš aizgriezās, likdams man saprast, lai eju projām.

Es nicīgi nosēcos, pārliecos pār galdu un, kaklu izstiepis, pārlaidu skatienu viņa atstātajai papīra lapai. Man nav saprašanas par rit­miem? Skaties, tev te ir trīspadsmit zilbes vienā rindā! Es pastiepu pirkstu pret lapu. Un tas nav jambs. Izskatās, ka tur vispār nav nekāda ritma!

Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz mani, acīm redzami aizkaiti­nāts. Pievaldi mēli, E’lir! Ja es kādreiz sadomāšu prasīt tev padomu dzejas mākslā, tad tikai…

- …tikai tādā reizē, kad tev būs vismaz divas stundas laika, es pabeidzu viņa vietā. Divas garas stundas, un tas būs tikai sākums. “Tāpat kā necils strazds, kas vienmēr zina, kā ceļu uz ziemeļiem rast”! Zini, es pat nesaprotu, no kura gala to var sākt kritizēt. Tāda rinda smejas pati par sevi.

- Ko tu sajēdz no dzejas? Ambrozs atmeta, vairs nepūlēdamies pagriezties pret mani.

- Klibu pantu es pazīstu no pirmā skatiena, es teicu. Bet šīs rindas nav pat klibas. Arī klibošanai ir savs ritms. Te drīzāk izklausās, ka kāds kūleņo lejā pa kāpnēm. Pa nevienāda augstuma pakāpieniem. Un apakšā gaida atkritumu kaudze.

- Tas ir lauzts ritms, viņš atbildēja ar augstprātīgu aizvainojumu balsī. Skaidrs, ka tu to nespēj saprast!

- Lauzts? es ļāvu vaļu neticīgiem smiekliem. Ja es redzētu zirgu ar tik neglābjami “lauztu” kāju, es aiz žēlastības to nogalinātu un pēc tam apraktu, lai tā nožēlojamo līķi nesāk skrubināt suņi, jo tad tie varētu nobeigties.

Beidzot Ambrozs pagriezās man tieši pretī un līdz ar to bija spiests noņemt labo roku no Felas ceļgala. Tā bija puse no uzvaras, taču krei­sā roka joprojām gulēja viņai uz kakla šķietami nevērīgā maiguma izpausmē un neļāva viņai piecelties no krēsla.

- Es paredzēju, ka tu varētu šodien te ienākt, viņš ar uzspēlētu možumu teica. Tāpēc jau pārbaudīju reģistrus. Tu vēl neesi sarakstā. Tev vajadzēs apmierināties ar “Sējumiem” vai arī atnākt vēlāk, kad viņi būs papildinājuši reģistrus.

- Lai tā būtu! Bet varbūt tu varētu pārbaudīt vēlreiz? Es lāgā neuz­ticos tāda cilvēka lasītprasmei, kurš vārdam “rast” piemeklē atskaņu “saprast”. Nav brīnums, ka tev sievietes ar varu jātur pie krēsla, lai piespiestu viņas klausīties tevī.

Ambrozs saspringa, un viņa roka noslīdēja no krēsla atzveltnes gar sāniem. Viņa seja pauda neslēptu naidu. Kad paaugsies, E’lir, tu sapratīsi, ka tas, ko vīrietis un sieviete dara divatā…

- Divatā? Privātajā Arhīvu priekštelpā? Es pamāju ar roku sev apkārt. Pie Dieva miesām, te nav priekanams! Un varbūt tu neesi pamanījis, ka viņa ir studente, nevis kaut kāda staigule, kam tu esi samaksājis par savām izpriecām. Ja tev katrā ziņā jāuzmācas sievietei, dari to kaut kur šķērsielā. Tur viņa vismaz nekautrēsies kliegt.

Ambroza seja niknumā pietvīka, un viņš tikai pēc krietna brīža atguva balsi. Tev nav ne mazākās sajēgas par sievietēm!

- Tur es tev beidzot varu piekrist, es bezbēdīgi teicu. Patiesībā tas ir iemesls, kāpēc es šodien atnācu šurp. Gribēju nodoties dažiem pētījumiem. Tu varētu sameklēt man pāris grāmatu par šo tematu. Ar diviem pirkstiem sparīgi iesitu pa reģistru grāmatu. Tātad uz­meklē manu vārdu un laid mani iekšā!

Ambrozs pikti atvēra grāmatu, atrada vajadzīgo lappusi un pagrieza to pret mani. Skaties! Ja atradīsi šajā sarakstā savu vārdu, varēsi rakties pa krātuvi pēc sirds patikas. Viņš samocīti pasmaidīja. Ja ne, tad esi laipni aicināts atnākt kādu dienkopu vēlāk. Līdz tam laikam saraksti droši vien būs papildināti.

