Vēja vārds

SEŠPADSMITĀ NODAĻA . cerības

NĀKAMAJOS MĒNEŠOS mani vecāki visiem spēkiem centās aizlāpīt Bena prombūtnes izrauto caurumu, ar citu trupas dalībnieku palī­dzību saturīgi piepildīt manu dienu un gaisināt manu sērīgo noskaņo­jumu.

Redziet, ceļojošu aktieru trupā cilvēka vecumam nav nozīmes. Ja jums ir pa spēkam seglot zirgus, jūs seglojat zirgus. Ja jums ir pietie­kami veiklas rokas, jūs žonglējat. Ja jums ir gludi skūta seja un augums ļauj uzvilkt kleitu, jūs spēlējat lēdiju Reitilu “Cūkganā un lakstīgalā”. Parasti viss notika tieši tik vienkārši.

Tā nu Trips iemācīja man jautrus trikus un kūleņu mešanu. Šandi iepazīstināja mani ar galma dejām, kas aptvēra pusduci zemju. Terens samēroja mani ar sava zobena spalu un secināja, ka esmu izaudzis pietiekami garš, lai sāktu apgūt ieroču mākslas pamatus. Nepietiekami garš, lai patiešām cīnītos, viņš atgādināja. Bet pietiekami garš, lai varētu tēlot cīņu uz skatuves.

Šajā gada laikā ceļi bija labi, tāpēc mūsu brauciens uz ziemeļiem cauri Kopvalstībai ritēja ļoti veiksmīgi: mēs nobraucām piecpadsmit līdz divdesmit jūdžu dienā, lūkodamies pēc jaunām pilsētām, kurās sniegt priekšnesumus. Kopš Bens bija projām, es biežāk sēdēju ratos kopā ar tēvu, un viņš sāka mani nopietni apmācīt skatuves darbam.

Protams, es daudz biju jau apguvis pats. Tomēr manas zināšanas bija haotiski sagrābstītas un nejaušas. Tēvs sistemātiski izklāstīja man aktiermākslas tehniskos aspektus. Es uzzināju, kā sīkas nianses balsī vai pozā var radīt lempīga, viltīga vai aprobežota cilvēka iespaidu.

Visbeidzot māte sāka man mācīt, kā jāuzvedas izsmalcinātā sabied­rībā. Šo to es biju apguvis mūsu retajās tikšanās reizēs ar baronu Greifallovu, tāpēc domāju, ka esmu jau pietiekami izskolojies, un neredzēju vajadzību mācīties dažādos uzrunu veidus, galda manieres un sarež­ģītos hierarhijas sazarojumus, kas saistīti ar augstmaņu sabiedrisko stāvokli. Tieši tā es galu galā pateicu mātei.

- Kāda tam nozīme, vai Modegas vikonta stāvoklis ir augstāks par vintasiešu sparateina stāvokli? es protestēju. Un kuram rūp, vai viņu uzrunā “jūsu gaišība” vai “milord”?

- Viņiem tas rūp, māte pārliecināti atbildēja. Ja gribi sniegt viņiem priekšnesumu, tev jāprot izturēties ar cieņu un nebāzt elkoņus zupā.

- Tēvs nelauza galvu par to, kura dakšiņa jālieto un kurš kuro sabiedrībā pārtrumpo, es noburkšķēju.

Māte sarauca pieri, un viņas acis samiedzās šaurāk.

- Kurš kuru, es pikti izlaboju.

- Tavs tēvs zina vairāk nekā izrāda, māte teica. Un tam, ko nezina, liek pretī savu neatvairāmo pievilcību. Tieši tā viņš tiek uz priekšu. Viņa saņēma manu zodu un pavērsa manu seju augšup pret sevi. Viņas acis bija zaļas, un zīlītes ieskāva zelta loks. Vai tu gribi tikai tikt uz priekšu? Vai tomēr gribi dot man iemeslu lepoties ar tevi?

