Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . “Cuk, cuk!”

DRĪZ PĒC TAM, kad ābols bija notiesāts, mēs izvilkām kājas no ūdens un gatavojāmies promiešanai. Bridi prātoju, vai vērts vilkt zābakus, jo pēdām, kas spējušas bez apaviem skriet pa Tarbeanas jumtiem, raupja meža grīda nevarēja kaitēt. Tomēr man negribējās izskatīties primitīvam, tāpēc uzstīvēju zeķes, kaut gan tās bija miklas un lipīgas no sviedriem.

Kad saitēju ciet zābaku, izdzirdēju mežā tikko jaušamu troksni, taču skatu tajā virzienā aizsedza bieza priežu audze.

Klusi pastiepu roku, pieskāros Dennai pie pleca, lai pievērstu viņas uzmanību, un pacēlu pirkstu pie lūpām.

“Kas ir?” viņa bez skaņas jautāja.

Pievirzījos tuvāk, cenzdamies kustēties pēc iespējas klusi. Man šķiet, ka es kaut ko dzirdēju, es teicu, pieliecies viņai pavisam klāt.

- Iešu paskatīties.

- Nekur tu neiesi! Denna čukstus attrauca, un viņas seja priežu ēnā izskatījās gluži nobālusi. Tieši to pašu vakar vakarā teica Oša kungs, pirms aizgāja projām. Es nepieļaušu, lai tu pazustu tāpat kā viņš!

Pirms paguvu atbildēt, starp kokiem atskanēja vēl kāda skaņa, kas liecināja par kustību. Zaru čaboņa, sausa, lūstoša priedes zara skar­bais kraksts. Kad troksnis kļuva skaļāks, es saklausīju tam cauri liela radījuma smago elpu. Tad atskanēja kluss dzīvnieka rūciens.

Tas nebija cilvēks. Tie nebija čandriāni. Tomēr mans atvieglojums bija īslaicīgs, jo atskanēja vēl viens rūciens un skaļa ošņāšana. Tas varēja būt mežakuilis, kas meklē ceļu uz upi.

- Ej man aiz muguras! es teicu Dennai. Cilvēki parasti neap­tver, cik mežakuiļi var būt bīstami, it sevišķi rudenī, kad tēviņi cīnās savā starpā, lai pierādītu katrs savu pārākumu. Simpātijas prasme te nepalīdzētu. Man nebija ne izejmateriāla, ne saiknes. Pie rokas nebija pat stipras nūjas. Vai zvēra uzmanību varētu novērst ar dažiem atli­kušajiem āboliem?

Šņākdams un elsodams mežakuilis izlauzās cauri tuvējās egles zemajiem, nokarenajiem zariem. Tas izskatījās vismaz divas reizes sma­gāks par mani. Pacēlis galvu un ieraudzījis mūs, zvērs izdvesa dobju rīkles skaņu. Izslietais purns saraucās, mēģinot noteikt mūsu smaku.

- Nebēdz, citādi tas metīsies pakaļ! es klusi teicu, lēni aizstāda­mies Dennai priekšā. Tā kā pie rokas nebija nekā cita, izvilku saliekamo nazi un ar īkšķi atspiedu vaļā asmeni. Tikai atkāpies un iebrien upē! Viņi nav nekādi peldētāji.

- Man šķiet, ka viņa nav bīstama, aiz muguras pavisam mierīgi atskanēja Dennas balss. Viņa izskatās drīzāk ziņkārīga nekā nikna. Es, protams, novērtēju tavus cildenos pūliņus, viņa pēc brīža piebilda.

Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Dennai ir taisnība. Tas nebija kuilis, bet sivēnmāte, un dubļu virskārtai cauri spīdēja sārta mājas cūkas āda, nevis savvaļas dzīvnieka spurainie sari. Cūka laiski nolieca galvu un sāka rakņāties krūmājos zem priedes.

Tikai tad es pamanīju, ka esmu nometies tādā kā puspietupienā un izstiepis roku priekšā kā cīkstonis. Otrā rokā turēju savu nieka nazīti, ar kuru pat ābolu varēja sadalīt tikai pēc vairākiem griezieniem. Un pats bēdīgākais bija tas, ka man kājā bija tikai viens zābaks. Izskatījos bezgala smieklīgs gluži kā Elodins savās ļaunākajās dienās.

Jutu sejā ieplūstam karstumu un zināju, ka esmu pietvīcis sarkans kā biete. Žēlīgais Tehlu, es jūtos kā pēdējais idiots!