- Maģistri iedeva man līdzi vēstuli, ja gadījumā rastos neskaidrības par manu uzņemšanu Arkanumā, es teicu un pacēlu kreklu virs gal­vas, pagriezdamies tā, lai viņš redzētu plašos pārsējus man uz mugu­ras. Vai varēsi izlasīt no turienes vai varbūt man jāpienāk tuvāk?

Ambrozs uzsvērti klusēja, tāpēc es nolaidu kreklu lejā un pagriezos pret Felu, nepievērsdams viņam vairs nekādu uzmanību. Godātā skrīvu jaunkundzi es teicu un paklanījos pret viņu. Tā bija pavisam niecīga paklanīšanās, jo mugura man neļāva pieliekties zemāk. Vai tu būsi tik laba un sameklēsi man kādu grāmatu par sievietēm? Gud­rākie prāti ir ieteikuši man apgūt zināšanas par šo komplicēto un izsmalcināto tematu.

Fela tikko jaušami pasmaidīja un šķita mazliet nomierināmies. Pēc tam kad Ambrozs atvilka roku, viņa joprojām bija palikusi saspringti un neomulīgi sēžam. Acīmredzot Fela pietiekami labi pazina šī jaunekļa neganto dabu un saprata: ja viņa aizskrietu projām un atstātu Ambrozu neveiklā stāvoklī, viņš nekautrētos vēlāk par to viņai atmaksāt. Es nezinu, vai mums ir tādi materiāli.

- Man pietiktu ar pašu ābeci, es smaidīdams sacīju. No drošiem avotiem esmu uzzinājis, ka man nav ne mazākās sajēgas par sievie­tēm, tāpēc jebkāds vienkāršs materiāls papildinās manas zināšanas.

- Ar bildītēm? Ambrozs indīgi izmeta.

- Ja mūsu meklējumi nolaidīsies līdz tādam līmenim, es noteikti vērsīšos pie tevis pēc padoma, es teicu, pat nepaskatīdamies uz viņa pusi. Vēlreiz uzsmaidīju Felai. Varbūt man derētu bestiārijs, es laipni ierosināju. Esmu dzirdējis, ka dzīvnieki esot neatkārtojami radījumi, pavisam citādi nekā cilvēki.

Felas smaids iemirdzējās drošāk, un viņa apvaldīti iesmējās. Do­māju, ka varam kaut ko tādu pameklēt.

Ambrozs veltīja viņai saniknotu skatienu.

Fela atbildēja ar samierinošu kustību. Visi jau zina, ka viņš ir uzņemts Arkanumā, Ambroz, viņa teica. Kāpēc lai mēs viņu nelaistu iekšā?

Ambroza skatiens kļuva vēl niknāks. Labāk teci uz “Sējumiem” un turpini pakalpīgās pienesējas darbu! viņš teica. Šeit es gluži labi tieku galā pats!

Fela stīvām kustībām piecēlās no galda, paņēma grāmatu, ko iepriekš bija lasījusi, un devās uz “Sējumiem”. Kad viņa atvēra dur­vis, man šķita, ka viņa atskatās uz mani ar pateicīgu un atvieglotu skatienu. Vismaz tā man gribējās domāt, bet varbūt iemesls bija tikai mana iztēle.

Kad durvis aiz viņas aizcirtās, man likās, ka telpa mazliet satumst. To es nesaku poētiskā nozimē. Gaisma patiesi šķita kļūstam blāvāka. Paskatījos uz simpātijas lampām, kas apgaismoja priekštelpu, prāto­dams, kas varētu būt noticis.

Taču nākamajā brīdī jutu, ka manu muguru lēni pārņem dedzinoša sūrstoņa, un aptvēru patiesību. Nālrauta ietekme tuvojās beigām.

Stiprajiem pretsāpju līdzekļiem visbiežāk ir nopietna blakusiedar­bība. Tennasīns reizēm izraisa delīriju vai ģīboni. Lacillijs ir indīgs. Ofals izraisa spēcīgu atkarību. Visiedarbīgākais līdzeklis, iespējams, ir mhenka, bet ne bez iemesla to dēvē par “velna sakni”.

Nālrauts nav tik iedarbīgs kā šie pārējie līdzekļi, toties ir daudz drošāks. Tas mēreni remdina sāpes, stimulē un sašaurina asinsvadus, tāpēc es pēriena laikā nebiju asiņojis kā aizkauta cūka. Vislabākais ir tas, ka nālrautam nav izteiktas blakusiedarbības. Tomēr visam ir sava cena. Kad nālrauta iespaids beidzas, cilvēkam iestājas fizisko un garīgo spēku apsīkums.

Un tomēr es biju atnācis pētīt “Krātuves” plauktus. Biju uzņemts Arkanumā un negrasījos iet projām, pirms nebūšu redzējis visas Arhīvu iekštelpas. Ar apņēmīgu sejas izteiksmi es atkal pagriezos pret raks­tāmgaldu.