Tam bija tikai viena atbilde. Līdzko biju apņēmies mācīties, es to gluži vienkārši uztvēru kā jaunu tēlošanas veidu. Kā jaunu scenāriju. Māte sacerēja pantiņus, kas palīdzēja iegaumēt etiķetes bezjēdzīgākās nianses. Un abi kopā mēs sacerējām divdomīgu dziesmiņu ar nosau­kumu “Pontifika vieta vienmēr ir zem karalienes”. Veselu mēnesi mēs par to smējāmies, un māte man stingri aizliedza dziedāt to tēvam, jo viņš kādu dienu varētu nospēlēt to neatbilstošas publikas priekšā un ieraut mūs visus nopietnās nepatikšanās.

- Koks! Ratu virknei pārskrēja tikko saklausāms sauciens. Pama­tīgs ozols!

Mans tēvs pārtrauca pusē monologu, ko bija man deklamējis, un izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Tātad skaidrs, ka šodien mēs tālāk netik­sim, viņš norūca un paskatījās debesīs.

- Vai mēs stājamies? no kulbas iekšienes atskanēja mātes balss.

- Pāri ceļam atkal guļ koks, es paskaidroju.

- Nē, nudien! tēvs izmeta, virzīdams ratus uz ceļa brīvo malu.

- Vai šis ir karaļa ceļš vai nav? Varētu domāt, ka mēs šeit esam vienīgie braucēji! Cik sen bija šī vētra? Pirms divām dienkopām?

- Tik sen ne, es teicu. Pirms sešpadsmit dienām.

- Un koki joprojām nosprosto ceļu! Šķiet, vajadzēs sūtīt konsulā­tam rēķinu par katru koku, ko mums vajadzējis sazāģēt un novilkt no ceļa. Tagad mēs par trim stundām atpaliksim no iecerētā plāna! Viņš izlēca no ratiem, līdzko tie bija apstājušies.

- Man tas šķiet gluži jauki, sacīja māte, tuvodamās mums no ratu aizmugures. Tas dod mums iespēju nobaudīt kaut ko karstu. Viņa izteiksmīgi paskatījās uz tēvu. Nemaz nav patīkami, ja ilgāku laiku dienas beigās jāiztiek ar to, ko var iekost uz ātru roku. Cilvēkam vajadzīgs vairāk.

Tēva piktums šķita manāmi pierimstam. Tā jau nu ir, viņš no­teica.

- Mīlulīt? māte uzrunāja mani. Kā tev šķiet, vai tu varētu sa­meklēt man kādu sauju savvaļas salvijas?

- Es nezinu, vai tā te aug, es atbildēju, ielikdams balsī pienācīgu tiesu nenoteiktības.

- Bet paskatīties jau var, viņa saprātīgi sacīja, tad ar acs kaktiņu paskatījās uz tēvu. Ja tev izdodas atrast daudz, nes šurp kaut vai veselu klēpi. Izkaltēsim un lietosim to vēlāk.

Kā parasti, galvenais nebija tas, vai meklēto izdosies atrast vai

ne.

Es biju paradis vakaros aizklīst projām no trupas. Kamēr vecāki gādāja par vakariņām, man parasti bija jāveic kāds uzdevums. Taču tas bija tikai iegansts, lai mēs katrs varētu pabūt savrup. Ceļotāju dzīvē nav daudz privātu brīžu, un viņiem tie bija vajadzīgi ne mazāk kā man. Tāpēc vecāki nekad neiebilda, ja es kavējos veselu stundu, lai savāktu vienu malkas klēpi. Un, ja līdz manai pārnākšanai viņi vēl nebija tikuši līdz vakariņām, tas taču bija gluži saprotami, vai ne?