- Patiesībā tas ir ļoti glaimojoši, Denna teica. Ja neņem dažus kaitinošus, pompozus izlēcienus krogos, neatceros, ka mani kāds reāli būtu meties aizsargāt.

- Jā, protams. Novērsis skatienu, uzvilku otru zeķi un zābaku. Jutos pārāk samulsis, lai paceltu acis. Katra meitene taču sapņo, kaut viņu kāds izglābtu no mīlīgas, noklīdušas cūciņas!

- Es runāju nopietni. Palūkojies uz Dennu, redzēju viņas sejā uzjautrinājumu, taču tas nebija izsmiekls. Tu izskatījies… satraci­nāts. Kā vilks, kam uz kakla saslējušās spalvas. Denna apklusa un paskatījās uz manu galvu. Vai drīzāk lapsa. Tu esi pārāk ruds, lai līdzinātos vilkam.

Mans neveiklais saspringums mazliet atslāba. Satracināta lapsa ir labāka nekā kareivīgs idiots ar vienu apautu kāju.

- Bet tu nepareizi turi nazi, Denna lietišķi turpināja, norādīdama uz manu plaukstu. Ja tu patiešām kādam durtu, asmens slīdētu un sagrieztu tev pašam īkšķi. Viņa pastiepusies mazliet pārkārtoja manus pirkstus. Ja turēsi nazi, lūk, tā, tavs īkšķis būs drošībā. Tam gan ir viens trūkums: plaukstas locītava nevar tik brīvi kustēties.

- Izklausās, ka tev ir liela pieredze nažu cīņās, es izbrīnījies teicu.

- Tā gluži nav, Denna ar šķelmīgu smaidu atbildēja. Šī ir vēl viena lappuse tajā nodeldētajā grāmatā, kuru jums, vīriešiem, tik ļoti patīk izmantot, mūs aplidojot. Viņa aizkaitināta pablisināja acis.

- Nevaru pat saskaitīt, cik vīriešu ir mēģinājuši laupīt manu tikumību, mācīdami man, kā to aizsargāt.

- Nekad neesmu redzējis, ka tu nēsātu nazi, es sacīju. Kā tas var būt?

- Kāpēc lai tu redzētu, ka es nēsāju nazi? Denna atjautāja. Es taču esmu vārs ziediņš un tā tālāk. Sieviete, kura atklāti nēsā nazi, nepārprotami meklē nepatikšanas. Iebāzusi roku kabatā, viņa izvilka garu, tievu metāla priekšmetu ar spožu malu. Turpretī sieviete, kura glabā nazi, ir gatava nepatikšanām. Vispārīgi runājot, vieglāk ir izlikties nekaitīgai. Tad nepatikšanu ir mazāk.

Vienīgi viņas lietišķā izturēšanās pieklusināja manu izbīli. Dennas nazis nebija daudz lielāks par manējo, bet tas nebija salokāms. Tas bija taisns metāla gabals, kam spala vietā aptīta plāna ādas strēmele. Šis rīks acīmredzami nebija paredzēts ēdienreizēm vai darbiem pie nometnes ugunskura. Drīzāk tas atgādināja asos ķirurga nažus no “Medikas”. Kā tu vari nēsāt to kabatā un nesagraizīties? es jau­tāju.

Denna pagriezās sāniski, lai man to parādītu. Mana kabata iekš­pusē ir pārgriezta visā garumā. Nazis ir piesaitēts pie kājas. Tāpēc tas ir tik plakans. Un tāpēc tu neredzi, ka es to nēsāju. Satvērusi ādas spalu, viņa pacēla nazi man pretī. Re, tā! īkšķis jātur pret plakano daļu.

- Vai tu mēģini laupīt manu tikumību, mācīdama man, kā to aiz­sargāt? es noprasīju.

- It kā tev būtu kāda tikumība! viņa iesmējās. Es mācu tev, kā aizsargāt un nesavainot savas skaistās rokas, kad nākamreiz gribēsi glābt meiteni no cūkas. Viņa šķelmīgi pielieca galvu uz sāniem.

- Starp citu, vai tu zini, ka tavas acis dusmās kļūst…

- Ei, ei, cukl aiz kokiem atskanēja balss, ko pavadīja dimdošas zvaniņa šķindas. Cuk, cuk, cuk…

Lielā sivēnmāte izslēja šņukuru un aizdipināja caur krūmiem balss virzienā. Denna tikmēr paslēpa nazi, un es paņēmu savu ceļamaisu. Pagājāmies caur kokiem turp, kur bija aizskrējusi cūka, un ieraudzī­jām pie upītes vīrieti, ap kuru pulcējās sešas lielas sivēnmātes. Tur­pat grozījās arī vecs, sarains kuilis un vesels bars dažāda lieluma un izskata sivēnu.