Ambrozs krietnu bridi raudzījās mani, šķiet, kaut ko apsvērdams, tad nopūtās. Nu labi! viņš teica. Varbūt mēs varam vienoties? Tu cietīsi klusu par to, ko šodien te redzēji, bet es pārkāpšu noteikumus un ielaidīšu tevi, kaut gan tu oficiāli neesi sarakstā. Viņš izskatījās mazliet nervozs. Ko tu par to saki?

Pat šajā īsajā bridi, klausīdamies Ambroza vārdos, es jutu, kā izzūd nālrauta stimulējošais iespaids. Manā ķermeni ielija smags gurdums, domas kļuva gausas un tādas kā saķepušas. Pacēlis rokas, ar plaukstām saberzēju seju un tūlīt saviebos, juzdams sāpīgus dūrienus muguras šuvju vietās. Esmu ar mieru, es neskaidri novilku.

Ambrozs atvēra vienu no reģistru grāmatām un nopūzdamies pār­šķīra lapas. Tā kā šī ir tava pirmā reize Arhīvu galvenajā nodaļā, no tevis pienākas krātuves maksa.

Jutu mutē dīvainu citrona garšu. Tādu blakusiedarbību Bens nekad nebija pieminējis. Tā novērsa manu uzmanību, un pēc brīža es pama­nīju Ambroza gaidošo skatienu. Ko?

Viņš savādi paskatījās uz mani. Krātuves maksa!

- Agrāk nekādas maksas nebija, es teicu. “Sējumos” mani ielaida tāpat.

Ambrozs nomēroja mani ar tādu skatienu, it kā es būtu plānprā­tiņš. Tāpēc, ka šī ir krātuves maksa! Viņš vēlreiz ieskatījās reģistru grāmatā. Parasti to maksā reizē ar Arkanuma pirmā dimestra mācību maksu. Bet, tā kā tu esi uzlēcis pakāpi augstāk, tev tā jānokārto tagad.

- Cik daudz? es jautāju, taustīdamies pēc maka.

- Viens talants, viņš atbildēja. Un tas katrā ziņā jāsamaksā pirms ieiešanas. Noteikumi paliek noteikumi.

Kad biju samaksājis par guļvietu “Steliņģos”, viens talants bija gan­drīz visa mana atlikusī nauda. Es skaudri apzinājos, ka man jātaupa līdzekļi, lai iekrātu naudu nākamā dimestra mācību maksai. Līdzko nevarēšu samaksāt, man būs jāaiziet no Universitātes.

Tomēr tā bija niecīga maksa par manu seno un lielāko sapni. Izvilku no maka talantu un iedevu to Ambrozam. Vai man jāpierakstās?

- Tādas formalitātes te nav vajadzīgas, Ambrozs atbildēja, atvēra atvilktni un izņēma mazu metāla disku. Nālrauta blakusiedarbības notrulināts, es tikai pēc brīža aptvēru, ka tā ir pārnēsājama simpā­tijas lampa.

- “Krātuves” telpas nav apgaismotas, Ambrozs lietišķi paskaid­roja. Tās ir pārāk plašas, turklāt laika gaitā tas varētu kaitēt grāma­tām. Rokaslampa maksā pusotra talanta.

Es vilcinājos.

Ambrozs domīgi pamāja ar galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Pir­majā dimestrī daudzi nespēj savilkt galus. Iebāzis roku apakšējā atvilktnē, viņš tajā ilgi kaut ko meklēja. Rokaslampa maksā pusotra talanta, un tur es neko nevaru darīt. Viņš izvilka četrcollīgu vaska sveci. Bet svece maksā tikai puspeniju.

Puspenijs par sveci bija ļoti labs darījums. Es izvilku peniju. Ņem­šu divas.

- Šī mums ir pēdējā, Ambrozs aši sacīja. Pametis apkārt nervozu skatienu, viņš to iespieda man rokā. Zini ko? Vari ņemt to par velti. Viņš pasmaidīja. Tikai nevienam nestāsti! Tas būs mūsu mazais noslēpums.

Paņēmu sveci, juzdamies visai pārsteigts. Acīmredzot biju viņu iebai­dījis ar pirmītējiem tukšajiem draudiem. Bet varbūt šis rupjais, uzpū­tīgais aristokrāta dēliņš nemaz nebija tāds kretīns, par kādu es viņu biju uzskatījis.

* * *

Ambrozs steigšus ieveda mani “Krātuvē” un darīja to tik ātri, ka es nepaguvu aizdedzināt savu sveci. Kad durvis aiz manis aizcirtās, visapkārt valdīja melna tumsa un tikai aizmugurē pa šaurajām durvju šķirbām spraucās bāla, sarkanīga simpātijas gaisma.