Ceru, ka viņi labi aizvadīja šīs dažas pēdējās stundas. Ceru, ka viņi neizšķieda tās sīkos, mehāniskos darbos ugunskura iekuršanā vai dārzeņu griešanā vakara maltītei. Ceru, ka viņi kopā dziedāja; tas notika bieži. Ceru, ka viņi iekāpa atpakaļ ratos un ļāvās viens otra skaujām. Ceru, ka pēc tam viņi gulēja blakus un klusi sarunājās par maznozīmīgām lietām. Ceru, ka viņi bija kopā un veltīja viens otram mīlestību līdz pat brīdim, kad pienāca beigas.

Tās ir niecīgas cerības, un patiesībā tām nav nekādas nozīmes. Viņi tik un tā ir miruši.

Un tomēr es ceru.

Nerunāsim par laiku, ko es tovakar vienatnē pavadīju mežā, kavēda­mies rotaļās, kādas bērni mēdz izgudrot saviem vaļas brīžiem. Tās bija pēdējās bezrūpīgās stundas manā dzīvē. Mani pēdējie bērnības brīži.

Nerunāsim par manu atgriešanos nometnē īsi pirms saules rieta. Par to, kā visapkārt gulēja nedzīvi ķermeņi, atgādinot salauztas lel­les. Par asiņu un degošu matu smaku. Par to, kā piepešā trieciena un izbīļa apdullumā es bezmērķīgi klīdu apkārt, pārlieku satricināts, lai izjustu īstas šausmas.

Vislabprātāk es par šo vakaru nestāstītu jums vispār neko. Es aiz­taupītu jums šo smagumu, ja vien tajā neslēptos kāds kopējam stās­tam vajadzīgs apstāklis. Ļoti svarīgs apstāklis. Šim stāstam tas ir kā eņģes durvīm, kuras jāatver, lai dotos tālāk. Dažā ziņā var teikt, ka stāsts sākas tieši šeit.

Tāpēc pārkāpsim šo slieksni pēc iespējas drīzāk.

Rāmajā vakara gaisā vietvietām kavējās dūmu grīstes. Valdīja klu­sums, it kā visi trupas dalībnieki censtos kaut ko saklausīt. It kā tie visi būtu aizturējuši elpu. Viegla vēja pūsma iečabējās koku zaros, un man pretī kā zems mākonis peldēja dūmu vērpete. Es izgāju no meža un cauri dūmiem tuvojos nometnei.

Izkļuvis no dūmu mākoņa, es izberzēju sūrstošās acis. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Tripa telts guļ pa pusei sabrukusi un kūpēdama gruzd viņa ugunskurā. Apstrādātais audekls dega nevienmērīgi, un sīvie, pelēkie dūmi vakara klusumā vijās netālu no zemes.

Redzēju Terenu guļam blakus ratiem ar salauztu zobenu rokā. Zaļi pelēkais apģērbs, ko viņš parasti valkāja, bija slapjš un sarkans no asinīm. Viena kāja viņam bija nedabiski izliekta, un cauri ādai spiedās salauztais kauls, kas izskatījās ļoti, ļoti balts.

Es stāvēju, nespēdams novērst skatienu no Terena, no pelēkā krekla, no sarkanajām asinīm un baltā kaula. Skatījos uz to kā uz mācību grāmatas attēlu, ko man jācenšas saprast. Viss mans ķermenis kļuva truls un nejutīgs. Domas šķita stiegam un grimstam kaut kādā bezveida sīrupā.

Kāds sīks racionāls stars manī aptvēra, ka esmu dziļā šokā. Tas man atgādināja šo faktu vēl un vēlreiz. Liku lietā visas Bena iemācītās prasmes, lai nepievērstu tam uzmanību. Es negribēju domāt par to, ko redzu. Negribēju zināt, kas šeit noticis. Negribēju zināt, ko tas viss nozīmē.

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, līdz manu redzeslauku aizmigloja dūmu vērpete. Apdullis apsēdos pie tuvākā ugunskura.

Tas bija Šandi ugunskurs, un virs tā vārījās katliņš ar kartupeļiem, dīvaini pazīstams baisā jucekļa vidū.