Cūkgans uzmeta mums aizdomu pilnu skatienu. Ei! viņš iesau­cās. Nebaidās! Šitie nekož!

Viņš bija kalsns vīrietis ar raupju, vēja appūstu seju un izspūrušu bārdu. Pie garās nūjas viņam karājās rupji darināts bronzas zvans, un plecā bija uzmests nodriskāts maiss. No viņa neplūda nepatīkama smaka, kā varētu gaidīt, jo klejojošas cūkas mēdz būt tīrīgākas nekā tās, kas tiek turētas aplokā. Pat tad, ja viņš smirdētu pēc aplokā turē­tām cūkām, es to nespētu ņemt ļaunā, jo labi zināju, ka dažos dzīves posmos esmu smirdējis vēl nejaukāk.

- Es dom, ka es dzird kauč ko te pie ūdens, viņš teica, un viņa izloksne bija tik bieza un eļļaina, ka to gandrīz varēja sagaršot. Mana māte to bija saukusi par dziļo ieleju akcentu, jo tāds bija sastopams tikai ciemos, kam gandrīz nebija saskares ar ārpasauli. Pat tādās mazās lauku pilsētiņās kā Trebona iedzīvotāji šajos laikos parasti runāja bez akcenta. Tarbeanā un Imrē pavadītajos gados es ne reizes nebiju dzir­dējis tik neparastu izloksni. Acīmredzot šis cilvēks bija uzaudzis ļoti nomaļā vietā, droši vien kādā tālā kalnu nostūri.

Piegājām viņam tuvāk. Vīrieša seju izvagoja skarbas rievas, un viņa skatienā jautās drūma neuzticība. Ko jūs ab dar šite pa mež? viņš ar aizdomām noprasīja. Es dom, ka es dzird, tur kauč kas dzied.

- Tā bij man māsīc, es teicu, pamādams uz Dennu un cenzda­mies atdarināt vīrieša runas veidu. Vai nebij brinumjauk balstiņ? Pastiepu viņam roku. Prieks satikties, ser! Man sauc Kvouts.

Viņš izskatījās pārsteigts, dzirdot manus vārdus, un drūmā sejas izteiksme mazliet atmaiga. Man ar prieks, Kvot kungs, viņš teica, paspiezdams manu roku. Tagad maz kurš māk kārtig runāt. Tie, kas te parādas, vis runā kā piebāzuš mut ar vill.

Es iesmējos. Man tēv teic: vill iekš mut un vill iekš galv.

Vīrietis pasmīnēja pretī. Man sauc Skoivan Šimmelfenneg.

- Tas ir varen vārd, es teicu. Va būs liel grēk, ja es to saīsinās par Šimm?

- Vis draug man tā sauc. Viņš vēlreiz pasmīnēja un paplikšķināja man pa plecu. “Šimm” skan lab, un jūs ab ir jaun un jauk cilvēk. Viņa skatiens pārslīdēja no manis uz Dennu un atpakaļ.

Dennai par godu jāteic, ka viņa ne aci nebija pamirkšķinājusi par manu pēkšņo izloksnes maiņu. Piedošan, es teicu, pamādams uz viņas pusi. Šimm, šitā ir man vismīļāk māsic.

- Dinna, sacīja Denna.

Pieklusināju balsi līdz skatuves čukstam. Jauk meiten, bet dikt kautrig. Neko daudz tu no viņ nedzirdēs…

Denna bez mazākās sastomīšanās uzņēmās savu lomu, nodūra ska­tienu un nervozi žņaudzīja pirkstus. Aši palūkojusies uz cūkganu un bikli tam uzsmaidījusi, viņa atkal nolaida acis un tik prasmīgi tēloja kautru mulsumu, ka es gandrīz pats noticēju viņas spēlei.

Šimms pieklājīgi pacēla roku pie pieres un pamāja ar galvu. Prieks satikt, Dinna. Tik skaist bals es dzirdej pirmoreiz, viņš teica, atstum­dams bezveidīgo cepuri tālāk uz pakauša. Kad Denna joprojām lūkojās zemē, gans atkal pievērsās man.

- Varen ganampulk, es pamāju uz izklīdušajām cūkām, kas kle­joja starp kokiem.

Gans iesmējās un papurināja galvu. Tas nav ganampulk. Govs un aits ir ganampulk. Cuks ir bars.