Tā kā man līdzi nebija sērkociņu, biju spiests izmantot simpātijas prasmi. Citkārt es būtu to izdarījis zibenīgi aši, bet šobrīd mans nāl­rauta notrulinātais prāts tik tikko spēja panākt vajadzīgo koncentrēša­nās pakāpi. Sakodu zobus, nostiprināju galvā Alaru un pēc brīža sajutu muskuļos pazīstamo, salto šautru: nepieciešamais siltums no mana ķermeņa aizstrāvoja uz sveces dakti, un tā sprauslodama atdzīvojās.

Grāmatas.

Telpai nebija logu, kas ielaistu saules gaismu, tāpēc “Krātuve” tinās pilnīgā tumsā un vienīgo apgaismojumu meta manas sveces trauslā liesmiņa. Apkārt vīdēja neskaitāmi grāmatu plaukti, stiepdamies un izgaisdami melnumā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu apskatīt veselas dienas laikā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu izlasīt visā mūžā.

Gaiss bija vēss un sauss. Tas smaržoja pēc sastāvējušās ādas, per­gamenta un aizmirstiem noslēpumiem. Izklaidīgi nobrīnījos, kā ēkā bez logiem iespējams saglabāt tik svaigu gaisu.

Turēdams svecei priekšā saliektu plaukstu, sāku virzīties uz priekšu starp plauktiem, baudīdams sengaidīto brīdi un ieelpodams sevī visu, kas atradās man apkārt. Sveces liesmai pārvietojoties, pa griestiem dejoja spokainas ēnas.

Tagad nālrauta ietekme bija jau pilnīgi izgaisusi. Mana mugura sāpīgi pulsēja, un domas bija smagas kā svins, it kā mani kratītu spēcīgs drudzis vai es būtu saņēmis pakausī belzienu. Zināju, ka ilgi nodoties lasīšanai šodien nevarēšu, tomēr nespēju saņemties un tik drīz iet projām. Pēc visa, ko biju pārcietis, lai šeit iekļūtu, tas šķita pilnīgi neiespējami.

Apmēram stundas ceturksni klejoju bez īsta mērķa, iepazīdams telpas. Atklāju vairākas mazas istabiņas ar akmens sienām, smagām koka durvīm un galdiem. Acīmredzot tās bija vietas, kur varēja pulcē­ties un sarunāties nelielas grupas, netraucējot Arhīvu dziļo klusumu.

Atradu kāpnes, kas veda gan augšup, gan lejup. Arhīviem bija seši stāvi, bet es nebiju zinājis, ka tie sniedzas arī pazemē. Cik dziļi tas varēja būt? Cik tūkstoši grāmatu gaidīja lejā zem manām kājām?

Grūti aprakstīt, cik mierinoša man šķita vēsā, klusā tumsa. Dziļa miera pārņemts, es klīdu starp bezgalīgajām grāmatu rindām. Tās ļāva justies drošam, deva apziņu, ka atbildes uz visiem maniem jautāju­miem ir šeit un gaida, kad es tās atradīšu.

Tīrās nejaušības dēļ es uzgāju četru plātņu durvis.

Tās bija darinātas no vienlaidu akmens tādā pašā pelēkā krāsā kā apkārtējās sienas. To aploda bija astoņas collas plata, arī tā bija pelēka un tieši tāpat gatavota no vienlaidu akmens bez savienojumiem. Durvis tik cieši piekļāvās pie aplodas, ka starp tām nevarētu iebāzt pat kniepadatu.

Durvīm nebija eņģu. Tām nebija roktura. Tajās nebija ne lodziņa, ne bīdāma paneļa. Vienīgais savdabīgais vaibsts tām bija četras cietas vara plātnes. Tās bija iestrādātas vienādā līmeni ar durvju virsmu, kas savukārt bija vienā līmeni ar aplodas priekšējo malu, kas bija vienā līmeni ar apkārtējo sienu. Pārvelkot plaukstu no vienas durvju puses uz otru, salaiduma līnijas tikpat kā nebija jūtamas.

Tomēr, par spīti šim īpatnībām, pelēkais akmens laukums nepār­protami bija durvis. Vienkārši bija. Katras vara plātnes vidū rēgojās caurums, un, kaut gan tiem nebija ierasto apveidu, tie neapšaubāmi bija atslēgas caurumi. Durvis pletās nekustīgas kā kalns, klusas un bezkaislīgas kā jūra bezvēja dienā. Tās nebija durvis, kas jāatver. Tās bija durvis, kam jābūt aizvērtām.

Pašā vidū, starp nespodrinātajām vara plātnēm, akmeni bija dziļi iekalts vārds: VALARITAS.

Universitātē netrūka aizslēgtu durvju tās norobežoja vietas, ku­rās glabājās bīstamas vielas vai priekšmeti; vietas, kurās mēmi un nobēdzināti gulēja seni, aizmirsti noslēpumi. Tās bija durvis, kuras nedrīkstēja atvērt. Durvis, kuru slieksni neviens nešķērsoja; durvis, kuru atslēgas bija iznicinātas vai pazaudētas, vai drošības labad pašas noglabātas aiz atslēgām.