Es pievērsu visu uzmanību katliņam. Tas bija kaut kas normāls. Pabakstīju tā saturu ar nūju un redzēju, ka kartupeļi ir izvārījušies. Tas bija normāli. Nocēlu katliņu no uguns un noliku to blakus Šandi nekustīgajam augumam. Viņas drēbes bija saplēstas driskās. Mēģināju atglaust matus no viņas sejas, un mana plauksta kļuva lipīga no asinīm. Nedzīvajās, tukšajās acīs atspoguļojās ugunskura gaisma.

Stāvēju un bezmērķīgi raudzījos apkārt. Tagad Tripa telti bija pil­nībā ieskāvušas liesmas, un viens Šandi ratu ritenis balstījās Mariona ugunskurā. Visas liesmas dega ar zilu nokrāsu, darīdamas ainavu mis­tisku un nereālu.

Izdzirdēju balsis. Slepus paskatījies gar Šandi kulbas malu, ierau­dzīju vairākus nepazīstamus vīriešus un sievietes, kas sēdēja ap uguns­kuru. Ap manu vecāku ugunskuru. Jutu, ka mani pārņem reibonis, un pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa. Kad es to satvēru, riteņa dzelzs stīpa man plaukstā sadrupa čaganās rūsas plēksnēs. Atrāvu roku atpakaļ, bet nākamajā bridi ritenis iečīkstējās un atskanēja skaļš kraksts. Tikko biju paguvis atkāpties soli atpakaļ, kad rati sabruka un sašķīda, it kā koks būtu satrunējis kā vecs celms.

Tagad es stāvēju pretī vecāku ugunskuram, visiem labi redzams. Viens no vīriem atmuguriski aizkūleņoja atpakaļ, tad uzslējās kājās un izrāva zobenu. Viņa kustība bija veikla un nepiespiesta un atgādināja dzīvsudraba lodītes ritējumu no trauka uz galda virsmas. Vīrieša seja bija saspringta, bet augums atbrīvots, it kā viņš nupat būtu piecēlies un izstaipījies.

Viņa zobens bija bāls un elegants. Kad vīrietis to sakustināja, tas šķēla gaisu ar tādu kā plīstošu skaņu. Tā man atsauca atmiņā spraks­tus ziemas aukstākajās dienās, kad kļūst sāpīgi elpot un apkārt valda dziļš klusums.

Svešais stāvēja pārdesmit pēdu attālumā no manis, bet saulrieta dziestošajā gaismā es viņu redzēju pavisam skaidri. Atceros viņu tikpat labi kā savu māti, brīžiem pat vēl labāk. Viņa seja bija šaura, asiem vaibstiem, un tai piemita kaut kas no porcelāna izsmalcinātā skais­tuma. Mati viņam sniedzās līdz pleciem, un vaļīgās cirtas, kas ieskāva seju, bija sarmas krāsā. Vīrieša ārienei piemita ziemas bālums. Viņā viss bija salts, ass un balts.

Viss, izņemot acis. Tās bija melnas kā kazai, un tām nebija vara­vīksneņu. Šis acis bija līdzīgas viņa zobenam, un ne vienā, ne otrā neatspoguļojās ugunskura gaisma vai rietošās saules stari.

Mani ieraudzījis, vīrietis atslāba. Viņš nolaida zobenu un pasmai­dīja, atsegdams lieliskus, baltus zobus. Tāda izteiksme varētu būt rēga sejā. Trulajam apjukumam, kurā biju ietinies kā biezā, sargājošā segā, cauri izdūrās sajūtu adata. Neredzamas rokas iesniedzās dziļi man krūtis un cieši tās saspieda. Iespējams, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad izjutu patiesas bailes.

Plikgalvains vīrietis ar sirmu bārdu, sēdēdams pie ugunskura, klukstoši iesmējās. Izskatās, ka mums ir izsprucis mazs trusēns. Uzmanies, Ogle, viņam var būt asi zobi!