- Ak tā? es brīnījos. Draugs Šimm, vai var nopirkt no tev vien sivēn? Mēs ar māsic šodien nedabuj ēst.ļ..

- Var gan, viņš apdomīgi atbildēja, uzmezdams ašu skatienu manam makam.

-Ja tu mums to sataisīs, es dos tev četr džot, es teicu, zinādams, ka tas ir dāsns piedāvājums. Bet tikai tad, ja tu pats rād mums god un ēd kopā ar mums.

Tā bija neuzkrītoša apstākļu izpēte. Tādi vientulīga darba darītāji kā aitu gani un cūkgani vai nu cenšas turēties savrup, vai arī alktin alkst pēc sarunām. Cerēju, ka Šimms būs no otrajiem. Gribēju uzzināt kaut ko par kāzām, un pilsētiņas iedzīvotāji bija acīmredzami apņē­mušies ciest klusu.

Zīmīgi uzsmaidījis viņam, iebāzu roku ceļamaisā un izvilku brendija pudeli, ko biju nopircis no skārdnieka. Man ir pat kauč kas, ar ko aplaistīt. Ja tu neiebilst sadzert ar svešiem tik agr pa dien…

Denna pamanījās īstajā brīdī paskatīties augšup un, notvērusi Šimma skatienu, kautri pasmaidīja un atkal nodūra acis.

- Es ir kārtig audzinat cilvēk, cūkgans bijīgi teica, piespiezdams plaukstu pie krūtīm. Es dzer tik tad, kad kalst rīki vai kad pūš vējš. Ar dramatisku žestu noņēmis no galvas bezveidīgo cepuri, viņš pakla­nījās pret mums. Jūs rādās lab ļautiņ. Es labprāt uzēdīs kopā ar jums.

* * *

Šimms noķēra vienu no sivēniem un aiznesa to attālāk, lai nokautu un apstrādātu, paņemdams līdzi garu nazi, ko izvilka no sava maisa. Es attīrīju zemes laukumu no lapām un sakrāvu ap to akmeņus, uz ātru roku sagatavojot ugunskura vietu.

Drīz pie manis pienāca Denna, nesdama klēpi sausa kurināmā.

- Cik saprotu, mēs centīsimies izvilkt no šī vīra visas iespējamās ziņas, vai ne? viņa klusi sacīja man tuvu pie pleca.

Es pamāju ar galvu. Piedod par to kautrīgo māsīcu, bet…

- Nē, tas bija ļoti labi. Es neprotu tekoši runāt laucinieku izloksnē, un viņš drīzāk uzticēsies tādam, kurš to prot. Dennas skatiens aši aizzibēja man garām. Viņš ir pabeidzis savu darāmo. Tad viņa devās projām uz upes pusi.

Es slepus izmantoju simpātijas prasmi, lai iekurtu ugunskuru, bet Denna tikmēr sameklēja vairākus šķeltus vītolzarus, ko izmantot par iesmiem. Šimms atgriezās ar rūpīgi sagatavotu, četrās daļās sadalītu sivēnu.

Kamēr tas kūpēdams cepās uz uguns, taukiem pilot oglēs, es laidu apkārt brendija pudeli. Pats izlikos, ka dzeru, kaut gan tikai pacēlu pudeli pie mutes un apslapināju rīkli. Kad pienāca Dennas kārta, ari viņa to tikai mazliet piešķieba, un pēc brīža viņas vaigos iekvēlojās maigs sārtums. Šimms bija sacījis patiesību: tā kā pašlaik pūta vējš, viņa deguns itin drīz kļuva omulīgi košs.

Kamēr cepetim veidojās brūna un kraukšķīga garoziņa, mēs ar Šimmu sarunājāmies par dažādiem niekiem. Jo ilgāk es klausījos, jo vairāk man pielipa Šimma akcents, un es lietoju to gluži neapzināti, bez pie­pūles. Līdz brīdim, kad sivēns bija izcepies, es to gandrīz vairs nejutu.

- Tu varen lab māk apieties ar naz, izteicu Šimmam komplimentu.

- Bet es brīnās, kā tu varēj to mazo dabūt rok, kad sivenmāt ir tik tuv…

Viņš papurināja galvu. Cuks ir bezkaunig lop. Šimms norādīja uz vienu no sivēnmātēm, kas devās uz vietu, kur bija kauts un tīrīts sivēns. Re? Šamā meklē tā mazā plaušs. Cuks ir gudr, bet ne druciņ nav jūtelig.