Taču visas tās nobālēja salīdzinājumā ar četru plātņu durvīm. Piekļāvu plaukstu vēsajai, gludajai durvju virsmai un spiedu, bezcerīgi cerēdams, ka varbūt izdosies tās iekustināt. Tomēr tās palika stingras un nekustīgas kā pelēkakmens. Mēģināju ieskatīties pa vara plātņu caurumiņiem, taču savas vienīgās sveces gaismā neko nespēju sare­dzēt.

Mana vēlme iekļūt aiz šim durvīm bija tik milzīga, ka es sajutu mutē tās garšu. Droši vien tas liecina par slimīgu manas personības novirzi, ja bridi, kad es beidzot biju iekļuvis Arhīvos, neskaitāmu noslēpumu mājvietā, mani vilināja šīs vienīgās slēgtās, nejauši uzietās durvis. Varbūt cilvēkam piemīt iedzimta tieksme atrast un izzināt paslēpto. Bet varbūt iemesls ir vienkārši mana daba.

Tajā brīdī es ieraudzīju sarkano, nekustīgo simpātijas lampas gais­mu, kas starp plauktu ejām virzījās uz manu pusi. Tā bija pirmā pazīme, kas liecināja par citu studentu klātbūtni. Atkāpos soli atpakaļ un gai­dīju, nolēmis nezināmajam nācējam pavaicāt, kas atrodas aiz šīm dur­vīm. Un ko nozīmē Valaritas.

Sarkanā gaisma kļuva spožāka, un es ieraudzīju gar stūri nogrie­žamies divus skrivus. Tie mirkli apstājās, un tad viens no tiem strauji metās pie manis un izrāva man no rokas sveci, apdzēsdams to un nopilinādams man roku ar karstu vasku. Diez vai viņa seja būtu vēl vairāk satriekta, ja viņš būtu ieraudzījis man rokās nocirstu galvu.

- Ko tu te dari ar atklātu liesmu? viņš noprasīja tik skaļā čukstā, kādu es vēl nebiju dzirdējis. Tad, pavicinādams pret mani nodzēsto sveci, viņš pieklusināja balsi. Pie Dieva pārogļotajām miesām, kas tev prātā?

Paberzēju rokai uzpilinātā vaska kārtu un cauri sāpēm un noguru­mam centos sakopot domu skaidrību. Protams, es nodomāju, atcerē­damies Ambroza smaidu, kad viņš iespieda man rokā sveci un steig­šus iestūma mani pa durvīm. “Mūsu mazais noslēpums.” Protams. Man vajadzēja saprast.

* * *

Viens no skrīviem izveda mani no “Krātuves”, bet otrs aizsteidzās pēc maģistra Lorrena. Kad izgājām priekštelpā, Ambrozs izlikās sa­triekts un apjucis. Viņš tēloja pārspīlēti, tomēr gana labi, lai pārlieci­nātu manu pavadoni. Ko tas puika šeit dara?

- Mēs atradām viņu klejojam starp plauktiem, skrīvs paskaid­roja. Ar sveci rokā!

- Ko? Ambroza seja bija pats šausmu iemiesojums. Es viņu nepiereģistrēju. Skaties! Vari pārliecināties savām acīm! Un viņš atsita vaļā vienu no reģistru grāmatām.

Pirms kāds paguva kaut ko sacīt, priekštelpā iebrāzās Lorrens. Allaž rāmā seja bija sašķiebta negantā niknumā. Jutu, ka mani pārklāj salti sviedri, un atcerējos, ko savā Teofānijā bija rakstījis Tekams: Ir trīs lie­tas, kas izraisa ikviena vieda cilvēka bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.

Lorrens kā tornis izslējās blakus reģistrācijas galdam. Paskaidro! viņš pavēlēja blakus stāvošajam skrīvam. Viņa balss bija kā cieši savilk­tas atsperes ritulis.

- Micahs un es ieraudzījām “Krātuvē” zibošu gaismu un gājām skatīties, vai kādam radušās grūtības ar rokaslampu. Un atradām viņu pie dienvidaustrumu kāpnēm ar šo te! Skrīvs pacēla sveci. Viņa roka trīcēja zem Lorrena nokaitētā skatiena.

Lorrens pagriezās pret galdu, pie kura sēdēja Ambrozs. Kā tas notika, Re’lar?

Ambrozs bezpalīdzīgi pacēla rokas. Viņš pirms kāda laika ienāca šeit, bet es viņu neielaidu, jo viņš nav piereģistrēts. Kādu laiku mēs strīdējāmies, Fela bija šeit un lielāko daļu dzirdēja. Viņš paskatījās uz mani. Beidzot es aizsūtīju viņu projām. Acīmredzot viņš ielavījās atpakaļ, kad es biju aizgājis uz dziļāko istabu pēc tintes. Ambrozs paraustīja plecus. Vai varbūt pamanījās tikt garām galdam “Sējumos”.