Par Ogli nosauktais vīrietis iebāza zobenu makstī ar troksni, kas atgādināja koka krakstu zem ledus smaguma. Nepievirzījies tuvāk, viņš pietupās. Kustība man atkal atgādināja dzīvsudraba ritēšanu. Tagad viņa ogļmelnās acis bija vienā augstumā ar manējām, un aiz to matē­tās virskārtas iezibējās kaut kas līdzīgs bažām. Kā tevi sauc, puika?

Es stāvēju mēms un nekustīgs, sastindzis kā piepeši izbiedēts brie­dēns.

Ogle nopūtās un īsu bridi pievērsa skatienu zemei. Kad viņš atkal paskatījās uz mani, es redzēju no iekritušiem redzokļiem raugāmies pretī žēlumu.

- Jaunais cilvēk, viņš teica, kur ir tavi vecāki? Brīdi raudzī­jies manī, viņš pār plecu pameta skatienu atpakaļ uz ugunskuru, kur sēdēja pārējie.

- Vai kāds zina, kur ir viņa vecāki?

Dažās sejās parādījās cieti, bezjūtīgi smaidi, it kā viņi priecātos par veiksmīgu joku. Pāris svešinieku skaļi iesmējās. Ogle pagriezās atpakaļ pret mani, un žēlums pazuda no viņa sejas kā saplīsusi maska, atstājot tikai rēga smaidu.

- Vai šis ir tavu vecāku ugunskurs? viņš jautāja ar baisu labpa­tiku balsī.

Es truli pamāju ar galvu.

Viņa smaids lēni izdzisa. Acis bez jebkādas izteiksmes lūkojās dziļi mani. Viņa balss bija klusa, salta un skarba. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas, viņš teica.

- Ogle, no ugunskura puses atskanēja vēsa balss.

Vīrieša ogļmelnās acis aizkaitināti savilkās. Kas ir? viņš iešņācās.

- Tu tuvojies manai nelabvēlībai. Šis puika neko nav izdarījis. Ietin viņu mīkstajā, nesāpīgajā miega segā. Pēdējos vārdus izrunājot, vēsā balss mazliet aizķērās, it kā tie padotos grūtāk.

Šī balss piederēja vīrietim, kurš sēdēja attālāk no ugunskura un pārējiem svešiniekiem, ietinies ēnā. Kaut gan debesis joprojām mir­dzēja saulrieta gaismā un nekas viņu nešķīra no ugunskura spožuma, ēna ieskāva sēdētāju kā bieza eļļas kārta. Zilganās liesmas sprikstēja un dejoja, siltuma un dzīvības pilnas, bet neviena gaismas dzirksts netika viņam tuvumā. Visbiezākā ēna apņēma vīrieša galvu. Neskaidri saskatīju apmetni ar kapuci, kādus reizēm valkā priesteri, taču ēnas zem kapuces bija tik tumšas kā akas melnums nakts vidū.

Ogle uzmeta ēnā tītajam vīrietim īsu skatienu un atkal aizgriezās.

- Tev ir okšķera acis, Haliaks, viņš izmeta.

- Un šķiet, ka tu aizmirsti mūsu mērķi, tumšais vīrietis teica, un vēsā balss kļuva skarbāka. Vai varbūt tavs mērķis atšķiras no manējā? Pēdējie vārdi izskanēja lēni un uzsvērti, it kā paustu īpašu nozīmi.

Ogles augstprātība acumirkli pazuda kā ūdens, izliets no spaiņa.

- Nē, viņš atbildēja, atkal pagriezdamies pret ugunskuru. Nē, pro­tams, ne!

- Tas ir labi. Man ļoti nepatīk doma, ka mūsu ilgstošā pazīšanās varētu tuvoties beigām.

- Man tāpat.

-Atsauc man atmiņā mūsu attiecības, Ogle, ēnā tītais vīrietis teica, un cauri pacietīgajam tonim jautās durstīgs dusmu dzelonis.