Paziņojis, ka cepetis ir gandrīz gatavs, Šimms izvilka apaļu lauku maizes klaipu un sadalīja to trīs dalās. Jērgaļ? viņš norūca pie sevis. Kam vajag jērgaļ, ja tev ir kārtig sivēn cepet! Piecēlies kājās, viņš ar savu aso nazi sāka dalīt sivēnu gabalos. Kur gabal tu grib, mazā jaunkundz? Šimms jautāja Dennai.

- Es nav izvēlig, viņa atbildēja. Es ņems, ko dos.

Nopriecājos, ka Dennas atbildes brīdī Šimms neskatās uz mani.

Viņas akcents nebija teicams, patskaņi bija drusku par gariem un in­tonācija pārāk dobja un samocīta, tomēr kopumā varēja iztikt.

- Nekaunas nu! Šimms skubināja. To mant te ir daudz un vel paliks pār.

- Man patiktos gabal no pakaļ, ja ir brīv, Denna teica, tad apmul­susi pietvīka un nodūra acis. Šoreiz viņai patskaņi izdevās labāk.

Šimms apliecināja, ka patiešām ir labi audzināts, jo atturējās no rupjiem jokiem, un uzlika Dennai uz maizes rikas biezu, kūpošu gaļas šķēli. Pasarg sav pirkst! Pagaid, lai bišķ atdziest!

Visi ķērāmies pie ēdiena, un itin drīz Šimms izdalīja otrās, tad trešās porcijas. Pēc neilga laika mēs laizījām no pirkstiem taukus un baudījām pilna vēdera omulību. Nolēmu beidzot ķerties pie lietas. Ja Šimms vēl tagad nebūs gatavs dalīties baumās, tad tas nenotiks nekad.

- Es brīnās, ka tu te klīst pa mež un nebaidas pēc vis šitā sliktum.

- Kād sliktum? viņš noprasīja.

Tātad viņš vēl nav dzirdējis par slepkavošanu kāzās. Ļoti labi. Kaut gan par pašu uzbrukumu viņš neko nezinās pastāstīt, varēju cerēt, ka viņš labprāt runās par visu, kas noticis pirms kāzām. Varbūt gluži visi pilsētiņas iedzīvotāji nav pārbiedēti līdz nāvei, tomēr diez vai es atradīšu kādu, kas atklāti runās ar mani par mirušajiem.

- Es dzirdej kauc kād nelab ziņ no Moten māj, centos izteikties pēc iespējas neskaidri un nevērīgi.

Šimms nošņaukājās. Tas nu nav nekād brīnum.

- Par ko tā?

Viņš slaidi nospļāvās sev blakus. Moten ģimen vis ir liel nejeg, un pie tā es paliek. Viņš vēlreiz papurināja galvu. Es turas pa gabal no Kapukaln, jo mana māt gādaj, lai man ir galv uz plec un prāt savā viet. Par Moten to nevar teikt.

Tikai tagad, kad dzirdēju Šimmu izrunājam vietvārdu viņam rak­sturīgajā izloksnē, es sapratu tā īsto nozīmi. Tas nebija kāpu kalns. Tam nebija nekāda sakara ar kāpām. Tas bija kapu kalns.

- Es pat savs cuks tur neiet ganīt, bet tas nejeg tur uzceļ sev māj… Viņš sašutis papurināja galvu.

- Vai cit cilvēk viņ nemēģinaj atrunāt? Denna jautāja.

Cūkgans rupji nosēcās. Moten tak neies klausīt! Kam ir naud,

tas nevien cit nedzird.

- Bet māj ir tikai māj, es neticīgi sacīju. Tur nav nekā slikt. -Ja grib, lai meit dzīvo skaist viet un skaist māj, tas ir lab, Šimms

piekrita. Bet, ja uzrok pamat un atrod visad kaul, bet dar tik tālāk, tā ir galig muļķib.

- Nevar būt! Denna iesaucās.

Šimms pamāja ar galvu un paliecās uz priekšu. Un tas nav viss! Šis rok tik tālāk un uzrok akmeņ. Un vai tad šis met mier? Viņš nicīgi nošņācās. Šis ceļ tos ār un meklē vel cit, lai no tiem uzcelt māj!

- Vai tad akmeņ mājai ir slikt, ja šis pats tos atrod? es jautāju. Šimms paskatījās uz mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta. Vai

tu celt sev māj no kapkaln akmeņ? Vai tu ņemt kauc ko ār no kapkaln un dot savai meit par kāz dāvan?

- Vai šis kauč ko atrad? Kas tas bij? Pasniedzu Šimmam pudeli.