Es stāvēju, pilnīgi apstulbis. Mazo prāta daļiņu, kas nebija notrulusi, nomāca svelošās sāpes mugurā. Tā… tā nav taisnība. Es paskatījos uz Lorrenu. Viņš pats mani ielaida! Aizsūtīja Felu projām un pēc tam ielaida mani “Krātuvē”.

- Ko? Ambrozs iekliedzās un pablenza uz mani, izlikdamies, ka sašutumā nespēj parunāt. Lai cik viņš man bija nepatīkams, jāatzīst, ka viņa tēlojums bija meistarīgs. Dieva vārdā, kāpēc lai es to darītu?

- Tāpēc, ka es liku tev justies neērti Felas klātbūtnē, es teicu. Un viņš arī pārdeva man sveci. Papurināju galvu, cenzdamies noskaidrot domas. Nē, viņš man to iedeva par velti.

Ambrozs izlikās pārsteigts, tad skaļi iesmējās. Paskatieties uz viņu! Tas lecīgais puika taču ir piedzēries vai salietojies!

- Mani nupat nopēra! es protestēju. Mana balss paša ausīs izklau­sījās nedabiski spalga.

- Pietiek! Lorrens iesaucās, rēgodamies pār mums kā melnu dus­mu mākonis. Skrīvi nobālēja, dzirdēdami viņa balsi.

Lorrens aizgriezās no manis un īsi, nicinoši pamāja uz reģistrācijas galda pusi. Re’lars Ambrozs tiek oficiāli atlaists par nolaidību pret pienākumiem!

- Ko? šoreiz Ambroza sašutums bija nemākslots.

Lorrens bargi paskatījās uz viņu, un Ambrozs aizvēra muti. Pagrie­zies pret mani, maģistrs ar plašu rokas vēzienu paziņoja: E’lirs Kvouts tiek izraidīts no Arhīviem!

Centos izdomāt, ko varētu teikt savai aizstāvībai. Maģistr, es nebiju domājis…

Lorrens apcirtās apkārt. Viņa allaž rāmā sejas izteiksme pauda tik saltu, briesmīgu naidu, ka es neviļus atkāpos soli atpakaļ. Nebiji domājis? viņš atkārtoja. Man pilnīgi vienalga, ko tu biji domājis, E’lir Kvout, un vai tu tiki piekrāpts vai ne! Svarīga ir tikai tava reālā rīcība. Tava roka turēja atklātu uguni! Vaina bija tavējā. Tā ir mācība, kas jāapgūst katram pieaugušam cilvēkam!

Nodūris skatienu, es izmisīgi pūlējos izdomāt, ko sacīt, kā atrast kādu pierādījumu savā labā. Kamēr cīnījos ar svina smagajām domām, Lorrens lieliem soļiem izgāja no priekštelpas.

- Es nesaprotu, kāpēc mani jāsoda viņa stulbuma dēļ! Ambrozs sūdzējās abiem skriviem, kamēr es apdullis gāju uz durvīm. Izda­rīju kļūdu: pagriezos atpakaļ un paskatījos uz viņu. Ambroza sejas izteiksme bija nopietna un savaldīga.

Taču viņa acīs gailēja nepārprotams uzjautrinājums, apslēpti smiekli. Nudien, zēn, viņš man teica, es nesaprotu, ko tu domāji! Varētu gaidīt, ka Arkanuma loceklim ir drusku vairāk saprašanas!

* * *

Smagā solī devos uz “Ēstūzi”, un tikpat lēni un smagi riņķoja manas domas. Uzmetu uz nespodrās skārda paplātes savu maltītes talonu un saņēmu sautēta pudiņa porciju, desu un allaž dabūjamās pupas. Trulu skatienu lūkojos ēdamzālē, līdz parastajā vietā, ēdamtelpas ziemeļaus­trumu kaktā, ieraudzīju Simmonu un Manetu.

Iedams uz galda pusi, es piesaistīju diezgan daudz uzmanības. Tas bija saprotami, jo tikai pirms nepilnām divām stundām biju stāvējis pie karoga masta un publiski pērts. Dzirdēju kādu pusčukstus sakām:

- …viņš pēc sitieniem neasiņoja. Es biju tur klāt. Ne piliena asins!

Tas, protams, bija nālrauta iespaids. Ar to es biju apturējis asiņo­šanu. Tobrīd tā man bija likusies ļoti laba doma. Šobrīd tā šķita mazno­zīmīga un muļķīga. Ambrozam nekad nebūtu izdevies mani tik viegli piemuļķot, ja mana dabas dotā piesardzība tobrīd nebūtu iemidzināta. Ja mans prāts nebūtu bijis tik nožēlojami notrulināts, es noteikti būtu pratis pārliecināt Lorrenu un paskaidrot notikušo.