- Es… Es esmu tavā kalpībā… Ogle samierinoši pacēla rokas.

- Tu esi ierocis manās rokās, ēnainais vīrietis viņu rāmi pārtrauca.

- Nekas vairāk.

Ogles sejā iezibējās tikko jaušams izaicinājums. Viņš bridi klusēja.

- Es ne…

Klusā balss bija cieta kā Ramstona tērauda stienis. Ferula.

Ogles graciozais dzīvsudraba spraigums bija pazudis. Viņš sagrīļo­jās, un viņa augums pēkšņi šķita sastindzis sāpēs.

- Tu esi ierocis manās rokās, vēsā balss atkārtoja. Pasaki to!

Ogles žoklis bridi niknumā saspringa, bet tad viņš sarāvās un ieklie­dzās drīzāk kā ievainots zvērs, nevis kā cilvēks. Es esmu ierocis tavās rokās, viņš izdvesa.

- Lord Haliaks.

- Es esmu ierocis tavās rokās, lord Haliaks, Ogle izlaboja teikto un drebēdams noslīga ceļos.

- Kurš zina tava vārda iekšējos līkločus, Ogle? Tas izskanēja lēni pacietīgā balsi, it kā skolotājs skaitītu audzēknim aizmirstas mācībstundas vielu.

Ogle drebošām rokām aptvēra pats savu augumu un sakņupa, aiz­vēris acis. Tu, lord Haliaks.

- Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem? No visa, kas šajā pasaulē spēj tevi ievainot? Haliakss rāmi un pieklājīgi jautāja, it kā viņu patiešām interesētu gaidāmā atbilde.

- Tu, lord Haliaks! Ogles balss bija tikko dzirdama sāpju šķemba.

- Un kura mērķim tu kalpo?

- Tavam mērķim, lord Haliaks, vārdi izlauzās no aizžņaugtas rīkles. Tavam. Nekam citam. Sasprindzinājums gaisā izzuda, un Ogles augums pēkšņi ļengani saļima. Viņš krita uz priekšu, atsizdamies pret savām plaukstām, un no sejas viņam pilēja sviedri, sizdamies pret zemi kā lietus lāses. Baltie mati ļengani karājās ap viņa seju. Pal­dies, valdniek! viņš dziļā bijībā izdvesa. Es nekad vairs neaizmirsīšos!

- Aizmirsīsies. Tev pārāk labi patīk īstenot savas sīkās nežēlības. Tas patīk jums visiem. Haliaksa kapuces aizēnotā seja sašūpojās augšup un lejup, pēc kārtas pievēršoties visiem ap ugunskuru sēdošajiem cil­vēkiem. Tie neveikli sakustējās. Jūs klīstat sānceļos, ļaudamies saviem untumiem. Daži no jums šķiet aizmirsuši to, ko mēs īstenībā meklējam, ko mēs vēlamies sasniegt. Svešinieku pulciņš neomulīgi sagrozījās.

Kapuce atkal pagriezās pret Ogli. Bet tu vari saņemt manu piedo­šanu. Ja nebūtu šo mazo atgādinājumu, varbūt arī es pats būtu sācis šo to aizmirst. Viņa pēdējiem vārdiem bija griezīga pieskaņa. Tagad pabeidziet to, kas… Vēsā balss aizklīda tālumā, un ēnainā kapuce lēni pagriezās pret debesīm. Iestājās gaidu pilns klusums.

Cilvēki, kas sēdēja ap ugunskuru, kļuva klusi un nekustīgi, un viņu sejās iegula saspringta izteiksme. Visi vienlaikus atlieca galvu augšup, itin kā lūkodamies pēc viena un tā paša punkta krēslainajās debesīs. It kā cenzdamies notvert kādu nepakļāvīgu smaržu vēja pūsmā.