- Nu, tā ir vien liel mīkl, Šimms drūmi noteica, iedzerdams prāvu malku. Es dzirdēj tā: šis rok pamat priekš māj un ņem ārā akmeņ. Un atrod vien maziņ akmeņ istab, kas aiztaisīt ciet. Bet šis liek visiem turēt mut par sav atradum, jo tas būšot liel pārsteigum uz kāz dien.

- Vai tur bij kād dārgum? es jautāju.

- Naud tur nebij, Šimms papurināja galvu. Par naud Moten nekad netur mut ciet. Drīzāk tas bij… viņš pāris reižu pavēra un aizvēra muti, meklēdams īsto apzīmējumu, …kā to sauc, ko bagāt cilvēk noliek uz plaukt, lai vis draug skatas un brīnās?

Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.

- Dzimt mantojum? Denna jautāja.

Šimms piespieda pirkstu pie deguna un pēc tam smaidīdams norā­dīja uz Dennu. Nūja. Kād greznumliet, ar ko padižotes. Moten ir vien draņķig plātibniek.

- Tātad cit ļautiņ neko daudz par to nezinaj? es jautāju Šimms papurināja galvu. Zinaj tikai daž cilvēk no ģimen. Moten,

viņ brāl, div dēl, varbūt vel siev. Dižmanig glabaj sav noslēpum vesel pusgad, lielig kā tād cienigpap.

Tas visu parādīja jaunā gaismā. Sapratu, ka man jādodas atpakaļ uz Motenu mājām un vēlreiz viss kārtīgi jāapskata.

- Vai te kād cilvēk šodien ir redzet? Denna jautāja. Mēs meklejam man onkol.

Šimms noraidoši papurināja galvu. Nē, jaunkundz, es nevien nav šai pusē redzejs.

- Man par viņ ir nemierig prāt, Denna neatlaidās.

- Es tev nemelos, meiten, Šimms teica. Prāt nevar būt mierig, ja cilvēk vien pat klejo pa šamo mež.

- Vai te staiga kād ļaundar? es jautāju.

- Ne tād kā parast, viņš atbildēja. Es nāk šite lejā tikai vien­reiz pa gad, rudeņ laik. Cuks te var lab paēst, tamdēļ es to pacieš. Bet šamos mežos notiek dīvain liet. Sevišķ tur, uz ziemeļpus. Gans pameta skatienu uz Dennu, tad nodūra acis, it kā nesaprazdams, vai vajadzētu turpināt.

Tieši to es gribēju dzirdēt. Neticīgi atmetu ar roku, cerēdams viņu tādējādi izaicināt. Nestāst nu mums bērn pasak, Šimm!

Šimms sarauca pieri. Pirms div dien, kad es… Viņš aprāvās un paskatījās uz Dennu. …kad es kārtoj personig darišan, es redzēj zie­meļpus liel gaišum. Milzig zil liesm. Tik liel kā ugunsstab, bet uzzibej pavisam negaidit. Viņš noklakstināja pirkstus. Uzzibej un pazūd. Un tā trīsreiz no viet. Man ledain drebul pārskrej pa vis mugur.

- Pirms div dien? es pārjautāju. Kāzas bija notikušas tikai vakar.

- Es tak skaidr teic: pirms div dien, -ļŠimms atmeta. Pēc tam es gāj tik uz dienvidpus. Es negrib palikt tur, kur naktī deg liel zil ugun.

- Nudien, Šimm? Zil ugun?

- Es nav nekād melig Rū, kas biede cilvēk ar sadomāt pasak! viņš aizkaitināts atcirta. Es šamos kalnos dzīvoj vis mūž no paš dzimšan. Visi zin, ka ziemeļpus klint nav lab, ka tur notiek visād ērm. Tamdēļ cilvēk tur neiet.

- Vai tur nav nevien saimniecib? es jautāju.

- Kād saimniecib var būt uz klint, ja negrib audzēt akmeņ? Šimms iekarsis attrauca. Tu dom, ka es nepazīst sveč gaism vai parast ugunskur? Tā uguns bij zil. Kā es tev teic. Un milzig liel! Viņš plaši izpleta rokas. Uzšvirkstej tik augst, kā kad ugunim uzlej spirt.

Apmierinājos ar dzirdēto un novirzīju sarunu uz citu pusi. Pēc ne­ilga laika Šimms dziļi nopūtās un piecēlās kājās. Nu jau cuks būs nograuzuš vis, ko šite var atrast, viņš teica, paņēma nūju un to sparīgi sakratīja. Primitīvais zvans skaļi iešķindējās. Cūkas no visām pusēm paklausīgi steidzās šurp. Ei, ei, cuk! viņš iesaucās. Cuk, cuk, cuk! Nāk šurp uz skaitīšan!

