Vēja vārds

DESMITĀ NODAĻA . alars un akmeni

BENS PACĒLA MAN PRETĪ netīru laukakmeni, mazliet lielāku par savu dūri.

- Kas notiks, ja es palaidīšu šo akmeni vaļā?

Es brīdi domāju. Vienkārši jautājumi māclbstundu laikā ļoti reti bija patiešām vienkārši. Beidzot izšķīros par to, kas šķita visredzamākā atbilde. Tas droši vien nokritīs zemē.

Viņš savilka augšup vienu uzaci. Vairākus mēnešus es viņu biju cītīgi nodarbinājis, un viņam nebija atlicis laika tās kārtējo reizi nosvi­lināt. Droši vien? Tu runā kā sofists, manu zēn! Vai tad līdz šim tas vienmēr nav kritis zemē?

Es izbāzu mēli. Nepūlies iet tik vienkāršu ceļu! Tas ir maldīgs secinājums. Tu pats man to iemācīji.

Viņš pasmīnēja. Ļoti labi. Vai pareizi būtu teikt: tu tici, ka tas kritīs?

- Jā, puslīdz pareizi.

- Es gribu, lai tu ticētu: kad es palaidīšu akmeni vaļā, tas kritīs uz augšu. Viņa smīns kļuva platāks.

Es mēģināju. Tas bija kaut kas līdzīgs garīgai vingrošanai. Pēc brīža pamāju ar galvu. Labi.

- Cik cieši tu tam tici?

- Ne pārāk cieši, es atzinos.

- Es gribu, lai tu ticētu: šis akmens aizpeldēs pa gaisu projām! Tici tam ar ticību, kas spēj pārvietot kalnus un izraut kokus. Bridi klusējis, viņš izšķīrās par citu taktiku. Vai tu tici Dievam?

- Tehlu? It kā jā.

- Tas nav pietiekami labi. Vai tu tici saviem vecākiem?

Es atturīgi pasmaidīju. Reizēm jā. Pašlaik es viņus nevaru ierau­dzīt.

Bens nosēcās un atāķēja no ratu malas klabekli, ar ko mēdza pasku­bināt Alfu un Betu, kad tie sāka laiskoties. Vai tu tici šim, E’lir? -

Par E’liru viņš mani sauca tikai tad, kad es, pēc viņa domām, biju pārāk ietiepīgs un tīši spītējos. Viņš pastiepa klabekli tuvāk, lai es to apskatītu.

Abentija acīs spīdēja ļaunīgs stariņš. Nolēmu neizaicināt likteni. -Jā-

- Labi. Viņš iesita ar to pa ratu malu, un atskanēja spalgs kraksts. Troksni dzirdot, Alfa izslēja vienu ausi it kā neziņā, vai tas attiecas vai neattiecas uz viņu. Tā ir tāda ticība, kādu es gribu. To sauc Alar: jājampātagas ticība. Kad es palaidīšu šo akmeni vaļā, tas aizpeldēs gaisā brīvi kā putns!

Viņš šķietami draudīgi savicināja klabekli. Un nesāc atkal savu sīkmanīgo filozofēšanu, citādi es likšu tev nožēlot, ka vispār esi ielai­dies šajā spēlē!

Es pamāju ar galvu. Piespiedu prātu noskaidroties ar vienu no agrāk apgūtajiem paņēmieniem un koncentrējos ticībai. Sāku svīst.

Pēc minūtēm desmit es vēlreiz pamāju ar galvu.

Bens palaida akmeni vaļā. Tas nokrita zemē.

Man sāka sāpēt galva.

Viņš atkal paņēma akmeni. Vai tu tici, ka tas aizpeldēja pa gaisu?

- Nē! es pikti atmetu, berzēdams deniņus.

- Labi. Tas neaizpeldēja. Nekad nemāni sevi, iestāstot to, kā nav. Šis ir gājiens pa tievu virvi, bet simpātija nav māksla vājas gribas cilvēkiem.

Viņš vēlreiz pacēla akmeni man pretī. Vai tu tici, ka tas aizpeldēs?

- Tas neaizpeldēja!