Manu uzmanību saasināja sajūta, it kā mani kāds cītīgi vērotu. Es jutu gaisā briestam sasprindzinājumu, tik tikko jaušamu pārmaiņu. Pievērsos tai, priecādamies par iespēju piesaistīt uzmanību jebkam citam, priecādamies par visu, kas ļautu man kaut vēl neilgu laiku neko nedomāt.

- Viņi nāk, Haliakss klusi teica. Viņš piecēlās kājās, un ēnas šķita izstrāvojam no viņa kā tumša migla. Ātri! Pie manis!

Pārējie piecēlās no savām vietām ap ugunskuru. Arī Ogle uztrausās kājās un aizstreipuļoja dažus soļus uguns virzienā.

Haliakss izpleta rokas, un ēna, kas viņu ieskāva, atritinājās kā puķe, kam atveras ziedlapas. Tad visi pārējie ar iestudētu vieglumu pagriezās un paspēra soli pretī Haliaksam, ieiedami viņa ēnas lokā. Brīdi, kad pēdas pieskārās zemei, viņu gaita palēninājās, un nesteidzīgi kā vēja pūstas smiltis viņi izgaisa no skatiena. Vienīgi Ogle pameta skatienu atpakaļ, un viņa rēgainajās acis gailēja dusmu dzirkstis.

Un tad viņu vairs nebija.

Neapgrūtināšu jūs ar turpmākajiem notikumiem. Nestāstīšu, kā skrēju no viena līķa pie nākamā, drudžaini meklēdams dzīvības zīmes, kā bija mācījis Bens. Kā bezcerīgi pūlējos izrakt kapu. Kā rakņāju smil­tis, līdz pirksti kļuva jēli un asiņaini. Kā atradu savus vecākus…

Tikai pašā nakts melnumā es atradu mūsu ratus. Zirgs pirms nāves bija aizvilcis tos gandrīz simt jardu tālāk pa ceļu. Kulbas iekšiene šķita bezgala parasta, mierīga un sakopta. Līdz sirds dziļumiem satricināts, jutu, ka ratu aizmugure joprojām spēcīgi glabā manu vecāku smaržu.

Es aizdedzināju katru lampu un sveci, ko atradu ratos. Gaisma nedeva mierinājumu, bet tā bija patiesas uguns patiesais zelts, ko neiekrāsoja nekādi zili toņi. Izvilku no mantām futrāli ar tēva lautu. Apgūlos vecāku gultā, paņēmis lautu blakus. Mātes spilvens smaržoja pēc viņas matiem, pēc apskāviena. Nebiju domājis aizmigt, tomēr miegs ņēma virsroku.

Pamodos klepodams, jo visapkārt plīvoja liesmas. Vainīgas, protams, bija sveces. Joprojām apdullis pēc pārdzīvotā, es sametu maisā dažādas mantas. Kustējos lēni un bezmērķīgi un nejutu bailes, izvelkot Bena grāmatu no degošā matrača apakšas. Kādas briesmas man vairs varēja nozīmēt parasta uguns?

Ieliku futrālī tēva lautu. Jutos kā zaglis, taču nespēju iedomāties neko citu, kas man varētu atgādināt par viņiem. Gan tēva, gan mātes rokas bija simtiem un tūkstošiem reižu skārušas instrumenta koku.

Tad es devos projām. Iegāju mežā un soļoju uz priekšu, līdz debess austrumu pamali sāka apmirdzēt ausmas stari. Kad atskanēja pirmās putnu dziesmas, es apstājos un noliku maisu zemē. Izņēmu tēva flautu un cieši piespiedu to sev klāt. Pēc tam sāku to spēlēt.

Man sāpēja pirksti, bet es turpināju spēli. Spēlēju, līdz uz stīgām parādījās asins traipi. Spēlēju, līdz caur koku lapotnēm izspraucās saules stari. Spēlēju, līdz smeldza rokas. Spēlēju, cenzdamies neko neatcerēties, līdz beidzot mani uzvarēja miegs.