Ietinu sivēna cepeša atlikumu maisaudekla gabalā, un Denna vai­rākkārt aizgāja ar pudeli līdz strautam un atpakaļ, lai apdzēstu uguns­kuru. Kad bijām visu sakopuši, ari Šimms bija savācis savu baru. Tas izskatījās lielāks, nekā man bija licies pirmajā brīdī. Vairāk par diviem dučiem pieaugušu sivēnmāšu, krietns pulks sivēnu un kuilis ar pelēku, sarainu muguru. Šimms īsi pamāja mums ar roku un, neko vairs netei­cis, devās projām. Pie nūjas piestiprinātais zvans žvadzēja, un cūkas juceklīgā barā tecēja viņam pakaļ.

- Necik veikli tas neizdevās, Denna nopūtās.

- Man bija viņš drusku jāpabiksta, es sacīju. Māņticīgiem ļaudīm nepatīk runāt par to, no kā viņi baidās. Viņš jau grasījās apklust, bet man vajadzēja uzzināt, ko viņš ir redzējis mežā.

- Es būtu varējusi to izvilināt no viņa, Denna teica. Tikai mai­gāk, ar sīrupu un medutiņu.

- Droši vien tu to mācētu. Uzmetu plecā ceļamaisu un sāku iet.

- Bet man šķiet, tu teici, ka neprotot runāt laucinieku izloksnē.

- Es labi protu atdarināt to, ko dzirdu, viņa vienaldzīgi atbildēja.

- Tas man padodas viegli.

-Jā, tas man bij liel pārsteigum… Es nospļāvos. Sasodīts! Man vajadzēs nez cik dienu, lai tiktu vaļā no šīs izloksnes! It kā zobos būtu ieķēries skrimslis.

Denna pārlaida apkārtnei grūtsirdīgu skatienu. Nu tad turpināsim staigāt un skatīties. Meklēt manu patronu un atbildi uz tavu mīklu.

- Tam nav lielas jēgas, es teicu.

- Es zinu, bet nevaru atmest ar roku. Man vismaz jāmēģina.

- Saprotu, bet paskaties šurp! Es parādīju visapkārt. Cūkas plašā apvidū bija izvandījušas zemi un kritušās lapas, meklēdamas kaut ko ēdamu. Tas gans ļāva cūkām te brīvi klejot un rakņāties. Pat tad, ja šeit būtu bijušas kādas pēdas, mēs tās vairs neatradīsim.

Denna dziļi ievilka elpu un bezspēcīgi nopūtās. Vai tavā pudelē vēl kaut kas ir atlicis? viņa gurdi jautāja. Man joprojām sāp galva.

- Kāds es esmu idiots! nošķendējos un paskatījos apkārt. Žēl, ka tu neteici to agrāk. Es piegāju pie jauna bērza, noplēsu vairākas mizas strēmeles un iedevu tās Dennai. Mizas iekšpuse labi remdē sāpes.

- Cik ērti, ja tu esi pie rokas! Nokasījusi kripatiņu ar nagu, viņa to iebāza mutē un sarauca degunu. Rūgts gan!

- Tāpēc jau var zināt, ka tās ir īstas zāles, es teicu. Ja garša būtu laba, tā būtu konfekte.

- Vai tā dzīvē nav vienmēr? Denna jautāja. Mēs gribam to, kas ir salds, bet mums vajadzīgs tas, kas ir negaršīgs. Viņa pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem, taču acīs nebija smaida. Padomāsim, ko darīt! viņa sacīja. Kur lai es meklēju savu patronu? Varbūt tev ir kādi priekšlikumi?

- Dažas domas man ir, es teicu, atkal uzmezdams plecā ceļamaisu.

- Bet vispirms mums vēlreiz jāaiziet līdz Motenu mājām. Es gribu tur vēl kaut ko apskatīt.

* * *

Mēs uzkāpām atpakaļ Kapukalna virsotnē, un es sapratu, kā šī vie­ta ir ieguvusi savu nosaukumu. To izraibināja savādi nevienādu apveidu pauguri, kaut gan tuvākajā apkārtnē nebija nekādu klintsakmeņu. Uzmanīgs vērotājs tos nevarēja nepamanīt.

- Ko īsti tu gribēji apskatīt vēlreiz? Denna jautāja. Liec vērā: ja mēģināsi ieiet mājā, būšu spiesta atturēt tevi ar varu!