- Nav svarīgi. Mēģini vēlreiz! Viņš sakratīja akmeni. Alars ir simpātijas stūrakmens. Ja vēlies pakļaut pasauli savai gribai, tev jāpār­valda tas, kam tu tici.

Es mēģināju vēl un vēlreiz. Tas bija pats grūtākais, ko līdz šim biju darījis. Tas man prasīja visu pēcpusdienu.

Beidzot Bens atkal atlaida akmeni, un es saglabāju ciešu ticību, ka tas nekritīs par spīti visam, kas liecināja pretējo.

Dzirdēju akmeņa būkšķi un paskatījos uz Benu. Man izdevās, es rāmi sacīju, juzdamies nenoliedzami apmierināts.

Viņš paskatījās uz mani ar acs kaktiņu, it kā īsti man neticētu, bet negribētu to atzīt. Viņš izklaidīgi pabakstīja akmeni ar pirksta nagu, tad paraustīja plecus un atkal to pacēla. Es gribu, lai tu tici, ka

akmens kritis un ka akmens nekritīs, kad es palaidīšu to vaļā! Viņš plati pasmīnēja.

Tovakar es aizgāju gulēt vēlu. Man asiņoja deguns, un es apmie­rināti smaidīju. Brīvi noglabāju abas atsevišķās ticības savā prātā un ļāvu to nesaskanīgajai dziedāšanai ieaijāt mani dusā.

Spēja vienlaikus domāt par divām nesavienojamām parādībām mani ielīksmoja ne tikai jauniegūtās brīnišķās prasmes dēļ: tā bija kaut kas radniecīgs spējai dziedāt daudzbalsīgi pašam ar sevi. Tā kļuva par manu iemīļotāko spēli. Pēc divu dienu vingrināšanās es pratu dziedāt trio. Drīz sāku veikt garīgus vingrinājumus, kas līdzvērtīgi pirkstu veiklībai kārtīs vai žonglēšanai ar nažiem.

Bija vēl daudzas citas mācību stundas; tiesa, tās nebija tik būtiski nozīmīgas kā Alara mācība. Bens iemācīja man Akmens Sirdi garīgu vingrinājumu, kas ļauj atbīdīt malā emocijas un aizspriedumus un ļauj skaidri domāt par to, ko vēlies. Bens teica: cilvēks, kurš ir īsteni apguvis Akmens Sirdi, spēj aiziet uz savas māsas bērēm un nenobirdināt nevienu asaru.

Viņš man iemācīja arī spēli, ko sauca “Meklē akmeni”. Spēles būtība bija likt vienai sava prāta daļai paslēpt iedomātu akmeni iedomātā istabā. Pēc tam citai, atsevišķai prāta daļai bija jācenšas to atrast.

Praktiskā izpratnē tā bija vērtīga garīgas kontroles mācība. Ja cil­vēks patiesi spēj spēlēt “Meklē akmeni”, viņam veidojas akmensciets Alars, kas nepieciešams simpātijas prasmju īstenošanai.

Tomēr jāatgādina: kaut gan spēja domāt par divām lietām vienlaikus ir ārkārtīgi ērta, treniņš, kas vajadzīgs, lai to sasniegtu, ir labākajā gadījumā grūts, bet nereti pat mokošs.

Atceros, reiz es meklēju akmeni gandrīz stundu, iekams biju ar mieru pajautāt savai otrai prāta pusei, kur esmu to noslēpis, un tad uzzināju, ka neesmu noslēpis akmeni vispār nekur. Biju tikai gaidījis, gribēdams zināt, cik ilgi to meklēšu, līdz padošos. Vai esat kādreiz jutušies aizkaitināti un reizē uzjautrināti paši par sevi? Maigi izsako­ties, tās ir visai savdabīgas izjūtas.

Citreiz es taujāju pēc pavedieniem un beigu beigās sāku pats sevi apsmiet. Nav jābrīnās, ka daudzi arkanisti, ko gadās sastapt, šķiet mazliet dīvaini vai pat pilnīgi ķerti. Kā sacīja Bens, simpātijas māksla neder vājas gribas cilvēkiem.