Iedams uz attālo ēdamzāles kaktu, es lēnām aptvēru patiesību. Nenozīmīgas skandalozas slavas dēļ es biju iztirgojis savu piekļuvi Arhīviem.

Tomēr tagad atlika vairs tikai samierināties ar notikušo. Ja pēc šīs sakāves man bija atlikusi tikai reputācija, tad jādara viss iespē­jamais, lai sakāvi izmantotu tās labā. Stalti izslējis plecus, devos cauri ēdamzālei pie Simmona un Maneta un noliku ēdiena paplāti uz galda.

- Tāda Arhīvu “krātuves maksa” taču nepastāv, vai ne? es klusi pajautāju un apsēdos, cenzdamies nesaviebties no sāpēm mugurā.

Simmons neizpratnē pablenza uz mani. Krātuves maksa?

Manets iespurdzās, noliecis galvu pār bļodu ar pupām. Pirmoreiz es par tādu dzirdēju pirms pāris gadiem. Agrāk, kad strādāju par skrivu, mēs šad tad izmānījām no jaunuzņemtajiem peniju par iekļūšanu Arhīvos. To mēs saucām par “krātuves maksu”.

Simmons pārmetoši paskatījās uz viņu. Kāda bezkaunība!

Manets kā aizstāvēdamies paslēpa seju aiz plaukstām. Tikai nevai­nīgs jociņš! Tad viņš pētoši palūkojās uz mani. Vai tāpēc tev ir tik izstiepies ģīmis? Tev kāds izspieda peniju?

Es papurināju galvu. Negrasījos stāstīt, ka Ambrozs man izvilinājis veselu talantu. Uzminiet, kurš nupat ir izraidīts no Arhīviem! es nopietni teicu un, atlauzis maizes šķēlei garozu, iemetu to pupās.

Viņi apstulbuši paskatījās uz mani. Pēc brīža Simmons izmeta acīm­redzamo atbildi: Ēē… tu, vai?

Pamāju ar galvu un sāku tiesāt pupas. Nejutos izsalcis, tomēr cerēju, ka neliela ēdiena deva palīdzēs nokratīt nālrauta izraisīto gausumu. Turklāt manā dabā nebija palaist garām iespēju paēst.

- Tev liedza pieeju pirmajā dienā? Simmons jautāja. Tad nu gan tev būs pagrūti pētīt savu čandriānu folkloru.

Es nopūtos. Tā varētu teikt.

- Uz cik ilgu laiku?

- Viņš teica, ka es esot izraidīts, es atbildēju. Nekādu laika robežu viņš neminēja.

- Izraidīts? Manets paskatījās uz mani. Lorrens nevienu nav izraidījis jau gadus desmit! Ko tu tādu izdarīji? Apčurāji grāmatu?

- Divi skrlvi notvēra mani iekštelpās ar sveci rokā.

- Žēlīgais Tehlu! Manets nolika dakšiņu, un viņa sejas izteiksme pirmo reizi kļuva nopietna. Tad nu gan laikam Vecais Zintnieks satra­kojās!

- “Satrakojās” ir īstais vārds, es apstiprināju.

- Kā tev ienāca prātā iet iekšā ar atklātu uguni? noprasīja Sim­mons.

- Rokaslampu es nevarēju atļauties, es atbildēju. Tāpēc skrīvs pie reģistrācijas gada iedeva man sveci.

- Nevar būt! Simmons iesaucās. Neviens skrīvs neuzdrošinātos…

- Pagaidi! Manets viņu pārtrauca. Vai tas gadījumā nebija puisis ar melniem matiem? Labi ģērbies? Bargām uzacīm? Viņš pārspīlēti sarauca pieri.

Es gurdi pamāju ar galvu. Ambrozs. Mēs satikāmies vakar. Un neiepatikāmies viens otram.

- No viņa ir grūti izvairīties, Manets piesardzīgi sacīja, pārlaiz­dams zīmīgu skatienu tuvumā sēdošajiem pusdienotājiem. Ievēroju, ka vairāki studenti šķietami nevērīgi klausās mūsu sarunā. Būtu vajadzējis tevi brīdināt, lai turies no viņa tālāk, viņš piebilda mazliet iecietīgākā tonī.

- Dieva māte! izmeta Simmons. Ar to tipu nepavisam nav ietei­cams saiet ragos…

- Nu, bet tas ir noticis, es sacīju. Pamazām sāku justies ciešamāk, galva kļuva drusku skaidrāka, un gurdums atkāpās. Vai nu nālrauta blakusiedarbība gāja uz beigām, vai arī dusmas palēnām gaisināja truluma miglu. Viņš vēl pārliecināsies, ka ari es protu būt riebīgs. Un rūgti nožēlos, ka ir licis man kāju priekšā… nē, ka jebkad ir saticis mani!