- Paskaties uz māju! es teicu. Un tagad uz klintsradzi, kas slejas aiz tās starp kokiem! Izstiepu roku uz dzīvojamās mājas pusi. Šeit apkārt visi akmeņi ir tumši…

- …bet mājas sienās tie ir pelēki, Denna pabeidza.

Es pamāju ar galvu.

Viņa raudzījās manī, gaidīdama turpinājumu. Un ko īpašu tas lie­cina? Kā jau Šimms teica, viņi izraka un izmantoja kapukalna akmeņus.

- Šajā apkārtnē nekādu kapukalnu nav, es teicu. Kapukalnus veido Vintasā, kur tā ir veca tradīcija, vai arī purvainās vietās, kur kapu nevar izrakt. Līdz īstam kapukalnam no šejienes droši vien ir kādas piecsimt jūdzes.

Piegāju mājai tuvāk. Turklāt kapukalnam akmeņi nav vajadzīgi. Pat tad, ja tos gribētu izmantot, kurš gan meklētu apdarinātus, gatavus būvakmeņus? Šis materiāls ir vests no lielas tālienes. Es pārlaidu plaukstu gludajai, pelēkajai akmens sienai. Kāds ir gribējis celt kaut ko izturīgu un paliekošu. Kaut ko pamatīgu. Pagriezos un paskatījos uz Dennu. Manuprāt, te zem zemes slēpjas sens kalnu nocietinājums.

Denna bridi pārdomāja manus vārdus. Kāpēc tad lai to nosauktu par Kapukalnu, ja kapu te nemaz nav?

- Varbūt tāpēc, ka šejienieši vispār nav redzējuši īstu kapukalnu, tikai dzirdējuši aptuvenus nostāstus. Un, ieraudzījuši kalnu ar lie­liem pauguriem virsotnē… Es norādīju uz neparastajiem izciļņiem.

- Kapukalns!

- Bet te ir pilnīgi nomaļa vieta! Viņa pārlaida skatienu apkārtnei.

- Gluži kā nekurienes mala…

- Pašlaik jā, es piekritu. Bet kā bija tad, kad to būvēja? Pamāju ar roku uz taku starp kokiem nodegušās mājas ziemeļu pusē. Paie­simies mazliet turp! Es gribu vēl kaut ko apskatīt.

No kalna ziemeļu puses caur kokiem pavērās plaša, gleznaina aina­va. Sarkano un dzelteno rudens lapu krāšņums aizrāva elpu. Tālumā vidēja dažas lauku mājas un saimniecības ēkas, ko ieskāva zeltaini lauki vai bāli zaļas pļavas ar baltiem plankumiem: tur ganījās aitas. Redzēju upīti, kurā mēs ar Dennu bijām mērcējuši kājas.

Paskatījies ziemeļu virzienā, redzēju klintis, par kurām bija stāstījis Šimms. Tur apkārtne izskatījās mežonīgāka.

Pamāju ar galvu, itin kā atbildēdams pats sev. No šejienes var pārredzēt trīsdesmit jūdzes uz visām pusēm. Vienīgais kalns, kas paver vēl plašāku ainu, ir, re, tas tur! Es norādīju uz augstu virsotni, kas aizšķērsoja skatu uz ziemeļu klintīm. Un tā būtībā ir smaile. Aug­šējā daļa ir pārāk šaura, lai uz tās varētu uzcelt piedienīga lieluma nocietinājumu.

Denna domīgi pārlūkoja apkārtni un pamāja ar galvu. Labi, tu mani pārliecināji. Šeit ir bijis kalna nocietinājums. Un tālāk?

- Pirms iekārtojam apmetni naktij, es gribētu uzkāpt tur, tajā kalnā. Norādīju uz augsto smaili, kas aizsedza daļu no klintīm. Līdz tai ir tikai jūdze vai divas, un, ja ziemeļu klintīs notiek kaut kas savāds, no turienes to varēs skaidri redzēt. Bridi kavējos domās. Turklāt, ja tavs Oša kungs atrodas tuvāko divdesmit jūdžu apkaimē, viņš varētu ierau­dzīt mūsu ugunskuru un atnākt pie mums. Pat ja viņš cenšas slēpties un negrib rādīties pilsētā, apmetnes ugunskurs viņu varbūt neatbaidīs.

Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Tas noteikti būtu labāk nekā brist caur bieziem krūmiem.

- Reizēm es izdomāju šo to labu, es teicu un ar plašu žestu pamāju lejup uz kalna nogāzi. Lūdzu, dāmas vispirms!