Simmons izskatījās neomulīgi satraukts. Paklau, nav labi citiem draudēt! viņš teica ar sīku smiekliņu, it kā gribēdams pārvērst manu teikto jokā. Pēc tam viņš klusākā balsī piebilda: Tu nesaproti. Ambrozs ir barona titula mantinieks Vintasā. Simmons neziņā paskatījās uz Manetu. Ak mūžs, kā lai to vispār paskaidro?

Paliecies mazliet uz priekšu, Manets tikpat konfidenciālā tonī pa­pildināja: Viņš nav no tiem aristokrātiem, ka šeit pagrozās pāris dimestrus un pēc tam nozūd. Viņš šeit ir jau vairākus gadus, uzkalpojies līdz Re’lara pakāpei. Un viņš nav kaut kāds tur septītais dēls ģimenē. Ambrozs ir pirmdzimtais mantinieks. Un viņa tēvs ir viens no divpadsmit varenākajiem vīriem visā Vintasā.

- Īstenībā sešpadsmitais pēru sarakstā, Simmons lietišķi paskaid­roja. Karaliskā ģimene, reģenti, mērs Alverons, hercogiene Samista, Akulejs un Meluāna Laklesi… Maneta draudīgais skatiens viņu apklu­sināja.

- Viņam ir nauda, Manets vienkārši piebilda. Un draugi, ko var nopirkt par naudu.

- Un daudzi grib iemantot viņa tēva labvēlību, Simmons papil­dināja.

- īsi sakot, Manets nopietni turpināja, tam kundziņam labāk nestāties ceļā! Kad viņš te mācījās pirmo dimestri, viens no alķīmi­ķiem pamanījās viņam sariebt. Ambrozs atpirka viņa parādu no Imres augļotāja. Kad nabaga nelga to nespēja atmaksāt, viņu ielika parādu cietumā. Manets pārlauza maizes gabalu uz pusēm un uzzieda tam sviestu. Kad ģimenei beidzot izdevās dabūt viņu ārā, viņš jau bija dabūjis diloni. Kļuvis par nožēlojamu graustu. Un nekad neatgriezās Universitātē.

- Un maģistri to mierīgi pieļāva? es noprasīju.

- Viss notika gluži likumīgi, Manets atbildēja, joprojām pieklu­sinādams balsi. Turklāt Ambrozs nebija tāds muļķis, lai atpirktu tā vīra parādu pats. Viņš bezcerīgā žestā atmeta ar roku. To viņa vietā izdarīja cits, tomēr Ambrozs gādāja, lai visi zinātu, kurš par to parūpējies.

- Un vēl tas notikums ar Tabetu! Simmons drūmi sacīja. Viņa sacēla troksni par to, ka Ambrozs solījis viņu precēt. Un Tabeta gluži vienkārši pazuda.

Tas acīmredzami izskaidroja Felas iecietību un nevēlēšanos Ambrozu aizkaitināt. Es samierinoši atmetu ar roku. Man nenāk ne prātā kādam draudēt, Sim, es nevainīgā tonī sacīju, mazliet paceldams balsi, lai apkārtējie bez pūlēm varētu mani dzirdēt. Tas bija tikai citāts no kāda mana iecienītā literatūras darba. “Daeonikas” ceturtajā cēlienā Tarsus saka:

“Pār viņu krāsies uguns, posts un pelni,

Un lāsts mans viņam visur līdzi ies.

Nāks dēmoni no tumsas dzīlēm melnām Un mēmā sastingumā apstāsies,

Kad ieraudzīs, ko cilvēks spēj un dara,

Ja viņu vada atriebības vara."

Brīdi visapkārt iestājās sastindzis klusums. Tas aptvēra lielāku “Ēstūža” daļu, nekā es biju gaidījis. Acīmredzot es nebiju pareizi novērtējis mūsu sarunas klausītāju skaitu. Atkal pievērsos maltītei un nolēmu, ka šoreiz pietiks izcelties. Jutos noguris, man sāpēja mugura un nebija vēlēšanās šodien piedzīvot vēl vairāk nepatikšanu.

- Un vēl viens padoms, kas tuvākajā laikā tev gan nebūs vaja­dzīgs, pēc krietna brīža klusi sacīja Manets, jo tu esi izraidīts

no Arhīviem, un vispār… Tomēr katram gadījumam der zināt. Viņš neveikli nokremšļojās. Rokaslampa nav jāpērk. To iedod pie reģis­trācijas galda, tu paraksties par saņemšanu un promiedams atdod to atpakaļ. Viņš bažīgi paskatījās uz mani, it kā baidīdamies, kā es reaģēšu uz tādu ziņu.

Es gurdi pamāju ar galvu. Tātad nebiju maldījies. Ambrozs patie­šām nebija tāds kretīns, par kādu es biju viņu uzskatījis. Viņš bija desmitkārt lielāks kretīns.